34. pants

Lai pēc iespējas saglabātu meža zemsedzi un meža dabisko vidi tajā mītošajām sugām, kā arī lai nodrošinātu trūdošo koksni kā dzīvesvietu meža ekosistēmā svarīgām sugām:

34.1. koku ciršanu kopšanas cirtēs slapjaiņos, purvaiņos, āreņos un kūdreņos veic ziemā augsnes sasaluma apstākļos;

34.2. kokus galvenajā cirtē cērt pakāpeniski, saglabājot mežaudzes pirmajā stāvā augošu koku biezību vismaz 0,4;

34.3. meža degumos saglabā kadiķus, mežābeles, blīgznas un citu vietējo sugu pamežu, izdzīvojušos kokus, nolauztu koku stumbeņus, lielākos nokaltušos un stāvošos kokus, kā arī kritalas, kuru diametrs pārsniedz 25 cm;

34.4. galvenajā un kopšanas cirtē saglabā vismaz 15 dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus) uz cirsmas hektāru, vispirms saglabājot resnākos (koku caurmērs ir lielāks par valdošās koku sugas koku vidējo caurmēru) ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, melnalkšņus un kļavas. Ja šādu koku mežaudzē nav, vispirms saglabā apses un bērzus, kā arī kokus ar lieliem un resniem zariem, dobumainus kokus un kokus ar deguma rētām;

34.5. mežaudzēs uz hektāru saglabā ne mazāk kā 20 m3 sausu stāvošu koku, svaigi vēja gāztu koku un kritalu, kuru diametrs resnākajā vietā pārsniedz 25 cm. Ja to kopējais apjoms ir lielāks, vispirms saglabā resnākos kokus. Pieļaujams izvākt svaigi vēja gāztas egles, kuru apjoms pārsniedz 5 m3 uz hektāru un kuras saskaņā ar Valsts meža dienesta atzinumu var izraisīt mežaudžu bojāeju masveidīgas kaitēkļu savairošanās dēļ;

34.6. nocirsto koku celmus atstāj mežaudzē.

35