Vairogs239.2. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
"Sūdzību var iesniegt tiesā pēc
tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai pašvaldības
institūcijas (…) rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā
augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta
cita kārtība.
Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā
persona, kuras tiesības pārkāptas [..].
Sūdzību iesniedz tā rajona
(pilsētas) tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības
institūcija [..], kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta."
1995. gada 13. jūnija noteikumu
Nr. 154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" 74. pants piešķir
personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu,
iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā iestādē.
SŪDZĪBAS
1. Iesniedzējs vispārīgi sūdzas
par to, ka nav attaisnojama viņa turēšana apcietinājumā.
2. Atsaucoties pēc būtības uz
Konvencijas 5. panta 3. punktā garantētajām tiesībām, iesniedzējs
sūdzas par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, ko viņš uzskata
par pārmērīgu.
3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.
panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par kriminālprocesa pārmērīgo
ilgumu.
4. Konvencijas 8. panta sakarā
attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi iesniedzējs sūdzas par
aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kamēr viņš tika
turēts apcietinājumā; atbilstoši viņa teiktajam laikā līdz 2001.
gada 25. septembrim viņam bija atļauts satikties ar ģimeni tikai
vienu reizi. Iesniedzējs atgādina, ka tikai pēc notiesāšanas
likums piešķir tiesības uz satikšanos. Turpretim atļauja
satikties apcietinājuma laikā nav garantēta, jo šī tiesība ir
pakļauta par lietu atbildīgā tiesneša rīcības brīvībai.
Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka valsts tiesību akti viņam
nepiedāvāja nekādas tiesību aizsardzības iespējas, lai viņš
varētu izmantot savas tiesības sazināties ar savu ģimeni.
5. Atsaucoties uz Konvencijas 8.
un 34. pantu, iesniedzējs uzskata, ka Tiesas viņam sūtītās
vēstules cenzēšana ir neattaisnota iejaukšanās viņa tiesībās uz
korespondences noslēpumu un šķērslis viņa tiesību iesniegt
sūdzību efektīvai izmantošanai. Tāpat 34. panta sakarā viņš
sūdzas par to, ka viņš tika sodīts par to, ka rakstīja Tiesai un
ka Ieslodzījuma vietu pārvalde viņam atteica izsniegt dokumentus,
kurus viņš uzskatīja par būtiskiem tikt pievienotiem viņa
sūdzībai.
JURIDISKAIS
ASPEKTS
A. Sūdzība par
Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu
Iesniedzējs vispārīgi norāda uz
viņa turēšanas apcietinājumā nepamatotību. Tiesa uzskata, ka šī
sūdzība ir izskatāma 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā,
kas nosaka sekojošo:
"Ikvienam ir tiesības uz
personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību,
izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto
kārtību:
[..]
c) ja persona tiek tiesiski
aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām
tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām,
ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots
iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt
likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma
izdarīšanas; [..]."
1.
Par valdības iebildumiem
a) Iebildums par
to, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas izskata iesniegumu Konvencijas
5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā
i.
Pušu argumenti
Valdība pārmet Tiesai, ka tā pēc
savas iniciatīvas ir izvērtējusi jautājumu par Konvencijas 5.
panta 1. punkta c) apakšpunkta ievērošanu. Šajā sakarā valdība
uzsver, ka iesniedzēja sākotnēji norādītās sūdzības par 5. pantu
attiecas tikai uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu šī panta
trešā punkta izpratnē un nevis uz viņa atrašanās apcietinājumā
likumīgumu pirmā punkta izpratnē. Valdība uzskata - lai Tiesa
varētu pēc savas iniciatīvas izvērtēt sūdzību, ir jābūt
iesniegtai sūdzībai no attiecīgās personas; tikai pastāvot šādai
sūdzībai, Tiesa var juridiski novērtēt attiecīgās lietas faktus
atšķirīgi nekā iesniedzējs vai izskatīt šos faktus citā aspektā.
Jo īpaši, valdība kritizē Tiesas īpaši noteikto ierobežojošo
laika periodu, proti, no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim.
Atbilstoši valdības teiktajam šie datumi ir "nepareizi", norādot
ka runa "drīzāk ir par laiku no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998.
gada 26. novembrim". Taču iesniedzējs nekad nebija tieši
norādījis šo laiku savā sūdzībā. Turklāt, tā kā Konvencija
attiecībā uz Latviju kļuva saistoša tikai 1997. gada 27. jūnijā,
Tiesa jebkurā gadījumā nebūtu kompetenta ratione temporis
izvērtēt iesniedzēja atrašanos apcietinājumā no 20. līdz 27.
jūnijam. Kopumā ņemot, iesniedzējs nekad nebija iesniedzis
sūdzību par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un
Tiesa nebija kompetenta to izskatīt pēc savas iniciatīvas; tas
pārkāpj Konvencijas 34. pantu, saskaņā ar kuru tikai persona,
"kas uzskata sevi par pārkāpumā cietušo" (angļu valodā -
"claiming to be the victim of a violation"), ir tiesīga
vērsties Tiesā, iesniedzot individuālu iesniegumu.
Iesniedzējs tam nepiekrīt. Viņš
uzskata - lai arī ir būtiski, ka iesniedzējs juridiski pamato
apgalvotos pārkāpumus, tas nenozīmē, ka šis pamatojums ir galīgs
un ka Tiesa nevar to mainīt; to turklāt apstiprina Konvencijas
32. panta saturs.
ii.
Tiesas vērtējums
Saskaņā ar Konvencijas 32. panta
2. punktu "strīds par to, vai lieta ir piekritīga Tiesai, ir
atrisināms ar Tiesas lēmumu". Tādējādi tai ir jālemj par to, vai
tai ir piekritīga šī sūdzība.
Tiesa atgādina, ka Tiesa ir tā,
kas juridiski novērtē lietas faktus, un ka to nesaista
novērtējums, ko sniedz iesniedzēji vai valdības. Piemēram,
saskaņā ar jura novit curia principu tā pēc savas
iniciatīvas ir izskatījusi vairākas sūdzības par tādu pantu vai
tā daļu, uz kuru nebija atsaukušās puses, un pat par
apakšpunktu, attiecībā uz kuru bijusī Komisija to atzina par
nepieņemamu izskatīšanai, izvērtējot to cita panta sakarā.
Sūdzību raksturo fakti, uz kuriem norāda iesniedzējs, un nevis
norādītie tiesiskie pamati vai argumenti (skat. 1998. gada 19.
februāra spriedumu lietā Guerra et autres c. Italie
(Guerra un citi pret Itāliju), Recueil des arrêts et
décisions, 1998-I, p. 223, 44. punkts). Tādējādi,
tiklīdz Tiesā ir iesniegta sūdzība, tai ir visas tiesības to
izskatīt: Tiesas kompetencē ir izskatīt, pat pēc savas
iniciatīvas, visus faktiska un juridiska rakstura jautājumus, kas
parādās sūdzības izskatīšanas laikā, ņemot vērā Konvenciju (skat.
tostarp 1991. gada 27. augusta spriedumu lietā Philis c.
Grèce (Philis pret Grieķiju), série A, Nr. 209,
p. 19, 56. punkts).
Šajā lietā no lietas materiāliem
izriet, ka 2000. gada 13. novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai
rokrakstā rakstītu vēstuli, kas bija iesniegta iesnieguma
formulāra vietā. Daļā, kas nosaukta par "Iespējamo Konvencijas
un/vai tās protokolu pārkāpumu, kā arī pamatojuma izklāsts",
iesniedzējs norādīja uz to, ka viņš "atradās apcietinājumā,
gaidot spriedumu, trīs gadus un vienpadsmit mēnešus, kas bija
viņa tiesību pārkāpums Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē".
Tiesa uzskata, ka tā ir tieša norāde, kas ir pietiekama, lai
Tiesa būtu kompetenta izskatīt attiecīgo sūdzību un izskatīt to
saskaņā ar precīzāku šī punkta apakšpunktu.
Taisnība, ka lietā Contrada c.
Italie (Contrada pret Itāliju; 1998. gada 24. augusta
spriedums, Recueil 1998-V) Tiesa atzina, ka šajā lietā
iesniegtā sūdzība par 5. panta 3. punktu nevarēja tikt
interpretēta kā tāda, kas ieņem 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta
vietu. Tomēr šajā lietā iesniedzēja Tiesā iesniegtā sūdzība 5.
panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā bija identiska tai, kuru
bijusī Komisija, kas darbojās pirms Konvencijas 11. protokola
stāšanās spēkā, bija jau atzinusi par nepieņemamu izskatīšanai;
tieši tāpēc Tiesa uzskatīja, ka tai nav piekritīga šī sūdzība
(op.cit. p. 2184, 49. - 50. punkts). Tādējādi šajā sakarā
šī lieta atšķiras no iepriekš minētās Contrada lietas.
Attiecībā uz to, ka valdība
kritizē Tiesas norādītos datumus, kad tā nosūtīja iesniegumu,
Tiesa atgādina, ka nedz Konvencija, nedz Tiesas reglaments to
neierobežo attiecībā uz to jautājumu saturu un precizēšanu, kas
formulēti laikā, kad tā nosūta iesniegumus saskaņā ar minētā
reglamenta 54. panta 2. punktu. Tādējādi laikā, kad Tiesa lemj
par to, vai konkrētā laikā ir ievērota Konvencija, nekas tai
neliedz šo laiku sadalīt un izvērtēt katru daļu atsevišķi;
turklāt valdība pati to ir darījusi attiecībā uz 5. panta 3.
punktu (skat. tālāk). Ņemot to vērā, tas, ka iesniedzējs nav
tieši minējis Tiesas noteikto laika periodu, nav būtisks lietas
izskatīšanā.
Tādējādi Tiesa ir kompetenta
izskatīt iesniegumu, kas skar Konvencijas 5. panta 1. punkta c)
apakšpunktu, un valdības iebildums ir noraidāms.
b) Iebildums par
tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu
i.
Pušu argumenti
Papildus valdība norāda uz to, ka
iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības
iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši
valdības teiktajam turpināšana turēt iesniedzēju apcietinājumā
pēc tam, kad bija beidzies tiesneša noteiktais pēdējais termiņš
iesniedzēja turēšanai apcietinājumā, balstījās uz prokurora 1997.
gada 20. jūnija lēmumu, kurā tika nolemts pabeigt lietas
pirmstiesas izmeklēšanu, nosūtīt lietas materiālus aizstāvībai
nolūkā iepazīties ar tiem un apturēt apcietinājuma termiņa
atskaiti. Tādējādi iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo
lēmumu, iesniedzot sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar
KPK 222. pantu, ko viņš neizdarīja. Pie tam viņš varēja izmantot
95. pantā paredzēto sūdzību iesniegšanas iespēju un lūgt
prokuratūru pārskatīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu
iepriekš minētajā laikā; taču viņš neizmantoja arī šo
iespēju.
Valdība uzskata, ka abas iepriekš
minētās tiesību normas izpilda prasības, kas noteiktas Tiesas
judikatūrā; proti, tās abas ir pieejamas un tās var sniegt
aizsardzību attiecībā uz iesniegtajiem pārkāpumiem. Šajā sakarā
valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 83. pantu un izņemot
gadījumus, kas noteikti 222.1. pantā, prokuroram ir tiesības
grozīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat valdība
atgādina, ka KPK 221. pants uzliek par pienākumu prokuroram
pamatot savus lēmumus; tādējādi prokuroram ir pienākums faktiski
izskatīt ikvienu lūgumu par drošības līdzekļa grozīšanu.
Ņemot vērā iepriekš minēto,
valdība secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm
iespēju sniegt tiesisku aizsardzību viņa sūdzībām, izskatot tās
valsts tiesību aktos paredzēto procedūru ietvaros, un ka
iesniegums ir atzīstams par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar
valstī esošo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu.
Iesniedzējs apstrīd valdības
sniegto faktu versiju. Iesniedzējs uzskata, ka laikā no 1998.
gada 11. marta līdz 7. septembrim viņš iesniedza sūdzību amatā
augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, kas tika
noraidīta. Kas attiecas uz turpināšanu viņu turēt apcietinājumā,
kas pamatojās uz KPK 77. panta piekto daļu, iesniedzējs uzsver,
ka problēma ir likumā; taču, tā kā likums tika formāli ievērots,
bija skaidrs, ka prokuratūra noraidītu sūdzības, kas apstrīd šīs
turēšanas apcietinājumā likumīgumu. Kopumā ņemot, iesniedzējs
uzskata, ka viņš ir izpildījis Konvencijas 35. panta 1. daļas
prasības.
ii.
Tiesas vērtējums
Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.
panta 1. punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību
aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm
iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem
pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā
vienu no - Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France
(Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74. punkts, CEDH
1999-V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne
(Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152. punkts, CEDH
2000-XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko
aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un
atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām - kā praksē,
tā teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un
pieejamības (skat., piemēram, 1996. gada 23. aprīļa spriedumu
lietā Remli c. France (Remli pret Franciju),
Recueil 1996-II, p. 571, 33. punkts, un lietu
Wloch c. Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95,
89. punkts, CEDH 2000-XI). Pie tam 35. panta 1. punkts ir
piemērojams elastīgi un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997.
gada 27. novembra spriedumu lietā K.-F. c. Allemagne
(K.-F. pret Vāciju), Recueil 1997-VII, pp.
2670-2671, 46. punkts).
Bez tam Tiesa atgādina, ka
iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas
sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju
neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises
laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas
tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības
piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva,
ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti apstākļi,
kurus viņš bija spiests izmantot (skat. iepriekš minēto spriedumu
lietā Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju),
76. punkts).
Visbeidzot, Tiesa atgādina -
jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5. panta
1. punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības,
proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās
apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt
zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā
5. pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c.
Pologne (Włoch pret Poliju), 90. punkts, kā arī 2000.
gada 6. aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne
(Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95, un 2003. gada
4. marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie (Imre pret
Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav pieminējušas šo
pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā sūdzība,
attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību aizsardzības
iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību
iesniegšanas iespēja iebildumā minētajā laika periodā, proti,
laikā no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 7. septembrim.
Tiesa atzīst - ja attiecīgajās
valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības
līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas
kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva
sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35. panta 1.
punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et
autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)).
Tomēr Tiesa norāda, ka prokuratūras 1997. gada 20. jūnija lēmums
attiecas tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un
izmeklēšanas materiālu nosūtīšanu iesniedzējam un viņa aizstāvim;
tādējādi tas jebkurā gadījumā ir vienkāršs un nemainīgs
procesuāls lēmums. Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas
apcietinājumā termiņa atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai
likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no KPK 77. panta piektās
daļas; proti, prokuratūras ziņā nebija pateikt, vai bija
nepieciešams vai nebija nepieciešams apturēt minētā termiņa
atskaiti. Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšanas turēt personu
apcietinājumā pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikts likumā,
jo prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu
tikai izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest
iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 1997. gada
20. jūnija lēmumu.
Attiecībā uz KPK 95. pantu Tiesa
konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo
pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne
iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību,
ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība.
Tādējādi iepriekš minētais 95. pants neparedz nekādu sūdzības
iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā "pastāv
pietiekami skaidri", un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību
normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35. panta 1.
punkts.
Kopumā ņemot, valdība nav
pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv
tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta
1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai
saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai. Tādējādi šis
valdības iebildums ir arī noraidāms.
2.
Par sūdzības būtību
Nedz valdība, nedz iesniedzējs
neiesniedz nevienu argumentu par šīs sūdzības būtību. Tiesa
uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus
jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
B. Sūdzība par
Konvencijas 5. panta 3. punktu
Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas
apcietinājumā ilgumu, kuru viņš uzskata par pārmērīgu. Viņš
atgādina, ka viņš ir atradies apcietinājumā sešus gadus, astoņus
mēnešus un desmit dienas (skaitot no 1996. gada 4. decembra, kad
viņš tika aizturēts, līdz 2003. gada 6. augustam, kad Augstākās
tiesas Senāts noraidīja viņa kasācijas sūdzību) vai četrus gadus,
deviņus mēnešus un divdesmit vienu dienu (skaitot no 1996. gada
11. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim, kad viņš tika
notiesāts pirmajā instancē). Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz
Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas nosaka sekojošo:
"Jebkura persona, kas aizturēta
vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties
nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu
ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama
saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama.
Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina
personas ierašanos tiesā."
1.
Pušu argumenti
a) Valdība
Valdība vispirms norāda, ka laika
periods, kas ņemams vērā, sākas ar 1997. gada 27. jūniju, kad
Konvencija kļuva saistoša attiecībā uz Latviju, līdz 2001. gada
25. septembrim, kad iesniedzēju notiesāja pirmajā instancē. Ņemot
vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, valdība uzskata, ka iesniedzēja
atrašanās apcietinājumā ilgums nav pārsniedzis saprātīguma
robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Valdība sadala
visu attiecīgo periodu divās daļās: pirmo - no 1997. gada 27.
jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (kad lietu pēc būtības
izskatošais tiesnesis pieņēma lietu) un otro - no pēdējā minētā
datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai. Valdība uzskata, ka abi
periodi izpilda 5. panta 3. punkta prasības.
Attiecībā uz pirmo periodu valdība
atgādina, ka attiecīgā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Tā bija
ierosināta sakarā ar sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu:
bandītismu un kopumā divpadsmit laupīšanām, kas bija izdarītas
dažādās Latvijas vietās. Pie tam lietā bija piecpadsmit
apsūdzētie, un lietas materiāli kopā sastāvēja no piecpadsmit
sējumiem. Tas atstāja nozīmīgas sekas, pirmkārt, attiecībā uz
ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim
bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas
iztiesāšanas uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz ilgumu, ko
apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, iepazīstoties ar lietas
materiāliem; faktiski, kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja,
iepazīstoties ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20.
jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma
daži apsūdzētie un viņu aizstāvji - bet nedz iesniedzējs, nedz
arī viņa aizstāvis - vērsās prokuratūrā, iesniedzot vairākus
procesuāla rakstura lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu
laiku. Kopumā ņemot, valsts iestādes izrādīja nepieciešamo
rūpību, kas prasīta šādos apstākļos, un par visiem kavējumiem
procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs vai viņa
līdzapsūdzētie.
Kas attiecas uz otro periodu, kurš
pārklājas ar procesu pirmās instances tiesā un kas ilga divus
gadus un desmit mēnešus, valdība ir arī pārliecināta, ka nav
pārkāpts Konvencijas 5. panta 3. punkts. Valdība uzreiz atgādina,
ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit apsūdzētajiem tika
pievienots vēl viens lietā apsūdzētais un ka kopējais lietas
materiālu skaits sasniedza divdesmit sējumus. Valdība sniedz garu
aprakstu par visiem gadījumiem, kad Rīgas apgabaltiesa atlika
lietas izskatīšanu, lai parādītu to, ka visos šajos kavējumos ir
vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un
atbilstoša lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī force
majeure rakstura gadījumi. Jo īpaši, attiecībā uz bezdarbībā
pavadītajiem sešiem mēnešiem laikā no 1999. gada 29. aprīļa līdz
25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka 1999. gada 7. aprīlī
Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija ierosināja disciplinārlietu
pret tiesnesi A.L., kurš bija atbildīgs par lietas izskatīšanu;
ka tā paša gada 18. maijā tā nolēma neatbrīvot viņu no savu
pienākumu veikšanas; ka 1999. gada 3. jūlijā pret viņu tika
ierosināta jauna disciplinārlieta; ka 1999. gada 28. jūlijā
kolēģija nolēma ieteikt atcelt šo tiesnesi no savu pienākumu
veikšanas un ka 1999. gada 2. septembrī parlaments atcēla viņu no
tiesneša pienākumu veikšanas. Pie tam dažas dienas vēlāk, 9.
septembrī, A.L. izdarīja pašnāvību. Taču valsts iestādes nevarēja
paredzēt šādu notikuma attīstību; tādējādi tas bija force
majeure gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija
vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam
tiesnesim, kam vajadzēja zināmu laiku, lai iepazītos ar lietu.
Tomēr atbilstoši valdības teiktajam šie kavējumi ir uzskatāmi par
saprātīgiem, ņemot vērā tostarp Tiesas pastāvīgo judikatūru,
saskaņā ar kuru lietas izskatīšanas steidzamība, uz kuru
ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, nedrīkst kavēt tiesnešu
centienus veikt rūpīgi savus pienākumus. Tādējādi nav noticis
Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.
b)
Iesniedzējs
Iesniedzējs ir pārliecināts, ka
viņa turēšanas apcietinājumā ilgums pats par sevi pārkāpj 5.
panta 3. punktu. Jebkurā gadījumā iesniedzējs uzskata, ka visi
procesa kavējumi ir notikuši sakarā ar Latvijas iestāžu rīcību un
nevis viņa. Piemēram, viņš norāda, ka prokuratūra pabeidza lietas
pirmstiesas izmeklēšanu 1997. gada 20. jūnijā, bet izmeklēšanas
materiāli viņam bija iesniegti tikai 1997. gada 3. septembrī.
Aizstāvība iepazinās ar lietas materiāliem līdz 1998. gada 18.
martam. Šajā sakarā iesniedzējs atgādina, ka KPK 203. pants ļauj
prokuroram noteikt laiku šīs tiesības izmantošanā, ja apsūdzētais
nepārprotami novilcina iepazīšanos ar lietas materiāliem; taču
šajā lietā prokuratūra neizmantoja šīs tiesības ne uz vienu no
iesniedzēja līdzapsūdzētajiem. Papildus Rīgas apgabaltiesa
neievēroja KPK 223. pantu, kas nosaka četrpadsmit dienu termiņu
lēmuma par "apsūdzētā nodošanu tiesai" pieņemšanai; šajā lietā
tiesai bija vajadzīgi divarpus mēneši, lai šajā sakarā
noorganizētu rīcības sēdi. Turklāt iesniedzējs sūdzas par to, ka
lēmums par viņa turēšanas apcietinājumā turpināšanu, kas pieņemts
tajā pašā tiesas sēdē un kas principā ir galīgs, nebija
motivēts.
Tāpat kā valdība, iesniedzējs sīki
iztirzā katru lietas pēc būtības izskatīšanas procesā notikušu
kavējumu, lai pierādītu, ka visos kavējumos vainojama valsts
iestāžu rīcība. Šajā sakarā viņš apstrīd valdības argumentu,
saskaņā ar kuru visi kavējumi bija pamatoti; viņš uzskata, ka
problēmas, uz kurām atsaucas valdība, būtu atrisinātas, veltot
tām mazāk laika. Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka viņš pats nav
izdarījis neko tādu, kas būtu traucējis normālai procesa norisei.
Kopumā ņemot, tas, ka viņam bija jābūt cietumā visa procesa
laikā, ir skaidrs Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.
2.
Tiesas vērtējums
Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar
nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt
atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir
izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt
atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta
izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama
izskatīšanai, netika iesniegts.
C. Sūdzība par
Konvencijas 6. panta 1. punktu
Iesniedzējs arī uzskata, ka pret
viņu ierosinātā procesa kopējais ilgums (vairāk nekā seši gadi un
septiņi mēneši) pārkāpj Konvencijas 6. panta 1. punktu, kuru
attiecīgās daļas nosaka sekojošo:
"Ikvienam ir tiesības, nosakot
[..] jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību
krimināllietā, uz [..] lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos
[..] tiesā. [..]"
1.
Pušu argumenti
Valdība noliedz, ka šajā lietā ir
noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998.
gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz
saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja Konvencijas 5. panta 3.
punkta sakarā (skat. iepriekš). Kas attiecas uz laiku pēc 2001.
gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu,
valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā
ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu
rīcību. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada
1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē,
iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza
2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī
iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam;
tā kā viņa lūgums netika apmierināts, viņš iesniedza sūdzību
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Šis process ilga
līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot izpildīja
iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā
procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni
mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par
lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu,
uz kuru viņam bija tiesības.
Iesniedzējs atsaucas uz
argumentiem, ko viņš sniedza Konvencijas 5. panta 3. punkta
sakarā.
2.
Tiesas vērtējums
Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo
sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un
tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
D. Sūdzības par
Konvencijas 8. pantu attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi
Iesniedzējs sūdzas par gandrīz
pilnīgu aizliegumu satikties ar ģimeni līdz 2001. gada 25.
septembrim; viņš atsaucas uz Konvencijas 8. pantu, kas nosaka
sekojošo:
"1. Ikvienam ir tiesības uz savas
privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes
neaizskaramību.
2. Publiskās institūcijas nedrīkst
traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir
paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai
aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās
labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,
lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu
tiesības un brīvības."
1.
Par valdības iebildumu
Valdība iesniedz trīs lēmumu
kopijas, kurus parakstījis Rīgas apgabaltiesas kompetentais
tiesnesis; pirmās divas ir datētas ar 1999. gada 11. oktobri un
attiecas uz diviem viņa ģimenes locekļiem, kamēr [trešā], kas
parakstīta 2000. gada 4. oktobrī, atļauj advokātam O.K. satikties
ar iesniedzēju cietumā. Valdība norāda, ka iesniedzējam ir
bijušas trīs satikšanās un nevis viena, kā to uzsver iesniedzējs
savā iesniegumā; tādējādi iesniedzējs ir apzināti Tiesai
iesniedzis neprecīzu informāciju. Valdība uzskata, ka iesniedzējs
ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt individuālu
iesniegumu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē un tāpēc šī
sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai.
Iesniedzējs atbild, sakot - ir
taisnība, ka ar diviem 1999. gada 11. oktobra lēmumiem tiesnesis
atļāva viņa mātei un brālim satikties ar viņu cietumā; tomēr, tā
kā lēmums attiecās tikai uz vienu personu, šie divi lēmumi bija
izsniegti vienai satikšanās reizei, kuru abas iepriekš minētās
personas izmantoja, apmeklējot iesniedzēju 19. oktobrī. Kas
attiecas uz viņa advokātu, iesniedzējs neuzskata, ka viņš ir
pielīdzināms "viņa ģimenes loceklim". Ņemot to vērā, viņš pastāv
uz saviem apgalvojumiem šajā jautājumā.
Tiesa atgādina, ka principā
iesniegums var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs
ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti
balstīts uz nepatiesiem faktiem (skat. kā pēdējo 2004. gada 29.
janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie (Kolosovskis
pret Latviju), Nr. 50183/99). Tomēr šajā lietā pirmie divi
lēmumi, kurus iesniegusi valdība, bija pieņemti vienā un tajā
pašā datumā un tādējādi varēja attiekties uz vienu un to pašu
iesniedzēja mātes un viņa brāļa satikšanos ar iesniedzēju.
Trešais lēmums attiecās tikai uz iesniedzēja advokātu, un Tiesa
neuzskata to par būtisku iesniedzēja "ģimenes dzīves" sakarā.
Kopumā ņemot, līdz šai dienai valdība nav iesniegusi nevienu
faktu, kas apšaubītu iesniedzēja apgalvojumus; minētais iebildums
ir noraidāms.
2.
Par sūdzības būtību
Valdība atsaucas uz iekšlietu
ministra 1994. gada 30. aprīļa pavēles Nr. 113 "Par aizdomās
turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību
Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos" (skat. iepriekš
valsts tiesību normas un praksi, kas attiecas uz lietu) 32.
pantu. Tā kā iesniedzējs ir iesniedzis tikai vienu lūgumu, lai
saņemtu atļauju satikties 1999. gada septembrī un oktobrī,
valstij nevar pārmest viņa paša nolaidību savu tiesību
izmantošanā saskaņā ar iepriekš minēto 32. pantu.
Iesniedzējs no paša sākuma uzsver
to, ka Latvijā tikai notiesātajiem ieslodzītajiem ir likumā
noteiktas tiesības satikties ar ģimeni (KPK 321. pants).
Attiecībā uz ieslodzītajiem, kuriem piemērots drošības līdzeklis
- apcietinājums, šis jautājums faktiski ir atstāts tās iestādes
rīcības brīvībai, kuras lietvedībā attiecīgajā brīdī atrodas
lieta. Iesniedzējs uzsver to, ka viņa ģimene bija lūgusi atļauju
satikties vairākas reizes, bet visi lūgumi bija noraidīti
mutvārdos. Jebkurā gadījumā Latvijas tiesību akti neparedzēja
nekādu tiesisko aizsardzību pret šādu noraidījumu. Iesniedzējs
norāda, ka pēc viņa notiesāšanas 2001. gada septembrī viņš
beidzot varēja satikties ar ģimeni; iesniedzējs uzskata, ka tas
pierāda, ka viņa māte un brālis vienmēr bija gribējuši viņu
apciemot. Tādējādi ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.
Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar
nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt
atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir
izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt
atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta
izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama
izskatīšanai, netika iesniegts.
E. Sūdzības par
Konvencijas 8. pantu attiecībā uz tiesībām uz korespondences
noslēpumu un par Konvencijas 34. panta pēdējo teikumu
Iesniedzējs sūdzas par to, ka tika
atvērta vēstule, ko viņam bija sūtījis Tiesas sekretariāts 2000.
gada 20. septembrī, kā arī par viņam uzliktajiem sodiem sakarā ar
viņa saziņu ar Tiesu un par Ieslodzījuma vietu pārvaldes
atteikumu viņam izsniegt visu to dokumentu kopijas, kuras viņš
uzskatīja par būtiskām tikt pievienotām viņa iesniegumam. Viņš
uzskata, ka šie fakti norāda uz iepriekš minētā 8. panta, kā arī
34. panta pēdējā teikuma pārkāpumu, kas nosaka sekojošo:
"Tiesa var saņemt sūdzību no
jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai
fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām
Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas
Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses
apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu
izmantošanu."
1.
Par valdības iebildumu
Valdība uzskata, ka iesniedzējs
nav izsmēlis viņa rīcībā esošās tiesību aizsardzības iespējas, kā
to prasa Konvencijas 35. panta 1. punkts. Šajā sakarā tā
atgādina, ka "Matīsa" cietums, tāpat kā visas citas ieslodzījuma
vietas Latvijā, atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā,
kura, savukārt, ir pakļauta Tieslietu ministrijai. Taču nekas
šajā lietā neliecina par to, ka iesniedzējs pārsūdzēja
apstrīdamos lēmumus, iesniedzot sūdzību Ieslodzījuma vietu
pārvaldei. Pie tam gadījumā, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu
noraidījusi viņa sūdzību, viņš varēja iesniegt otru sūdzību
cietuma ģenerālinspektoram, kas darbojās Tieslietu ministrijas
ietvaros; taču viņš neizmantoja šo iespēju. Valdība uzsver, ka
tiesības iesniegt šādu sūdzību skaidri izriet no Noteikumu Nr.
154 par administratīvo aktu procesu 74. pantu. Gadījumā, ja
iesniedzēju neapmierinātu ģenerālinspektora sniegtā atbilde, viņš
varēja vērsties attiecīgajā pirmās instances tiesā, iesniedzot
administratīvu sūdzību saskaņā ar bijušā, bet vēl spēkā esošā
Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem.
Tāpat valdība norāda, ka
iesniedzējs būtu varējis iesniegt sūdzību attiecīgajam prokuroram
saskaņā ar Prokuratūras likuma attiecīgajiem pantiem. Prokuroram
bija piešķirtas pietiekamas tiesības, lai sniegtu tiesisku
aizsardzību jebkuram iespējamam iesniedzēja tiesību pārkāpumam;
pie tam iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka viņam ir traucēta
sazināšanās ar prokuratūru.
Iesniedzējs norāda, ka 2000. gada
maijā viņš mēģināja nosūtīt pirmo vēstuli uz Tiesu, to nosūtot ar
par lietu atbildīgā Rīgas apgabaltiesas tiesneša starpniecību.
Tomēr šis tiesnesis atteicās to nosūtīt uz Strasbūru un nosūtīja
to atpakaļ "Matīsa" cietuma administrācijai. Administrācija par
to informēja iesniedzēju, bet atteicās atdot viņa vēstuli; tā
tika pievienota viņa personiskajai lietai. Tas pats notika,
atverot sekretariāta 2000. gada 20. septembra vēstuli;
iesniedzējs uzskata, ka šo vēstuli pirmā saņēma cietuma
administrācija, pēc tam tā tika atvērta un nosūtīta tiesnesim,
kas to pārsūtīja cietumam ar piezīmi, saskaņā ar kuru
iesniedzējam tika atļauta sarakste ar Tiesu. Šādā situācijā
iesniedzēja rīcībā nebija nevienas efektīvas tiesiskās
aizsardzības iespējas apstrīdēt šādu valsts iestāžu rīcību.
Tiesa, ņemot vērā visus pušu
argumentus, uzskata, ka šis iebildums ir cieši saistīts ar
iesniedzēja sniegto sūdzību būtību. Tādējādi Tiesa nolemj
pievienot šo jautājumu lietas izskatīšanai pēc būtības.
2.
Par sūdzību būtību
Attiecībā uz jautājumu par to, vai
Latvijas iestādes ir pārkāpušas iesniedzēja Konvencijas 8. pantā
garantētās tiesības un vai tās ir kavējušas iesniedzēju efektīvi
izmantot savas tiesības iesniegt Tiesā individuālu pieteikumu,
valdība atbild noliedzoši. Sava apgalvojuma atbalstam tā iesniedz
Ieslodzījuma vietu pārvaldes vēstules kopiju, kas adresēta
valdības pārstāvei 2002. gada 29. maijā un kas attiecas uz šo
Tiesā izskatīšanā esošo iesniegumu. Šīs vēstules attiecīgās daļas
nosaka sekojošo:
"[..] 1. 2000. gada maijā neviens
E. Kornakova iesniegums nav bijis nosūtīts Eiropas Cilvēktiesību
tiesai ar cietuma administrācijas starpniecību.
2. "Matīsa" cietuma
administrācijai nav bijis nekādu iebildumu attiecībā uz to, ka E.
Kornakovs sūta sūdzības vai lūgumus. [..]
3. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
2000. gada 20. septembra vēstules saturs tika darīts zināms E.
Kornakovam "Matīsa" cietuma administrācijas klātbūtnē. Šī vēstule
tika pievienota viņa personiskajai lietai, kam viņš iebilda. Pēc
E. Kornakova lūguma viņam tika nodoti visi materiāli, kas ir
saistīti ar viņa saraksti.
4. Ar "Matīsa" cietuma priekšnieka
2000. gada 30. oktobra lēmumu, kas E. Kornakovam tika paziņots
2000. gada 2. novembrī, viņam tika piemērots sods par noteikumu
attiecībā uz vēstuļu nosūtīšanu pārkāpšanu. Šī soda iemesls bija
sarakstes noteikumu pārkāpums un nevis Tiesai iesniegtais
iesniegums."
Attiecībā uz šo pēdējo minēto
paragrāfu valdība izskaidro, ka pavēles Nr. 113 54. pants
ieslodzītajiem, kuriem bija piemērots drošības līdzeklis -
apcietinājums, atļāva sarakstīties tikai ar cietuma
administrācijas starpniecību. Ņemot to vērā, iesniedzējs nevarēja
būt sodīts par to, ka viņš rakstīja Tiesai, bet gan par to, ka
viņš ir nosūtījis vēstuli nepareizā veidā.
Iesniedzējs uzstāj uz to, ka viņam
ir likti šķēršļi saziņai ar Tiesu. Turklāt viņš uzskata - tā kā
valdība nav iesniegusi Tiesai cietuma priekšnieka 2000. gada 30.
oktobra lēmuma kopiju, tā ir bijusi negodīga.
Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo
sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un
tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
Ar šādu pamatojumu Tiesa
vienbalsīgi:
pievieno lietas izskatīšanai
pēc būtības valdības iebildumu par to, ka iesniedzējs nav
izsmēlis iekšējās tiesību aizsardzības iespējas attiecībā uz viņa
sūdzību par Konvencijas 8. pantu par tiesībām uz korespondences
noslēpumu un Konvencijas 34. panta pēdējo teikumu; atzīst
iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai, nelemjot jautājumu pēc
būtības.
[paraksts]
[paraksts]
Søren
Nielsen
Christos
Rozakis
Sekretārs
Priekšsēdētājs
LR Ārlietu
ministrijas tulkojums