45. pants
(1) Ārsta palīgs ir ārstniecības persona,

kura ieguvusi vidējo profesionālo izglītību vai pirmā līmeņa

augstāko profesionālo izglītību, vai augstāko izglītību saskaņā

ar akreditētu ārsta palīga studiju programmu.

(2) Ārsta palīgs profesionālās darbības ietvaros atbilstoši

kompetencei veic profesionālu un individuālu slimību

diagnosticēšanu un ārstēšanu, kā arī sadarbībā ar ārstu nodrošina

profilaktiskos pasākumus."

7. 68.pantā:

papildināt septiņpadsmito daļu ar teikumu šādā redakcijā:

"Lēmumu par nepieciešamību turpināt sniegt pacientam bez

viņa piekrišanas psihiatrisko palīdzību psihiatriskajā

ārstniecības iestādē vēl sešus mēnešus vai par šīs palīdzības

pārtraukšanu psihiatru konsilijs ir tiesīgs pieņemt atkārtoti,

ievērojot šajā pantā noteikto kārtību.";

izteikt divdesmito daļu šādā redakcijā:

"(20) Pacientam, kurš ievietots ārstēšanai psihiatriskajā

ārstniecības iestādē šajā pantā noteiktajā kārtībā, ir tiesības

ne biežāk kā vienu reizi divos mēnešos iesniegt rajona (pilsētas)

tiesai (atbilstoši psihiatriskās ārstniecības iestādes atrašanās

vietai) iesniegumu ar lūgumu pārskatīt lēmumu par psihiatriskās

palīdzības sniegšanu pacientam bez viņa piekrišanas."

8. Papildināt likumu ar 69.1 pantu šādā

redakcijā:

"69.1 pants. (1) Pacientam, kurš

stacionēts psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa

piekrišanas, un pacientam, kuram ārstniecība psihiatriskajā

ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu

līdzeklis kriminālprocesā, ir:

1) Pacientu tiesību likumā noteiktās pacienta tiesības;

2) tiesības saņemt un nosūtīt vēstules, saņemt pasta sūtījumus

(pienesumus), izmantot saziņas līdzekļus, lai kontaktētos ar

personām ārpus psihiatriskās ārstniecības iestādes, tikties ar

radiniekiem un citām personām, kā arī tiesības uz ikdienas

pastaigu.

Par šīm tiesībām ārstniecības persona nekavējoties informē

pacientu viņam saprotamā formā un ņemot vērā pacienta vecumu,

briedumu un pieredzi. Ja nepieciešams, ārstniecības persona

minēto informāciju sniedz atkārtoti.

(2) Ja pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku traucējumu

dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām vai

pacients izrāda vardarbību pret citām personām, ārstam ir

tiesības aizliegt pacienta tikšanos ar radiniekiem un citām

personām un ikdienas pastaigu. Aizliegumu nekavējoties atceļ, ja

pacienta radītais apdraudējums vairs nepastāv. Ārsts pacienta

medicīniskajā dokumentācijā atspoguļo aizlieguma pielietošanas

iemeslu un ilgumu.

(3) Ministru kabinets nosaka to priekšmetu sarakstu, kurus

aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē un saņemt ar

sūtījumiem (pienesumiem).

(4) Ārsts, individuāli izvērtējis katru gadījumu, var pieņemt

lēmumu par pacienta tikšanos ar radiniekiem un citām personām

ārstniecības personas klātbūtnē, ja tas nepieciešams drošības

apsvērumu dēļ vai to lūdz apmeklētājs vai pacients. Pieņemto

lēmumu un tā pamatojumu ārsts atspoguļo pacienta medicīniskajā

dokumentācijā.

(5) Ja ārstniecības personai ir pamatotas šaubas, ka pie

pacienta vai viņa mantās atrodas priekšmeti, kuri ārstniecības

iestādē ir aizliegti, ārstam ir tiesības pieņemt lēmumu par

pacienta un viņa mantu pārmeklēšanu. Pieņemto lēmumu un tā

pamatojumu ārsts atspoguļo pacienta medicīniskajā dokumentācijā.

Ārstniecības iestāde nodrošina, ka pacienta pārmeklēšanu veic tā

paša dzimuma ārstniecības persona.

(6) Gadījumos, kad pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku

traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām

personām vai pacients izrāda vardarbību pret citām personām un ar

mutisku pārliecināšanu nav izdevies pārtraukt apdraudējumu,

psihiatriskajās ārstniecības iestādēs ir tiesības izmantot šādus

ierobežojošus līdzekļus:

1) fiziska ierobežošana, izmantojot fizisku spēku pacienta

kustību ierobežošanai;

2) mehāniska ierobežošana, pielietojot ierobežojošas saites

vai siksnas;

3) medikamentu ievadīšana pacientam pret viņa gribu;

4) ievietošana novērošanas palātā.

(7) Ierobežojošus līdzekļus piespiedu kārtā pacientam drīkst

piemērot tikai tādā gadījumā, ja pacients stacionēts

psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas, un

pacientam, kuram ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē

noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis.

Ierobežojošus līdzekļus, ievērojot šajā pantā minētos

nosacījumus, ir tiesības piemērot arī tad, kad psihiatriskā

palīdzība pacientam tiek sniegta bez viņa piekrišanas, pirms

pieņemts šā likuma 68.panta vienpadsmitajā daļā minētais tiesneša

lēmums.

(8) Lēmumu par ierobežojošu līdzekļu piemērošanu pieņem ārsts

un īsteno ārstniecības persona. Ierobežojošu līdzekļu piemērošana

ir proporcionāla tiešajam apdraudējumam, ko pacients rada, un to

piemērošanu nekavējoties pārtrauc, ja pacienta radītais

apdraudējums vairs nepastāv. Ārsts pacienta medicīniskajā

dokumentācijā atspoguļo ierobežojošu līdzekļu piemērošanas

gadījumu, norādot ierobežojoša līdzekļa piemērošanas iemeslus,

sākuma un beigu laiku un nodarītos miesas bojājumus, ja tādi

radušies pacientam vai ārstniecības personai.

(9) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā veicama pacientu

ierobežošana, izmantojot ierobežojošus līdzekļus.

(10) Pacientam ir tiesības šā panta otrajā un sestajā daļā

minētos ārsta lēmumus viena mēneša laikā apstrīdēt ārstniecības

iestādes vadītājam, kurš iesniegumu izskata un lēmumu pieņem

septiņu dienu laikā. Ārstniecības iestādes vadītāja lēmumu

pacientam ir tiesības viena mēneša laikā apstrīdēt Veselības

inspekcijā, kura iesniegumu izskata un lēmumu pieņem 20 dienu

laikā. Veselības inspekcijas lēmumu pacientam ir tiesības viena

mēneša laikā pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā. Rajona (pilsētas)

tiesas spriedums nav pārsūdzams."

9. Izteikt XIII nodaļas nosaukumu un 74.pantu šādā

redakcijā:

"XIII nodaļa

Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības

apturēšana vai to sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma

apturēšana