2. pants

Papildināt 3.nodaļu ar 14.1 un

14.2 pantu šādā redakcijā:

"14.1 pants. Darba devēja pienākumi,

nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā

(1) Ja darba devējs nosūta darbinieku veikt darbu

Latvijā, tad neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām

attiecībām piemērojamā likuma šim nosūtītajam darbiniekam

nodrošināmi darba apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kas

paredzēti Latvijas normatīvajos aktos, kā arī darba koplīgumos,

kuri atzīti par vispārsaistošiem un regulē:

1) maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;

2) minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;

3) minimālo darba algas likmi, kā arī piemaksas par virsstundu

darbu;

4) noteikumus par darbaspēka nodrošināšanu, īpaši ar

darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja starpniecību;

5) drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;

6) aizsardzības pasākumus personām, kuras ir jaunākas par 18

gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī šo

personu darba un nodarbinātības noteikumus;

7) vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī

cita veida diskriminācijas aizliegumu.

(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu

Latvijā, ir pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas rakstveidā

valsts valodā informēt Valsts darba inspekciju par šo nosūtīto

darbinieku, norādot:

1) darba devēja - fiziskās personas - vārdu, uzvārdu un adresi

vai juridiskās personas nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru

un adresi, kā arī citu kontaktinformāciju (tālruņa numuru,

elektroniskā pasta adresi);

2) darbinieka vārdu un uzvārdu;

3) paredzamo nosūtīšanas ilgumu, kā arī darba uzsākšanas un

pabeigšanas laiku;

4) darba veikšanas vietu (ja darba pienākumu veikšana nav

paredzēta kādā noteiktā darba vietā, norāda, ka darbinieku var

nodarbināt dažādās vietās);

5) šā panta trešajā un ceturtajā daļā minētos darba devēja

pārstāvjus, norādot vārdu, uzvārdu, kā arī

kontaktinformāciju;

6) personu, kuras labā tiks veikts darbs (pakalpojuma

saņēmēju), kā arī pakalpojuma veidu, kas ir pamatā darbinieka

nosūtīšanai;

7) apliecinājumu par to, ka nosūtītais darbinieks, kas ir

trešās valsts pilsonis, likumīgi strādā pie darba devēja Eiropas

Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai

Šveices Konfederācijā.

(3) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu

Latvijā, ir pienākums noteikt Latvijā savu pārstāvi, kurš ir

pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un

tiesā.

(4) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu

Latvijā, ir pienākums, ja nepieciešams, noteikt savu pārstāvi,

pie kura darba koplīguma puses var vērsties nolūkā uzsākt

koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši šā likuma noteikumiem.

Šī persona var nebūt tā pati persona, kas minēta šā panta trešajā

daļā, un tai nav jāatrodas Latvijā, tomēr jābūt pieejamai pēc

saprātīga un pamatota pieprasījuma.

(5) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu

Latvijā, darbinieka nosūtīšanas laikā ir pienākums nodrošināt

noslēgtā darba līguma, darba samaksas aprēķinu, darba laika

uzskaites dokumentu un darba samaksas izmaksu apliecinošo

dokumentu glabāšanu pie šā panta trešajā daļā minētās personas un

uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām, kā arī, ja

nepieciešams, to tulkojumu valsts valodā.

(6) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu

Latvijā, ir pienākums divu gadu laikā pēc darbinieka nosūtīšanas

perioda beigām nodrošināt šā panta piektajā daļā minēto dokumentu

uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām.

(7) Šā panta pirmās daļas noteikumus attiecina arī uz

trešo valstu pilsoņiem, kas nodarbināti Latvijā saistībā ar

pārcelšanu uzņēmuma ietvaros.

14.2 pants. Darba devēja

pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas

(1) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā

Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī

vai Šveices Konfederācijā, neatkarīgi no darba līgumam un darba

tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma ir pienākums šim

nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumu

izpildi, arī attiecībā uz minimālo darba algas likmi, un darba

apstākļus saskaņā ar šā likuma 14.1 panta pirmo daļu

atbilstoši attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba

koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem. Minimālās darba

algas likmes jēdziens nosakāms atbilstoši tās valsts tiesību

aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem, uz

kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.

(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā

Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī

vai Šveices Konfederācijā, ir pienākums izpildīt tās valsts

administratīvās prasības un pakļauties uzraudzības un kontroles

institūciju prasībām, uz kuru darbinieks tiek nosūtīts.

(3) Nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas

Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai

Šveices Konfederācijā, attiecīgi piemērojami noteikumi par

komandējumiem, tajā skaitā par komandējuma izdevumu

atlīdzināšanu. Komandējuma dienas naudu, kas saistīta ar

attiecīgo nosūtījumu, uzskata par minimālās darba algas daļu, ja

to paredz tās valsts noteikumi, uz kuru darbinieks ir nosūtīts

veikt darbu. Cita atlīdzība, kas saistīta ar faktisko izdevumu

segšanu, netiek uzskatīta par minimālās darba algas likmes

daļu."