1. pants

Mērķi un nepieciešamības pamatojums, tostarp raksturojot

iespējamās alternatīvas, kas neparedz tiesiskā regulējuma

izstrādi

Ar grozījumiem, kas ir stājušies spēkā 2025. gada

3. jūlijā, no likuma "Par palīdzību dzīvokļa

jautājumu risināšanā" 27.2 panta piektās

daļas ir svītrots pēdējais teikums, kurā bija noteikts, ka,

"sniedzot šā panta otrajā daļā noteikto palīdzību,

pašvaldība ievēro komercdarbības atbalsta kontroli

regulējošos normatīvos aktus".

Noskaidrojot šī grozījuma mērķi tiesību palīgavotos

(https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS14.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=870/Lp14),

secināms, ka likumdevējs atzinis par pamatotiem argumentus,

ar kuriem Rīgas valstspilsētas pašvaldība (turpmāk -

pašvaldība) pierādīja, ka likuma "Par palīdzību

dzīvokļa jautājumu risināšanā" 27.2 panta

otrajā daļā norādītie finanšu palīdzības veidi nav

komercdarbības atbalsts, tāpēc, lemjot par šādas palīdzības

piešķiršanu, nav piemērojami komercdarbības atbalsta

kontroli regulējošie normatīvie akti, tostarp palīdzības

programmas nav izvērtējamas Finanšu ministrijā.

Līgums par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD)

aizliedz valsts atbalstu uzņēmumiem vai konkrētu preču

ražošanai. LESD 107. panta 1. punkts nosauc

valsts atbalsta pazīmes un kā vispārīgo principu nosaka tā

nesaderību ar Eiropas Savienības (turpmāk - ES) iekšējo

tirgu. Savukārt LESD 108. panta 3. punkts

aizliedz sniegt atbalstu, pirms Eiropas Komisija (turpmāk -

EK) izņēmuma kārtā to ir atļāvusi.

No LESD 107. panta 1. punkta izriet, ka

pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ja tas atbilst

četrām kumulatīvām pazīmēm:

- valsts un / vai pašvaldību līdzekļu nodošana;

- selektīva priekšrocība;

- ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm;

- ietekmē konkurenci.

Saistībā ar pazīmi "selektīva priekšrocība"

norādāms, ka atbalsta jēdzienā ietilpst nevis visi

pasākumi, kas ir par labu ekonomikas dalībniekiem, bet

tikai tie, ar kuriem tiek "selektīvi piešķirta

priekšrocība konkrētiem uzņēmumiem vai uzņēmumu

kategorijām, vai konkrētām tautsaimniecības nozarēm";

tas nozīmē, ka "tīri vispārpiemērojami pasākumi"

nav selektīvi un tātad nav valsts atbalsts (EK paziņojums

par LESD 107. panta 1. punktā minēto valsts

atbalsta jēdzienu; ES Oficiālais Vēstnesis, 2016, C 262,

117., 118. §).

ES tiesa nesenā spriedumā secināja, ka nodokļu

atbrīvojums grupai, kurā ir gan uzņēmumi, gan subjekti, kas

neveic komercdarbību, nav selektīvs, jo atbrīvojums ir

balstīts uz "neitrālu kritēriju", kas piemērojams

neatkarīgi no darbības nozares, komercdarbības vai

juridiskās formas (2025. gada 29. aprīļa

spriedums lietā C‑453/23, E. sp. z o.o. v

Prezydent Miasta Mielca, ECLI:EU:C:2025:285).

Līdzīga pieeja izriet arī no EK lēmumu prakses.

Piemēram, EK 2005. gada lēmumā valsts atbalsta lietā

Nr. N 229/2005 - Denmark Regional Technology

Centres izskatīja Dānijas atbalsta shēmu, kas paredzēja

piešķirt finansējumu reģionāliem tehnoloģiju centriem. EK

norādīja, ka vispārīgas ar shēmu finansētas aktivitātes nav

komercdarbība un pasākums nav selektīvs.