4. pants

Objekta kultūrvēsturiskā vērtība atbilst Likuma "Par

kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta piektajā daļā

noteiktajam. Objekts ir nozīmīgs vēstures avots un liecība par

vēsturiskās attīstības procesiem Latvijas teritorijā, Salaspils

apkārtnē no 14. gs., kā arī par senāko mūra baznīcu arhitektūru

un vēsturi Latvijā. Senākās rakstītās ziņas par Objektu zināmas

no 16. gs., kad pēc Livonijas kara (1558-1583) teritorijas

Daugavas labajā krastā nonāca Polijas pakļautībā, Rīga maģistrāts

ieguva patronāta tiesības pār apvienotajām Salaspils un Ikšķiles

muižu un draudzi. Salaspils kaujas laikā 1605. gadā Objekts tika

izpostīts, tā atjaunošanu 1613. gadā uzņēmās poļu karavadonis

J.K.Hodkevičs kā piemiņu par uzvaru kaujā. 17. gs. II pusē

Objektā tika veikta pārbūve, pagarinot draudzes telpu, izbūvējot

sakristeju un altāra daļu. Šāda veidolā Objekts saglabājās divus

gadsimtus, līdz 1984. gadam, kad pēc arhitekta G.Krona projekta

Objekts ieguva jaunu veidolu - neogotikas stilā veidotu baznīcas

ēku, jaunā dievnama plānā iekļaujot vecās baznīcas altārtelpu,

baznīcas kori, R puses ieejas priekšā uzbūvējot torni ar augstu

smaili. I Pasaules kara laikā Objektu izpostīja, taču vēlāk,

laikposmā no 1923. gada līdz 1930. gadam, tas tika atjaunots. Pēc

II pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Objekts pamazām

izpostīts. Rīgas HES celtniecības laikā tajā ierīkotas mehāniskās

darbnīcas, 20. gs. 70. gados mūru lielākā daļa uzspridzināta,

vēlāk apkārtnes reljefs nolīdzināts. Līdz mūsdienām saglabājušās

baznīcas altārdaļas D sienas drupas un reljefā nolasāma Objekta

vieta.

Objekta saglabājamās vērtības: ārējais veidols ainavā,

virszemes un pazemes konstrukcijas, reljefs, kultūrslānis,

arheoloģiskās senlietas.