Grozījums Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojumā Nr. 128 "Par Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu"

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Objekta kultūrvēsturiskā vērtība atbilst Likuma 14. panta

ceturtajai daļai. Ilūkstes jezuītu klostera komplekss ir ļoti

vērtīgs arhitektūras piemineklis, kas saistīts ar vienu no

nozīmīgākajiem jezuītu centriem Kurzemes - Zemgales hercogistē

18. gadsimtā, tapis vienlaikus ar Viļņas baroka un rokoko

stilistikā celto Sv.Ursulas baznīcu un ir viens no retajiem

saglabātajiem agro jauno laiku klosteru kompleksiem Latvijā.

Jezuītu kolēģijas ēka (klosteris) celta pēc jezuītu arhitekta

Jakoba Ruofa projekta, sākotnējā plānojuma struktūra lielākajā

daļā ēkas ir saglabājusies, klostera gaiteņus un sedz augsti

krusta velvju pārsegumi (apmestas ķieģeļu mūra velves), ar krusta

velvēm pārsegtas arī visas dzīvojamās celles.

Sv.Ursulai veltītās jezuītu baznīcas celtniecību finansēja ar

Josafata Zīberga (Josaphat Zyberg) atbalstu, dievnama sākotnējais

projekts un pirmais būvperiods (1754-1758) saistīts ar Viļņas

jezuīta Toma Žebrauska (Tomas Žebrauskas, Żebrowski) vārdu, bet

pēc viņa nāves vēlākajā būvperiodā (1760-1769) baznīcas plānā

tika ieviestas izmaiņas. Ilūkstes jezuītu baznīcas

arhitektoniskais risinājums, telpiskā kompozīcija un interjera

apdare veidoja vienu no izcilākajiem ansambļiem, kam nebija

analogu Kurzemes hercogistes robežās.

Tādēļ baznīcas pamatu, kā arī klostera ēkas aizsardzība un

izpēte ir īpaši būtiska, jo tās ir vienīgās liecības par

kompleksu, kas saglabājušās līdz mūsdienām, to tālākā izpēte var

sniegt nozīmīgus jaunus secinājumus kā arhitektūras, tā

arheoloģiskā materiāla kontekstā.

Objekta saglabājamās vērtības:

Arhitektoniskās: celtņu telpiskais risinājums ainavā,

plānojuma struktūra, plānojums, konstruktīvā sistēma,

konstruktīvie elementi, velvēti pārsegumi, fasāžu arhitektūra,

mākslinieciskie elementi fasādēs, ailu aizpildījumi, interjeru

dekoratīvā apdare, apkures sistēmas elementi, žogi.

Arheoloģiskās: virszemes un pazemes konstrukcijas, to

elementi, plānojuma struktūra, reljefs, kultūrslānis, apbedījumu

struktūra, apbedījumu inventārs, arheoloģiskās senlietas.