4. pants

Privātā

sektora attīstības veicināšana

i. Privatizācija

ii. Atbalsts privātā sektora

attīstībai

iii. Reģionālā attīstība

iv. Finansu sektora reforma

5.

Makroekonomiskais scenārijs

i. Ekonomikas pieaugums un

investīcijas

ii. IKP no izdevumu viedokļa

iii. Demogrāfiskās tendences,

nodarbinātība, bezdarbs, ienākumu politika

iv. Starptautiskās ekonomiskās

attiecības

v. Fiskālā attīstība

vi. Inflācija

vii. Monetārais sektors

viii. Scenārija izpildes

nozīmīgākie riski

1.

Pašreizējā ekonomiskā situācija un tās attīstības

tendences

Kopš neatkarības atgūšanas 1991.

gadā Latvija ir sasniegusi ievērojamu progresu saimniecības

stabilizācijā un strukturālo reformu īstenošanā. Pāreja uz tirgus

ekonomiku un ciešo saimniecisko saišu pārraušana ar Padomju

Savienību noveda pie ievērojama ražošanas apjoma samazinājuma

pirmajos trijos neatkarības gados un krīzes gan rūpniecībā, gan

lauksaimniecībā. Samazinājums beidzās 1994. gadā, kad reālais

iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauga, bet sākotnējo izaugsmi

pārtrauca 1995. gada banku un budžeta krīze. Ražošanas apjomi

sāka vēlreiz pieaugt 1996. gadā, reālajam IKP pieaugot par 3,3

procentiem.

Neatkarības pirmie gadi bija

saistīti ar būtisku ekonomikas pārstrukturizāciju. Ja 1990. gadā

pakalpojumi bija 31,9% no pievienotās vērtības, tad 1997. gadā

jau 61,9 procenti. Turklāt 1997. gadā 62% no IKP tika radīts

privātajā sektorā. Arī tirdzniecības attiecības būtiski

izmainījās. Ja pirms neatkarības tirdzniecība ārpus Padomju

Savienības gandrīz nepastāvēja, tad tagad rietumvalstis ir

nozīmīgi tirdzniecības partneri. 1998. gada desmit mēnešos

Eiropas Savienības valstis veidoja 55,4% no eksporta un 55,4%

importa. Arī tirdzniecības struktūra ir mainījusies: galvenā

eksporta preču kategorija ir mainījusies - no iekārtām un

aprīkojuma (1998. gada desmit mēnešos šī pozīcija bija vairs

tikai 6,8% no preču eksporta) uz koksni un koksnes izstrādājumiem

(33,5% 1998. gada desmit mēnešos).

Makroekonomiskā attīstība

IKP pieaugums ievērojami

paātrinājās 1997. gadā, sasniedzot 6,5% salīdzināmās cenās.

Atšķirībā no 1996. gada, kad izaugsmi galvenokārt sekmēja

transporta un sakaru pieaugums, 1997. gadā daudzi dažādi sektori,

to skaitā rūpniecība, deva būtisku ieguldījumu izaugsmē.

Attīstība 1997. gadā turpina iepriekšējās tendences: pakalpojumu

sektors, kas pēdējā laikā ir audzis straujāk nekā IKP, nodrošina

lielāko pievienotās vērtības daļu (61,9% 1997. gadā); rūpniecības

īpatsvars paliek nemainīgs - apmēram viena ceturtdaļa no

pievienotās vērtības (25,7% 1997. gadā); lauksaimniecības

īpatsvars IKP turpināja vienmērīgi samazināties (7,4% 1997.

gadā).

1998. gada pirmajā pusgadā

iekšzemes kopprodukts ir pieaudzis par 6,4%, tajā skaitā 1.

ceturksnī tas pieauga par 7,6%, bet 2. ceturksnī - par 5,4

procentiem. Šādu IKP pieaugumu nodrošināja šādu nozaru attīstība:

apstrādes rūpniecība pieauga par 10,9%, bet tirdzniecības un

remonta nozare - par 22,7 procentiem. Mežsaimniecībā pieaugums

bija 25,1 procents. Tajā pašā laikā lauksaimniecības apjomi

samazinājās par 1,2 procentiem. Pakalpojumu nozare 1998. gada

pirmajā pusē salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu

pieauga par 6,0 procentiem.

IKP struktūra 1998. gada pirmajā

pusē salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu nedaudz

izmainījās. Lauksaimniecības īpatsvars IKP struktūrā samazinājās

līdz 6,1%. Pakalpojumu nozare pieauga par 2,3

procentpunktiem.

No izdevumu viedokļa statistika

uzrāda strauju investīciju pieaugumu pamatkapitālā 1997. gadā -

11,1 procentu. Arī eksporta pieaugums veicināja kopējo IKP

pieaugumu. Palielinājās mājsaimniecību patēriņš, uzrādot

pieticīgāku pieaugumu - par 3,9 procentiem.

Ārvalstu tiešo investīciju

pieplūdums sekmē strauju investīciju apjoma palielināšanos. Tomēr

investīcijas pieaug arī sakarā ar iekšzemes aizdevumu nosacījumu

uzlabojumiem. Valdības aizņēmumu samazināšanās no komercbankām ir

veicinājusi strauju privātā sektora kreditēšanas pieaugumu,

samazinot komerciālās aizdevumu likmes. Agrāk bankas varēja

samērā viegli gūt peļņu ar valsts vērtspapīriem, bet tagad tām

nepieciešams paplašināt kreditēšanu, un rezultātā kredītu tirgū

vērojama spēcīga banku konkurence. 1997. gadā kopējā privātā

sektora kreditēšanas apjoma pieaugums bija 77%, un procentu

likmes nokritās par vairākiem procentu punktiem - līdz 12-14%.

Lielākā daļa jauno aizdevumu ir ilgtermiņa (vairāk par vienu

gadu), kas galvenokārt paredzēti ražošanai un nevis

patēriņam.

Valdība ir vairākus gadus

strādājusi pie valsts finansu pārstrukturizācijas, kopējā budžeta

īpatsvara samazināšanas, proporcijas uzlabošanas starp

uzturēšanas un kapitālajiem izdevumiem, nodokļu administrācijas

uzlabošanas un valsts izdevumu efektivitātes palielināšanas.

Pateicoties šiem faktoriem, kā arī labvēlīgākiem

makroekonomiskajiem apstākļiem, pāris pēdējos gados ir strauji

uzlabojušās valsts finanses un sasniegts neplānots valsts parāda

samazinājums. Īpaša uzmanība pievērsta 1997. gada budžeta

izpildei, kad kopbudžets uzrādīja pārpalikumu 1,3% no IKP. Šāda

neplānota pārpalikuma galvenie iemesli bija augstāki nodokļu

ieņēmumi sakarā ar straujo ekonomisko izaugsmi, zemākas procentu

likmes, uzlabota valsts iestāžu izdevumu kontrole, arī zemāki

izdevumi pensiju indeksācijai, kas saistīti ar zemu

inflāciju.

Inflācija Latvijā turpina

samazināties. Vidējā inflācija 1997. gadā bija 8,4%, un

divpadsmit mēnešu inflācija pazeminājās līdz 2,8% 1998. gada

decembrī. Šis samazinājums turpinās par spīti administratīvi

regulējamo cenu atbrīvošanai un straujajai monetārajai izaugsmei.

Pieaugot uzticībai banku sistēmai un nacionālajai valūtai, naudas

pieprasījums palielinās saskaņoti ar monetāro pieaugumu.

Plašā nauda (M2X) 1997. gadā

pieauga strauji - par 38,7 procentiem. Latu apjoma pieaugumu

radīja Latvijas Bankas veiktā ārvalstu valūtas iepirkšana, lai

saglabātu fiksētu lata maiņas kursu pie ievērojamas kapitāla

ieplūdes. Latvijas Bankas konvertējamās valūtas rezerves tajā pat

periodā pieauga par 22 procentiem. Neņemot vērā fiksēto valūtas

maiņas kursu kopš 1994. gada un pastāvīgu reālā kursa vērtības

celšanos, Latvija vēl joprojām saglabā konkurētspējas

priekšrocības salīdzinājumā ar tās galvenajiem tirdzniecības

partneriem.

1997. gadā un 1998. gada sākumā

Latvijā ieplūdušo kapitālu galvenokārt veidoja tiešās ārvalstu

investīcijas. Pēdējos pāris gados ir paātrinājusies tiešo

ārvalstu investīciju ieplūde. 1997. gadā tiešās ārvalstu

investīcijas bija 420 milj. USD, un uzkrātais tiešo ārvalstu

investīciju apjoms bija 1272 milj. USD. Tiešās ārvalstu

investīcijas galvenokārt saņēma transporta sektors un sakaru

sektors (lielie ieguldījumi telekomunikācijās), ražošana un

finansu sektors. Lielākie ieguldītāji bija tādas valstis kā

Dānija, ASV, Singapūra, Krievija, Vācija. Ārvalstu tiešo

investīciju pieaugumu galvenokārt sekmēja privatizācijas procesa

paātrināšanās, kā arī ārvalstu investīciju režīma liberalizācija.

Nozīmīgās saņemtās ārvalstu tiešās investīcijas veido ievērojamu

pārpalikumu kapitāla kontā, kas nosedz lielo tekošā konta

deficītu.

Tekošā konta deficīts pirmo reizi

parādījās 1995. gadā un kopš tā laika ir strauji audzis, 1997.

gadā sasniedzot 6,3% no IKP. Galvenais faktors, kas ietekmē

tekošā konta deficītu, ir lielais tirdzniecības deficīts, kas

1997. gadā bija 15,4% no IKP. Ievērojama daļa Latvijas importa ir

kapitāla preces (mašīnas un elektriskās iekārtas). Šo preču

īpatsvars pakāpeniski turpina pieaugt. No vienas puses, Latvija

ir maza valsts ar ierobežotiem enerģijas resursiem, un liela daļa

importa ir starpprodukti. No otras puses, Latvija eksportē preces

ar mazu pievienoto vērtību, piemēram, koksnes un

tekstilizstrādājumi, kuru ražošana atkarīga no dabas resursiem un

zemajām darbaspēka izmaksām, lai saglabātu konkurētspēju. Latvija

eksportē arī nedaudz iekārtas, bet vairāk austrumu tirgos, nevis

atīstītajos rietumu tirgos. Lai arī tekošā konta deficīts

pagaidām nav problēma, jo ir pilnībā nosegts ar kapitāla konta

pārpalikumu, tomēr tekošā konta deficīta lielums un straujais

pieauguma temps nozīmē, ka nākotnē ārēju satricinājumu jeb

noguldītāju noskaņojuma izmaiņu gadījumā var rasties nopietnas

problēmas ar deficīta finansēšanu.

Krievijas krīzes radītais eksporta

kritums ir tiešs piemērs ārējo satricinājumu būtiskajai ietekmei

uz Latvijas tautsaimniecību.

Pakalpojumu sektoram ir liela

nozīme maksājumu bilancē, jo pakalpojumu konta pārpalikums nosedz

nozīmīgu tirdzniecības deficīta daļu. Galvenā nozīme ir Latvijas

tranzīta biznesam, jo ir izdevīga ģeogrāfiskā situācija, ostas un

salīdzinoši labi attīstīta infrastruktūra.

No 1996. gada līdz 1998. gada

vidum reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā ir apmēram 7% līmenī.

Taču 1998. gada pēdējos mēnešos bija vērojams straujāks bezdarba

pieaugums (decembra beigās bezdarba līmenis bija 9,2%), ko

izsauca ražošanas samazināšanās nozarēs, kas cieši saistītas ar

Krievijas tirgu. Tomēr šī rādītāja attīstība neparāda visas darba

tirgus tendences, jo oficiālā bezdarba definīcija lielā mērā

nenovērtē patieso darba meklētāju skaitu. Bezdarba rādītāji pēc

Starptautiskās darba organizācijas definīcijas labāk parāda

bezdarba izplatību un izmaiņas darba tirgū, tādējādi, pēc

darbaspēka apsekojuma datiem, darba meklētāju līmenis 1997. gada

beigās bija 14,4%, un tas bija samazinājies no 18,3% 1996. gada

beigās. Bezdarbs Latvijā ir koncentrēts noteiktos rajonos -

vissliktākā situācija ir valsts austrumu reģionā Latgalē, kamēr

viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā un Ventspilī.