2. pants

Kultūrvēsturiskus objektus iekļauj valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (turpmāk kultūras pieminekļu saraksts), ja tie atbilst autentiskuma nosacījumiem, ko atkarībā no kultūras pieminekļa veida izsaka dažādas pazīmes, tai skaitā forma un uzbūve, materiāli un viela, lietojums un funkcija, tradīcijas, paņēmieni un apsaimniekošanas sistēmas, atrašanās vieta un apkārtne, valoda un citas nemateriālā kultūras mantojuma formas, raksturs un noskaņa un citi iekšēji un ārēji faktori. Uzskaitē tiek ņemti visi kultūras pieminekļi neatkarīgi no to atrašanās vietas (virs zemes, zem zemes vai ūdenī, kā atsevišķs objekts vai atrodas kādā citā objektā, publiski pieejams vai slēgts), apjoma (piemēram, objektu kopums konkrētā teritorijā vai atsevišķs objekts), īpašuma piederības un tehniskā stāvokļa (valsts vai privātais īpašums, pilnīgi vai daļēji saglabājies). Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (turpmāk pārvalde), izvērtējot objekta atbilstību valsts, reģiona vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusam un nozīmei valsts, reģiona vai vietējā mērogā, ņem vērā šādus kritērijus:

2.1. objekta autentiskums izvērtēšanas brīdī un tā unikālais vai retais raksturs savā īpašajā kategorijā, objekta novietojums, saglabāšanas iespējas, interešu daudzveidība un koncentrācija vienā objektā un tā kultūrvēsturiskā vērtība, ko ietekmē datējums;

2.2. ar objektu saistītas vēsturiski nozīmīgas personas un notikumi;

2.3. objekta kā nācijas sociālās, zinātniskās, ekonomiskās, kultūras vai militārās vēstures ilustrācijas nozīme, arhitektoniskā vai mākslinieciskā koncepcija, dekoratīvo elementu kopums, tradicionālo tehniku lietojums;

2.4. veids, kādā objekta radošā koncepcija papildina vesela ansambļa vai kolekcijas māksliniecisko vērtību;

2.5. autorība;

2.6. no konstruktīvā viedokļa nozīmīgas tehniskās evolūcijas īpašības.

3