Vairogs49. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
"Ja Saeimas apstiprinātajos
Latvijas Republikas starptautiskajos līgumos attiecībā uz
ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās un
izraidīšanas kārtību ir paredzēti citādi noteikumi nekā tie, kas
ietverti šajā likumā, piemēro starptautiskā līguma
noteikumus."
Kad Ārvalstnieku likums stājās
spēkā, tajā nebija ietverti noteikumi, kas izslēdza no attiecīgā
personu loka dienošos Krievijas Bruņoto spēku personālsastāva
locekļus, kas bija atvaļināti pēc 1992. gada 28. janvāra. 1996.
gada 6. augusta Noteikumi Nr. 297, kurus apstiprināja 1996. gada
18. decembra Likums, izdarīja šādus grozījumus 23. pantā:
"Pastāvīgās uzturēšanās atļauju
var saņemt tie ārvalstnieki un viņu pēcnācēji, kuri 1992.gada
1.jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas
Republikā, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī ir
saglabājuši pastāvīgo pierakstu un ir reģistrēti Iedzīvotāju
reģistrā.
Šis pants neattiecas uz:
(..)
2) personām, kuras atvaļinātas no
aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, ja šīs
personas dienestā iesaukšanas brīdī nav pastāvīgi dzīvojušas
Latvijas teritorijā vai nav Latvijas Republikas pilsoņu ģimenes
locekļi;
(..)."
Latvijas Republikas Augstākās
Padomes 1992.gada 10.jūnija lēmums par Ārvalstnieku likuma spēkā
stāšanās un piemērošanas kārtību precizēja tā piemērošanas lauku.
Tā pirmais punkts noteica sekojošo:
"Latvijas Republikas likums "Par
ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas
Republikā" stājas spēkā ar 1992. gada 1. jūliju un ir piemērojams
attiecībā uz ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri ieceļo
Latvijas Republikā pēc šā likuma stāšanās spēkā.
[Šis] likums attiecas arī uz
ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuri šā likuma spēkā stāšanās
brīdī uzturas Latvijā bez pastāvīgā pieraksta. Šiem
ārvalstniekiem un bezvalstniekiem mēneša laikā jānokārto
uzturēšanās atļaujas saņemšana, pretējā gadījumā viņiem tiek
izsniegts izbraukšanas rīkojums šajā likumā noteiktajā
kārtībā."
Personas, kas likumīgi dzīvo
Latvijā, tiek iekļautas iedzīvotāju reģistrā, un tām tiek
piešķirts personas kods. Reģistra funkcionēšanu, kas atrodas
iekšlietu varas iestāžu pārziņā, nosaka 1998. gada 27. augusta
Iedzīvotāju reģistra likums, kas nomainīja agrāko 1991. gada 11.
decembra Likumu (likums "Par iedzīvotāju reģistru").
SŪdzĪba
Atsaucoties uz Konvencijas
8.pantu, iesniedzējs sūdzas, ka viņa izraidīšana no Latvijas
teritorijas, kur viņš pastāvīgi dzīvoja kopš trīspadsmit gadu
vecuma un kur dzīvo viņa vecāki, ir viņa tiesību uz privāto un
ģimenes dzīvi neattaisnojams pārkāpums.
Juridiskais
aspekts
Iesniedzējs uzskata, ka fakts, ka
Latvijas varas iestādes ir pieņēmušas izraidīšanas rīkojumu
attiecībā uz viņu, ir neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņa
tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi īstenošanā, ko garantē
Konvencijas 8.pants. Uz lietu attiecināmās 8.panta daļas nosaka
sekojošo:
"1. Ikvienam ir tiesības uz savu
privāto un ģimenes dzīvi (..).
2. Valsts institūcijas nedrīkst
traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas
paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai
aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās
labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,
lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu
tiesības un brīvības."
A. Pušu
argumenti
1. Valdība
Valdība pašā sākumā uzsver, ka
laikā no 1993.gada augusta (iesniedzēja atvaļināšanās no
Krievijas armijas laiks) līdz 1995.gada 30.aprīlim (izraidīšanas
rīkojuma attiecībā uz viņu pieņemšanas datums), tas ir, gandrīz
divu gadu laikā, iesniedzējs neko nedarīja, lai legalizētu savu
uzturēšanos Latvijā. Faktiski pirmais šāds lūgums parādījās tikai
laikā, kad tika izskatīta viņa sūdzība par apstrīdēto
izbraukšanas rīkojumu. Valdība uzskata, ka iesniedzējam bija
jāsaprot, ka viņš sastāvēja ārvalsts armijā, kura atrodas
suverēnas valsts teritorijā; pastāvot šādiem apstākļiem, bija
skaidrs, ka, ja viņš vēlētos palikt Latvijā pēc viņa
atvaļināšanās, viņam būtu jāseko īpašai procedūrai, kura
paradzēta likumā šajā sakarā. Jo īpaši, iesniedzējs varēja lūgt
valsts iestādes, lai ieraksta viņu Iedzīvotāju reģistrā kā
pastāvīgo iedzīvotāju, ko viņš neizdarīja. Papildus valdība
piezīmē, ka šāda neizdarība var tikt uzskatīta kā iekšējo tiesību
aizsardzības iespēju neizsmelšana Konvencijas 35.panta 1.daļas
izpratnē.
Attiecībā uz sūdzības būtību
valdība apstrīd "ģimenes dzīves" esamību starp iesniedzēju un
viņa vecākiem; šajā sakarā tā atgādina ar Konvenciju nodibināto
institūciju praksi, saskaņā ar kuru attiecības starp vecākiem un
viņu pieaugušajiem bērniem nebauda šī panta aizsardzību,
nepastāvot papildus atkarības apstākļiem, kas ir vairāk par
parastām attiecībām. Valdība uzskata, ka šādu apstākļu esamība
nav tikusi nodibināta šajā lietā. Tāpat valdība noliedz
iesniedzēja privātās dzīves pārkāpumu.
Tomēr pieņemot, ka apstrīdētais
lēmums var tikt pielīdzināts iejaukšanās iesniedzēja tiesībās
Konvencijas 8.panta izpratnē, valdība uzskata, ka šī iejaukšanās
ir saskaņā ar šī panta otro daļu. Pirmkārt, valdība piezīmē, ka
uz iesniedzēju ir skaidri attiecināms Krievijas-Latvijas līgums;
šis līgums tika noslēgts, pirms Latvija ratificēja Konvenciju un
tās protokolus; tādējādi vēlāk noslēgts līgums (tas ir,
Konvencija) nevarēja attaisnot iepriekš noslēgta līguma
neizpildi.
Bez tam, un pieņemot, ka uz
iesniedzēju nav attiecināms līgums, valdība uzsver, ka 1995.gada
22.aprīļa Noteikumi Nr. 118 dod tiesības iekšlietu ministram
izdot izraidīšanas rīkojumu attiecībā uz Krievijas bijušajām
militārpersonām, kuras uzturas Latvijā nelegāli. Kopumā
apstrīdētais lēmums bija "paredzēts likumā" 8.panta 2.daļas
izpratnē. Tāpat valdība apstiprina, ka šim lēmumam bija leģitīms
mērķis šī panta izpratnē, proti, valsts drošības aizsardzība.
Visbeidzot, valdība ir
pārliecināta, ka šī iejaukšanās ir "nepieciešama demokrātiskā
sabiedrībā", tas ir, proporcionāla sasniedzamajam leģitīmajam
mērķim. Šajā sakarā tā uzsver, ka valsts interesēs ir nodrošināt
savas nacionālās likumdošanas un tai saistošo starptautisko
vienošanos ievērošanu, vēl jo vairāk, ka izraidīšanas rīkojuma
likumīgums tika apstiprināts taisnīga tiesas procesa laikā.
Tādējādi nav noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.
2.
Iesniedzējs
Iesniedzējs apstrīd valdības
argumentus. Viņš vispirms atgādina, ka viņš ir dzīvojis Latvijā
vairāk nekā divdesmit sešus gadus un ka šajā laikā viņam nav
bijusi neviena dzīvesvieta ārzemēs, to skaitā Krievijā. Viņš arī
atgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukšanas viņš palika bez
nevienas valsts pilsonības; viņš uzskata, ka Latvijas varas
iestādes viņam atņēma Latvijas pilsonību, kas viņam bija
iepriekš. Pie tam tās atteicās viņam piešķirt "nepilsoņa,
pastāvīgā iedzīvotāja" statusu vai pat ierakstīt viņu Iedzīvotāju
reģistrā saskaņā ar šī reģistra likumu; viņš uzskata, ka šāda
attieksme pret viņu ir acīmredzami patvaļīga.
Attiecībā uz to, ka valdība pārmet
iesniedzējam nekā nedarīšanu, lai legalizētu savu uzturēšanos
Latvijā pēc viņa atvaļināšanās, iesniedzējs atspēko, sakot, ka,
ja viņam būtu bijušas, vismaz teorētiski, tiesības palikt
Latvijā, Latvijas iestādēm nebūtu bijis nekāds tiesisks pamats
viņa izraidīšanai. Iesniedzējs uzskata, ka nav iespējams
vienlaicīgi pateikt, ka viņa izbraukšana saskan ar likumu un ka
viņš varēja legalizēt savu uzturēšanos Latvijas teritorijā, jo
šie divi apgalvojumi ir pretēji. Papildus iesniedzējs uzsver,
neiesniedzot pierādījumus, ka viņš tiešām ir lūdzis iekļaut viņu
Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju un ka šis
lūgums ticis noraidīts.
Bez tam iesniedzējs uzskata, ka
nacionālo tiesu atsaukšanās uz Ārvalstnieku likumu nav pamatota,
jo šis likums, kas attiecas tikai un vienīgi uz personām, kuras
ieradušās Latvijas teritorijā pēc 1992.gada 1.jūlija, nav
piemērojams attiecībā uz viņu. Iesniedzējs arī ir pārliecināts,
ka tā paša iemesla dēļ uz viņu nav attiecināms Augstākās Padomes
1992.gada 10.jūnija lēmums par augstāk minētā likuma spēkā
stāšanās un piemērošanas kārtību. Tāpat lielākā daļa no
likumdošanas, kas attiecināma uz viņa lietu, nevar tikt piemērota
viņam par sliktu, jo tā bijusi pieņemta pēc viņa
atvaļināšanās.
Runājot par Krievijas-Latvijas
līgumu, uz kuru atsaucās valdība kā pieņemtā lēmuma attaisnojumu,
iesniedzējs vispirmām kārtām uzsver, ka šis līgums oficiāli
stājās spēkā pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas un,
otrkārt, šis līgums attiecas tikai uz personām, kuras ieradās
Latvijas teritorijā kā militārpersonas; viņš pats iestājās
Krievijas armijā, kad viņš jau dzīvoja Latvijā. Viņš jo īpaši
uzsver, ka viņa vārds nekad nebija ticis ierakstīts to personu
sarakstā, kuras pakļautas izbraukšanai no Latvijas teritorijas.
Iesniedzējs arī uzskata, ka Nepilsoņu likuma 1.panta 3.daļa, kas
izslēdz šīs tiesību normas piemērošanu attiecībā uz personām,
kuras atvaļinājušās no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada
28.janvāra, izņemot tās, kurām "iesaukšanas brīdī bija pastāvīgs
pieraksts Latvijas teritorijā", ir jābūt iztulkotam veidā, kas
viņam piešķir tiesības dzīvot Latvijas teritorijā bez
ierobežojumiem.
Visbeidzot, kas attiecas uz
iesniedzēja personiskajām un ģimeniskajām saitēm Latvijā, viņš
atzīst, ka viņam nav ne sievas, ne bērnu. Tomēr viņš uzskata, ka
šis fakts ir viņa nelikumīgā statusa Latvijas teritorijā tiešas
sekas. Tādējādi iesniedzējs uzskata, ka Konvencijas 8.pantā
garantētās viņa tiesības ir tikušas pārkāptas.
B. Tiesas
vērtējums
1. Par
iejaukšanās esamību
Tiesa vispirms konstatē, ka
iesniedzējs uzskata, ka viņam patvaļīgi ir atņemta Latvijas
pilsonība, kas viņam piederēja līdz tam. Šajā sakarā Tiesa
atgādina, ka tiesības uz pilsonību, kas vienādas ar to, kura
ierakstīta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā, netiek
kā tādas garantētas ne Konvencijā, ne tās protokolos. Taču
pilsonības patvaļīgs atteikums var noteiktos apstākļos iejaukties
to tiesību izmantošanā, kuras izriet no Konvencijas 8.panta
(skat. lietu Karassev et famille c. Finlande, Nr.
31414/96, CEDH 1999-II). Tomēr jautājumam par to, vai personai ir
aizsargājama tiesība uz kādas valsts pilsonību, principā ir jābūt
izvērtējamam ar atsauci uz šīs valsts tiesībām. Šajā lietā no
lietas materiāliem skaidri izriet, ka iesniedzējam sākotnēji bija
Padomju Savienības pilsonība, tās valsts, kas beidza pastāvēt
1991.gadā, un ka viņam nevienā brīdī nav bijusi Latvijas
pilsonība. Nekas tāpat neliecina par to, ka viņš juridiski varēja
pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar šīs valsts likumiem un
ka tā viņam bija to atteikusi patvaļīgā veidā (skat. 2003.gada
9.oktobra lēmumu lietā Fedorova et autres c. Lettonie, Nr.
69405/01; 2004.gada 29.janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c.
Lettonie, Nr. 50183/99, un mutatis mutandis, Lielās
palātas lēmumu lietā Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99,
77.-78.punkts, CEDH 2002-II). Tādējādi iesniedzēja apgalvojumi
nav pamatoti šajā jautājumā.
Runājot par Latvijas varas iestāžu
atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijā, Tiesa
atgādina, ka Konvencija negarantē personai tiesības iebraukt vai
dzīvot valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, vai netikt
izraidītam no šīs valsts un ka līgumslēdzējvalstīm saskaņā ar
starptautiskajās tiesībās nodibinātu principu ir tiesības
kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņi,
iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu (skat., starp daudz
citiem, lietu Baghli c. France, Nr. 34374/97, 45.punkts,
CEDH 1999-VIII, un lietu Boultif c. Suisse, Nr. 54273/00,
39.punkts, CEDH 2001-IX). Tomēr atsevišķos gadījumos valstu
pieņemtie lēmumi šajā jautājumā var iejaukties personas tiesībās
uz privāto un ģimenes dzīvi, ko aizsargā Konvencijas 8.pants.
Šajā lietā Tiesa konstatē, ka
iesniedzējs ir iebraucis Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā
divdesmit sešiem gadiem, trīspadsmit gadu vecumā, un ka kopš tā
laika viņš tur vienmēr ir dzīvojis, pat viņa militārā dienesta
padomju un Krievijas armijā laikā. Acīmredzams, ka viņa ilgā
uzturēšanās laikā Latvijā iesniedzējs tur ir izveidojis
personiskas, sociālas un ekonomiskas attiecības, kas veido
ikviena cilvēka privāto dzīvi un kas riskē tikt apdraudētas, ja
ne pārtrauktas, viņa izraidīšanas gadījumā (skat. Lielās palātas
lietu Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 96.punktu,
paredzēts publicēt CEDH 2003-…).
Tiesa atklāj, ka iesniedzējs nav
precējies un ka viņam nav bērnu Latvijā. Kas attiecas uz viņa
vecākiem, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar atsaukties uz
"ģimenes dzīves" esamību attiecībā uz viņiem. Tā kā attiecības
starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem nepieder pie nukleārās
ģimenes, tās netiek aizsargātas ar 8.pantu, ja vien nepierāda
papildus atkarības apstākļu esamību, kas ir vairāk par parastām
attiecībām (skat., jo īpaši, 2000.gada 7.novembra lēmumu lietā
Kwakye-Nti et Dufie c. Pays-Bas, Nr.31519/96). Tiesa
uzskata, ka šādas īpašas atkarības saites esamība nav pierādīta
šajā lietā, pat ja iesniedzējs un viņa vecāki dzīvo kopā (skat.
2001.gada 15.februāra lēmumu lietā Shevanova et Ševanovs c.
Lettonie, Nr. 58822/00). Tomēr Tiesa ņems vērā iesniedzēja
attiecības ar saviem vecākiem "privātās" dzīves kontekstā (skat.
spriedumu iepriekš minētajā lietā Slivenko c. Lettonie,
97.punkts).
Tādējādi Tiesa uzskata, ka fakts,
ka Latvijas varas iestādes izdeva izbraukšanas rīkojumu attiecībā
uz iesniedzēju, ir iejaukšanās viņa tiesību uz privāto dzīvi
īstenošanā. Šāda iejaukšanās pārkāpj Konvencijas 8.pantu, ja vien
to var attaisnot saskaņā ar šī panta 2.daļu, tas ir, ja
iejaukšanās bija "noteikta likumā", tai bija viens vai vairāki
leģitīmie mērķi, kas uzskaitīti šajā pantā, un šī iejaukšanās
bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai sasniegtu vienu
vai vairākus šos leģitīmos mērķus.
2. Par
iejaukšanās attaisnojumu
a) Vai
iejaukšanās bija "noteikta ar likumu"?
Tiesa atgādina, ka saskaņā ar
Tiesas nemainīgo praksi vārdi "noteikts ar likumu" prasa, lai
apstrīdētajam lēmumam būtu pamats nacionālajās tiesībās, un
nosaka arī attiecīgā likuma kvalitāti: likumam jābūt pieejamam
personai un paredzamam attiecībā uz tā saturu un tiesiskajām
sekām (skat. Lielajā palātā skatītu lietu Amann c. Suisse,
Nr. 27798/95, 50.punkts, CEDH 2000-II).
Tiesa atklāj, ka, noraidot
iesniedzēja sūdzību, Centra rajona pirmās instances tiesa atzina
Krievijas-Latvijas līguma attiecināmību uz iesniedzēju; kas
attiecas uz Augstākās tiesas Senātu, tas savā 1998.gada
16.decembra spriedumā pamatojās uz Ārvalstnieku likuma un
Nepilsoņu likuma kopīgu lasīšanu; Senāts jo īpaši secināja, ka
pēdējais likums nebija attiecināms uz iesniedzēju. Šajā sakarā
Tiesa atgādina, ka tas ir pirmām kārtām nacionālo tiesu ziņā
interpretēt un piemērot nacionālās tiesību normas, ieskaitot tās
tiesību normas, kuras izpilda valstij atbildētajai saistošos
starptautiskos līgumus; ja nav bijusi patvaļīga pieeja, Tiesa nav
kompetenta apstrīdēt nacionālo tiesu vērtējumu (skat.
iepriekšminētos spriedumus lietās Slivenko c. Lettonie,
105.punkts, un Amann c. Suisse, 52.punkts, kā arī,
mutatis mutandis, 1990.gada 28.marta spriedumu lietā
Groppera Radio AG et autres c. Suisse, A sērija, Nr. 173,
26.lpp., 68.punkts). Tiesa uzskata, ka līguma 2.pants ir
uzrakstīts pietiekami skaidri; tas uzliek pienākumu visām tām
personām, kuras atrodas Latvijā dislocētās Krievijas bruņoto
spēku sastāvā, atstāt šo valsti līdz 1994.gada 31.augustam.
Saskaņā ar šī paša panta trešo daļu "militārpersonu atvaļināšana
Latvijas Republikas teritorijā pēc 1992.gada 28.janvāra nevar
tikt uzskatīta par Bruņoto spēku izvešanu"; iesniedzējs atstāja
Krievijas armiju pēc šī datuma. Visbeidzot, līguma 15.punkts arī
skaidri nosaka līguma tūlītēju piemērošanu. Papildus Tiesa
atzīmē, ka Ārvalstnieku likuma 49.pants nodibina starptautisko
līgumu prioritātes pār nacionālajiem likumiem principu. Tādējādi
Tiesa nesaredz nekādu patvaļīgu rīcību secinājumā, saskaņā ar
kuru minētais līgums bija attiecināms uz iesniedzēju. Tāpat,
runājot par Nepilsoņu likumu, Tiesa neuzskata, ka, nonākot pie
secinājuma par līguma neattiecināmību uz iesniedzēju, Senāts bija
sniedzis patvaļīgu pamatojumu.
Tātad Tiesa atzīst, ka apstrīdētā
iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" Konvencijas 8.panta 2.daļas
izpratnē.
b) Vai
iejaukšanās bija "leģitīms mērķis" un vai tā bija
"nepieciešama
demokrātiskā
sabiedrībā"?
Runājot par šīs iejaukšanās
leģitīmo mērķi, kā arī par to, vai šī iejaukšanās bija
"nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", Tiesa uzskata par
nepieciešamu atgādināt vispārīgos secinājumus, pie kuriem tā
nonāca iepriekš minētajā spriedumā Slivenko c.
Lettonie:
a) To personu izvešanai, uz kurām
attiecināms 1994.gada Krievijas-Latvijas līgums, ir leģitīms
mērķis, proti, Latvijas nacionālās drošības aizsardzība. Šis
mērķis nevar tikt atšķirts no plašākā konstitucionālo un
starptautisko tiesību mehānismu konteksta pēc tam, kad Latvija
atguva neatkarību (loc.cit., 111.punkts). Precīzāk,
prasīt, lai neatkarīgas valsts (Krievijas) bruņotie spēki atstāj
citas valsts (Latvijas) teritoriju, Konvencijas izpratnē ir
leģitīms veids dažādo no PSRS sabrukuma izrietošo politisko,
sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Fakts, ka šajā
gadījumā Krievijas-Latvijas līgums paredz visu to militārpersonu
izbraukšanu, kuras atrodas Krievijas jurisdikcijā - ieskaitot tās
militārpersonas, kuras ir atvaļinājušās pirms šī līguma spēkā
stāšanās -, pats par sevi nav kritizējams no Konvencijas 8.panta
viedokļa, uzliekot Krievijai pienākumu pieņemt savā teritorijā
visas savas militārpersonas, neskatoties uz personas izcelsmi un
pilsonību (loc.cit., 116.punkts).
b) Pieņemot, ka konkrētajā lietā
ir notikusi iejaukšanās tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.pants,
šī iejaukšanās parasti nav nesamērīga, ņemot vērā militārā
dienesta apstākļus. Tā tas ir it īpaši aktīvā karadienesta
militārpersonu un viņu ģimeņu gadījumā: viņu izvešanu var
uzskatīt par līdzīgu pārcelšanai uz citu dienesta vietu, kas
citos gadījumos varētu notikt viņu parastā dienesta laikā. Vēl jo
vairāk, ir acīmredzams, ka turpmāka ārvalstu armijas aktīvā
dienesta militārpersonu klātbūtne kopā ar savām ģimenēm varētu
tikt uzskatīta par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts
suverenitāti un par draudu nacionālajai drošībai. Tādēļ
sabiedrības ieinteresētība aktīvā karadienesta militārpersonu un
viņu ģimeņu izvešanā no teritorijas parasti būtu svarīgāka par
indivīda ieinteresētību palikt šajā valstī (loc.cit.,
117.punkts).
c) Tajā pašā laikā Tiesa atgādina,
ka Krievijas-Latvijas līguma noteikumu nelokāma, formāla un
neselektīva piemērošana, bez jebkādas iespējas ņemt vērā to
personu situāciju, kuras nacionālās tiesības neatbrīvo no
izvešanas, var pārkāpt Konvencijas 8.pantu. Pat to personu
gadījumā, uz kurām attiecas līgums, izvešanas pasākumi var
izrādīties neattaisnojami Konvencijas izpratnē, ievērojot
personas īpašo situāciju. Izvešanas pasākumu pamatojums tādā pašā
mērā neattiecas uz pensijā atvaļinātajām bruņoto spēku
militārpersonām un viņu ģimenēm, kuru leģitīmajām privātām
interesēm jāpelna daudz lielāka uzmanība un attiecībā uz šīm
personām nacionālās drošības interses nebūs tik svarīgas
(loc.cit., 117.-118.punkts). Citiem vārdiem, lai
nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības
konkurējošām interesēm, izraidīšanai vai tā sekām pielīdzināmam
pasākumam nevajag tikt izpildītam, ja tas ir nesamērīgs
sasniedzamajam leģitīmajam mērķim (loc.cit.,
122.punkts).
Iepriekš minētajā
Kolosovskiy lietā Tiesa izvērtēja iesniedzēja personisko
situāciju iepriekš minēto principu gaismā un nonāca pie
secinājuma, ka, ņemot vērā visus attiecīgos faktus, minētā
iejaukšanās nebija neproporcionāla sasniedzamajam leģitīmajam
mērķim. Tiesa veiks līdzīgu izvērtēšanu šajā lietā.
Pirmkārt, Tiesa atklāj, ka līdz
1993.gada 8.augustam iesniedzējs bija Latvijā dislocētās
Krievijas armijas aktīva militārpersona. Šajā sakarā šī lieta
skaidri atšķiras no Sļivenko lietas, kurā abas
iesniedzējas bija tikai Krievijas militārpersonas, uz kuru
attiecās līgums, sieva un meita (op.cit., 114.punkts).
Tādējādi Latvijas varas iestāžu leģitīmā interese attiecībā uz
to, lai Ivanova kungs atstātu valsti, bija ievērojami spēcīgāka
nekā Sļivenko gadījumā (skat. lēmumu iepriekš minētajā lietā
Kolosovskiy c. Lettonie). Taisnība, ka atšķirībā no
Kolosovskiy lietas Krievijas-Latvijas līgums bija
parakstīts un kļuva piemērojams aptuveni astoņus mēnešus pēc
Ivanova kunga atvaļināšanās; tomēr Tiesa atgādina, ka pat
iepriekš minētā līguma atpakaļejošs spēks, kas prasa to personu
aizbraukšanu, kuras pameta armiju pirms līguma stāšanās spēkā,
var tikt attaisnots Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē (skat.
iepriekš minēto spriedumu lietā Slivenko c. Lettonie,
116.punktu).
Otrkārt, Tiesa ievēro, ka visu
savu dzīvi iesniedzējs bija ļoti cieši saistīts ar padomju armiju
(un sekojoši ar Krievijas). Kā aktīvas militārpersonas dēls viņš
iebrauca Latvijā trīspadsmit gadu vecumā, sekojot savam tēvam.
1981.gadā, tāpat kā lielākā daļa no viņa vecuma jauniešiem, viņš
tika iesaukts pildīt obligāto militāro dienestu; tomēr pēc
dienesta parastā ilguma izbeigšanās viņš brīvprātīgi izvēlējās
palikt armijā un kļūt par profesionālu militārpersonu.
Nenoliedzami, ka
Kolosovskiy lietā Tiesa uzsvēra faktu, ka iesniedzējs
iestājās Krievijas armijā gandrīz divus gadus pēc Latvijas
neatkarības formālas atgūšanas, kad abu valstu statuss
starptautiskajās tiesībās neradīja nekādas šaubas. Tiesa jo īpaši
salīdzināja viņa lietu ar Sļivenko ģimenes tēva situāciju, kuru
dienestā pārsteidza PSRS sabrukums (skat. iepriekš minēto
spriedumu lietā Slivenko c. Lettonie, 16.punktu). Tomēr
Kolosovska kunga dienests ilga tikai vienu gadu un vienu mēnesi,
kamēr Ivanova kungs pavadīja gandrīz divpadsmit gadus militārajā
dienestā; visa viņa dienesta laikā viņš atradās Latvijā
dislocētajās padomju (Krievijas) armijas bāzēs. No tā Tiesa
secina, ka saite, kas vienoja iesniedzēju ar šo armiju, bija, no
vairākiem apsektiem, vēl spēcīgāka nekā Kolosovska kunga
gadījumā.
Treškārt, Tiesa uzskata par
nepieciešamu izvērtēt iesniedzēja personiskās saites Latvijā.
Tiesa konstatē, ka viņš ir dzīvojis Latvijā kopš 1976.gada, tas
ir, no trīspadsmit gadu vecuma, un viņš šeit, bez šaubām, ir
pabeidzis savu apmācību. Šādos apstākļos Tiesa brīvprātīgi
atzīmē, ka viņam ir izdevies Latvijā attīstīt personiskās un
sociālās saites, kuras iziet ārpus strikti militārās jomas. Tomēr
no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir pavadījis
ievērojamu savas dzīves daļu padomju vai Krievijas militārajās
bāzēs, ar kurām viņš bija cieši saistīts sakarā ar savu
dienestu.
Visbeidzot, attiecībā uz
iesniedzēja atsauci uz viņa personiskajām saitēm ar saviem
vecākiem, kas likumīgi dzīvo Latvijā, Tiesa atsaucas uz saviem
secinājumiem par īpašas atkarības saites trūkumu starp tēvu un
iesniedzēju (skat. augstāk). Šajā lietā iesniedzējs nav minējis
nevienu šķērsli, kas viņu kavētu apciemot savus vecākus Latvijā,
saņemot iebraukšanas vīzu, vai uzņemt viņus pie sevis.
Kopumā Tiesa neatklāj apstākļus,
kas norādītu, ka Latvija būtu vienīgā vieta, kur iesniedzējs
varētu īstenot savas tiesības uz privāto dzīvi. Taisnība, ka
šobrīd viņam nav nevienas valsts pilsonības; tomēr no lietas
materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir krievu izcelsmes un ka viņa
dzimtā valoda ir krievu. Ņemot to vērā, un pat ja pārvākšanās
viņam radītu zināmas neērtības, viņš nevarētu saskarties ar
lielām sociāla un kultūras rakstura adaptācijas grūtībām Krievijā
(skat., mutatis mutandis, augstāk minēto lēmumu lietā
Kolosovskiy c. Lettonie, kā arī 2001.gada 15.februāra
lēmumu lietā Kovalenok c. Lettonie, Nr. 54264/00).
c)
Nobeigums
Ņemot vērā visu iepriekš minēto,
Tiesa uzskata, ka Latvijas varas iestādes, uzskatot, ka
sabiedrības interese (šajā lietā ārvalstu militārpersonu
izbraukšanas no valsts teritorijas interese) bija lielāka par
iesniedzēja personisko interesi palikt Latvijā, nav pārkāpušas
rīcības brīvību, ko tās bauda saskaņā ar Konvencijas 8.panta
2.daļu. Tādējādi Latvijas varas iestādēm nevar pārmest to, ka tās
nav ievērojušas taisnīgu līdzsvaru starp noteikto leģitīmo mērķi
(valsts drošības aizsardzība) un iesniedzēja tiesībām, kas
paredzētas Konvencijas 8.pantā. Tādēļ šajā lietā nav noticis šī
panta pārkāpums.
No tā izriet, ka šī sūdzība ir
acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas
35.panta 3. un 4.daļu.
Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa
vienbalsīgi
Atzīst iesnieguma atlikušo
daļu par nepieņemamu izskatīšanai.
(paraksts) (paraksts)
Sōren Nielsen
Christos Rozakis
Sekretārs Priekšsēdētājs
(Ārlietu
ministrijas tulkojums)