222.1. pants
viņam piešķīra tiesības iesniegt sūdzības par

lēmumiem, ar kuriem tika pagarināta atrašanās apcietinājumā, viņš

tomēr norāda, ka viņam nebija atbilstošas iespējas iesniegt

sūdzības, lai apstrīdētu savu atrašanos apcietinājumā pēc

turēšanas apcietinājumā termiņa izbeigšanās, tas ir, pēc

2001.gada 31.janvāra.

JURIDISKAIS

ASPEKTS

A. Par valdības

iebildumu

1.

Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība vispirms norāda uz to, ka

iesniedzējs nav izsmēlis iekšējās tiesību aizsardzības iespējas

Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Atbilstoši valdības

teiktajam iesniedzēja turēšanas apcietinājumā pamatā bija

prokurora 2001.gada 5.janvāra lēmums par lietas pirmstiesas

izmeklēšanas pabeigšanu, iepazīstināšanu ar lietu aizstāvību un

parastā apcietinājuma termiņa tecējuma apturēšanu. Tādējādi

iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo lēmumu, pārsūdzot to

amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222.pantu, ko viņš

neizdarīja. Bez tam viņš varēja izmantot šī paša likuma 95.pantā

paredzēto iespēju un lūgt prokuratūrai pārskatīt viņa turēšanas

apcietinājumā tiesiskumu visā iepriekšminētā perioda laikā; taču

arī šo iespēju viņš neizmantoja.

Valdība uzskata, ka abas

iepriekšminētās tiesību normas izpilda Tiesas judikatūrā

noteiktās prasības; jo īpaši, tās abas ir pilnībā pieejamas un

tās ir spējīgas sniegt tiesisko aizsardzību iespējamiem

pārkāpumiem. Šajā sakarā valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK

83.pantu, izņemot 222.1.pantā paredzētos gadījumus, tikai

prokurors var mainīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat

valdība atgādina, ka šī likuma 221.pants uzliek prokuroram

pienākumu motivēt savus lēmumus; tādējādi viņam ir patiešām

jāizskata ikviens lūgums par drošības līdzekļa grozīšanu.

Valdība atzīst, ka iesniedzējs

patiešām ir iesniedzis sūdzību par prokurora 2001.gada 12.janvāra

lēmumu, ar kuru cietušajam A.R. bija atļauts iepazīties ar lietu

tajā pašā laikā, kad apsūdzētajiem. Taču, lai arī šis lēmums

skāra arī iesniedzēja atrašanās apcietinājumā tiesiskumu, tas

attiecās uz pavisam citu jautājumu. Lēmumā bija apskatīts

jautājums par to, vai KPK izpratnē bija likumīgi neatbrīvot

apsūdzēto laikā, kamēr kāds cits un nevis prokurors un aizstāvība

iepazinās ar lietas materiāliem; pretēji, 2001.gada 5.janvāra

lēmums attiecās uz KPK 77.panta piemērošanu un atrašanās

apcietinājumā termiņa apturēšanu kā tādu, un iesniedzējs nebija

apstrīdējis šo lēmumu.

Valdība uzskata, ka šie apsvērumi

ir tiklab attiecināmi uz sūdzību par Konvencijas 5.panta 1.punkta

c) apakšpunktu, kā uz sūdzību par iespējamo efektīvas tiesas

kontroles trūkumu pār iesniedzēja atrašanos apcietinājumā, kas

iesniegta, atsaucoties uz 5.panta 4.punktu. Atsaucoties jo īpaši

uz spriedumu lietā E. c. Norvège (E. pret Norvēģiju;

1990.gada 29.augusts, A sērija, Nr.181-A), valdība ir

pārliecināta, ka iepriekšminētā sūdzības iesniegšanas iespēja

prokuratūrā "ir pietiekami skaidra, lai sniegtu attiecīgajai

personai atbilstošu aizsardzību pret patvaļīgu brīvības

atņemšanu" (op. cit., 25.-26.lpp., 60.punkts). Turklāt

atbilstoši valdības teiktajam iesniedzējs "nav vērsies

kompetentās iestādēs, iesniedzot sūdzību par to, ka nepastāv

iespēja pārbaudīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu valsts

tiesību izpratnē".

Ņemot vērā iepriekšminēto, valdība

secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm iespēju sniegt

tiesisko aizsardzību viņa sūdzībām, izmantojot Latvijas tiesībās

paredzētās iespējas, un ka tādējādi iesniegums ir atzīstams par

nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar to, ka nav izsmeltas iekšējās

tiesību aizsardzības iespējas.

b)

Iesniedzējs

Iesniedzējs atspēko valdības

argumentus. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam "efektīvas tiesību

aizsardzības iespējas" Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta

izpratnē principā ir iespējas, kādas noteiktas šī paša panta

ceturtajā punktā. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru

Konvencijas 5.panta 4.punkts prasa, lai tiesību aizsardzības

iespējas būtu izmantojamas institūcijā, kam ir nodotas tiesu

varas funkcijas un kas, jo īpaši, ir neatkarīga no izpildvaras un

no pusēm; taču prokuratūra, kas ir viena no pusēm tiesā,

acīmredzami neizpilda šo kritēriju. Tāpat 5.panta 4.punktā

noteiktā procedūra prasa, lai tiktu noturēta tiesas sēde nolūkā

noteikt minētās atrašanās apcietinājumā tiesiskumu; taču

procedūrā, uz kuru atsaucas valdība, nav paredzēta noklausīšanās.

Visbeidzot, likums ir pārāk neskaidrs attiecībā uz to, cik daudz

amatā augstākie prokurori ir kompetenti izskatīt valdības

ieteikto sūdzības iesniegšanas iespēju un cik daudz laika tas

paņemtu.

Lai arī šī procedūra neizpilda

efektivitātes prasības, iesniedzējs iesniedza sūdzību amatā

augstākam prokuroram par prokurora 2001.gada 12.janvāra lēmumu.

Izskaidrojot šo sūdzības iesniegšanas iespēju, iesniedzējs

atgādina, ka KPK 77.panta otrā daļa skaidri prasa apsūdzētā

atbrīvošanu, kad pagājis viens gads un seši mēneši, sākot no viņa

apcietināšanas. Tomēr šī paša panta piektā daļa praksē tiek

interpretēta tādējādi, ka tā atļauj turēt apsūdzēto apcietinājumā

pat pēc šī iepriekšminētā termiņa iestāšanās, ja šis apsūdzētais

vai viņa advokāts iepazīstas ar izmeklēšanas materiāliem.

Tādējādi šī ir situācija, kas izriet tieši no likuma. Iesniedzējs

ilustrē šo situāciju, sniedzot šādu piemēru: ja personas

atrašanās apcietinājumā ir pagarināta ar 1.jūnija lēmumu un ja

viena gada un sešu mēnešu termiņš beidzas 1.septembrī, 1.augusts

būs pēdējais datums, kad pārbaudīs viņa atrašanās apcietinājumā

tiesiskumu un kad lietas materiāli tiks nosūtīti aizstāvībai. Ja

apsūdzētais iepazīstas ar lietas materiāliem līdz 1.decembrim,

viņš tiks paturēts apcietinājumā, neskatoties uz to, ka

maksimālais termiņš turēšanai apcietinājumā būs jau iestājies.

Taču, tā kā saskaņā ar KPK laiks, kas veltīts, lai iepazītos ar

izmeklēšanas materiāliem, nav iekļauts minētajā termiņā, persona

parasti vēl var palikt ieslodzījumā līdz nākamā gada 1.janvārim,

jo šis papildu mēnesis ir palicis pāri no tiesas apstiprinātā

parastā termiņa.

Iesniedzējs tālāk atgādina, ka KPK

202. un 203.pants ir ļoti skaidri attiecībā uz to, ka tie uzliek

par pienākumu iepazīstināt ar lietas materiāliem vispirms cietušo

un pēc tam apsūdzēto, nevis otrādi; taču šajā lietā tika pārkāpts

šis noteikums. Pēdējā atļauja iesniedzēja turēšanai apcietinājumā

izbeidzās 2001.gada 31.janvārī; attiecībā uz viņu viena gada un

sešu mēnešu maksimālais termiņš beidzās 2001.gada 7.februārī.

Tomēr iesniedzēja atbrīvošana tika apturēta, piemērojot 77.panta

piekto daļu. Ņemot to vērā, prokuratūras 2001.gada 5.janvāra

lēmums atbilda valsts tiesību aktiem; paziņojot par pirmstiesas

izmeklēšanas pabeigšanu, lēmums tikai īstenoja iepriekšminētajā

77.pantā jau skaidri ietvertās juridiskās sekas. No otras puses,

2001.gada 12.janvāra lēmums, kas pēc būtības nozīmēja

izmeklēšanas vēlreizēju uzsākšanu un 5.janvāra lēmuma apturošā

spēka ex tunc atsaukšanu, bija acīmredzami pretrunā

likumam; tādējādi šis lēmums bija pamatā nelikumīgajai

situācijai, par kuru sūdzas iesniedzējs. Tādējādi viņš ir

pārliecināts, ka viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu, pārsūdzot

12.janvāra lēmumu tā vietā, lai pārsūdzētu 5.janvāra lēmumu.

Visbeidzot, attiecībā uz

Konvencijas 5.panta 4.punktu iesniedzējs atgādina - tas, ka

nepastāv efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas, ir pienākuma

neizpilde no likumdevēja puses; tādējādi jebkuras sūdzības

iesniegšanas iespējas prokuratūrā būtu veltīgas šajā sakarā.

2.

Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka Konvencijas

35.panta 1.punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību

aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm

iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem

pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā

vienu no Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France

(Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74.punkts, CEDH

1999-V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne

(Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152.punkts, CEDH

2000-XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko

aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un

atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām kā praksē, tā

teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un

pieejamības (skat., piemēram, 1996.gada 23.aprīļa spriedumu lietā

Remli c. France (Remli pret Franciju),

Recueil 1996-II, p.571, 33.punkts, un lietu Wloch c.

Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95, 89.punkts,

CEDH 2000-XI). Pie tam 35.panta 1.punkts ir piemērojams elastīgi

un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997.gada 27.novembra

spriedumu lietā K.-F. c. Allemagne (K.-F. pret Vāciju),

Recueil 1997-VII, pp.2670-2671, 46.punkts).

Bez tam Tiesa atgādina, ka

iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas

sadali. Valdībai ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises

laikā attiecīgā tiesiskās aizsardzības iespēja bija efektīva un

pieejama. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir

jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja

bija izmantota vai kāda iemesla dēļ nebija atbilstoša un

efektīva, ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti

apstākļi, kas viņu atbrīvoja no šī pienākuma (skat.

iepriekšminēto spriedumu lietā Selmouni c. France

(Selmouni pret Franciju), 76.punkts).

Visbeidzot, Tiesa atgādina -

jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5.panta

1.punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības,

proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās

apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt

zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā

5.pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c.

Pologne (Włoch pret Poliju), 90.punkts, kā arī

2000.gada 6.aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c.

Pologne (Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95,

un 2003.gada 4.marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie

(Imre pret Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav

pieminējušas šo pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā

sūdzība, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību

aizsardzības iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama

sūdzību iesniegšanas iespēja laikā no 2001.gada 31.janvāra līdz

8.maijam.

Tiesa atzīst - ja attiecīgajās

valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības

līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas

kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva

sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35.panta 1.punkta

izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et autres

c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)). Taču

2001.gada 15.janvārī iesniedzējs vērsās prokuratūrā ar sūdzību

par prokurora lēmumu, kas pieņemts trīs dienas iepriekš un ar ko

tika saglabāts viņa atrašanās apcietinājumā maksimālā termiņa

tecējuma "apturēšana" sakarā ar to, ka lietā esošais cietušais

iepazinās ar lietas materiāliem. Savā sūdzībā iesniedzējs norāda,

ka šāda "apturēšana" ir nelikumīga Latvijas tiesību izpratnē;

minētā "apturēšana" tieši ietekmēja atrašanās apcietinājumā

kopējo termiņu, ieskaitot laiku pēc 2001.gada 31.janvāra. Pēc

viņa sūdzības noraidīšanas iesniedzējs mēģināja iesniegt sūdzību

divām, līmeni augstākām prokuratūrām. Tādējādi viņš izmantoja

procesuāli pieejamu un atbilstošu iespēju attiecībā uz viņa

sūdzību par viņa atrašanās apcietinājumā iespējamo

nelikumīgumu.

Attiecībā uz to, ka valdība

iesniedzējam pārmet to, ka viņš nav pārsūdzējis 2001.gada

5.janvāra lēmumu, Tiesa piezīmē, ka šis lēmums tikai paziņoja par

pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu, un uzdeva nosūtīt

izmeklēšanas materiālus iesniedzējam un viņa advokātam; tādējādi

tas jebkurā gadījumā ir parasts un vienveidīgs procesuāls lēmums.

Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas apcietinājumā termiņa

atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai likumsakarīgs turpinājums,

kas izrietēja no KPK 77.panta piektās daļas; proti, prokuratūras

ziņā nebija pateikt, vai bija nepieciešams vai nebija

nepieciešams apturēt minētā termiņa atskaiti. Kas attiecas uz

Ģenerālprokuratūras 2001.gada 8.janvāra vēstuli, tā bija parasta,

informāciju saturošs dokuments, kas atgādināja likumā noteikto.

Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšana turēt personu apcietinājumā

pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikta likumā, jo

prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu tikai

izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest iesniedzējam

to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 2001.gada 5.janvāra

lēmumu.

Attiecībā uz KPK 95.pantu Tiesa

konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo

pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne

iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību,

ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība.

Tādējādi iepriekš minētais 95.pants neparedz nekādu sūdzības

iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā "pastāv

pietiekami skaidri", un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību

normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35.panta

1.punkts.

Kas attiecas īpaši uz Konvencijas

5.panta 4.punktu, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs kritizē to, ka

Latvijas tiesībās nepastāv efektīva tiesas kontrole, lai

pārbaudītu atrašanās apcietinājumā likumīgumu attiecīgajā

periodā. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata jēgu iesniegt sūdzību

prokuratūrā, kuru valdība nekad nav uzsvērusi kā tādu, kas ir

"tiesa" 5.panta 4.punkta izpratnē, lai piekļūtu tiesai.

Visbeidzot, valdība pārmet

iesniedzējam to, ka viņš nav "vērsies kompetentās iestādēs ar

sūdzību par to, ka nepastāv iespēja saņemt savas atrašanās

apcietinājumā likumīguma kontroli valsts tiesību izpratnē"; tomēr

valdība nav precizējusi, kuras ir šīs iestādes. Kas attiecas uz

Satversmes tiesu, kura vienīgā saskaņā ar Latvijas tiesībām ir

kompetenta izvērtēt likuma atbilstību Satversmei un Latvijai

saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, Tiesa atgādina, ka

tiesības vērsties šajā tiesā ar konstitucionālo sūdzību personām

bija, tikai sākot ar 2001.gada 1.jūliju, tas ir, pēc tam, kad

bija pagājis šajā iesniegumā norādītais laika periods (skat.

lēmumu lietā Grišankova et Grišankovs c. Lettonie

(Grišankova un Grišankovs pret Latviju), Nr. 36117/02, CEDH

2003-II).

Kopumā valdība nav pārliecinājusi

Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv efektīvas

sūdzību iesniegšanas iespēja Konvencijas 35.panta 1.punkta

izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu

tiesisko aizsardzību savām sūdzībām. Tādējādi valdības iebildums

ir noraidāms. Turklāt Tiesa uzskata, ka šis secinājums to atbrīvo

no pienākuma izvērtēt saikni starp noteikumu par iekšējo tiesību

aizsardzības iespēju izsmelšanu un Konvencijas 5.panta 4.punkta

garantijām.

B. Par sūdzību

būtību

1.

Sūdzība par Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka viņa

turēšana apcietinājumā laikā no 2001.gada 31.janvāra līdz

8.maijam pārkāpa Konvencijas 5.panta 1.punkta c) apakšpunktu, kas

nosaka sekojošo:

"Ikvienam ir tiesības uz

personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību,

izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto

kārtību:

[..]

c) ja persona tiek tiesiski

aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām

tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām,

ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots

iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt

likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma

izdarīšanas; [..]."

Valdība nesniedz nevienu īpašu

argumentu par šīs sūdzības būtību. Iesniedzējs savukārt,

atsaucoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, uzskata, ka viņa

turēšana apcietinājumā pārkāpa 5.panta 1.punkta c)

apakšpunktu.

Tiesa, ņemot vērā visus pušu

argumentus, uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un

tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma

izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā

izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Neviens cits

arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika

iesniegts.

2.

Sūdzība par Konvencijas 5.panta 4.punktu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka

nepastāv efektīvas iespējas iesniegt sūdzību tiesā, kas viņam

būtu varējusi pārbaudīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu

laikā no 2001.gada 31.janvāra līdz 8.maijam. Viņš atsaucas uz

Konvencijas 5.panta 4.punktu, kas nosaka sekojošo:

"Jebkura persona, kurai aizturot

vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas

nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj

viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska."

Valdība atgādina, ka "gadījumā, ja

nepastāv periodiska un automātiska tiesas kontrole", personai ir

vismaz jābūt tiesībām "iesniegt ik pēc noteikta laika sūdzību

tiesā, lai apstrīdētu savas ieslodzīšanas "tiesiskumu""

(1981.gada 5.novembra spriedums lietā X. c. Royaume-Uni

(X. pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.46, 22.-23.lpp.,

52.punkts). Taču šajā lietā šī prasība bija izpildīta.

Pirmstiesas izmeklēšanas laikā iesniedzēja atrašanās

apcietinājumā tiesiskumu izvērtēja tiesa ik pēc diviem mēnešiem

un dažreiz pat katru mēnesi. Attiecībā uz procesu pēc 2001.gada

31.janvāra, proti, pēc tam, kad lieta tika nosūtīta tiesai, kas

to izskatīs pēc būtības, iesniedzējs jebkurā brīdī varēja

vērsties pie prokurora, iesniedzot lūgumu par atbrīvošanu no

apcietinājuma; prokurors tā rezultātā izvērtētu, vai viņa

atrašanās apcietinājumā vēl joprojām bija tiesiska un pamatota.

Valdība atzīmē, ka Tiesa varētu uzskatīt šādu sūdzības

iesniegšanas iespēju par neefektīvu. Tomēr valdība uzstāj uz to,

ka attiecīgais laika periods ilga tikai trīs mēnešus un astoņas

dienas; šādu laika periodu nevar atzīt par pārmērīgu vai

nesaprātīgu, ņemot vērā jo īpaši to, ka prokuratūra bija

noraidījusi visus iesniedzēja iesniegtos lūgumus par atbrīvošanu

no apcietinājuma pirmstiesas izmeklēšanas laikā un ka iesniedzējs

tos neapstrīdēja, neiesniedzot sūdzību. Kopumā ņemot, nav noticis

Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpums.

Iesniedzējs apstrīd to, ka

Latvijas tiesību izpratnē lietas materiālu uzrādīšana aizstāvībai

rada nenoteiktu laika periodu, kura ilgums ir atkarīgs no tā, kā

apsūdzētie iepazīstas ar izmeklēšanas materiāliem. Visā šajā

laikā apsūdzētais paliek ieslodzīts un ir atstāts bez jebkādas

viņa atrašanās apcietinājumā tiesiskuma kontroles. Šādas

kontroles trūkums izriet no kopā piemērojamām KPK 77.panta

normām: tā piektajā daļā paredzētā apturēšana nozīmē to, ka

pēdējais tiesneša apstiprinātais mandāts apcietinājuma

piemērošanai tiek pagarināts līdz brīdim, kad apsūdzētie ir

iepazinušies ar lietas materiāliem. Pēc tam, kad prokurors ir

paziņojis par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu, nākamais

brīdis, kad atkal tiek izvērtēts turēšanas apcietinājumā

tiesiskums, ir rīcības sēde, kuras rezultātā viens tiesnesis vai

vairāki tiesneši pieņem lēmumu "par apsūdzētā nodošanu tiesai" un

par to, vai ir nepieciešams saglabāt viņam piemēroto drošības

līdzekli. Tomēr laiks, kādā apsūdzētie iepazīstas ar lietas

materiāliem, var būt dažāds atkarībā no lietas, un šāda

iepazīšanās faktiski ir atkarīga no diviem faktoriem: pirmkārt,

paša apsūdzētā un, otrkārt, citu lietā iesaistīto personu

iepazīšanās ar lietas materiāliem ātrums. Ja otrais faktors nav

atkarīgs no apsūdzētā gribas, pirmais rada bīstamu spiedienu,

prasot tam vai nu atteikties no savām procesuālajām tiesībām vai

nu tās pilnīgi un efektīvi neizmantot. Tādējādi, šajā laika

periodā tiesas kontroles pieejamība Konvencijas 5.panta 4.punkta

izpratnē ir atkarīga no tā, kādā apjomā apsūdzētais un citas

lietā iesaistītās personas vēlas izmantot savas likumīgās

procesuālās tiesības.

Apkopojot iepriekšminēto,

iesniedzējs uzskata, ka viņam nebija nodrošināta 5.panta 4.punktā

paredzētā sūdzības iesniegšanas iespēja vairāk nekā trīs mēnešus,

un šāds laika periods pārsniedz "saprātīga laika perioda" robežu

šī panta izpratnē. Tā kā Latvijas tiesību akti šajā stadijā

neparedz nekādu habeas corpus procesu, kas izvērtētu

ieslodzītā turēšanas apcietinājumā tiesiskumu pēc viņa paša

iniciatīvas, iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības, ko paredz

5.panta 4.punkts, ir bijušas pārkāptas.

Tāpat kā attiecībā uz

iepriekšminēto sūdzību, Tiesa, ņemot vērā visus pušu argumentus,

uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus

jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma

izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā

izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami

nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Neviens cits

arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika

iesniegts.

Ar šādu pamatojumu Tiesa

vienprātīgi

atzīst iesniegumu par

pieņemamu izskatīšanai, lietu pēc būtības izskatot vēlāk.

[paraksts]

[paraksts]

Søren

Nielsen

Christos

Rozakis

Sekretārs

Priekšsēdētājs

Ārlietu

ministrijas tulkojums