8. pants
Šis pants, ciktāl tas ir būtisks šajā lietā, nosaka

sekojošo:

"1. Ikvienam ir tiesības uz savas

privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes

neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst

traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās

labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,

lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu

tiesības un brīvības."

1.

Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība atzīmē, ka galotnes

pievienošana iesniedzējas uzvārdam var nozīmēt iejaukšanos viņas

tiesībās saskaņā ar Konvencijas 8.pantu. Tomēr valdība uzskata,

ka šī iejaukšanās atbilst šī panta otrā punkta prasībām, proti,

tā ir "noteikta ar likumu", tai ir "leģitīms mērķis" un tā ir

"nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai sasniegtu šo

mērķi.

Pirmkārt, valdība ir pārliecināta,

ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu". Šajā sakarā tā

atgādina, ka attiecīgās galotnes pievienošana notika saskaņā ar

noteikumiem Nr.174, kurus ar 2000.gada 1.septembri aizstāja

noteikumi Nr.295, kā arī saskaņā ar vēlāk pieņemtajiem

noteikumiem Nr.49, Nr.42 un Nr.245.

Kas attiecas uz "leģitīmo mērķi",

valdība atzīst, ka Konvencijas 8.panta 2.punktā ietverto mērķu

uzskaitījums ir izsmeļošs. Tomēr tā ir pārliecināta, ka attiecībā

uz apstrīdēto iejaukšanos ir piemērojams šis uzskaitījums, jo tās

"nolūks ir aizsargāt citu cilvēku tiesības dzirdēt un lietot

pareizu latviešu valodu Latvijas teritorijā, atpazīstot arī

personas pēc viņu personvārdiem, kā arī nodrošināt latviešu

valodas kā Latvijas valsts valodas statusa pilnīgu īstenošanu".

Šajā sakarā valdība atgādina, ka latviešu valoda savu valsts

valodas statusu atguva tikai samērā nesen un ka padomju

piecdesmit gados tikai latviešu griba saglabāt un cik vien

iespējams veicināt savas valodas lietošanu ļāva tai izdzīvot. Pat

šodien, laikā, kad latviešu valodas valsts valodas statuss ir

aizsargāts konstitucionālā veidā, nepieciešamība stiprināt tās

lietošanu sabiedrībā ir vēl svarīgāka, lai "saglabātu nācijas

identitāti, lai vienotu un garantētu valsts darbību", kā arī lai

nepieļautu iespēju, ka tā nākotnē varētu izzust. Tādējādi - ja

latviešu valoda ir valsts valoda, ir loģiski, ka tiek prasīta

pareiza tās lietošana oficiālos dokumentos.

Attiecībā uz lokāmu galotņu

pievienošanu attiecīgajiem uzvārdiem valdība uzsver, ka tas ir

pamatnoteikums: kopš brīža, kad pastāv latviešu valoda, šajā

valodā runājošie ir vienmēr to darījuši. Šajā sakarā valdība jo

īpaši uzsver lielo valodu dažādību Eiropas Padomes dalībvalstīs,

no kurienes nāk uzvārdu un vārdu jomā pieņemto izvēļu

dažādība.

Šajā lietā, ierakstot iesniedzējas

uzvārda oriģinālformu viņas pasē kā "Kuharec", nozīmētu, ka

sabiedrībai tiek prasīts lietot izkropļotu valodu, kas ir

pretrunā ar latviešu valodas izrunas un gramatikas principiem.

Valdība iesniedz dažus pārpratumu piemērus, kuri varētu rasties

gadījumā, ja minētais uzvārds būtu ietverts teikumā bez fleksīvās

galotnes: visbiežāk nebūs iespējams saprast, vai "Kuharec" ir

darbības vārda subjekts vai objekts, kas tādējādi teikumu varētu

padarīt par nelasāmu. Ja tiktu atļauta uzvārdu sistemātiska

lietošana bez galotnes pasēs, tas prasītu cilvēkiem tos lietot

arī sarunvalodā; taču, padarot šādu praksi par ikdienišķu, tas

novestu pie valodas izkropļošanas un tās nopietnas

postīšanas.

Kopumā valdība uzskata, ka būtu

bīstami tik pēkšņi mainīt dažus gadsimtus senu praksi, pat nemaz

nerunājot par lielākās iedzīvotāju daļas noteikti negatīvu

attieksmi. Proti, nav pieņemams, ka viena persona var visai

pārējai sabiedrībai uzlikt par pienākumu lietot "pretdabiskas"

valodas formas un tādējādi izkropļotu valodu, kamēr citiem ir

tiesības lietot, lasīt un dzirdēt pareizu latviešu valodu.

Valdība nenoliedz, ka ikvienai

personai, kas atrodas iesniedzējai līdzīgā situācijā, varētu būt

īpašas vēlmes par viņas uzvārda rakstīšanu personu apliecinošā

dokumentā; tomēr šādas personiskās vēlmes vienmēr ir

sabalansējamas ar sabiedrības leģitīmajām vajadzībām. Jo īpaši

valdība uzskata, ka uzvārda lietošana personas apliecinošā

dokumentā nevar būt nošķirta no tā lietošanas sabiedrībā - gan

oficiālā, gan neoficiālā veidā.

Valdība tālāk atzīst, ka

attiecīgās lokāmās galotnes pievienošana nav atcēlusi vai

atņēmusi oriģinālformas "Kuharec" juridisko spēku. Tieši pretēji,

noteikumi tieši atļauj ierakstīt šo formu attiecīgās personas

pasē; ar noteikumu Nr.245 pieņemšanu oriģinālforma tiek

ierakstīta ceturtajā lappusē, kas seko tūlīt aiz galvenās lapas.

Tāpat noteikumu Nr.295 10.pants ietver principu, saskaņā ar kuru

abām formām ir vienāds juridiskais spēks.

Kopumā ņemot, valdība ir

pārliecināta, ka Latvijas iestādes ir izvēlējušās

mazākierobežojošus līdzekļus, lai saskaņotu divus mērķus: no

vienas puses, apmierinātu neatliekamu sabiedrības vajadzību un,

no otras puses, samazinātu iespējamos šķēršļus iesniedzējas

personiskai identificēšanai un viņas identificēšanai ar ģimeni.

Tādējādi bija ievērots taisnīgs līdzsvars, un iejaukšanās atbilst

Konvencijas 8.panta 2.punkta prasībām.

b)

Iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd valdības

vērtējumu. Viņa uzskata, ka ir notikusi iejaukšanās viņas

tiesībās uz privāto dzīvi un ka šī iejaukšanās atbilda valsts

likumiem un noteikumiem. Tomēr atšķirībā no valdības iesniedzēja

uzskata, ka šai iejaukšanai nav nekāda leģitīma mērķa Konvencijas

8.panta 2.punkta izpratnē un ka tā jebkurā gadījumā bija

nesamērīga jebkuram mērķim, kuru tā varētu sasniegt. Iesniedzēja

uzskata, ka valdība cenšas pārmērīgi dramatizēt iespējamos

draudus latviešu valodai un tās saglabāšanai; citvalodu uzvārdu

un vārdu oriģinālformas norāde pasēs neradītu nekādas briesmas

valstij vai latviešu valodai. Nekāda lokāmā galotne netiek

pievienota preču zīmju nosaukumiem, lai arī tie ir daudz

redzamāki un biežāk sastopami ikdienas dzīvē nekā personvārdi;

taču Latvijas iestādes par to neraizējas.

Tāpat iesniedzēja apstrīd

pārpratumu piemērus, uz kuriem atsaukusies valdība: pirmkārt,

latviešu valodā jau pastāv nedeklinējami uzvārdi; otrkārt,

saprātīgs runātājs vienmēr sapratīs, par ko ir runa pēc

konteksta, uzvārdiem, teikuma citu vārdu gramatiskās formas

utt.

Iesniedzēja norāda, ka šajā lietā

pastāv patiess konflikts starp vairākām subjektīvām tiesībām. No

vienas puses, runa ir par tiesībām, uz kurām atsaukusies valdība,

proti, tiesībām "dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu". No

otras puses, pastāv iesniedzējas tiesības saskaņā ar Konvencijas

8.pantu, kā arī viņas tiesības "saglabāt un attīstīt [viņas]

valodu, [viņas] etnisko un kultūras savdabību", kuras tā bauda

saskaņā ar Konstitūcijas 114.pantu kā persona, kas pieder pie

mazākumtautības. Taču, tā kā starptautiskās tiesības neiekļauj

pirmo no šīm tiesībām, divām pārējām ir jāprevalē. Iesniedzēja

arī atsaucas uz Eiropas Padomes Vispārējās mazākumtautību

aizsardzības konvencijas 11.panta 1.punktu, kas personām, kuras

pieder pie šīm mazākumtautībām, garantē viņu uzvārdu un vārdu

oriģinālformas izmantošanas brīvību. Iesniedzēja atzīst, ka

Latvija vēl nav ratificējusi šo konvenciju; tomēr viņa uzskata,

ka šis fakts pierāda valdības gribas trūkumu ievērot

mazākumtautību aizsardzības pamatnoteikumus.

Visbeidzot iesniedzēja norāda, ka

lokāmās galotnes pievienošana viņas uzvārdam patiesībā ir viņas

uzvārda "piespiedu latviskošana". Viņa uzskata, ka šis pasākums

ir daļa no vispārējās Latvijas iestāžu "agresīvās un

diskriminējošās politikas" attiecībā pret krievu minoritāti,

kurai viņa pieder.

2.

Tiesas vērtējums

a) Par

Konvencijas 8.panta piemērojamību un iejaukšanās esamību

attiecīgajās tiesībās

Neviena no pusēm neapšauba

Konvencijas 8.panta piemērojamību šajā lietā, un Tiesa pati

nesaskata nevienu iemeslu, lai to darītu. Strīdos par fizisko

personu uzvārdiem un vārdiem Tiesa pati ir vairākas reizes

atzinusi 8.panta piemērojamību - kā "privātās dzīves", tā arī

"ģimenes dzīves" kontekstā (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu

lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici),

A sērija, Nr.280-B, 28. lpp.; 1994.gada 25.novembra spriedumu

lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), A

sērija, Nr.299-B, 60. lpp., 37.punkts; 1996.gada 24.oktobra

spriedumu lietā Guillot c. France (Guillot pret

Franciju), Recueil des arr?ts et décisions 1996-V, 1602. -

1603. lpp., 21.punkts). Tādējādi Konvencijas 8.pants ir

piemērojams šajā lietā.

Valdība neapstrīd iesniedzējas

apgalvojumu par to, ka veids, kādā viņas uzvārds bija ierakstīts

Latvijas nepilsoņa pasē, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto

un ģimenes dzīvi. No savas puses Tiesa atgādina, ka jebkurš

tiesisks regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada šādu

iejaukšanos. Taisnība, ka pienākums mainīt uzvārdu acīmredzami ir

šāda iejaukšanās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā

Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. -

61.lpp., 38.punkts). Tomēr Tiesa neuzskata, ka galotnes

pievienošana, kā tas ir šajā lietā, var tikt pielīdzināta

"uzvārda maiņai". Turklāt iesniedzēja pati neapstrīd veidu, kādā

viņas uzvārds tika atveidots no slāvu alfabēta latīņalfabēta

burtos. Vienīgais jautājums, par kuru viņa sūdzas, ir lokāmās

galotnes "-a" pievienošana, kas latviešu valodā norāda sieviešu

dzimtes nominatīvu. Taču Latvijas Satversmes tiesa savā 2001.gada

21. decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu

transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām,

atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz

nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas

gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Atbilstoši

Satversmes tiesas teiktajam "citvalodu uzvārdu var iekļaut

teikumā [..] tikai tad, [..] ja tam ir pievienota galotne".

Citiem vārdiem, ierakstot attiecīgo uzvārdu kā "Kuhareca",

Latvijas iestādes ir piemērojušas likumos un noteikumos ietvertās

tiesību normas par citvalodu uzvārdu un vārdu lietošanu, kuru

mērķis, no vienas puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai

un, no otras puses, pielāgot šo uzvārdu latviešu valodas

gramatiskajai sistēmai.

Tādējādi Tiesa uzskata, ka šajā

gadījumā runa ir par uzvārda lietošanas tiesisko regulējumu un

nevis par tā piespiedu maiņu. Tomēr, ņemot vērā visas lietas

apstākļus, Tiesa atzīst, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda

gramatiska pielāgošana, kas izmaina viņas uzvārda oriģinālformu,

var radīt iejaukšanos viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi.

Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir "noteikta ar

likumu", sasniedz vienu vai vairākus leģitīmos mērķus 8.panta

2.punkta izpratnē un ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā",

lai tos sasniegtu.

b) Par

iejaukšanās attaisnojumu

Puses ir vienisprātis par to, ka

apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" (Valsts valodas

likuma 19.pants un attiecīgās noteikumu Nr.174., 295. un 310.

tiesību normas). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai lemtu

citādi.

Attiecībā uz mērķiem, ko sasniedz

apstrīdētais pasākums, Tiesa konstatē, ka Latvijas

konstitucionālā tiesa [Satversmes tiesa] savā 2001.gada 21.

decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas

principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz

vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt

latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un

pareizrakstības tradīcijas. Valdība pēc būtības pārņem Satversmes

tiesas argumentus, uzsverot Latvijas valsts īpašo pienākumu

saglabāt un veicināt latviešu valodu. Tomēr, tā kā valsts valodas

vai valodu aizsardzība nav tieši minēta Konvencijas 8.panta

2.punktā, Tiesai jāizvērtē, vai argumenti, uz kuriem atsaucas

valdība, atbilst vienam vai vairākiem šajā punktā uzskaitītajiem

mērķiem.

Tiesa uzreiz atklāj, ka valodas

brīvība kā tāda nav iekļauta to jautājumu vidū, kurus reglamentē

Konvencija (skat., mutatis mutandis, lietu Podkolzina pret

Latviju (Podkolzina c. Lettonie), Nr.46726/99, 34.punkts,

CEDH 2002-II, kā arī Komisijas 1994.gada 29. jūnija lēmumu lietā

Pahor c. Italie (Pahor pret Itāliju), Nr.19927/92,

2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā Kozlovs pret Latviju (Kozlovs

c. Lettonie), Nr.50835/99, un agrāku judikatūru -

Komisijas 1968.gada 16. decembra lēmumu lietā Un groupe

d'habitants de Leeuw-St-Pierre c. Belgique (Un groupe

d'habitants de Leeuw-St-Pierre pret Beļģiju), Nr.2333/64,

Recueil 28, 1. - 25. lpp.). Skaidrs, ka nav barjeras, kas

nodala valodas politiku no Konvencijas piemērošanas jomas, un

viens vai vairāki Konvencijas panti var attiekties uz ikvienu šīs

politikas ietvaros pieņemtu pasākumu. Tomēr jāņem vērā, ka,

izņemot Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a) un b)

apakšpunktos paredzētās īpašās tiesības, Konvencija per se

negarantē ne tiesības lietot noteiktu valodu attiecībās ar valsts

iestādēm, ne tiesības saņemt informāciju savā izvēlētajā valodā.

Tādējādi katrai līgumslēdzējvalstij, ievērojot Konvencijā

aizsargātās tiesības, ir tiesības noteikt un reglamentēt valsts

valodas vai valodu lietošanu personu apliecinošos un citos

oficiālajos dokumentos.

Turklāt Tiesa atzīmē, ka lielākā

daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējusies vienai vai vairākām

valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas tās kā

tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, Tiesa atzīst, ka šīm

valstīm valsts valoda ir viena no pamatkonstitucionālām vērtībām

tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs.

Taču valoda nav abstrakta vērtība; to nevar nodalīt no tā, kā to

lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts

valodu, uzņemas principā garantēt pilsoņiem tiesības lietot to

bez ierobežojumiem ne tikai to privātajā dzīvē, bet arī to

attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā

valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā ir jāizvērtē

pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem

vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka to lietotājiem pieder

zināmas subjektīvas tiesības.

Valdība izklāsta grūtības, ar

kurām latviešu valoda saskārās piecdesmit padomju gadu laikā. Tā

jo īpaši norāda uz Latvijas iestāžu raizēm par latviešu valodas

saglabāšanu un attīstību; valdība uzskata, ka latviešu valodas

pašreizējais stāvoklis attaisno to, ka tiek pieņemti un ieviesti

stingri noteikumi, kas paredz tās atbilstošu lietošanu. Šajā

sakarā Tiesa atgādina, ka valsts iestādes un jo īpaši tiesas,

pateicoties tam, ka tām ir tiešs un pastāvīgs kontakts ar valsts

dzīvi, atrodas principā labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa,

lai lemtu par iejaukšanās nepieciešamību tik īpašā un jutīgā

sfērā (skat., mutatis mutandis, 1976.gada 7. decembra

spriedumu lietā Handyside c. Royaume-Uni (Handyside

pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.24, 22. lpp., 48.punkts,

Lielajā palātā skatīto lietu Cha'are Shalom Ve Tsedek c.

France (Cha'are Shalom Ve Tsedek pret Franciju),

Nr.27417/95, 84.punkts, CEDH 2000-VII, un lietu Fretté c.

France (Fretté pret Franciju), Nr.36515/97, 41.punkts,

CEDH 2002-I). Ņemot to vērā, valsts iestādēm pirmām kārtām - un

nevis Tiesai - piekrīt izvērtēt latviešu valodas reālo stāvokli

Latvijā un novērtēt to faktoru būtiskumu, kuri, iespējams, to

apdraud. Savā 2001.gada 21. decembra spriedumā Satversmes tiesa

atzina, ka latviešu valodas stāvoklis vēl joprojām ir samērā

trausls valsts sabiedriskajā dzīvē un tādējādi tā secināja, ka ir

nepieciešams tai noteikt īpašu aizsardzību. Tiesa var apšaubīt šo

novērtējumu tikai gadījumā, ja tas liktos patvaļīgs, kas

acīmredzami nav šis gadījums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa

piekrīt valdības uzskatam par to, ka šajā lietā pastāv "leģitīms

mērķis". Tādējādi tā secina, ka apstrīdētā iejaukšanās atbilst

vismaz vienam Konvencijas 8.panta 2.punktā ietvertajam

leģitīmajam mērķim, proti, "citu tiesību un brīvību

aizsardzībai".

Paliek izvērtēt, vai apstrīdētā

iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti,

vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā

sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru

- ja 8.panta mērķis ir pēc būtības aizsargāt indivīdu no valsts

varas īstenotām patvaļīgām iejaukšanām, tas papildus var radīt

arī pozitīvus pienākumus, lai efektīvi ievērotu privāto dzīvi.

Robežai starp valsts pozitīvajiem un negatīvajiem pienākumiem nav

noteiktas definīcijas; tomēr abos gadījumos jāņem vērā taisnīgs

līdzsvars starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm

(skat., starp daudziem citiem, iepriekš minēto spriedumu lietā

Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. -

61. lpp., 38.punkts). Šī līdzsvara noteikšanas laikā tomēr jāņem

vērā valstīm attiecīgajā jomā atstātā rīcības brīvība. Tā,

uzvārdu un vārdu piešķiršana, atzīšana un lietošana ir joma, kurā

īpaši izpaužas valsts iezīmes un kurā praktiski nav vienotības

starp līgumslēdzējvalstu iekšējām sistēmām. Šī joma norāda uz

lielu dažādību, kāda pastāv Eiropas Padomes dalībvalstīs; katrā

no šīm valstīm personvārdu lietošanu ietekmē vairāki vēsturiskie,

valodas, reliģiskie un kultūras faktori, kas nozīmē, ka ir ļoti

grūti, pat neiespējami, atrast kopīgu kopsaucēju. Tādējādi

rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda šajā jomā, ir jo īpaši

liela (skat. spriedumu lietā Stjerna c. Finlande

(Stjerna pret Somiju), 61.lpp., 39.punkts, kā arī iepriekš

minēto lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse

(G.M.B. un K.M. pret Šveici).

Šajā lietā Tiesa uzreiz piezīmē,

ka atšķirība starp attiecīgā uzvārda sākotnējo rakstību

("Kuharec") un atveidoto rakstību ("Kuhareca") ir minimāla; jo

īpaši, nekas lietas materiālos nenorādīja, ka abu rakstību

atšķirība ir radījusi jelkādu šķērsli iesniedzējas

identificēšanai. Nenoliedzami, no lietas materiāliem izriet, ka

dažos viņas personiskajos dokumentos (vadītāja apliecībā, mašīnas

reģistrācijas apliecībā, privatizācijas apliecībā un ģimenes

dārziņa īpašuma apliecībā) viņas vārds ir rakstīts "Kuharec";

tomēr iesniedzēja nekad nav apgalvojusi, ka atšķirība starp abām

rakstībām viņai ir kavējusi izmantot šos dokumentus vai izmantot

tiesības, kuras šie dokumenti viņai piešķir. Tāpat no

iesniedzējas paskaidrojumiem neizriet, ka sakarā ar attiecīgās

galotnes pievienošanu viņas uzvārds ir ieguvis rupju vai

smieklīgu nozīmi, kas varētu viņai radīt neērtības viņas

sociālajā dzīvē.

Tiesa nevar piekrist iesniedzējas

argumentam, ka ir notikusi viņas uzvārda "piespiedu

latviskošana". Patiesībā iesniedzējai nebija uzlikts par

pienākumu pieņemt latviešu uzvārdu vai pat mainīt savējo uzvārdu

tādējādi, lai tam būtu latvisks skanējums. Latvijas iestādes

tikai pievienoja deklinējamu galotni viņas pasē norādītajam

uzvārdam; taču no iepriekš minētā Satversmes tiesas sprieduma

izriet, ka latviešu valodā šādas galotnes tiek pievienotas visiem

personvārdiem vienādi neatkarīgi no tā, vai tiem ir latviešu

valodas vai citas valodas izcelsme. Ņemot to vērā, Tiesa

nesaskata, kāpēc apstrīdētais pasākums ir diskriminējošs.

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību

par to, ka viņas uzvārda gramatiska pielāgošana pārkāpj viņas

etnisko identitāti, Tiesa piezīmē, ka attiecīgā galotne ir tikai

latviešu valodas iezīme. Tādējādi nekas neuzliek iesniedzējai par

pienākumu to lietot, kad viņa runā vai raksta krievu vai ukraiņu

valodā.

Bez tam Tiesa ievēro, ka visi

vēlāk pieņemtie noteikumi par nepilsoņu pasēs iekļaujamo

informāciju paredz iespēju pases īpašā sadaļā norādīt pases

turētāja uzvārda oriģinālformu un ka saskaņā ar noteikumu Nr.174

par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos

6.pantu šī rakstība ir juridiski identa atveidotajai rakstībai.

Papildu noteikumi Nr.245, kuri stājās spēkā 2002.gada 1. jūlijā,

jūtami samazināja attālumu starp abām formām. Tādējādi uzvārda

oriģinālforma ir ierakstīta 4. lappusē, kas seko tūlīt aiz

galvenās lapas; tas ļauj drošāk un ātrāk vizuāli redzēt uzvārda

abas formas un būt pārliecinātam par to pilnīgu identumu. Tiesa

nesaskata iemeslus tam, lai iesniedzēja rīkotos atbilstoši minēto

noteikumu 15.pantam un iegūtu jaunu pasi, kas atbilst šī panta

prasībām. Turklāt nav izslēgts, ka dažos gadījumos tas var radīt

problēmas attiecībā uz tiesību izmantošanu Konvencijas izpratnē.

Šī iemesla dēļ valsts iestādēm ir jāturpina uzmanīgi uzraudzīt šo

jomu (skat., mutatis mutandis, 1998.gada 30. jūlija

spriedumu lietā Sheffield et Horsham c. Royaume-Uni

(Sheffield un Horsham pret Apvienoto Karalisti),

Recueil 1998-V, 2029. lpp., 60.punkts, un Lielajā palātā

skatīto lietu Christine Goodwin c. Royaume-Uni

(Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti), Nr.28957/95,

74. - 75.punkts, CEDH 2002-VI), lai attiecīgā gadījumā

pieņemtu atbilstošus pasākumus.

Apkopojot iepriekš minēto, Tiesa

uzskata, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas šajā jomā tām

piešķirto rīcības brīvību. Tādējādi no tā izriet, ka iesniegums

atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam ir noraidāms kā

acīmredzami nepamatots.

B. Sūdzība par

Konvencijas 13.pantu

Iesniedzēja sūdzas par to, ka viņa

nav saņēmusi efektīvu tiesisko aizsardzību, lai aizsargātu savas

tiesības uz privāto dzīvi. Šajā sakarā viņa atsaucas uz

Konvencijas 13.pantu, kas lasāms šādi:

"Ikvienam, kura tiesības un

brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir

tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses,

neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot

publiskos dienesta pienākumus."

Valdība atgādina, ka 13.pants

neiekļauj prasību pēc tiesību aizsardzības līdzekļa, ar kuru

valsts iestādē var apstrīdēt līgumslēdzējvalsts likumus kā tādus

kā pretrunīgus Konvencijai. Tā kā iesniedzējas apstrīdētais

pasākums izriet tieši no likuma un vairākiem noteikumiem,

jāsecina, ka šī sūdzība nav savienojama ratione materiae

ar Konvencijas noteikumiem.

Iesniedzēja nav atsevišķi sniegusi

apsvērumus par šo jautājumu.

Tiesa konstatē, ka iesniedzēja ir

izmantojusi tiesību aizsardzības līdzekli visās Latvijas tiesu

instancēs, kuras ir efektīvi izskatījušas viņas sūdzību un

izvērtējušas viņas argumentus un pamatus. Bez tam Tiesa konstatē,

ka valsts tiesu pieņemtie nolēmumi lietā ir plaši motivēti kā no

faktu, tā tiesību viedokļa. Tādējādi Tiesa nav atklājusi nekādu

šķietamu Konvencijas procesuālo garantiju pārkāpumu.

Tādējādi atbilstoši Konvencijas

35.panta 3. un 4.punktam šī sūdzība ir arī noraidāma kā

acīmredzami nepamatota.

Ar šādu pamatojumu Tiesa

vienbalsīgi

atzīst iesniegumu par

nepieņemamu izskatīšanai.

[paraksts]

[paraksts]

Michael

O'Boyle

Nicolas

Bratza

Sekretārs

Priekšsēdētājs

LR Ārlietu

ministrijas tulkojums