34. pants
apzīmē personu, ko tieši skāruši apstrīdami akti vai to

neievērošana (skatīt, piemēram, Nsona pret Nīderlandi,

1996.gada 28.novembra spriedums, Lēmumu un spriedumu

krājums, 1996-V, 2004.-2005. lpp., §106). Dažos gadījumos un

ar dažiem nosacījumiem indivīds var uzskatīt sevi par upuri, ja

to izraisījusi vienkārša likumdošanas aktu vai noteikumu

pastāvēšana un nav nepieciešamības pierādīt, ka tie pret viņu

tiešām piemēroti (skatīt Norris pret Īriju, 1988.gada

26.oktobra lēmums, A sērija Nr. 142, 15.-16. lpp., §30-31). Starp

citu, pat spriedums vai iesniedzējam labvēlīgs pasākums principā

nav pietiekami, lai viņam atņemtu "upura" statusu; nepieciešams,

lai valsts varas iestādes to atzītu tieši vai pēc būtības un

labotu Konvencijas pārkāpumu (skatīt, citu lēmumu starpā,

Amuur pret Franciju, 1996.gada 25.jūnija lēmums, Lēmumu

un spriedumu krājums, 1996, III, 846. lpp., §36, un Dalban

pret Rumāniju [GC], Nr. 28114/95, §44, ECT 1999-VI) "īpaši,

kad iesniedzējs sūdzas par izraidīšanu vai nelegālu statusu

valsts teritorijā, minimālie piemērojamie pasākumi šai sakarā,

pirmkārt, ir izraidīšanas akta anulēšana un, otrkārt, uzturēšanās

atļaujas izsniegšana vai atzīšana (skatīt Mikhejeva pret

Latviju (spried.) Nr. 50029/99, 2002.gada 12.septembrī).

Tiesa atzīst, ka Latvijas tiesībās

rīkojums par izbraukšanu ir tikai uzaicinājums attiecīgajai

personai atstāt Latviju; tas nevar pats par sevi būt par iemeslu

piespiedu izraidīšanai. Tikai lēmums par piespiedu izraidīšanu,

ko pieņēmis Pārvaldes vadītājs vai tā teritoriālā vienība

gadījumā, ja ieinteresētā persona turpina nepakļauties, ļauj

policijai ķerties pie šādas izraidīšanas. Kaut arī šai gadījumā

nav ticis pieņemts nekāds lēmums par piespiedu izraidīšanu

attiecībā uz iesniedzēju, 1995.gada 9. janvāra rīkojums par

izbraukšanu nav ticis atcelts un joprojām ir spēkā. Sekojoši,

lēmums par piespiedu izraidīšanu jebkurā brīdī var tikt pieņemts,

pamatojoties uz minēto rīkojumu. Valdības apgalvojums par

rīkojuma neizpildīšanu Tiesu nepārliecina tādā nozīmē, ka tas

dibināts uz hipotētiskiem apsvērumiem, kas vienmēr var tikt

apšaubīti, mainoties valsts politikai (skatīt, mutatis

mutandis, Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, 1981.gada

22.oktobra lēmums, A sērija, Nr. 45. 18.-19. lpp. §41;

iepriekšminētais lēmums Norris pret Īriju, 16. lpp., §33

un Modinos pret Kipru, 1993.gada 22. aprīļa lēmums, A

sērija, Nr. 259, 11. lpp. §23).

Tiesa atgādina, ka 8.pantam jātiek

interpretētam tādā pašā veidā kā jebkuram citam Konvencijas vai

tās protokolu nosacījumam, tas ir, tā, lai garantētu konkrētas un

pastāvošas, nevis teorētiskas vai iluzoras tiesības (skatīt,

mutatis mutandis, Artico pret Itāliju, 1980.gada

13.maija lēmums, A sērija, Nr. 33, un Soering c.

Royaume-Uni, 1989.gada 7.jūlija lēmums, A sērija nr.161.

34.lpp., § 87). Starp citu, ja 8.pants galvenokārt tiecas

aizsargāt indivīdu pret valsts varas iestāžu patvaļīgu

iejaukšanos, tas neaprobežojas ar to, ka liek Valstij atturēties

no tādas iejaukšanās: šīm drīzāk negatīvajām saistībām var

pievienoties pozitīvi pienākumi, kas attiecas uz privātās un

ģimenes dzīves ievērošanu (skatīt, piemēram, Gül pret

Šveici, 1996.gada 19.februāra lēmums, Krājums, 1996 - I,

174.-175. lpp. §38, Ignaccolo-Zenide pret Rumāniju, Nr.

31679/96, §94, ECT 2000-I, un Mehemi pret Franciju, Nr.

53470/99, § 45, 2003.gada 10 aprīlī). Citiem vārdiem runājot,

nepietiek ar to, ka mītnes valsts atturas izraidīt attiecīgo

personu, nepieciešams arī, lai, veicot nepieciešamos pozitīvos

pasākumus, nodrošinātu tai iespēju bez šķēršļiem baudīt

Konvencijas 8.panta garantētās tiesības. Šajā gadījumā

iesniedzēja sūdzas galvenokārt un vispirms par šo aspektu, jo

viņas juridiskais statuss Latvijas teritorijā tiek uzskatīts par

nelegālu un nedrošu, kā arī no tā izrietošajiem sociālajiem un

ekonomiskajiem apgrūtinājumiem.

Ievērojot iepriekš teikto, Tiesa

uzskata, ka šī lieta ir būtiski atšķirīga no lēmuma

Vijaynathan un Pusparajah pret Franciju, ko minējusi

Valdība. Pirmkārt, Vijaynathan un Pusparajah kungi

sūdzējās par sliktu izturēšanos, ar kuru tie saskārušies

gadījumā, kad tika izraidīti uz savu izcelsmes valsti, kaut arī

šīs izraidīšanas realitāte palika hipotētiska un nedroša tai

faktu stadijā (op.cit., 87. lpp., § 46). Turpretī

Kaftailovas kundze no Konvencijas 8.panta redzespunkta kritizē

situāciju, kādā viņa atrodas jau vairākus gadus. Otrkārt,

apstrīdamu administratīvu aktu juridiskā daba Vijaynathan

un Pusparajah kungu gadījumā ir jūtami atšķirīga no dotās

lietas. Patiešām, prefektūras pavēle par nogādāšanu līdz robežai

(Francijas tiesību izpratnē) varēja tikt uzskatīta par atsevišķu

sūdzības objektu, lai abi iesniedzēji ar to vērstos tiesā

(ibidem), kamēr Latvijas tiesībās lēmums par piespiedu

izraidīšanu ir galīgs un nav pārsūdzams (izņemot jaunā

Imigrācijas likuma 47.panta 4.punktā paredzētās tiesības lēmumu

atcelt).

Rezumējot, Valdības arguments par

"upura" statusa neesamību iesniedzējas gadījumā nevar tikt

pieņemts. Kas attiecas uz jautājumu par to, vai iesniedzēja

varēja atsaukties uz likumu par bezvalstnieku statusu, Tiesa

uzskata, ka šim jautājumam jātiek izskatītam sadaļā par pilnīgu

iekšējās tiesību aizsardzības iespēju neizmantošanu (cf.

Infra).

3.

Par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu

a) Pušu

argumenti

Bez tam Valdība atsaucas uz

iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu no iesniedzējas

puses Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Pēc Valdības domām,

iesniedzēja patiešām veltīgi centusies iegūt "pastāvīgi dzīvojoša

nepilsoņa" statusu, tomēr tā nav pieprasījusi "bezvalstnieka"

statusu, kā to paredz Latvijas Republikas likums par

bezvalstnieka statusu (cf. Supra, attiecīgās nacionālās

tiesību normas). Patiešām, šis likums speciāli izveidots, lai

leģitimizētu uzturēšanos personām bez pavalstniecības un tādām,

kas nevar pretendēt uz "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu.

Ja iesniedzēja iegūtu "bezvalstnieka" statusu, tā baudītu šīs

kategorijas personām garantēto tiesību kopumu, proti, viņa tiktu

ierakstīta iedzīvotāju reģistrā, saņemtu personas kodu un viņai

tiktu atzītas tiesības uz darbu un sociālu pabalstu saņemšanu.

Vēl vairāk, "bezvalstnieka" statuss viņai ļautu vēlāk pieprasīt

Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā.

Valdība pie tam lūdz ņemt vērā, ka

iesniedzēja tīši nav formulējusi sūdzību par Konvencijas 8.panta

neievērošanu nacionālās tiesībsargājošās instancēs. Tātad šeit ir

notikusi iekšējo tiesību aizsardzības iespēju nepietiekama

izmantošana.

Iesniedzēja neizsaka savu viedokli

šai punktā.

b) Tiesas

vērtējums

Tiesa atgādina, ka Konvencijas

35.panta 1.punkta mērķis ir aiztaupīt līgumslēdzējām Valstīm

iespēju izvairīties vai labot - parasti tiesas ceļā - pārkāpumus,

kas tai piedēvēti, pirms tie tiktu iesniegti Tiesā. Šo nosacījumu

var piemērot ar zināmu elastību un bez pārmērīga formāluma, īpaši

35.panta 1.punkts neliek izmantot neadekvātus vai neefektīvus

līdzekļus, tas ir tādus, kas nav spējīgi labot kritizēto

situāciju (skatīt, piemēram, Aksoy pret Turciju, 1996.gada

18. decembra lēmums, Krājums 1996- VI, 2276. lpp., §52 un

Podkolzina pret Latviju (spried.), Nr. 46726/99,

8.februāris 2001). Citiem vārdiem runājot, noteikums par iekšējo

tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu nevar tikt automātiski

piemērots un nav ar absolūtu raksturu; kontrolējot tā ievērošanu,

vajag ievērot arī lietas apstākļus. Tas, proti, nozīmē, ka Tiesai

reālistiski jāņem vērā ne tikai teorētiski paredzētās iespējas

attiecīgās līgumslēdzējas Puses juridiskajā sistēmā, bet arī

juridiskajā un politiskajā kontekstā, kādā tās atrodas (skatīt

iepriekšminēto lēmumu Aksoy pret Turciju, 2276. lpp., §

53, un Akdivar un citi pret Turciju, 1996.gada

16.septembra lēmums, Krājums 1996-IV, 1211. lpp., §69).

Šai gadījumā no lietas izriet, ka

iesniedzējas sūdzība tika izskatīta visu instanču tiesās divas

reizes: vispirms prasības ietvaros par tāda izbraukšanas rīkojuma

atcelšanu, kas bija pieņemts attiecībā pret viņu - galīgais

lēmums par sūdzības noraidīšanu 1995.gada 19.maijā -, tad otrās

procedūras laikā, kuras objekts bija viņas atzīšana "pastāvīgi

dzīvojošas nepilsones" statusā. Šai ziņā iesniedzējai nevar

pārmest nevienas procedūras izlaišanu.

Kas attiecas uz "bezvalstnieka"

statusu, iesniedzēja, bez šaubām, varēja pieprasīt šo statusu,

sākot ar 1999.gada 16. martu, datumu, kad stājās spēkā

attiecīgais likums. Tomēr Tiesa atzīmē, ka šī likuma 2.panta

1.daļa attiecināja šo statusu tikai uz personām, kas "likumīgi

uzturas Latvijas teritorijā". Tādējādi iesniedzēju, par kuru bija

izdots rīkojums par izbraukšanu, nevarēja uzskatīt par "likumīgi"

uzturošos Latvijā (skatīt, mutatis mutandis un Konvencijas

protokola Nr. 7 1.panta saturu, Vikulov un citi pret

Latviju (spried.), Nr. 16870/03, 2004.gada 25. martā). Šādos

apstākļos un nevēloties izteikties par nacionālās likumdošanas

interpretāciju, Tiesa pieļauj, ka iesniedzēja nevarēja pamatoti

atzīt, ka viņai ir kaut kādas tiesības iepriekšminētā likuma

ietvaros. Lai kā tas būtu, viņa nesaņēma no Latvijas varas

iestādēm nekādus ieteikumus, nedz arī norādes šai jautājumā.

Kas attiecas uz Valdības iebildumu

otro daļu, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta

1.daļu pietiek ar to, ka attiecīgā persona uzrāda valsts varas

iestādēm nacionālās likumdošanas noteiktajos apstākļos un

termiņos "vismaz pēc būtības" sūdzību, ko tā nodomājusi iesniegt

vēlāk Strasbūrā (skat. Castells pret Spāniju, 1992.gada

23. aprīļa lēmums, A sērija, Nr. 236, 19. lpp. § 27, Fressoz

un Roire pret Franciju [GC], no 29183/95, § 37,

ECT 1999-I, un Civet pret Franciju [GC], no

29340/95, § 41, ECT 1999-VI). Tomēr nepietiek ar to, ka

iesniedzējs vienkārši vēršas pret Valsts izturēšanos nacionālo

tiesību normu ietvaros. Nepieciešams arī, lai viņš atsauktos vai

nu tieši uz Konvenciju vai tās protokoliem, vai arī tādas pašas

vai līdzīgas iedarbības līdzekļiem nacionālajās tiesību normās;

tomēr dažreiz pietiek ar to, ka viņš aprobežojas ar to, ka

identificē apstrīdamu situāciju kā tādu, kas sagādā problēmu

vienu vai vairāku Konvencijas garantēto tiesību punktos (skat.

Ahmet Sad?k pret Grieķiju, 1996.gada 15.novembra lēmums,

Krājums 1996-V, 1653.-1655.lpp., §§29-34, un Ždanoka

pret Latviju (spried.), no58278/00, 2003.gada 6.

marts).

Šajā gadījumā no lietas

pierādījumiem izriet, ka tiesvedības laikā nacionālajās tiesu

instancēs iesniedzēja pastāvēja uz viņas pamata tiesību

pārkāpumu, proti, faktu, ka viņa bija dzīvojusi Latvijā jau

sešpadsmit gadus, un viņai nav vietas, uz kurieni doties

piespiedu izraidīšanas gadījumā. Tiesas viedoklis ir, ka visus

attiecīgos apstākļus izskatot, tāds apgalvojums ir pietiekams,

lai tiktu izpildītas 35.panta 1. paragrāfa prasības.

Ņemot vērā iepriekš teikto, šis

iebildums arī jāuzskata par noraidāmu.

4.

Par sešu mēnešu termiņa ievērošanu

Valdība apgalvo, ka iesniedzēja

nav ievērojusi sešu mēnešu termiņu, ko nosaka Konvencijas

35.panta §1. Iesniedzēja neizsakās šajā jautājumā.

Tiesa konstatē, ka "valstī

pieņemtais galīgais spriedums", kā tas jāsaprot pēc

iepriekšminētajiem norādījumiem, ir Augstākās tiesas Senāta

2000.gada 10.jūlija spriedums, kurā paziņots, ka iesniedzējas

prasība nav pieņemama. Pirmo vēstuli, kurā īsumā izklāstīta

sūdzības būtība, iesniedzēja Tiesai nosūtīja 2000.gada 10.

aprīlī, tas ir, pirms valstī pieņemtā galīgā sprieduma. Šai

sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, pēc kuras pēdējā

instancē nacionālajās tiesību normās saskaņā ar 35.panta

1.paragrāfu var griezties pēc prasības iesniegšanas, ievērojot

to, lai iekšējās tiesību aizsardzības iespējas tiktu izsmeltas

pirms lēmuma par pieņemamību pieņemšanas (skat. Ringeisen pret

Austriju, 1971.gada 16.jūlija lēmums,A sērija no

13, 37.-38. lpp., §§89-93; Vgt Verein gegen Tierfabriken pret

Šveici, no 24699/94, § 33, ECT 2001-VI,un Leyla

?ahin pret Turciju, no 44774/98, § 62, ECT

2004-...). Tātad ir pamats noraidīt šo Valdības iebildumu.

B. Par sūdzību

pēc būtības

1.

Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība noliedz to, ka notikusi

iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Tā

izvērš garu juridisko analīzi, lai pierādītu, ka visi Latvijas

varas iestāžu pieņemtie lēmumi šai gadījumā ir likumīgi no

nacionālo tiesību normu viedokļa, ka iesniedzējai nav un nekad

nav bijušas tiesības uz "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu,

ko viņa pieprasa, un ka nav nekādu patvaļības pazīmju valsts

varas iestāžu rīcībā. Bez tam Valdība atgādina, ka iesniedzēja

patlaban neriskē tikt izraidīta no Latvijas un ka var legalizēt

savu uzturēšanos, pieprasot "bezvalstnieka" statusu" (skat.

Supra). Sekojoši, iesniedzējas izvēlētie pasākumi

neatbilst tādam nopietnības līmenim, ka varētu runāt par

"iejaukšanos" Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē.

Pieļaujot tomēr pretējo, Valdība

apgalvo, ka tai pārmestā iejaukšanās ir atbilstoša iepriekšminētā

8.panta 2.daļas prasībām. Valdība uzskata, ka, pirmkārt, tas bija

"likumā paredzēts", un, otrkārt, ka tā rīkojās "likumīga mērķa"

labā, proti, "aizstāvot kārtību", proti, ņemot vērā īpaši plašo

rīcības brīvību, kas valstīm atstāta imigrācijas jautājumos.

Valdība tāpat ir pārliecināta, ka

apstrīdamā iejaukšanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā",

ka tā ir proporcionāla likumīgajam mērķim. Šai sakarā Valdība

atgādina, ka iesniedzēja ir dzimusi Gruzijā un no divdesmit sešu

gadu vecuma dzīvojusi Krievijā. Viņa tur izglītojusies un

ieguvusi profesionālo kvalifikāciju. Tur viņa arī apprecējusies

ar krievu izcelsmes vīru, un tur 1984.gadā piedzimusi viņas

meita. Valdība uzsver, ka iesākumā iesniedzēja pati nebija

izvēlējusies ierasties Latvijas teritorijā; viņa pavadīja vīru,

PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieku, kas uz Latviju bija

nozīmēts darbā uz laiku. No Valdības viedokļa to pierāda fakts,

ka iesniedzējas bijušais vīrs varēja iegūt tikai istabu "dienesta

mītnē" pastāvīga dzīvokļa vietā.

Sekojoši, iesniedzēja nevar tikt

pielīdzināta "integrētam ārvalstniekam" parastās Tiesas

judikatūras nozīmē. Tieši pretēji, viņai ir pietiekami ciešas

saites ar Krievijas valodas un kultūras vidi. Kā viņa to pati

apliecinājusi savā pieraksta iesniegumā, kas iesniegts 1993.gadā

(cf. Supra), valodas, kurā viņa runā ģimenē, ir krievu un

gruzīnu, turpretī viņa tikpat kā nemaz neprot latviešu valodu.

Šajos apstākļos viņai nebūtu nepārvaramu grūtību sociāli un

kulturāli adaptēties Krievijā, ja viņai piespiedu kārtā būtu tur

jāpārceļas.

Kas attiecas uz iesniedzējas

meitu, Valdība atgādina, ka iesniedzēja pati ir bezdarbniece;

sekojoši, nevar būt nekādu ekonomiskās atkarības saišu starp

viņām. Tāpat no lietas izriet, ka līdz 1994.gadam iesniedzējas

meita dzīvoja kopā ar tēvu, kas līdz šim brīdim turpina viņu

finansiāli atbalstīt. Visbeidzot, iesniedzēja nav uzrādījusi

nevienu šķērsli, kas traucētu viņai apciemot meitu Latvijā,

saņemot vīzu, vai uzņemt viņu pie sevis Krievijā. Saites starp

iesniedzēju un viņas meitu nav tāda rakstura, lai padarītu

iejaukšanos šai lietā neatbilstošu.

b)

iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd Valdības

nostāju. Tāpat kā pēdējā, viņa uzsāk garu analīzi, lai pierādītu,

ka viņas izsvītrošana no iedzīvotāju reģistra bijusi nelikumīga

no nacionālās likumdošanas viedokļa. Viņa tāpat atgādina, ka pati

un viņas meita dzīvo Latvijā kopš 1984.gada, šai laikā Latvijas

teritorija bija iekļauta Padomju Savienībā un personu

pārvietošanās starp tās dažādajām daļām šai valstī bija brīva.

Šai sakarā iesniedzēja pasvītro, ka pēc Padomju Savienības

sabrukuma viņai atņemta jebkura pilsonība; pēc viņas domām,

Latvijas varas iestādes viņai atņēmušas Latvijas pilsonību, kas

viņai agrāk bijusi. Vēl jo vairāk, tās noraidījušas lūgumu

piešķirt viņai "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa" statusu, uz kuru

viņai bija tiesības. Iesniedzēja pasvītro problēmu sociāli

ekonomisko aspektu, ko viņa izjūt, neatrodoties Latvijā likumīgā

statusā; viņa nevar ne legāli strādāt, ne izmantot sociālos

pabalstus un palīdzību; vēl jo vairāk, viņa jebkurā brīdī riskē

zaudēt vienīgo dzīvojamo platību, kāda viņai ir. Kas attiecas uz

lūgumu piešķirt viņas meitai "pastāvīgi dzīvojoša nepilsoņa

statusu" 2001.gadā, iesniedzēja uzskata, ka šis līdzeklis

adekvāti nelīdzsvaro kaitējumu, kas viņām nodarīts viņu morālo

ciešanu dēļ. Rezumējot, ir noticis Konvencijas 8.panta

pārkāpums.

2.

Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu

izteiktos argumentus, šī sūdzība satur faktiski un tiesiski

nopietnus jautājumus, kas nevar tikt atrisināti šai sūdzības

izskatīšanas stadijā, bet kas prasa izskatīšanu pēc būtības, no

tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt uzskatīta kā acīmredzami

nepamatota Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits

nepieņemamības iemesls nav ticis norādīts.

Šo iemeslu dēļ Tiesa

vienprātīgi

atzīst sūdzību par

pieņemamu un izskatāmu pēc būtības.

Søren Nielsen

Christos Rozakis

Sekretārs

Priekšsēdētājs

LR Ārlietu

ministrijas tulkojums