139. pants

Lai veiktu ārstniecisko darbību, plastikas ķirurgam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

139.1. normālā, topogrāfiskā un patoloģiskā anatomija, teratoloģija un ektodermas un mezodermas attīstības vēsture;

139.2. nepareizi attīstīto ķermeņa daļu, kā arī iegūto defektu, vecuma regresīvo izmaiņu, apdeguma ievainojumu diagnostika un diferenciāl­diagnostika, sevišķi specifiski vajadzīgās izmeklēšanas metodes un paņēmieni;

139.3. brūču ārstēšana un ārstēšanas procesi, un plastiskās ķirurģijas iespējamo komplikāciju ārstēšana;

139.4. viena vai vairāku etapu operāciju indikāciju izvērtēšana un plānošana;

139.5. speciālie pārsēji un miera stāvokļa fiksācijas tehnika, sevišķi pēc transplantācijas;

139.6. lokālā un reģionālā anestēzija;

139.7. psihosomatiskās kopsakarības iedzimtu vai iegūtu defektu gadījumos un rehabilitācijā;

139.8. pacientu specifiskā izglītošana, apspriežot plastiskās ķirurģijas relatīvās indikācijas;

139.9. nozares speciālā intensīvā terapija;

139.10. mikroķirurģiskās tehnikas, to lietojums;

139.11. izmeklēšanas rezultātu dokumentācija un attēlu dokumentācija;

139.12. specialitātē lietojamo medikamentu un kontrastlīdzekļu lietošana (farmakokinētika, mijiedarbība un blakusiedarbība), ieskaitot tās terapeitisko nesaderību un zāļu nepareizas lietošanas risku;

139.13. specialitātē veiktā darba metodika un realizācija, kā arī izmeklēšanas novērtēšana, laboratorijas izmeklēšanas rezultātu novērtēšana un iekļaušana medicīniskajā dokumentācijā;

139.14. plastiskajā ķirurģijā izmantojamās diagnostiskās un ārstnieciskās metodes, to veikšanas indikācijas un iegūto rezultātu izvērtēšana;

139.15. profesionālās darbības juridiskie pamati.

141