17. pants

Lietu piekritība

1. Atsaucoties uz Preambulas 10.punktu un 1.pantu, Tiesa nosaka, ka lieta nav tai piekritīga, ja:

(a) lietu izmeklē vai ir ierosinājusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, izņemot gadījumus, kad Valsts nevēlas vai nav spējīga pilnīgi veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

(b) lietu ir izmeklējusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, un Valsts ir nolēmusi neuzsākt kriminālvajāšanu pret attiecīgo personu, ja vien lēmums nav radies, Valstij nevēloties vai nespējot pilnīgi veikt kriminālvajāšanu;

(c) attiecīgā persona jau ir tiesāta par nodarījumu, kas ir sūdzības priekšmets, un saskaņā ar 20.panta 3.punktu lietas iztiesāšana Tiesā nav pieļaujama;

(d) lieta nav pietiekami nopietna, lai attaisnotu tālāko Tiesas rīcību.

2. Lai katrā konkrētā gadījumā konstatētu nevēlēšanos, Tiesa, ņemot vērā starptautiskajās tiesībās atzītus atbilstoša procesa principus, izskata vai pastāv un ir piemērojami viens vai vairāki tālāk minētie principi:

(a) tiesvedība bija vai arī tiek uzsākta, vai arī Valsts ir pieņēmusi lēmumu, lai pasargātu attiecīgo personu no kriminālatbildības par noziegumiem, kas saskaņā ar 5.pantu ir Tiesas jurisdikcijā;

(b) tiesvedībā ir bijusi nepamatota novilcināšanās, kas dotajos apstākļos ir pretrunā ar mērķi saukt attiecīgo personu pie atbildības;

(c) tiesvedība netika vai netiek veikta neatkarīgi vai objektīvi, un tā tika vai arī tiek veikta tādā veidā, kas, noteiktajos apstākļos, neatbilst nolūkam saukt attiecīgo personu pie atbildības.

3. Lai katrā konkrētā gadījumā noteiktu nespēju, Tiesa izskata, vai sakarā ar pilnīgu vai daļēju valsts tiesu sistēmas sabrukumu vai nepieejamību, Valsts nav spējīga iegūt apsūdzēto vai nepieciešamos pierādījumus un liecības vai arī kā citādi nespēj vest tiesvedību.