107. pants
negarantējot amatpersonām tiesības uz konkrētu

atvaļinājuma ilgumu.

Lai gan Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka sabiedrībai

nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama augstāka

prioritāte nekā tiesiskās paļāvības principam, Pārvalde tomēr

uzskatot, ka Grozījumi aizskāruši personas tiesisko paļāvību.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 91. pantam.

Tiesībsargs norāda, ka Dienesta gaitas likuma 33. panta

trešajā daļā ietvertais regulējums bijis precīzs un skaidrs.

Turklāt līdz pat 2009. gada pirmajam ceturksnim neesot

apspriesta šā regulējuma grozīšanas iespēja. Līdz ar to

amatpersonām bijušas tiesības paļauties uz šo normatīvo

regulējumu un 2008. gada nogalē plānot nākamā gada

atvaļinājumu 40 kalendāro dienu apmērā.

Tiesībsargs uzskata, ka likumdevējam, pieņemot amatpersonām

mazāk labvēlīgu regulējumu spēkā esošo nodarbinātības attiecību

ietvaros, bijis pienākums paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno

tiesisko regulējumu. Likumdevējs to neesot paredzējis. Turklāt

arī laiks no apstrīdētās normas pieņemšanas līdz spēkā stāšanās

brīdim esot bijis pārmērīgi īss.

Informācija par apstrīdētās normas alternatīvām esot

pretrunīga. Neesot gūstams apstiprinājums tam, ka Ministru

kabinets un Saeima būtu pietiekami izvērtējuši, vai izvirzīto

mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, alternatīviem līdzekļiem,

kas mazāk ierobežotu personas pamattiesības.

Tiesībsargs pauž uzskatu, ka valsts budžeta līdzekļu

ietaupījumu, ko dod apstrīdētās normas piemērošana, esot

iespējams panākt arī ar citiem līdzekļiem, proti, samazinot

tēriņus citās valsts budžeta izdevumu kategorijās. Labums, ko no

apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība, neesot lielāks

par Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārumu.

Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētā norma jāpiemēro atbilstoši

Administratīvās apgabaltiesas 2012. gada 10. aprīļa

spriedumā lietā Nr. 420553910 sniegtajai interpretācijai.

Proti, atvaļinājuma ilgums nosakāms proporcionāli pirms un pēc

Grozījumiem nodienētajam laikam, ņemot vērā likumā noteikto

atvaļinājuma ilgumu attiecīgi pirms un pēc Grozījumiem.

Tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpums esot saskatāms tajā

apstāklī, ka likumdevējs nav sniedzis objektīvu un saprātīgu

pamatojumu tam, kādēļ ekonomiskās krīzes apstākļos veiktie

taupības pasākumi netika attiecināti uz citām amatpersonu grupām.

Ne vien tiesneši un prokurori, bet arī amatpersonas, kuras veic

tiešu noziedzības apkarošanu, tiešu valsts robežas apsardzību un

kontroli, tiešu apcietinājuma kā drošības līdzekļa vai brīvības

atņemšanas kā kriminālsoda izpildes nodrošināšanu, kā arī

ugunsgrēku dzēšanas, cilvēku glābšanas un zemūdens meklēšanas

darbus, (turpmāk - amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm)

strādājot sabiedrības interesēs īpašas spriedzes apstākļos, un

līdz ar to attiecībā uz papildu atpūtas laika nepieciešamību

minētās personu grupas atrodoties vienādā un salīdzināmā

situācijā.

Secinājumu

daļa

7. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst tiesiskās paļāvības un vienlīdzības principiem, un lūdz

Satversmes tiesu izvērtēt tās atbilstību Satversmes

1. pantam un 91. panta pirmajam teikumam.

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

kas izriet no Satversmē noteiktajām valsts konstitucionālajām

pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās

tiesību jomās var atšķirties. Apstrīdētās normas raksturs, tās

saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā

ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti, likumdevēja

rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai

šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās

rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un

15.3. punktu).

Izskatāmajā lietā nozīme ir tam, ka Satversmes

107. pantā paredzētās tiesības uz atvaļinājumu ir viens no

Satversmē ietvertajiem sociālo tiesību veidiem.

Satversmes tiesa savos nolēmumos vairākkārt norādījusi, ka

valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo

tiesību jautājumiem. Sociālo tiesību jomā īpaša nozīme ir tam,

vai valsts ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no

konkrētām pamattiesībām izrietošo minimumu, jo valsts

garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apjoms var mainīties

atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma. Tomēr

neatkarīgi no valsts ekonomiskās situācijas likumdevējam ir

saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106

secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Tādējādi, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

1. pantam un 91. panta pirmajam teikumam, šajā

lietā ir jānoskaidro, vai Saeimas rīcība atbilst Satversmē

noteiktajam, proti, vai likumdevējs ir ievērojis tam piešķirtās

rīcības brīvības robežas un nav nepamatoti ierobežojis Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības.

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā ietvertais

juridiskais pamatojums ir saistīts ar

vienlīdzības principa ievērošanu atvaļinājumu piešķiršanā.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, apstrīdētā norma neatbilstot

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

tiesiskās vienlīdzības principam, jo paredzot atšķirīgu attieksmi

pret personām atkarībā no tā, kurā laikposmā tās izmantojušas

tiesības uz atvaļinājumu.

Līdz ar to Satversmes

tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. pantam.

8. Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

7. punktu).

Izvērtējot to, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro,

vai apstrīdētajā normā ir iekļauts regulējums, kas paredz

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos, respektīvi, ir jānoskaidro: 1) vai

un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai

apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm

personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

samērīguma princips.

8.1. Pirms Dienesta gaitas likuma grozīšanas

amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm bija tiesības

izmantot 40 kalendāro dienu atvaļinājumu. Ar Grozījumiem

likumdevējs no 2009. gada 2. aprīļa samazināja

atvaļinājuma dienu skaitu līdz 30 kalendārajām dienām.

Grozījumi atvaļinājuma regulējumā nošķir divas personu

grupas:

1) amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kurām

atvaļinājums piešķirts līdz 2009. gada 1. aprīlim;

2) amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kurām

atvaļinājums piešķirts pēc 2009. gada 2. aprīļa.

Abās minētajās grupās ietilpst amatpersonas, kurām

2009. gada sākumā bija tiesības plānot un izmantot kārtējo

tobrīd Dienesta gaitas likumā noteikto 40 dienu atvaļinājumu.

Līdz ar to abas personu grupas

atradās vienādos un salīdzināmos apstākļos.

8.2. No Dienesta gaitas likuma 33. panta izriet,

ka atvaļinājums tiek piešķirts par nodienētiem 12 kalendāra

mēnešiem. Tātad tiesības uz atvaļinājumu ietver divus elementus,

kurus nepieciešams nošķirt: tiesības izmantot atvaļinājumu un

atvaļinājuma piešķiršanu. Tiesības izmantot atvaļinājumu rodas

līdz ar dienesta uzsākšanu, bet atvaļinājums tiek piešķirts

proporcionāli nodienētajam laikam. Saskaņā ar minēto normatīvo

regulējumu pēc Dienesta gaitas likuma grozīšanas 2009. gadā

atvaļinājuma dienu skaits tika aprēķināts proporcionāli

nodienētajam laikam, ievērojot maksimālo atvaļinājuma dienu

skaitu pirms un pēc Grozījumiem. Tas nozīmē, ka par dienestu

kalendārā gada pirmajos trijos mēnešos atvaļinājumu piešķīra, to

rēķinot proporcionāli no 40 dienām, bet par pārējo dienesta laiku

- proporcionāli no 30 dienām.

Tātad izskatāmajā lietā nozīme ir tam, vai līdz Dienesta

gaitas likuma grozīšanai atvaļinājums bija izmantots pilnīgi vai

daļēji. Ja līdz 2009. gada 1. aprīlim atvaļinājums bija

piešķirts par visu 2009. gadu, tad atvaļinājuma ilgums bija

40 kalendārās dienas. Šajā gadījumā atvaļinājums tika piešķirts

avansā - prezumējot, ka amatpersona turpinās dienēt visu

attiecīgo kalendāro gadu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām

dienesta pakāpēm, kuras atvaļinājumu pirms Grozījumiem bija

izmantojušas tikai daļēji un atlikušo tā daļu vai pat visu

atvaļinājumu izmantoja pēc Grozījumiem, atvaļinājuma dienu skaitu

aprēķināja vienādi - proporcionāli pirms un pēc Grozījumiem

nodienētajam laikam un ievērojot attiecīgajā laikposmā noteikto

atvaļinājuma ilgumu.

Līdz ar to visām amatpersonām bija vienādas tiesības

izmantot atvaļinājumu, taču attiecībā uz piešķirtā atvaļinājuma

ilgumu attieksme bija atšķirīga.

9. Attiecībā uz Satversmes 91. panta pirmo teikumu

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka šajā tiesību normā

nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās

var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar

atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, vai tai jābūt

labvēlīgai vai nelabvēlīgai. Lai izvēlētos vienu no šiem

risinājumiem, jāņem vērā citi apsvērumi, kas atrodas ārpus

vienlīdzības jēdziena robežām (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. un 6.1. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 15. punktu).

Saeima uzsver: nedz pašā apstrīdētajā normā, nedz arī

apstrīdētās normas sagatavošanas materiālos nav konstatējams

likumdevēja nolūks paredzēt atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas tiesības uz atvaļinājumu izmanto dažādos viena kalendārā gada

periodos. Tieši pretēji - apstrīdētā norma vienādā mērā

attiecoties uz visām amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm, nosakot tām par 2009. gadu piešķiramā atvaļinājuma

ilgumu. Turklāt vajagot ievērot to apstākli, ka

apstrīdētā norma pieņemta sarežģītos ekonomiskās krīzes

apstākļos. Proti, 2008. gadā Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestādēs un brīvības atņemšanas iestādēs finansējuma samazinājuma

dēļ ievērojami tika samazināts amatpersonu skaits, tā, ka

rezultātā iestādes ar to rīcībā esošajiem personāla resursiem

Dienesta gaitas likumā amatpersonām noteiktā atvaļinājuma ilguma

dēļ vairs nebija spējīgas nodrošināt normatīvajos aktos tām

noteikto funkciju izpildi. Lai pārvarētu ekonomisko krīzi,

likumdevējs veica virkni pasākumu, tostarp pieņēma apstrīdēto

normu. Līdz ar to atvaļinājuma dienu skaita samazinājuma

leģitīmais mērķis bijis aizsargāt ne tikai valsts budžeta

intereses, bet arī Satversmes 116. pantā minētās

konstitucionālās vērtības - sabiedrības drošību un citu

cilvēku tiesības, ņemot vērā valsts pienākumu nodrošināt gan

ieslodzījuma vietu darbību, gan citu valsts pienākumu

izpildi.

Satversmes tiesa vairākos nolēmumos ir sniegusi ekonomiskās

lejupslīdes novēršanas pasākumu juridisko novērtējumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

spriedumu lietā Nr. 2009-08-01, 2009. gada

21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01 un

2010. gada 31. marta spriedumu lietā

Nr. 2009-76-01). Šīs lietas ietvaros nav atkārtoti

jāpārliecinās par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas laikā

bija nepieciešams samazināt valsts budžeta izdevumus. Satversmes

tiesai nav pamata atšķirīgi vērtēt ekonomiskās lejupslīdes

novēršanas pasākumus.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta izdevumu

samazināšanas nolūkā izstrādātajam regulējumam ir leģitīms mērķis

- sabiedrības labklājības nodrošināšana (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-44-01 16. punktu). Tāpat nav šaubu, ka

brīvības atņemšanas iestādēs ir nepieciešams gādāt par

ieslodzījuma režīma ievērošanu un nodrošināt kārtību. Līdz ar to

nepārtraukta šo iestāžu funkciju izpilde atbilst sabiedrības

drošības interesēm.

Apstrīdētās normas pieņemšanas apstākļi liecina, ka bija

nepieciešams rīkoties nekavējoties - likumdevējam bija gan jāveic

sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzības pasākumi,

gan jānodrošina iespēja attiecīgās tiesības īstenot vismaz

minimālā līmenī.

Satversme neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā

regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst augstāka juridiskā

spēka normām. Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr izveidojas

tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi

rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu attieksmi pret

tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros personu

tiesības ir reglamentētas atšķirīgi, vēl nav vienlīdzības

principa pārkāpums. Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu

regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu

grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju

un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām

personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu

vai īstenošanu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē, vai likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis tiesiskās paļāvības

principu.

10. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā

demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā

darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī

tiesiskās paļāvības principu [sk. Satversmes tiesas 1998.

gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

daļas 3. punktu].

Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma

neatbilst tiesiskās paļāvības principam, jo likumdevējs,

samazinot atvaļinājuma dienu skaitu, ierobežojis jau iegūtas

tiesības un nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno

regulējumu.

10.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši

tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt

konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un

jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim

principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni

saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

21. punktu).

Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz iespēju grozīt

pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts

nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus,

grozot tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru

saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tādējādi, lai

izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai

piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam,

jānoskaidro:

1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu.

10.2. Lai konstatētu, ka personai ir radusies tiesiskā

paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem

vērā, ka šā principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas

tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā

notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips prasa radīt tādus apstākļus, lai

persona, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai

īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu

nākotni (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01

9.2. punktu). Tiesiskās paļāvības principa darbībā

nozīme ir arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir

pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu,

2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01

7. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 21. punktu).

Normatīvais regulējums, kas paredz atvaļinājuma nosacījumus

amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, ir spēkā kopš

2006. gada 15. jūnija. Laika gaitā Dienesta gaitas

likuma regulējums atvaļinājuma jautājumos ir mainījies, taču

izmaiņas līdz pat apstrīdētās normas pieņemšanai vienmēr bijušas

personām labvēlīgas. Tātad normatīvais regulējums atzīstams par

noteiktu.

Turklāt jāņem vērā, ka atvaļinājums amatpersonai ar speciālo

dienesta pakāpi tiek piešķirts saskaņā ar iestādes vadītāja vai

viņa pilnvarotas amatpersonas apstiprinātu atvaļinājumu grafiku.

Atvaļinājumu grafiks parasti tiek sastādīts iepriekšējā kalendārā

gada beigās, un tad arī katrai amatpersonai jāplāno savs

atvaļinājums atbilstoši likumā paredzētajiem atvaļinājuma

piešķiršanas nosacījumiem. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam bija

radusies pamatota un saprātīga paļāvība uz to, ka viņš varēs

izmantot atvaļinājumu konkrētā laikā likumā noteiktajā kārtībā un

apmērā.

Bez tam Satversmes tiesa jau norādījusi, ka persona, kas

ieguvusi speciālo dienesta pakāpi un dienējusi pietiekami ilgi,

savulaik jau izdarījusi izvēli, proti, nolēmusi pildīt attiecīgo

dienestu ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par

atvaļinājuma piešķiršanas kārtību un atvaļinājuma ilgumu.

Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šai personai vairs nebija

iespēju izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgās sociālās

garantijas, tā būtu uzņēmusies dienestu (sal. ar Satversmes

tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-76-01 6.2.1. punktu).

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam

bija radusies likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība

uz to, ka viņš varēs izmantot atvaļinājumu Dienesta gaitas likumā

paredzētajā kārtībā un apmērā.

11. Izskatāmajā lietā, vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību tiesiskās paļāvības principam, vērā ņemams tas, vai

apstrīdētajai normai ir atpakaļejošs spēks. Tiesiskā valstī

gadījumi, kad likumam tiek piešķirts atpakaļejošs spēks,

uzskatāmi par izņēmumu. Tomēr likumdevējam atsevišķos

gadījumos ir iespējams likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku, lai

aizsargātu konstitucionālās vērtības

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 13.3. un

21.1. punktu).

Brīdī, kad Pieteikuma iesniedzējs vērsās iestādē ar iesniegumu

par atvaļinājuma piešķiršanu, jau bija spēkā jauna tiesību norma,

kura paredzēja mazāku atvaļinājuma dienu skaitu nekā iepriekš

Dienesta gaitas likumā noteiktais. Ņemot vērā spriedumā lietā

Nr. SKA-207/2012 izteiktās atziņas, Pieteikuma iesniedzējam

atvaļinājuma dienu skaits par dienestu līdz 2009. gada

1. aprīlim tika aprēķināts proporcionāli no 40 kalendāro

dienu atvaļinājuma, savukārt atlikušās atvaļinājuma dienas -

proporcionāli no 30 kalendāro dienu atvaļinājuma. Tātad

apstrīdētajai normai nav atpakaļejoša spēka, jo tā neietekmēja

atvaļinājuma dienu skaita aprēķināšanu līdz 2009. gada

1. aprīlim.

Normatīvā regulējuma izmaiņas neskāra jau iegūtas tiesības,

bet attiecās vienīgi uz nākotnē sagaidāmām tiesībām.

12. Tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms atšķiras

atkarībā no tā, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai

sagaidāmām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

25. punktu).

Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi, ka tiesību

norma var radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību, ja nosaka

sagaidāmas tiesības, proti, tiesības normatīvajā aktā ir

paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to īstenošanas

priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad, ja tiesību

norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 24. punktu).

Ar apstrīdēto normu atvaļinājuma nosacījumi tika mainīti pirms

tam, kad Pieteikuma iesniedzējam atvaļinājums bija piešķirts.

Tātad Pieteikuma iesniedzējam faktiski bija izveidojusies

tiesiskā paļāvība uz to, ka atvaļinājumu par 2009. gadu tam

piešķirs proporcionāli dienestā pavadītajam laikam, aprēķinot no

40 kalendārajām dienām. Fakts, ka Pieteikuma iesniedzējs vēl

nebija pieprasījis atvaļinājumu un tas viņam nebija piešķirts,

ietekmē tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni, nevis to, vai

tiesiskā paļāvība vispār varēja būt izveidojusies.

Saskaņā ar normatīvo regulējumu amatpersona varēja paļauties

uz to, ka atvaļinājuma dienu skaits būs proporcionāls

nodienētajam laikam. Turklāt, kā jau tika konstatēts šā sprieduma

11. punktā, normatīvā regulējuma izmaiņas neskāra jau

iegūtās tiesības, bet attiecās vienīgi uz nākotnē sagaidāmām

tiesībām.

Pieteikuma iesniedzējam bija izveidojusies tiesiskā

paļāvība uz sagaidāmām, nevis jau iegūtām tiesībām.

13. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars

starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir

paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda saudzējoša

pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2.

punktu). Tomēr minētais neizslēdz, ka šādu saudzējošu pāreju

iespējams nodrošināt arī ar citiem mehānismiem. Turklāt

atsevišķos gadījumos saudzējošas pārejas esamība var nebūt

vienīgais kritērijs, kas izšķir to, vai saprātīgs līdzsvars ir

ievērots.

13.1. Saprātīgs pārejas termiņš vai kompensācija

galvenokārt attiecas uz tādiem gadījumiem, kad personai tiek

atņemtas vai ierobežotas jau piešķirtas vai tuvā nākotnē

paredzamas tiesības. Līdz ar to par svarīgāko tiesiskās

paļāvības kritēriju šādos gadījumos kļūst sabiedrībai nozīmīgu

interešu aizsardzība un likumdevēja rīcības brīvības robežas, jo

arī jaunais regulējums nedrīkst pārkāpt personu pamattiesības

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma

lietā Nr. 2010-60-01 12. punktu).

Likumdevējs noteica ierobežojumus attiecībā uz atvaļinājuma

ilgumu, bet tiesības uz atvaļinājumu saglabāja. Apstrīdētajai

normai bija tūlītējs, taču ne atpakaļejošs spēks. Līdz ar to

atvaļinājuma dienu skaita samazinājums nedrīkstēja attiekties uz

tām amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras visu

atvaļinājumu bija izmantojušas pirms Grozījumiem. Šajā gadījumā

nozīme ir tam, ka atvaļinājums jau bija piešķirts, izdodot

tiesību piemērošanas aktu. Ja atvaļinājums ir piešķirts, izdodot

tiesību piemērošanas aktu, tad faktiski jau ir iegūtas tiesības

uz konkrētu atvaļinājuma dienu skaitu.

Kā Satversmes tiesa secināja iepriekš, amatpersonām bija

izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība

uz to, ka 2009. gadā atvaļinājums tām tiks piešķirts

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk. šā sprieduma

10.2. punktu). Tomēr tām nevarēja būt radusies paļāvība

uz to, ka atvaļinājums tiks piešķirts kādā konkrētā apmērā.

Proti, tiesības uz atvaļinājumu nosaka dienesta attiecības, un

par katru šādu attiecību pastāvēšanas mēnesi personai rodas

tiesības uz divpadsmito daļu no gada atvaļinājuma. Tādējādi

amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi paļāvība uz atvaļinājumu

saistāma ar normatīvajos aktos paredzēto nosacījumu ievērošanu,

nevis ar konkrētu atvaļinājuma dienu skaitu.

Būtiski ir tas, ka vienlīdzīgs atvaļinājuma dienu skaits var

tikt nodrošināts tiesību normu piemērošanas gaitā - aprēķinot to

individuāli katrai amatpersonai, kā arī ņemot vērā iespēju

piemērot papildu atbalsta pasākumus par priekšzīmīgu

dienesta uzdevumu izpildi vai labiem dienesta pienākumu izpildes

rezultātiem. Bez tam apstrīdētās normas pieņemšanas apstākļi

liecina, ka likumdevējam bija nepieciešams nekavējoties risināt

sabiedrības drošības jautājumus un veikt neatliekamus pasākumus

ieslodzījuma vietu funkciju izpildes nodrošināšanai. Līdz ar to,

samazinot atvaļinājuma dienu skaitu, faktiski nebija iespējams

noteikt pārejas periodu.

Lai noskaidrotu, vai sabiedrībai svarīgu interešu aizsardzībai

ir dodama augstāka prioritāte nekā tiesiskās paļāvības principam,

jāizvērtē, vai likumdevējs tiesisko regulējumu mainījis ar

pienācīgu pamatojumu, proti, vai tiešām konkrēto regulējumu bija

nepieciešams grozīt konstitucionāli nozīmīgu vērtību īstenošanas

un aizsardzības labad. Līdz ar to izskatāmajā lietā jāsamēro divu

pretēju interešu - personu tiesiskās paļāvības aizsardzības un

nepieciešamības konkrēto regulējumu grozīt sabiedrības labā -

nozīmīgums.

14. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka sabiedrības

gūtais labums nav lielāks par viņa tiesību un interešu

aizskārumu, kas izpaudies tādējādi, ka apstrīdētā norma ir

ievērojami samazinājusi sociālo garantiju apmēru. Pēc Pieteikuma

iesniedzēja domām, neesot pieļaujama personas tiesību būtiska

ierobežošana finanšu līdzekļu taupīšanas nolūkā.

14.1. Ekonomiskā krīze 2009. gadā turpinājās. Tās

rezultātā valstī izveidojās jauna ekonomiskā situācija.

Atbilstoši tai bija jāizstrādā visu no valsts budžeta finansēto

iestāžu amatpersonu un darbinieku darba atlīdzības sistēma, kas

balstītos uz vienotiem principiem, tostarp uz samērīguma principu

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-01

29.1. punktu).

Tika uzsākta valsts pārvaldes amatpersonu un darbinieku

atlīdzības un sociālo garantiju sistēmas sakārtošana. Jau

2009. gada 1. decembrī Saeima pieņēma Valsts un

pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības

likumu (turpmāk - Atlīdzības likums). Tajā likumdevējs iestrādāja

vienotus valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu

(darbinieku) atlīdzības un sociālo garantiju noteikšanas

kritērijus. Vienlaikus likumdevējs paredzēja daļu no sociālajām

garantijām likvidēt, bet daļu - samazināt (sk. likumprojekta

"Par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

darbinieku atlīdzības sistēmu" anotāciju.

Pieejama:http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/971F0E7A788C9469C225766200358B2B?OpenDocument).

Atlīdzības likums vērsts uz to, lai valsts pārvaldē likvidētu

atalgojuma un sociālo garantiju atšķirības un nodrošinātu

vienotu, taisnīgu un ekonomiski efektīvu sistēmu. Izstrādājot

Atlīdzības likumu, likumdevējs no Dienesta gaitas likuma izslēdza

visas normas, kas reglamentēja atvaļinājuma nosacījumus, jo bija

iecerēts, ka visi valsts pārvaldes iestāžu amatpersonu

(darbinieku) atlīdzības un sociālo garantiju jautājumi tiks

reglamentēti vienkopus.

Atlīdzības likuma 41. panta piektā daļa paredz vienādu

atvaļinājuma dienu skaitu gan Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestāžu amatpersonām, gan amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm. Atvaļinājuma dienu skaita samazinājums amatpersonām ar

speciālajām dienesta pakāpēm, no vienas puses, pieder pie

ekonomiskās krīzes pārvarēšanas pasākumiem, bet, no otras

puses, tika paredzēts, lai izveidotu vienotu sociālo garantiju

piešķiršanas sistēmu valsts pārvaldes ietvaros.

Likumdevējs ar Atlīdzības likumu ir veicis visu valsts

pārvaldi aptverošu reformu, lai efektīvi izlietotu valsts budžeta

līdzekļus. Vienotu sociālo garantiju piešķiršanas kritēriju

ieviešana valsts pārvaldē atbilst sabiedrības interesēm.

14.2. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai dodama augstāka

prioritāte nekā tiesiskās paļāvības

principam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 25. punktu).

Apstrīdētā norma tika pieņemta, lai nodrošinātu valsts

pārvaldes iestāžu funkciju izpildi un valsts budžeta līdzekļu

efektīvu izlietošanu. Ievērojamā ekonomiskās situācijas

pasliktināšanās liedza valstij iespēju garantēt tādu sociālo

labumu kopumu, kāds bija noteikts ekonomiskās izaugsmes gados.

Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka

ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par krīzes seku

novēršanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

18. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Neveicot

pasākumus situācijas risināšanai, tiktu ietekmēta

valsts spēja sevi efektīvi pārvaldīt.

Atšķirīgā attieksme pret amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm, kurām atvaļinājums tika piešķirts pēc 2009. gada

2. aprīļa, ir attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti, gan

ar sabiedrības interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo

dienestu darbu, gan arī ar citu konkrētā dienesta amatpersonu

interešu aizsardzību.

Tādējādi atvaļinājuma nosacījumi amatpersonām ar speciālajām

dienesta pakāpēm tika mainīti gan nozīmīgu sabiedrības interešu

nodrošināšanas, gan konstitucionālo vērtību aizsardzības

labad.

Samērojot Pieteikuma iesniedzēja un sabiedrības interešu

nozīmīgumu, nepieciešamība pēc apstrīdētās normas atsver to, ka

tiesības, uz kuru īstenošanu persona varēja paļauties, tika

nodrošinātas ierobežotā apmērā. Līdz ar to apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 1. un 91. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt 2009. gada 12. marta

likuma "Grozījumi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta

pakāpēm dienesta gaitas likumā" 5. pantu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un

91. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris