1. pants

Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gada 20.

novembrī pieņēma likumu "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās" (turpmāk - Likums par zemes reformu

pilsētās), kas stājās spēkā tā pieņemšanas dienā.

Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrā daļa

sākotnēji noteica: "Visos pārējos gadījumos, kad bijušo

zemes īpašnieku zeme apbūvēta vai uz tās saskaņā ar pilsētas

plānojuma un apbūves projektiem paredzēta tādu objektu

celtniecība, kas nepieciešami sabiedrības vajadzību

apmierināšanai, bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem pēc viņu izvēles ir tiesības: - pieprasīt zemes

īpašuma tiesību atjaunošanu un saņemt no apbūves īpašnieka

(plānotās celtniecības gadījumā - pilsētas pašvaldības) nomas

maksu, kuras maksimālo lielumu nosaka Latvijas Republikas

Ministru Padome".

Saeima ar 1997. gada 8. maija likumu "Grozījumi likumā

"Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"",

kas stājās spēkā 1997. gada 6. jūnijā, papildināja Likuma par

zemes reformu pilsētās 12. pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

"Ja bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem

atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras atrodas šā likuma

12. panta pirmās daļas 3. punktā minētie objekti, kā arī

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, valstij vai pašvaldībām piederoši

ūdensapgādes, siltumapgādes un energoapgādes objekti, ēkas un

būves, kas privatizētas likumos un normatīvajos aktos

paredzētajos gadījumos, zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt

piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības."

Ar Saeimā 2007. gada 6. decembrī pieņemto likumu

"Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"", kas stājās spēkā 2008. gada 1.

janvārī, Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumi tika

papildināti ar 7. punktu šādā redakcijā: "Zemes nomas maksa,

kas noteikta atbilstoši šā likuma 12. panta pirmajā un otrajā

daļā noteiktajai kārtībai, 2008., 2009. un 2010. gadā nedrīkst

pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes nomas maksas apmēru

vairāk nekā par 25 procentiem."

Satversmes tiesa ar 2009. gada 15. aprīļa spriedumu lietā Nr.

2008-36-01 (turpmāk arī - spriedums lietā Nr. 2008-36-01) atzina

Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas vārdus

"daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un pārejas noteikumu

7. punktu, ciktāl tajā noteiktie nomas maksas ierobežojumi

attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, par neatbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam

un spēku zaudējušiem no 2009. gada 1. novembra.

Saeima ar 2009. gada 22. oktobra likumu "Grozījumi likumā

"Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"",

kas stājās spēkā 2009. gada 1. novembrī, papildināja Likuma par

zemes reformu pilsētās 12. pantu ar 2.1 daļu šādā

redakcijā: "Ja uz šā panta otrajā daļā minētās zemes atrodas

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, zemes nomas maksu nosaka, pusēm

rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemes nomas

maksa nosakāma 6 procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības.

Papildus nomas maksai nomnieks, sākot ar 2010. gada 1. janvāri,

kompensē iznomātājam nekustamā īpašuma nodokļa par zemi

maksājumu." Turklāt Likuma par zemes reformu pilsētās

pārejas noteikumu 7. punkts tika izteikts šādā redakcijā:

"Zemes nomas maksa, kas noteikta atbilstoši šā likuma 12.

panta pirmajā, otrajā un 2.1 daļā paredzētajai

kārtībai, 2009. un 2010. gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam

gadam aprēķināto zemes nomas maksas apmēru vairāk kā par 25

procentiem."

Satversmes tiesa 2011. gada 27. janvārī pieņēma spriedumu

lietā Nr. 2010-22-01 (turpmāk arī - spriedums lietā Nr.

2010-22-01), ar kuru atzina Likuma par zemes reformu pilsētās

pārejas noteikumu 7. punktu, ciktāl tas attiecas uz zemi zem

daudzdzīvokļu mājām, par neatbilstošu Satversmes 105. pantam.

Ar Saeimā 2014. gada 30. oktobrī pieņemto likumu

"Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"", kas stājās spēkā 2015. gada 1.

janvārī, no Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās

daļas tika izslēgts trešais teikums, kas nomniekam noteica

pienākumu papildus nomas maksai kompensēt iznomātājam nekustamā

īpašuma nodokļa par zemi maksājumu.

Savukārt ar Saeimā 2017. gada 22. jūnijā pieņemto likumu

"Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"" (turpmāk - 2017. gada 22. jūnija

Grozījums), kas stājās spēkā 2017. gada 13. jūlijā, Likuma par

zemes reformu pilsētās 12. panta 2.1 daļas otrais

teikums tika izteikts šādā redakcijā: "Ja puses nevar

vienoties, zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa un

mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma:

no 2018. gada 1. janvāra - līdz pieciem procentiem gadā no

zemes kadastrālās vērtības;

no 2019. gada 1. janvāra - līdz četriem procentiem gadā no

zemes kadastrālās vērtības;

no 2020. gada 1. janvāra - līdz trim procentiem gadā no zemes

kadastrālās vērtības."