24. pants

Pieteikumos ietverts prasījums atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās dienas. Savukārt

tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji norādīja, ka

apstrīdētās normas rada Pieteikumu iesniedzējiem pamattiesību

aizskārumu nevis no to pieņemšanas vai spēkā stāšanās dienas, bet

gan no 2018. gada 1. janvāra.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot minētajā normā piešķirtās

tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai

situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma

zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību

aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

punktu). Proti, likums Satversmes tiesai ne vien dod

pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi

sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību

un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī tiek ievērots princips, ka

tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt

tiesiskas sekas. Tomēr izņēmuma gadījumos, kad apstrīdētās normas

tūlītēja atzīšana par spēkā neesošu Satversmei neatbilstu vēl

vairāk kā tās atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt arī citu

normas spēka zaudēšanas brīdi.

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka piespiedu nomas

tiesiskais regulējums attiecas uz vairāk nekā simt tūkstošiem

personu (sk., piemēram, Dr. iur. J. Rozenfelda viedokli lietas

materiālu 2. sēj. 133.-134. lp.). Šis regulējums citstarp

skar sociāli nozīmīgu jomu - mājokļu pieejamību. Taisnīguma

princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu

sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

2009-44-01 23. punktu). Arī spriedumā lietā Nr. 2008-36-01

Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par spēkā neesošām

tikai no konkrēta brīža nākotnē (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18.

punktu). Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka ar

denacionalizāciju un nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu

saistītos tiesību jautājumos tūlītēja tiesību normu spēka

zaudēšana var novest pie būtiska atsevišķu personu grupu tiesību

aizskāruma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8.

marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 20. punktu).

Vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām

atbilstoša piespiedu nomas maksas apmēra noteikšana ir

likumdevēja uzdevums, ko iespējams veikt vienīgi tad, ja ir

nodrošināts atbilstošs likumdošanas process un pienācīgs iecerētā

tiesiskā regulējuma izvērtējums. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka

apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no to

pieņemšanas brīža vai kāda cita brīža pagātnē, tad normatīvajos

aktos vispār nebūtu noteikts piespiedu nomas maksas apmērs. Šāds

nolēmums radītu būtisku apdraudējumu piespiedu nomas tiesisko

attiecību dalībnieku tiesībām un likumiskajām interesēm, nevis

nodrošinātu sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti, skaidrību

un mieru.

Tieši likumdevējam, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru

piespiedu nomas jautājumos, ir jārod tāds konkrētās situācijas

risinājums, kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi izvērtēti

iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru tiktu

taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu māju

īpašnieku tiesības. Minētā risinājuma izstrādāšanai nepieciešams

saprātīgs laika posms. Tādējādi ir pieļaujams tas, ka Satversmei

neatbilstošas normas paliek spēkā līdz brīdim, kad likumdevējs

noteiks jaunu piespiedu nomas maksas tiesisko regulējumu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt 2017. gada 1. jūnija likuma

"Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo

māju privatizāciju"" 1. pantu un 2017. gada 22. jūnija

likumu "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"" par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošu no 2019. gada

1. maija.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2018. gada 12. aprīlī.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele