13. pants

Saeimas frakcijām, tostarp arī tām frakcijām, kas

veidoja parlamentāro vairākumu, nodrošinot Ministru kabineta

piedāvātās politikas īstenošanu likumdošanas procesā.

Par likumprojekta pieņemšanu

pirmajā lasījumā balsoja 62 Saeimas deputāti, bet pret bija 1

Saeimas deputāts, nevienam neatturoties. Par likumprojekta

pieņemšanu otrajā lasījumā balsoja 57 Saeimas deputāti, pret bija

1 deputāts, atturējās 11 deputāti. Likuma pieņemšanu galīgajā -

trešajā - lasījumā atbalstīja 77 Saeimas deputāti, nevienam

nebalsojot pret, bet atturoties 1 Saeimas deputātam.

III

Likums paredz papildināt Darba

likuma pārejas noteikumus ar 26. un 27. punktu, nosakot, ka

Ministru kabinets šā likuma 61. panta otrajā daļā minētajos

noteikumos nosaka to, ka minimālā mēneša darba alga normālā darba

laika ietvaros no 2023. gada 1. janvāra nav mazāka par 620

euro, savukārt no 2024. gada 1. janvāra nav mazāka par 700

euro.

Darba likuma 61. panta otrā

daļa noteic, ka minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba

laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes

aprēķināšanu nosaka Ministru kabinets.

Līdz ar to secināms, ka par

minimālās mēneša darba algas normālā darba laika ietvaros

noteikšanu 2023. un 2024. gadā Saeima ir devusi tiešu uzdevumu

Ministru kabinetam, nepieļaujot atkāpes no dotā uzdevuma. Šāds

risinājums pirmšķietami nav pretējs Satversmei. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka Saeima ir tiesīga dot Ministru kabinetam

saistošus uzdevumus, taču tie nedrīkst būt pretrunā ar likumu

(sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas

1. punktu). Šajā gadījumā uzdevums ir dots ar Saeimas

apspriestu un pieņemtu Likumu, kas izpilda šo prasību.

Vienlaikus Likums zināmā mērā

izjauc tiesisko noteiktību un paredzamību procesam, kādā tiek

lemts par minimālās mēneša darba algas noteikšanu. Ar Likuma

pieņemšanu Saeima ir iejaukusies Ministru kabinetam deleģētajā

kompetencē un pati ar Likumu izlēmusi jautājumu, kas būtu lemjams

ar Ministru kabineta noteikumiem Ministru kabineta noteikumos

noteiktajā kārtībā.

IV

No likumprojekta anotācijas

secināms, ka tā autori nav veltījuši pienācīgu uzmanību jautājuma

izpētei par ekonomiskās situācijas mainīgumu un nestabilitāti ne

tikai Latvijā, bet arī pasaulē kopumā.

Jaunie ģeopolitiskie apstākļi,

potenciālā enerģētiskā krīze un resursu ierobežotā pieejamība

atstāj būtisku iespaidu gan uz inflāciju, gan uz ekonomikas

izaugsmes rādītājiem. Šie minētie apstākļi jau ir mainījušies

kopš brīža, kad deputāti iesniedza Likuma projektu izskatīšanai

Saeimā. Attiecīgi tie jau rada būtisku iespaidu uz valsts

politiku, kas saistīta ar minimālās mēneša darba algas normālā

darba laika ietvaros noteikšanu, un turpinās ietekmēt šo politiku

arī nākamajos gados.

Šis Likums iezīmē aizgājušās 13.

Saeimas darba stilu - jēdzīgu un vajadzīgu jautājumu

risināšanu sasteigt un ne vienmēr izmantojot iespēju rast

līdzsvarotu un visām iesaistītajām pusēm pieņemamu

kompromisu. Lēmumi ir tikuši pieņemti, bet vienlaikus atstāts

pamats to pārvērtēšanai vai pat pretēju lēmumu pieņemšanai,

mainoties parlamentārajam vairākumam.

Nenoliedzami, ka minimālās

mēneša darba algas paaugstināšana ir vajadzīgs solis, lai

nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju labklājību un izaugsmi. Lielākai

prognozētībai nākotnē, ceļot minimālo mēneša darba algu, būtu

vērts apsvērt starptautiski jau pieņemtu rādītāju

izmantošanu.

Tomēr ilgtermiņa riskus var radīt

tas, ka šādu jautājumu politiski izlēmis pats likumdevējs ar

Likumu, pārņemot tā noteikšanu no Ministru kabineta.

V

Ievērojot minēto, aicinu 14.

Saeimu rūpīgi apsvērt, vai un kā būtu lietderīgi atgriezties pie

šī jautājuma pārskatīšanas. Saeimai, tās Sociālo un darba lietu

komisijai un nākamajai valdībai vajadzētu rūpīgi sekot Likuma

izpildes iespējamībai 2023. gadā, ieklausoties sociālo

partneru argumentos un tautsaimniecības ekspertu viedokļos, un

atgriezties pie jautājuma par minimālās mēneša darba algas līmeni

2024. gadā. Ja populārs un pareizs lēmums nav ekonomiski

izpildāms vai var radīt nopietnus riskus tautsaimniecības

izaugsmei un sabiedrības kopējai labklājībai, likumdevējam ir

pienākums meklēt citus, niansētākus un smalkākus problēmas

risinājumus.

Tāpat likumdevējam vajadzētu

respektēt paša piešķirtās tiesības Ministru kabinetam noteikt

minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros,

kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanas kārtību, kā

to paredz Darba likuma 61. panta otrā daļa, un neiejaukties

tajā ar atsevišķiem Likuma pārejas noteikumiem.

Valsts prezidents Egils Levits