115. pants
noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties

par tās saglabāšanu un uzlabošanu."

Minētā Satversmes norma, pirmkārt,

publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un

nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu; otrkārt,

privātpersonai piešķir tiesības normatīvajos aktos noteiktā

kārtībā iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides

izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanas procesā; treškārt,

tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē piešķir pamattiesību rangu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra

sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas

1. punktu un Satversmes tiesas 2007. gada

8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03

11. punktu).

Publiskās varas institūciju

pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības

sistēmu nozīmē pienākumu ņemt vērā vides aizsardzības intereses

tad, kad notiek politikas mērķu vai tiesību aktu izstrādāšana un

pieņemšana, kā arī tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti

un politikas mērķi tiek īstenoti.

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās

pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1. punktu). Proti, privātpersona, pamatojoties uz

Satversmes 115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā par tādu

publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar tās

tiesības un likumīgās intereses (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 11. punktu). Šādas subjektīvās

publiskās tiesības privātpersonai kā sabiedrības elementam izriet

no vides tiesību specifikas.

14. Satversmes

115. pantā noteiktās tiesības tiek konkretizētas Latvijas

Republikai saistošajās starptautiskajās tiesību normās, likumos

un citos ārējos normatīvajos aktos. Tā, piemēram, Konvencijā par

pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un

iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem

(turpmāk - Konvencija) ir noteiktas sabiedrības tiesības uz

pieeju vides informācijai, līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā, kā

arī tiesības uz pieeju tiesu varai. Savukārt Vides aizsardzības

likums konkretizē Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības,

kā arī vēl vairāk paplašina atsevišķas Konvencijā noteiktās

sabiedrības tiesības vides jomā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts vides

politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī ar vidi

saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants sabiedrībai

piešķir plašas tiesības (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 11. punktu).

Teritorijas plānošanas jomā

Satversmes 115. pantā noteiktās sabiedrības tiesības, kā arī

valsts pienākumu pamatā konkretizē Teritorijas plānošanas likums.

Tā, piemēram, Teritorijas plānošanas likuma 2. pantā ir

noteikts valsts pienākums veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu

attīstību valstī, izmantojot efektīvu teritorijas plānošanas

sistēmu. Turpretim likuma 8. un 9. pantā tiek regulēts

viens no būtiskākajiem vides lēmumu leģitimitātes

priekšnoteikumiem - sabiedrības līdzdalība teritorijas plānošanas

lēmumu pieņemšanas procesā. Savukārt Teritorijas plānošanas

likumā ietvertās prasības tiek detalizētas likumpakārtotajos

tiesību aktos, piemēram, Noteikumos Nr. 883.

15. Pieteikuma

iesniedzēji, atsaucoties uz Satversmes 115. pantā noteikto

tiesību aizskārumu, norāda, ka Ādažu novada teritorijas plānojuma

daļa, kas paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi

nekustamajos īpašumos "Ziemeļi" un "Lībieši - 1", neatbilst

Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam.

Savukārt Ādažu novada dome norāda, ka tā ir pilnībā izpildījusi

savu pienākumu rūpēties par apkārtējās vides saglabāšanu un

uzlabošanu un līdz ar to tās veiktās darbības nenonāk pretrunā ar

Satversmes 115. pantā noteikto pienākumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka,

pirmkārt, Satversmes 115. pantā noteiktais valsts pienākums

rūpēties par vides saglabāšanu ir konkretizēts arī Aizsargjoslu

likumā, tostarp šā likuma 37. panta pirmās daļas

4. punktā. Otrkārt, minētajā pantā lietotais termins

"valsts" nav interpretējams šauri gramatiski, bet ar to

saprotamas arī pašvaldības, kurām kopīgi ar valsts iestādēm ir

pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē,

rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Treškārt, tas, vai

attiecīgā novada teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā

Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilst Satversmes

115. pantam, ir jāizvērtē kopsakarā ar citām vides tiesību

normām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03

11. punktu).

Līdz ar to tas,

vai Ādažu novada teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā

Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilst Satversmes

115. pantam, ir jāizvērtē kopsakarā ar citām vides tiesību

normām.

16. Satversmes tiesa

piekrīt gan konstitucionālajā sūdzībā, gan arī Ādažu novada domes

atbildes rakstā ietvertajam argumentam, ka lietas izspriešanā

būtiska nozīme ir Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas

2. punkta un 37. panta pirmās daļas 4. punkta

interpretācijai. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Aizsargjoslu

likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkts, ņemot vērā

Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumā

lietā Nr. 2006-09-03 secināto, liedz Ādažu novada domei

noteikt par apbūvējamām Lielā Baltezera teritorijas ar

applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados.

Savukārt Ādažu novada dome norāda,

ka lietas apstākļi lietā Nr. 2006-09-03 un šajā lietā esot

atšķirīgi.

Kā redzams no Satversmes tiesas

sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 1. punkta, Garkalnes

novada teritorijas plānojuma 3. sējuma "Grafiskais materiāls"

kartē "Garkalnes pagasta teritorijas plānojums 2004. -

2016. Garkalnes pagasta aizsargjoslas" ap Lielo Baltezeru ir

iezīmēta 300 metrus plata virszemes ūdensobjekta aizsargjosla;

100 metrus plata potenciāli applūstošo teritoriju josla, kā arī

50 metrus plata apbūves moratorija zona.

Var piekrist Ādažu novada domei,

ka šīs lietas un Satversmes tiesas lietas Nr. 2006-09-03

apstākļi ir atšķirīgi. Proti, Garkalnes novada teritorijas

plānojumā ap Lielo Baltezeru bija iezīmēta 300 metrus plata

virszemes ūdensobjekta aizsargjosla, savukārt Ādažu novada

teritorijas plānojumā ap Lielo Baltezeru iezīmēta 50 metrus plata

virszemes ūdensobjekta aizsargjosla un aptuveni 100 metrus plata

applūstošo teritoriju josla.

Tomēr tas fakts, ka minēto lietu

apstākļi atšķiras, nedz apgāž Pieteikuma iesniedzēju

konstitucionālajā sūdzībā paustos argumentus, nedz arī pamato

Ādažu novada domes iebildumus.

Satversmes tiesa uzskata, ka šajā

lietā jānoskaidro, vai Ādažu novada teritorijas plānojumā visa

Lielajam Baltezeram piegulošā teritorija ar applūdinājuma

varbūtību vismaz reizi simt gados bija jānoteic par neapbūvējamu

teritoriju vai arī vietējai pašvaldībai bija tiesības (rīcības

brīvība) daļu no applūstošās teritorijas noteikt par apbūvējamu.

Proti, vai ir pieļaujama tāda situācija, ka teritorija ar

applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados novada

teritorijas plānojumā tiek noteikta par pilnībā vai daļēji

apbūvējamu.

17. Ādažu novada dome

norāda, ka tai bija tiesības noteikt 50 metrus platu aizsargjoslu

ap Lielo Baltezeru. Šādas tiesības tai piešķirot Aizsargjoslu

likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkts un

7. panta otrās daļas 2. punkts.

Aizsargjoslu likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punkta saturu Satversmes tiesa ir

noskaidrojusi lietā Nr. 2006-09-03 un secinājusi, ka minētā

norma:

pirmkārt, aizliedz celt ēkas un

būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt

gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas lauku

apvidū;

otrkārt, aizliedz celt īpaši

paredzētas aizsargbūves vai veikt teritorijas uzbēršanu ēku un

būvju, tostarp īslaicīgas lietošanas būvju un mazēku,

celtniecībai;

treškārt, atļauj veikt applūstošas

teritorijas uzbēršanu vai aizsargbūvju celtniecību nolūkā

aizsargāt no plūdiem ēkas un būves, kas tur atradās pirms šīs

normas spēkā stāšanās. Šajā gadījumā atļaujas teritorijas

uzbēršanai vai aizsargbūvju celšanai izsniedzamas tādā veidā, lai

minētās darbības pēc iespējas mazāk pārveidotu applūstošās

teritorijas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03

13. punktu).

Satversmes tiesa neredz nekādu

pamatu izskatāmajā lietā minēto normu interpretēt citādi.

Savukārt no Ādažu novada domes

2007. gada 5. oktobra vēstules Nr. 01-12-10/31 ir

redzams, ka dome arī pēc Aizsargjoslu likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punkta spēkā stāšanās ir ļāvusi veikt

Lielajam Baltezeram piegulošo teritoriju ar applūdinājuma

varbūtību vismaz reizi simt gados uzbēršanu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 50. lpp.). Piemēram, kaut arī

nekustamajā īpašumā "Lībieši - 1" smilšu izbēršana tiek

raksturota kā būvmateriālu novietošana, ko normatīvie akti

nereglamentējot, no lietas materiāliem ir gūstams apstiprinājums

tam, ka būtībā tiek izdarīta grants vai smilts izlīdzināšana

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 128. - 134. lpp.).

Saskaņā ar Būvniecības likuma 1. panta 6. un

12. punktu darbi, kas tiek veikti, lai sagatavotu kādu

konkrētu teritoriju apbūvei, ir būvniecība.

Līdz ar to

virszemes ūdensobjektu teritoriju ar applūdinājuma varbūtību

vismaz reizi simt gados uzbēršana nolūkā tās vēlāk apbūvēt ir

atzīstama par būvniecību Būvniecības likuma izpratnē, un šādu

darbību Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas

4. punkts expressis verbis aizliedz.

18. Savukārt

Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punkts

noteic, ka minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi

tiek noteikti pilsētās un ciemos - teritoriju plānojumos, bet ne

mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā, izņemot gadījumus,

kad tas nav iespējams esošās apbūves dēļ.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

pilsētās un ciemos, kur saskaņā ar Aizsargjoslu likuma

7. panta otrās daļas 2. punktu virszemes ūdensobjektu

aizsargjoslas platums nosakāms teritorijas plānojumā, pašvaldībai

ir jāvadās no apsvēruma, ka veikt applūstošas teritorijas

uzbēršanu nolūkā to apbūvēt ir aizliegts. Citāda normas

interpretācija nonāktu pretrunā ar minētās aizsargjoslas

noteikšanas mērķi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03

13. punktu).

19. Ādažu novada dome

norāda, ka Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas

2. punkts tai ļaujot noteikt Lielajam Baltezeram

aizsargjoslu 50 metru platumā.

Lai izvērtētu Ādažu novada domes

iebildumu pamatotību, nepieciešams noskaidrot Aizsargjoslu likuma

7. panta otrās daļas 2. punkta saturu.

Interpretējot Aizsargjoslu likuma

7. panta otrās daļas 2. punktu ar gramatisko metodi,

var izdarīt secinājumu, ka vietējā pašvaldība ir tiesīga brīvi

noteikt virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumu. Proti,

vietējo pašvaldību tiesības expressis verbis ierobežo

vienīgi normā noteiktie 10 metri. Turklāt šis attālums var būt

mazāks vietās, kuras pirms minētās normas spēkā stāšanās jau ir

apbūvētas.

Tomēr atzīstams, ka gramatiskās

interpretācijas metodes izmantošanu vairumā gadījumu nevar

uzskatīt par pietiekamu tiesību normas satura atklāšanai un līdz

ar to ir izmantojamas arī citas interpretācijas metodes -

sistēmiskā, vēsturiskā vai teleoloģiskā. Tāpat jāņem vērā, ka

pašvaldības rīcības brīvība teritorijas plānošanas jomā ir

ierobežota. Par vadlīnijām rīcības brīvības pareizai, adekvātai

izmantošanai teritorijas plānošanas jomā jākalpo gan vispārējiem

tiesību principiem un valsts pārvaldes principiem, gan

teritorijas plānošanas principiem (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

5. punktu).

Sistēmiskās interpretācijas

metodes izmantošana dod iespēju noskaidrot tiesību normas jēgu

saistībā ar citām Aizsargjoslu likuma tiesību normām. Piemēram,

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Aizsargjoslu likuma

36. pantā noteiktie būvniecības ierobežojumi interpretējami

tikai kopsakarā ar šā paša likuma 6. pantu. Nolūkā sasniegt

6. pantā minēto mērķi 36. pants jaunu piekrastes apbūvi

kopumā aizliedz. Kaut arī pašvaldībai šajā pantā iekļautās normas

dod tiesības izlemt citādi, tomēr tās rīcības brīvību ierobežo

aizsargjoslas noteikšanas mērķis (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

5.4. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka arī

virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas izveidošanas sakarā

Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punkts ir

interpretējams kopsakarā ar Aizsargjoslu likuma 7. panta

pirmo daļu. Tajā ietverts virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas

izveidošanas mērķis - samazināt piesārņojuma negatīvo ietekmi uz

ūdens ekosistēmām, novērst erozijas procesu attīstību, ierobežot

saimniecisko darbību applūstošajās zonās, kā arī saglabāt apvidum

raksturīgo ainavu.

Lai arī Aizsargjoslu likuma

7. panta otrās daļas 2. punktā ir paredzētas vietējās

pašvaldības tiesības noteikt virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu

minimālo platumu, tomēr šīs tiesības būtiski ierobežo citas

likuma normas, kā arī likumā ietvertie principi. Nosakot

aizsargjoslu, vietējā pašvaldība nav brīva - tai ir pienākums

pilnībā sasniegt Aizsargjoslu likuma 7. panta pirmajā daļā

noteikto mērķi. Savukārt tieši šā likuma 37. panta pirmās

daļas 4. punktā likumdevējs vispilnīgāk ir paredzējis

applūstošo teritoriju aizsardzības apjomu.

Līdz ar to

vietējo pašvaldību tiesības brīvi piemērot Aizsargjoslu likuma

7. panta otrās daļas 2. punktu ierobežo citas

Aizsargjoslu likuma normas, it īpaši šā likuma 7. panta

pirmajā daļā ietvertais virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas

izveidošanas mērķis un 37. panta pirmās daļas

4. punkts.

20. Var piekrist Ādažu

novada domes argumentam, ka gan "teritorija ar applūdinājuma

varbūtību vismaz reizi simt gados", gan "izteikti periodiski

applūstoša paliene" pati par sevi nav atzīstama par īpaši

aizsargājamu teritoriju likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas

teritorijām" izpratnē. Aizsargājamās teritorijas šā likuma

izpratnē ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā

valsts aizsardzībā saskaņā ar kompetentu valsts varas un

pārvaldes institūciju lēmumu un tiek izveidotas, aizsargātas un

apsaimniekotas nolūkā aizsargāt un saglabāt dabas daudzveidību

(retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves

vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas,

ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus utt.), nodrošināt

zinātniskos pētījumus un vides pārraudzību vai saglabāt

sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas

teritorijas (sk. likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas

teritorijām" 2. panta otro daļu). Turklāt likumā "Par

īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" ir ietverts izsmeļošs

īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategoriju uzskaitījums.

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma

7. pantu applūstošās teritorijas ap virszemes ūdensobjektiem

pilda būtisku funkciju, proti, kalpo par buferzonu, kas pasargā

attiecīgo ūdensobjektu no piesārņojuma. Tāpat jāatzīmē, ka

gadījumā, kad virszemes ūdensobjektu krastu tuvumā notiek

pastiprināti zemes uzbēršanas darbi, rodas papildu plūdu risks

vietās, kur plūdu draudi līdz šim nav pastāvējuši vai bijuši

nenozīmīgi.

Arī no pilsētbūvniecības

ekoloģijas viedokļa jāņem vērā, ka apdzīvoto vietu teritorija

nedrīkst būt pārpurvota un applūdināta ar palu ūdeņiem

(sk.: Briņķis J., Buka O. Teritoriālā plānošana un

pilsētbūvniecība. Rīga, Rīgas Tehniskā universitāte, 2001,

181. lpp.). Savukārt no lietā esošajiem materiāliem, kā

arī no Ādažu novada domes paskaidrojumiem izriet, ka Lielais

Baltezers applūst pat vairākas reizes gadā, applūdinot plašu tā

piekrastes teritoriju.

Tādējādi no

Aizsargjoslu likuma normām izriet saprātīgs ierobežojums

nepieļaut uzbēršanu virszemes ūdensobjektu teritorijās ar

applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados.

21. Ādažu novada dome

norāda, ka 50 metru platas aizsargjoslas noteikšana nodrošināšot

Lielā Baltezera aizsardzību vismaz minimālā apmērā, proti,

būvniecības rezultātā paliene netikšot būtiski skarta

(degradēta). Lielā Baltezera krasti jau esot degradēti tiktāl, ka

vairs nevarot tikt atzīti par neskartiem un neesot arī iespējams

tos atgriezt iepriekšējā stāvoklī.

Vides aizsardzību, kā arī

teritorijas plānošanu regulējošo normu mērķis ir nodrošināt vides

aizsardzības prasību vienveidīgu ievērošanu visās Latvijas

Republikas pašvaldībās. Ja likums tieši nenoteic citādi, tad arī

Aizsargjoslu likuma prasības ir vienlīdz saistošas visām Latvijas

Republikas vietējām pašvaldībām. Tādēļ tām nav tiesību brīvi

piemērot saistošas likuma normas.

Nedz Aizsargjoslu likumā, nedz

kādā citā likumā vietējai pašvaldībai expressis verbis nav

paredzētas tiesības brīvi noteikt aizsargjoslu ap virszemes

ūdensobjektiem, nodrošinot to "aizsardzību vismaz minimālā

apmērā". Tieši pretēji - vides aizsardzību regulējošie normatīvie

akti paredz, ka konkrētas darbības veicējam ir pienākums sasniegt

pēc iespējas augstāku attiecīgā vides objekta aizsardzības

pakāpi, kā arī iespēju robežās uzlabot esošo situāciju.

Tāpat jāņem vērā, ka Satversmes

115. pantā vienlīdz nozīmīgi ir abi valsts pienākuma

aspekti, proti, gan valsts pienākums rūpēties par vides stāvokļa

saglabāšanu, gan pienākums uzlabot vides stāvokli. Arī Eiropas

Savienības vides tiesībās pastāv princips, kas paredz

dalībvalstīm pienākumu sasniegt pēc iespējas augstāku vides

aizsardzības pakāpi un pienākumu nepārtraukti uzlabot esošo

situāciju (sk.: Kramer L. EC Environmental Law. London:

Sweet&Maxwell, 2003, pp. 10 - 12).

Domes arguments par to, ka Lielā

Baltezera piekraste jau esot degradēta tiktāl, ka to vairs

nevarot atzīt par neskartu un atgriezt iepriekšējā stāvoklī,

būtībā nevis rada pamatu attiecīgās teritorijas noteikšanai par

apbūvējamu teritoriju, bet norāda tieši uz pretējo. Proti,

atbilstoši Satversmes 115. pantā ietvertajam valsts

pienākumam uzlabot vides stāvokli vietējai pašvaldībai ir

pienākums savu iespēju robežās gādāt par šādu teritoriju

sanāciju. Tāpat jāņem vērā, ka par dzīvojamām teritorijām

jāizvēlas visveselīgākās un no dabas viedokļa labākās, reljefa

ziņā augstākās pilsētu teritorijas (sk.: Teritoriālā plānošana

un pilsētbūvniecība, 82. lpp.).

Līdz ar to

Lielajam Baltezeram piegulošās teritorijas ar applūdinājuma

varbūtību vismaz reizi simt gados aizsardzība ir jānodrošina

nevis tikai 50 metru, bet visā tās platībā.

22. Ādažu novada dome

papildus norāda arī to, ka ir ieplānojusi koncentrētu apbūvi

teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados.

Šāda apbūve, pēc Ādažu novada domes ieskata, esot pieļaujama.

Izvērtējot, vai ir pieļaujama

koncentrētas apbūves ieplānošana kādās iepriekš neapbūvētās

teritorijās un to noteikšana par apbūvējamām teritorijām, ir

jāņem vērā, ka pašvaldība savās tiesībās nav pilnīgi brīva.

Likuma "Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju

izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu" 11. panta

pirmā daļa noteic:

"Ciemu kategorijā var ieskaitīt

lauku apdzīvotās vietas, kurās ir vēsturiski radusies vai tiek

plānota koncentrēta apbūve un kurās dzīvo pastāvīgie iedzīvotāji.

Ciemu robežas nosaka vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumā."

Pat tādā gadījumā, ja būvniecība

tiek plānota ārpus teritorijām ar applūdinājuma varbūtību vismaz

reizi simt gados, minētā norma ir vērtējama kopsakarā ar likumā

"Par pašvaldībām" noteikto pašvaldības atbildību par ūdensapgādes

un kanalizācijas sistēmas, kā arī ceļu infrastruktūras

izveidošanu (sk. likuma "Par pašvaldībām" 15. panta

pirmās daļas 1. un 2. punktu).

Lai arī normatīvajos aktos tas

expressis verbis nav noteiks, ilgtspējīgai attīstībai

atbilstošs ir tikai tāds apdzīvoto vietu attīstības risinājums,

ka vēl pirms ēku būvniecības tiek izveidota visa nepieciešamā

infrastruktūra, ietverot centralizētas ūdensapgādes un

kanalizācijas sistēmas, atkritumu saimniecību, transporta sistēmu

un ceļu infrastruktūru, kā arī pieeju pakalpojumiem. Pretēja

rīcība, proti, nepārdomātas (haotiskas) apdzīvoto vietu

attīstības veicināšana, nākotnē radīs nepieciešamību pēc

ievērojamiem izdevumiem no vietējās pašvaldības vai valsts

budžeta.

Tā, piemēram, likuma "Par

piesārņojumu" 17. pants paredz rīcības programmas

piesārņojuma samazināšanai nepieciešamību gadījumos, kad tiek vai

var tikt pārsniegti konkrēta veida piesārņojumam noteiktie vides

kvalitātes normatīvu robežlielumi. Pamatojoties uz šo normu, kā

arī Ministru kabineta 2002. gada 22. janvāra noteikumu

Nr. 34 "Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī"

21. un 47. punktu, Ministru kabinets 2004. gada

31. martā ir pieņēmis "Rīcības programmu komunālo notekūdeņu

un bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma

samazināšanai" (Sk.: Ministru kabineta rīkojums

Nr. 181 "Par Rīcības programmu komunālo notekūdeņu un

bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma samazināšanai".

Latvijas Vēstnesis, 2004. gada 5. aprīlis,

Nr. 53). Šī programma ir viens no līdzekļiem, ar kuriem

tiek nodrošināta Eiropas Kopienu padomes 1991. gada

21. maija direktīvas "Par komunālo notekūdeņu attīrīšanu"

(91/271/EEC) ieviešana Latvijā.

Viens no rīcības programmas

uzdevumiem ir nodrošināt apdzīvoto vietu notekūdeņu savākšanu un

attīrīšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Kā minētās

programmas izpildes rezultātu citastarp tiek plānots panākt to,

ka apdzīvotajās vietās, kur ir vairāk nekā 2000 iedzīvotāju,

95 procenti komunālo notekūdeņu tiek savākti un attīrīti

atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Arī Vides ministrijas Vides

pārraudzības valsts birojs atzinuma Nr. 24 "Par Vides

pārskatu Rīgas pilsētas attīstības plānam (2006. - 2018.)"

3.4.5. punktā ir secinājis, ka centralizētu ūdensapgādes un

kanalizācijas sistēmu neesamība jaunajās attīstības teritorijās

var novest pie virszemes ūdensobjektu un pazemes ūdeņu

piesārņošanas. Tā rezultātā iespējama jauno attīstības teritoriju

nelīdzsvarota attīstība vai attīstības bremzēšana

(sk.: http://www.vidm.gov.lv/ivnvb/sivn/atzin/Lriga.htm).

Teritorijas plānošanas likuma

6. pantā, kā arī Noteikumu Nr. 883 27.5. un

27.7. punktā ir noteikts, ka vietējām pašvaldībām,

izstrādājot teritorijas plānojumu, ir jāievēro nacionālās

programmas, nozaru attīstības plāni, kā arī valsts institūciju

plānošanas dokumenti. Tādējādi arī vietējām pašvaldībām ir

pienākums ņemt vērā politikas plānošanas dokumentos noteikto.

Šāds virszemes ūdeņu piesārņojuma samazināšanas pienākums it

īpaši svarīgs kļūst tad, kad vietējā pašvaldība plāno kādā jaunā

attīstības teritorijā īstenot koncentrētu apbūvi.

Satversmes tiesa atzīst, ka nav

nozīmes tam, kādu apbūves veidu vietējā pašvaldība teritorijās ar

applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados ir ieplānojusi

īstenot. Jebkurā gadījumā spēkā ir vispārējais princips, ka šajās

teritorijās apbūve (arī uzbēršana) nav pieļaujama.

Līdz ar to nav

pamatots Ādažu novada domes arguments, ka koncentrētas apbūves

ieplānošana ir pietiekams pamats tam, lai iepriekš neapbūvētu

teritoriju noteiktu par apbūvējamu teritoriju.

23. Ādažu novada dome

savā atbildes rakstā min vēl citus argumentus tam, kādēļ Lielajam

Baltezeram piegulošās teritorijas ar applūdinājuma varbūtību

vismaz reizi simt gados ir pieļaujams noteikt par apbūvējamām

teritorijām. Tomēr tie būtībā atkārto šajā spriedumā jau

izvērtētos argumentus.

Tā kā Ādažu novada teritorijas

plānojuma daļa, kas paredz apbūvi Lielajam Baltezeram

piegulošajās teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi

simt gados, neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai,

Ādažu novada domei ir pienākums īstenot visus nepieciešamos un

saprātīgos pasākumus, lai novērstu sekas, kas radušās, pēc

Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta

spēkā stāšanās ļaujot uzbērt Lielajam Baltezeram piegulošās

teritorijas ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt

gados.

Līdz ar to

Satversmes tiesa atzīst, ka Ādažu novada teritorijas plānojuma

daļa, kas paredz Lielā Baltezera teritoriju ar applūdinājuma

varbūtību vismaz reizi simt gados apbūvi, neatbilst Aizsargjoslu

likuma 37. panta pirmās daļas 4. punktam un tātad arī

Satversmes 115. pantam.

24. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir

jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku.

Pieteikuma iesniedzēji lūguši

apstrīdēto aktu atzīt par spēkā neesošu no 2006. gada

30. marta, t.i., no tā spēkā stāšanās brīža. Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

(akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas

novērst pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Tāpat

tiesa ir atzinusi: ja teritorijas plānojuma daļa, kas paredz

Lielā Baltezera applūstošo teritoriju apbūvi, netiktu atzīta par

spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, tad tiktu legalizētas

pašvaldības darbības, kas veiktas pēc Aizsargjoslu likuma

37. panta pirmās daļas 4. punkta stāšanās spēkā. Lai

sasniegtu minētās normas mērķi - pēc iespējas pasargāt

applūstošās teritorijas no saimnieciskās darbības, apstrīdētais

akts par applūstošo teritoriju apbūvi ir atzīstams par spēkā

neesošu no tā spēkā stāšanās brīža (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-09-03 16. punktu).

Tādējādi Ādažu

novada teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā Baltezera

teritoriju ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados

apbūvi, ir atzīstama par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās

brīža.

25. Ar

konstitucionālajā sūdzībā ietverto prasījumu atzīt Ādažu novada

teritorijas plānojuma daļu, kas paredz Lielā Baltezera

applūstošās teritorijas apbūvi, par neatbilstošu Satversmes

115. pantam vistiešākajā veidā ir saistīts Ādažu pagasta

teritorijas plānojuma saistošās daļas 4.30.1. a) (1)

5. punkts. Minētās normas otrais teikums ļauj ar

detālplānojumu grozīt teritorijas plānojumā atļauto (plānoto)

teritorijas izmantošanas veidu. Izmantojot šo normu, iespējams

mainīt teritorijas atļautās (plānotās) izmantošanas veidu pat

Ādažu pagasta teritorijas plānojumā noteiktajā 50 metrus platajā

Lielā Baltezera aizsargjoslā.

Teritorijas plānošanas likuma

6. panta piektā daļa noteic: ja vietējās pašvaldības

teritorijas plānojums nepietiekami reglamentē konkrētu zemes

vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos

nosaka detālplānojumā. Detālplānojums ir vietējās pašvaldības

administratīvās teritorijas daļas plānojums, ko izstrādā vietējās

pašvaldības domes (padomes) lēmumā noteiktai teritorijai un

apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma

stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas

plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu.

Savukārt Noteikumu Nr. 883

7. punkts paredz, ka detālplānojums ir vietējās pašvaldības

administratīvās teritorijas daļas plānojums un to izstrādā

saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, atbilstoši

mēroga noteiktībai detalizējot un precizējot tajā noteiktās

teritorijas daļas plānoto (atļauto) izmantošanu un tās

aprobežojumus. Atbilstoši Teritorijas plānošanas likuma

6. panta piektajai daļai un pārejas noteikumu

9. punktam kopš 2004. gada 20. augusta

detālplānojums tiek izstrādāts, detalizējot un precizējot

vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto plānoto

(atļauto) izmantošanu. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā

noteiktos izmantošanas aprobežojumus ar detālplānojumu vairs

nevar grozīt. Ar detālplānojumu var detalizēt un precizēt

konkrētas zemes vienības teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumus, nevis ieviest izmaiņas vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumā.

Līdz ar to

Ādažu pagasta teritorijas plānojuma saistošās daļas 4.30.1. a)

(1) 5. punkts pretēji detālplānojuma izstrādāšanas mērķim un

jēgai ļauj prettiesiski grozīt teritorijas plānojumā atļauto

(plānoto) teritorijas izmantošanas veidu.

26. Vietējo pašvaldību

saistošie noteikumi būtiski atšķiras, piemēram, no likuma vai

Ministru kabineta noteikumiem, jo pamatā ir spēkā nevis visas

valsts teritorijā, bet gan konkrētas vietējās pašvaldības

administratīvajā teritorijā. Līdz ar to vairākas vietējās

pašvaldības savos saistošajos noteikumos var iekļaut līdzīgu

regulējumu.

Attiecīgā ārējā normatīvā akta

spēkā esamības vai piemērojamības teritorija kļūst nozīmīga tādos

gadījumos, kad Satversmes tiesa kādu normu (aktu) ir atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Proti, tad

šāda, piemēram, likuma vai Ministru kabineta noteikumu norma, ja

vien tiesa nav lēmusi citādi, zaudē spēku visā valsts teritorijā.

Turpretim tad, ja tiesa par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka

tiesību normai ir atzinusi kādu vietējās pašvaldības saistošo

noteikumu normu, tas automātiski nenoved pie citu vietējo

pašvaldību izdoto tāda paša satura saistošo noteikumu normu spēkā

neesamības. Turklāt procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu

tāda prakse, ka Satversmes tiesa vairākkārt lemtu par tādu pašu

regulējumu, kas vienā lietā jau ir atzīts par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, bet ir iekļauts arī citu

vietējo pašvaldību saistošajos noteikumos un tādējādi joprojām

paliek spēkā.

Kā redzams no lietas materiāliem,

pēc Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma

lietā Nr. 2006-09-03 pieņemšanas Reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrija organizējusi starpinstitūciju

tikšanos, "lai izdiskutētu esošo situāciju". Tāpat ministrija,

sniedzot atzinumus par vietējo pašvaldību teritorijas

plānojumiem, esot uzsvērusi nepieciešamību ņemt vērā minēto

Satversmes tiesas spriedumu. Piemēram, Ādažu novada domei tika

nosūtīta vēstule, kurā lūgts apturēt plānošanas un arhitektūras

uzdevumu, kā arī būvatļauju izsniegšanu būvniecībai teritorijās

ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 77. - 81. lpp.).

Savukārt Vides ministrija norāda,

ka no normatīvajiem aktiem tai neizriet tiešs pienākums veikt

kādas darbības pēc Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra

sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 attiecībā uz jau spēkā esošajiem

teritoriju plānojumiem. Lai topošie teritoriju plānojumi tiktu

izstrādāti kvalitatīvi, Vides ministrijas padotības iestāde

Valsts vides dienests informējis reģionālo vides pārvalžu

darbiniekus par minēto spriedumu un tā piemērošanu gadījumos, kad

reģionālā vides pārvalde izsniedz nosacījumus vai atzinumus par

vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu un tā grozījumu

projektiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 45. -

46. lpp.).

Saeimas pieņemto normatīvo tiesību

aktu īstenošana pamatā ir izpildvaras funkcija, ko nodrošina

Ministru kabinets. Arī vietējo pašvaldību darbības (bezdarbības)

pārraudzība ir piekritīga Ministru kabinetam, kas to realizē ar

valsts pārvaldes iestāžu starpniecību. Savukārt teritorijas

plānošanas jomā minēto pašvaldības uzraudzību pamatā nodrošina

šādas iestādes vai amatpersonas: Reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrija, attiecīgais ministrs un plānošanas

reģioni.

Tāpat nepieciešams ņemt vērā, ka

valsts pārvaldes mērķus, arī vides aizsardzības mērķus,

visefektīvāk iespējams sasniegt, valsts pārvaldes iestādēm

sadarbojoties. Citastarp arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma VII