1. pants
Par termiņa pagarinājuma pamatojumu nevarot kalpot arī

finanšu līdzekļu trūkums. Satversmes 95. pantā un Konvencijas 3.

pantā garantētās tiesības esot absolūtas, proti, tādas, kuras

nevar tikt ierobežotas. Aizbildinoties ar finanšu līdzekļu

trūkumu, nevarot attaisnot apstākļus, kas pārkāpj necilvēcīgas

izturēšanās aizliegumu, respektīvi, minimālo ciešanu slieksni.

Šāda rīcība ne vien graujot uzticību valsts pārvaldei, bet arī

esot pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu. Bez tam Valsts

policijas budžets esot nepārtraukti palielināts un laika posmā no

2005. gada līdz 2008. gadam pat dubultojies. Līdz ar to Aizturēto

turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkts neatbilstot

Satversmes 1. pantam.

Tiesībsargs papildus norāda, ka Aizturēto turēšanas likuma 7.

panta piektās daļas 1. punktā noteiktais esot tikai viens no

vairākiem apstākļiem, kas norādot uz īslaicīgās aizturēšanas

vietu neatbilstību cilvēktiesību standartiem. Būtiskākais

Satversmes 95. pantā ietverto pamattiesību aizskārums izrietot no

tā, ka likumdevējs pieņēmis minētā likuma pārejas noteikumu 1.

punktu un pagarinājis periodu, kurā īslaicīgās aizturēšanas

vietas varot neatbilst cilvēktiesību standartiem.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt Tiesībsarga argumentiem un lūdz Satversmes tiesu

atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām augstāka juridiskā spēka

tiesību normām.

Īslaicīgās aizturēšanas vietu apstākļi pārkāpjot Satversmes

95. panta prasības tikai tad, kad tie sasniedzot minimālo

cietsirdības līmeni. Atsaucoties uz ECT un Komitejas praksi,

Saeima norāda, ka spīdzināšanas, citādas cietsirdīgas vai cieņu

pazemojošas izturēšanās pret cilvēku aizliegums uzskatāms par

vienu no Konvencijas galvenajām normām. Atšķirībā no citām

Konvencijas normām tās 3. pants esot formulēts kategoriski un

neparedzot nekādus izņēmumus vai atkāpes.

Pamatojoties uz pieteikumā minētajiem faktiem un Iekšlietu

ministrijas sniegto informāciju, esot secināms, ka Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punktā noteiktais

nesasniedz minimālo cietsirdības līmeni, pēc kura varētu

konstatēt Satversmes 95. panta pārkāpumu. Bez tam sanitāro mezglu

labiekārtošana atbilstoši Aizturēto turēšanas likuma prasībām un

starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem esot likuma

piemērotāju, nevis likumdevēja kompetencē ietilpstošs

jautājums.

Saeima piekrīt Tiesībsarga paustajam viedoklim, ka personai,

kura ievietota īslaicīgās aizturēšanas vietā, jānodrošina pieeja

sanitārajam mezglam, kas būtu norobežots no pārējās telpas ar

sienu un garantētu privātuma aizsardzību. Tomēr nevarot piekrist

tam, ka no pārējās kameras nepietiekami norobežoti sanitārie

mezgli paši par sevi nozīmējot Satversmes 95. panta pārkāpumu.

Izvērtējot Tiesībsarga pieteikumā minēto ECT lietu faktiskos

apstākļus, Saeima secina, ka tajās esot vērtētas atšķirīgas

situācijas.

ECT esot īpaši norādījusi, ka Konvencijas 3. panta pārkāpuma

gadījumā nepieciešams konstatēt nepieļaujamas izturēšanās mērķi,

proti, pazemot vai aizskart personas godu un cieņu. Likumdevēja

mērķis, pieņemot Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās

daļas 1. punktu, neesot bijis pazemot vai aizskart aizturēto

personu godu un cieņu. Līdz ar to Saeima uzskata, ka Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkts atbilst

Satversmes 95. pantam.

Vērtējot Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1.

punkta atbilstību tiesiskās paļāvības principam, Saeima uzskata,

ka minētais princips neesot pārkāpts. Šis princips varot

aizstāvēt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas

noteiktas. Tā galvenais uzdevums esot aizsargāt personas tiesības

gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek

vai ir iespējama personu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās.

Grozījums Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punktā

nekādā veidā nepasliktinot personu tiesisko stāvokli, jo ar to

tiekot vienīgi pagarināts īslaicīgās aizturēšanas vietu

sakārtošanai nepieciešamais pārejas periods. Šādā veidā netiekot

samazināts personām piešķirto tiesību apjoms, kā arī netiekot

atcelts valsts pienākums noteiktā termiņā sakārtot īslaicīgās

aizturēšanas vietas.

Neesot pamatots Tiesībsarga aizrādījums, ka sākotnēji

noteiktajā pārejas periodā valsts neesot veltījusi pienācīgu

vērību īslaicīgās aizturēšanas vietu labiekārtošanai. No

likumprojekta "Grozījums Aizturēto personu turēšanas kārtības

likumā" anotācijas varot redzēt, ka tajā sniegts izvērsts

pārskats par situāciju šajās vietās. Tāpat tajā esot norādīti jau

paveiktie darbi, kā arī turpmāk veicamie šo vietu labiekārtošanas

pasākumi.

Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Aizturēto

turēšanas likumā paredzēto standartu ieviešana prasa gan

apjomīgus īslaicīgās aizturēšanas vietu labiekārtošanas darbus,

gan arī ievērojamus finanšu resursus. Likuma pārejas noteikumu 1.

punkta atzīšana par Satversmei neatbilstošu un spēkā neesošu

nepaātrināšot īslaicīgās aizturēšanas vietu sakārtošanu, bet

radīšot tikai negatīvas sekas. Proti, tikšot apgrūtināts tiesu,

prokuratūras un policijas darbs.

Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz Satversmes tiesu atzīt

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta

vārdus "kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus" par atbilstošiem

Satversmes 95. pantam, bet pārejas noteikumu 1. punktu - par

atbilstošu Satversmes 95. un 1. pantam.

4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

pārstāve Eiropas Padomes spīdzināšanas un necilvēcīgas vai

pazemojošas rīcības vai soda novēršanas komitejā Ilvija Pūce

norāda, ka no likumprojekta "Aizturēto personu turēšanas kārtības

likums" anotācijas izrietot divi mērķi, kuru dēļ Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punktā ir noteikts

sanitāro mezglu norobežojošās sienas augstums - 1,2 metri. Proti,

mērķi esot šādi: neierobežot kameras pārredzamību un nodrošināt

personas cieņu neaizskarošus apstākļus. Tomēr šie mērķi esot

pretrunīgi un vienlaikus tos abus īstenot neesot iespējams. Ja

tiekot īstenots viens no mērķiem, neesot iespējams īstenot

otru.

Likumdevējs Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas

1. punktā esot noteicis konkrētu norobežojošās sienas maksimālo

augstumu, kas nodrošina kameras pārredzamību gan citiem

aizturētajiem, gan īslaicīgās aizturēšanas vietas darbiniekiem.

Līdz ar to likumdevējs par prioritāti esot noteicis pirmo mērķi,

proti, neierobežot kameras pārredzamību. Savukārt otro mērķi -

personas privātuma aizsardzību - likumdevējs esot nodrošinājis

vienīgi formāli. Ja primārais mērķis būtu personas privātuma

aizsardzība, tad likumā būtu noteikts norobežojošās sienas

minimālais augstums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu personas

cieņu neaizskarošus apstākļus.

Komiteja attiecībā uz minimālajiem aizturēšanas vietu

standartiem esot norādījusi, ka visām personām jānodrošina ērta

pieeja sanitārajam mezglam. Ja sanitārais mezgls atrodas kamerā,

tam vajagot būt nošķirtam no pārējās telpas. Tomēr nevienā

Komitejas dokumentā neesot norādīts, kādā veidā jānorobežo

sanitārais mezgls, ja tas atrodas kamerā. Tas neesot darīts

tādēļ, lai pati iestāde katrā konkrētā gadījumā varētu izvērtēt

visus lietas apstākļus un gādāt par to, lai personas privātums

tiktu efektīvi aizsargāts. Piemēram, sanitāro mezglu esot

iespējams norobežot, izmantojot aizvelkamus aizkarus vai

atbilstošus aizslietņus.

Neesot pamatots Saeimas atbildes rakstā norādītais arguments,

ka ECT nolēmumos sanitārā mezgla iekārtojums tiekot vērtēts kā

mazāk nozīmīgs jautājums salīdzinājumā ar citām cilvēktiesību

aizsardzības prasībām. ECT vairākkārt esot uzsvērusi, ka

aizturēšanas apstākļi jāvērtē kopumā, un neesot nozīmes tam, vai

sanitārā mezgla iekārtojums tiek minēts kā pirmais vai pēdējais

apsvērums.

Tāpat neesot pamatots arī arguments, ka Konvencijas 3. panta

pārkāpuma gadījumā nepieciešams konstatēt nepieļaujamas

izturēšanās mērķi, proti, pazemot vai aizskart personas godu un

cieņu. ECT, tieši pretēji, esot atzinusi, ka izšķirošs ir nevis

valsts rīcības mērķis, bet gan tās raksturs un ietekme uz cietušo

personu.

Vērtējot Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1.

punkta satversmību, esot jāņem vērā, ka finanšu līdzekļu trūkums

nevar atbrīvot valsti no tās pienākuma nodrošināt minimālo

prasību izpildi attiecībā uz personām, kas atrodas īslaicīgās

aizturēšanas vietās. Šāds secinājums izrietot gan no Komitejas

pieņemtajiem dokumentiem, gan no ECT nolēmumiem.

Līdz ar to I. Pūce secina, ka apstrīdētās normas neatbilstot

ne Satversmes 95. panta otrā teikuma vārdiem "cieņu pazemojoša

izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta", nedz arī Komitejas

noteiktajiem standartiem šajā jomā.

5. Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

centrs - norāda, ka Komitejas darbības mērķis esot preventīvā

veidā novērst slēgtajās iestādēs iespējamus cilvēktiesību

pārkāpumus un izvirzīt pamatkritērijus minimālo standartu

ievērošanai šajās iestādēs. No Komitejas noteiktajiem standartiem

esot secināms, ka aizturētajām personām jābūt pieejamiem tādiem

sanitārajiem mezgliem, kuros tiek ievērotas higiēnas prasības un

aizsargāts personas privātums. Tomēr Komiteja nesniedzot

dalībvalstīm tehniska rakstura ieteikumus kameru iekārtošanai.

Standartu praktiska ieviešana tiekot atstāta dalībvalstu

ziņā.

No Komitejas ziņojumiem esot secināms, ka daļēji norobežotie

sanitārie mezgli, proti, tādi, kuros persona redzama līdz

viduklim, kā arī tādi, kurus norobežojošo sienu augstums ir viens

metrs, neatbilst tās noteiktajiem standartiem. Šādos gadījumos

dalībvalstīm tiekot rekomendēts nodrošināt personas privātuma

aizsardzību.

Atsaucoties uz vairākiem ECT spriedumiem, Latvijas

Cilvēktiesību centrs norāda, ka nepietiekams sanitāro mezglu

norobežojošās sienas augstums esot viens no apstākļiem, uz kuru

pamata tiesa konstatē Konvencijas 3. panta pārkāpumu. Lai arī

nevienā no lietām expressis verbis netiekot norādīts

konkrēts sanitāro mezglu norobežojošās sienas augstums,

nepietiekama privātuma aizsardzība esot viens no faktoriem, kas

liecinot par ieslodzījuma vietu apstākļu neatbilstību Konvencijas

prasībām.

Līdz ar to Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas

1. punktā noteiktais sanitāro mezglu norobežojošās sienas

augstums neesot pietiekams personas privātuma aizsardzībai.

6. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas

komisija informē Satversmes tiesu, ka Tiesībsarga

priekšlikumi attiecībā uz apstrīdētajām normām vērtēti komisijas

2009. gada 4. novembra sēdē, kurā piedalījušies Tiesībsarga

biroja, Finanšu ministrijas un Iekšlietu ministrijas pārstāvji.

Tiesībsarga biroja pārstāvis esot norādījis, ka Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkts nenodrošina

aizturēto personu privātuma aizsardzību. Finanšu ministrijas

pārstāvis esot atzinis, ka, ņemot vērā valsts fiskālo situāciju,

Tiesībsarga priekšlikumi nav atbalstāmi.

Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāvis esot informējis, ka

Aizturēto turēšanas likuma izstrādāšanas laikā ņemti vērā Valsts

cilvēktiesību biroja ieteikumi un Komitejas rekomendācijas.

Tiesībsarga priekšlikumā neesot pamatots tas, kādēļ Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punktā vajadzētu būt

noteiktai tieši divus metrus augstai starpsienai. Šāda prasība

neesot iekļauta nevienā starptautiskajā cilvēktiesību

aizsardzības standartā. Bez tam jautājums par personu turēšanas

apstākļu uzlabošanu īslaicīgās aizturēšanas vietās esot risināms

kompleksi, bet apstrīdēto normu atcelšana radīšot negatīvas sekas

Latvijas valstij.

Komisija norāda, ka saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 79.

pantu Tiesībsarga priekšlikumi attiecībā uz apstrīdētajām normām

būtu jāvirza kā komisijas izstrādāts likumprojekts. Tajā

citastarp būtu norādāma arī likumprojekta ietekme uz valsts

budžetu. Finanšu līdzekļu trūkuma dēļ Tiesībsarga iniciatīva

patlaban neesot īstenojama.

Satversmes 95. pantā un Konvencijas 3. pantā noteiktās

tiesības nevarot ierobežot, tomēr sanitāro mezglu nenošķiršana no

pārējās kameras daļas pati par sevi vēl nenozīmējot Satversmes

95. panta pārkāpumu.

7. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija informē

Satversmes tiesu, ka Latvijā šobrīd darbojoties 22 īslaicīgās

aizturēšanas vietas. Sanitārie mezgli, kas atbilst Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta prasībām, esot

ierīkoti 19 īslaicīgās aizturēšanas vietās, bet trijās sanitārie

mezgli izvietoti ārpus kamerām.

Komiteja vairākkārt esot apmeklējusi īslaicīgās aizturēšanas

vietas un sagatavojusi vairākas rekomendācijas un ziņojumus par

apstākļu uzlabošanu tajās. Ziņojumos citastarp esot norādīts, ka

sanitārā mezgla izmantošanas laikā tam nevajadzētu būt atklātam

jebkuras citas personas redzei. Taču nevienā ziņojumā neesot

norādīts, ka sanitāros mezglus norobežojošo sienu augstums

neatbilstu starptautiskajiem standartiem un būtu uzskatāms par

cilvēka cieņu aizskarošu.

Patlaban neviena īslaicīgās aizturēšanas vieta neatbilstot

Tiesībsarga ierosinājumam par sanitāro mezglu norobežojošās

sienas augstumu (2 metri). Lai visās 270 īslaicīgās aizturēšanas

vietu kamerās sanitāros mezglus norobežotu ar divus metrus

augstām sienām, esot nepieciešami aptuveni 24 300 lati.

Likumā noteiktais sanitāro mezglu norobežojošās sienas

augstums esot pamatots ar praktisko pieredzi, kā arī

nepieciešamajiem drošības pasākumiem. Divus metrus augsta kameras

sanitāro mezglu norobežojoša siena, kas pārsniegtu cilvēka vidējo

augumu, ievērojami pasliktinātu kameras pārskatāmību un radītu

papildu risku, ka aizturētās personas var nodarīt kaitējumu sev

vai citām personām.

Īslaicīgās aizturēšanas vietu labiekārtošanai un citastarp

Aizturēto turēšanas likuma prasību nodrošināšanai esot

nepieciešami vairāk nekā trīs miljoni latu, bet piešķirtais

finansējums esot nepietiekams.

Ja Satversmes tiesa Aizturēto turēšanas likuma pārejas

noteikumu 1. punktu atzītu par neatbilstošu Satversmei, tad

nekavējoties būtu jāslēdz lielākā daļa īslaicīgās aizturēšanas

vietu. Tas paralizētu tiesu, prokuratūras, Valsts policijas un

citu tiesībaizsardzības iestāžu darbu, jo īslaicīgās aizturēšanas

vietu funkcija vairs nebūtu izpildāma vai arī būtu izpildāma

tikai daļēji, pārkāpjot likuma nosacījumus par kamerās pieļaujamo

aizturēto personu skaitu.

Secinājumu

daļa

8. Pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta vārdu "kuras

augstums nepārsniedz 1,2 metrus" atbilstību Satversmes 95.

pantam. No pieteikuma papildinājumiem un pieaicināto personu

viedokļiem izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas

atbilstība Satversmes 95. panta otrā teikuma vārdiem "cieņu

pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta".

8.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Satversmes tiesa arī iepriekš Satversmes 95.

pantu ir interpretējusi kopsakarā ar starptautiskajiem

cilvēktiesību aizsardzības aktiem (sk. Satversmes tiesas 2002.

gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

5. punktu).

Konvencijas 3. pants paredz, ka nevienu nedrīkst spīdzināt,

nedz arī pakļaut cietsirdīgai vai pazemojošai attieksmei vai

sodam. ECT ir atzinusi, ka minētais pants ietver vienu no

demokrātiskas valsts pamatvērtībām un paredz absolūtu

cilvēktiesību aizsardzības garantiju, no kuras īstenošanas

dalībvalsts nav tiesīga atkāpties (sk., piemēram, ECT

spriedumus lietās: Chahal v. the United Kingdom, no. 22414/93, 23

EHRR. 413, para. 79; Labita v. Italy [GC], no. 26772/95, ECHR

2000-IV, para. 119). Atkāpšanās un izņēmumi no Konvencijas 3.

panta saistībām netiek pieļauti pat ārkārtas situācijās (sk.,

piemēram, ECT spriedumus lietās: Assenov and Others v. Bulgaria,

no. 90/1997/874/1086, 28 October 1998, Reports 1998-VIII, para.

93; Selmouni v. France [GC], no. 25803/94, 28 July 1999, ECHR

1999-V, para. 95).

Saskaņā ar Konvencijas 3. pantu par pazemojošu izturēšanos

pret personu tiek uzskatīta tāda rīcība, kas var radīt cietušajam

baiļu, ciešanu un mazvērtības sajūtu. Aizvainojot un noniecinot

personas cieņu, tiek grautas tās morālās un fiziskās spējas

(sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Kudła v. Poland [GC],

no. 30210/96, ECHR 2000-XI para. 94; Pretty v. the United

Kingdom, 2346/02, ECHR 2002-II, para. 52).

Arī Pakta 10. panta pirmā daļa noteic, ka pret visām personām,

kurām atņemta brīvība, jāizturas humāni un respektējot cilvēka

cieņu. Minētā norma attiecas uz valsts pienākumu nodrošināt

personu pamatvajadzību apmierināšanu, piemēram, attiecībā uz

pārtiku, apģērbu, medicīnisko aprūpi, sanitārajām labierīcībām,

izglītību, darbu, atpūtu, kameru apgaismojumu, saziņu ar

ārpasauli, pastaigām un privātumu (sk. Nowak M. U.N. Covenant

of Civil and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd

revised edition: Norbert Paul Engel Verlag, e.K., 2005, p.

250).

Latvijas Republika ir ratificējusi vairākas konvencijas, kuras

nosaka necilvēcīgas un cieņu pazemojošas sodīšanas aizliegumu.

ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem,

necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas

veidiem 2. panta pirmā daļa paredz, ka "katra dalībvalsts veic

efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas un citus

pasākumus, lai novērstu spīdzināšanu jebkurā tās jurisdikcijai

pakļautajā teritorijā". Savukārt konvencijas 1. panta pirmā daļa

norāda, kādas darbības ir atzīstamas par spīdzināšanu.

Tāpat Latvijas Republika ir pievienojusies Eiropas Padomes

Konvencijai. Saskaņā ar to ir izveidota Komiteja, kas uzrauga

Konvencijas 3. panta ievērošanu dalībvalstīs un šajā sakarā

izstrādā rekomendācijas.

Līdz ar to, izvērtējot Tiesībsarga pieteikumā norādīto

pamattiesību pārkāpumu, Satversmes tiesa ņems vērā arī Latvijai

saistošos starptautiskos minimālos cilvēktiesību aizsardzības

standartus.

8.2. Satversmes 95. pantā ietvertās tiesības kopsakarā

ar starptautiskajām tiesību normām paredz imperatīvu pienākumu.

Nekādas atkāpes no tā nav pieļaujamas. Tādējādi, lai izvērtētu

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta vārdu

"kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus" atbilstību Satversmes 95.

pantam, tiesai jāpārliecinās, vai normā ietvertais regulējums var

radīt aizskārumu, kas pārsniegtu minimālo cietsirdības līmeni.

Konstatējot, ka šī norma var sasniegt minēto līmeni, tiesai

jāizvērtē, vai norma ir pietiekami skaidra, lai, to piemērojot,

nerastos Satversmes 95. pantā minētais pamattiesību

pārkāpums.

Izvērtējot Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas

1. punkta vārdu "kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus"

satversmību, jāņem vērā vairāki apsvērumi. Pirmkārt, minētā norma

attiecas uz aizturēto personu turēšanas apstākļiem, kas saistīti

ar īslaicīgās aizturēšanas vietu režīmu. Tas pats par sevi paredz

noteiktus tiesību ierobežojumus un rada personai zināmas

ciešanas. To personu tiesības, kurām atņemta brīvība, atšķiras no

brīvībā esošo personu tiesībām, proti, personas, kurām brīvība ir

atņemta, nebauda pamattiesības tikpat lielā mērā kā personas, kas

atrodas brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 11. punktu un 2009. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 14. punktu).

Otrkārt, lielākajai daļai personu, kas atrodas īslaicīgās

aizturēšanas vietās, brīvība nav atņemta, pamatojoties uz spēkā

esošu tiesas nolēmumu. Šādā gadījumā personu aizsargā nevainīguma

prezumpcijas princips un tai var piemērot vienīgi tādus

ierobežojumus, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību

veikšanai, kā arī kārtības un drošības uzturēšanai (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 4. punktu).

9. Tiesībsargs savā pieteikumā norāda, ka Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta vārdi "kuras

augstums nepārsniedz 1,2 metrus" nenodrošinot pietiekamu

aizturēto personu privātuma aizsardzību. Savukārt Saeima atbildes

rakstā norāda, ka šī norma nesasniedzot minimālo cietsirdības

līmeni, kas radītu Satversmes 95. panta pārkāpumu. Pamatojums

tam, kādēļ noteikts tieši šāds norobežojošās sienas maksimālais

augstums - 1,2 metri, atbildes rakstā nav dots. Šāds pamatojums

neizriet arī no Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

novēršanas komisijas atbildes (sk. lietas materiālu 1. sēj.

42. - 44. lpp.).

No Aizturēto turēšanas likuma anotācijas redzams, ka minētais

norobežojošās sienas augstums tika izraudzīts, lai neierobežotu

kameras pārredzamību un vienlaikus nodrošinātu personas cieņu

neaizskarošus apstākļus sanitārā mezgla izmantošanas laikā

(sk. Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma anotāciju

http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre, aplūkota 2010. gada 7.

decembrī). Arī Iekšlietu ministrijas atbildē norādīts, ka

prasība par 1,2 metrus augstas norobežojošās sienas izbūvi ir

pamatota ar praktisko pieredzi, kā arī īslaicīgās aizturēšanas

vietās nepieciešamajiem drošības pasākumiem. Augstāka sanitāro

mezglu norobežojošā siena pasliktinātu kameras pārskatāmību un

radītu papildu risku, ka aizturētās personas var nodarīt sev

kaitējumu, piemēram, sakropļot pašas sevi vai mēģināt izdarīt

pašnāvību, vai fiziski ietekmēt cita citu, vai arī izmantot sienu

par aizsegu neatļautu priekšmetu izgatavošanai nolūkā vēlāk tos

pielietot uzbrukumā citām personām vai bēgšanas mēģinājumā

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 49. lpp.).

Likumdevēja pienākums, lemjot par cilvēktiesību aizsardzības

jautājumiem, ir noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas līdzsvaro

dažādas ar cilvēktiesību aizsardzību saistītās intereses.

Satversmes tiesas nolēmumos atzīts, ka tiesību normas, kas

vērstas pret ieslodzījuma vietu režīma pārkāpumiem, atzīstamas

par pieņemtām sabiedrības drošības labad (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-10-01 14. punktu). Arī Konvencijas piemērošanas praksē

ir atzīts, ka tā neaizliedz valstij veikt pasākumus, kas

nepieciešami, lai garantētu sabiedrības drošību un novērstu

personu bēgšanas vai pašnāvības mēģinājumus brīvības atņemšanas

vietās (sk., piemēram, ECT spriedumu lietā Ramirez Sanchez v.

France, no. 59450/00, 4 July 2006, para. 138).

Tomēr par nepieciešamību novērst sabiedrības drošības

apdraudējumu nevar runāt abstrakti, neņemot vērā lietas faktiskos

apstākļus. Lai šāds pamatojums būtu pieļaujams, ir nepieciešams

pietiekami ticami izskaidrot objektīvi pastāvošo vai iespējamo

saikni starp konkrētu tiesisko regulējumu un sabiedrības drošības

stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 12.2. punktu).

Var piekrist I. Pūces norādītajam, ka minētās normas nolūks ir

galvenokārt nodrošināt īslaicīgās aizturēšanas vietas kameras

pārredzamību, nevis aizsargāt personas privātumu. Par šādu nolūku

liecina arī tas, ka normā vārdu "siena" likumdevējs ir lietojis

vienskaitlī (sk. I. Pūces atzinumu lietas materiālu 1. sēj.

199. un 200. lpp.). Faktiski sanitārais mezgls, lai arī kurā

kameras vietā tas atrastos, parasti no pārējās telpas ir atdalīts

tikai ar vienu norobežojošo sienu un tātad vienmēr būs pārredzams

vismaz no vienas puses.

Līdz ar to Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta vārdu

"kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus" nepieciešamība no

sabiedrības drošības viedokļa būtu līdzsvarota ar personas

privātuma aizsardzības interesēm.

10. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā ietvertais

regulējums var sasniegt minimālo cietsirdības līmeni, Satversmes

tiesai jānoskaidro minimālās prasības attiecībā uz īslaicīgās

aizturēšanas vietās esošo personu turēšanas kārtību.

ECT savos nolēmumos norādījusi, ka viens no apstākļiem, kuru

dēļ tiesa konstatē Konvencijas 3. panta pārkāpumu, ir tieši

nepietiekamais sanitāro mezglu norobežojošās sienas augstums. Tā,

piemēram, lietā Makarovs pret Krieviju sanitāro mezglu

norobežojošās sienas augstums bija aptuveni 1,45 - 1,65 metri un

tā sanitāro mezglu norobežoja tikai no vienas puses; lietā

Novosjolovs pret Krieviju sanitāro mezglu

norobežojošā siena bija 1,1 - 1,3 metrus augsta; lietā

Mamedova pret Krieviju sanitārais mezgls bija

norobežots no pārējās kameras ar vienu metru augstu ķieģeļu sienu

un 1,2 metrus augstiem aizkariem; lietā Hudojorovs pret

Krieviju sanitāro mezglu norobežojošās sienas augstums bija

1,5 metri (sk. ECT spriedumus lietās: Novoselov v. Russia, no.

66460/01, 2 June 2005, para. 44; Khudoyorov v. Russia, no.

6847/02, 8 November 2005, para. 107; Mamedova v. Russia, no.

7064/05, 1 June 2006, para. 65, un Aleksandr Makarov v.

Russia, no. 15217/07, 12 March 2009, paras. 93, 97).

Savukārt Komiteja savos ziņojumos vairākkārt norādījusi, ka

Latvijas valsts pārvaldes iestādēm jānodrošina, lai aizturētajām

personām būtu pieejams no pārējās telpas norobežots sanitārais

mezgls, kas garantētu personas privātuma aizsardzību [sk.,

piemēram, Report to the Latvian Government on the visit to Latvia

carried out by the European Committee for the Prevention of

Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT)

from 27 November to 7 December 2007, para. 31,

http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2009-35-inf-eng.htm,

aplūkots 2010. gada 7. decembrī].

ANO Spīdzināšanas novēršanas komiteja savās rekomendācijās

citastarp norādījusi, ka Latvijas Republika gan jau ir veikusi

zināmus pasākumus brīvības atņemšanas vietās, arī īslaicīgās

aizturēšanas vietās, tomēr to infrastruktūra joprojām ir

neatbilstoša un tajās nav nodrošināti pieņemami uzturēšanās

apstākļi. Komitejas bažas vēl jo vairāk pastiprina tas, ka

nacionālās tiesībaizsardzības iestādes saņem arvien vairāk

sūdzību par cilvēka cieņu pazemojošiem apstākļiem slēgta tipa

iestādēs. Šajā sakarā Spīdzināšanas novēršanas komiteja ieteica

Latvijai veikt efektīvus pasākumus brīvības atņemšanas vietu

infrastruktūras uzlabošanai (sk. CAT/C/LVA/CO/2, 19

February 2008, Conclusions and recommendations of the Committee

against Torture, para. 11,

http://tb.ohchr.org/default.aspx, aplūkots 2010. gada 7.

decembrī). Līdzīgus ieteikumus ANO Spīdzināšanas novēršanas

komiteja ir sniegusi arī iepriekš, īpaši uzsverot policijas

pārvalžu īslaicīgās aizturēšanas vietu neapmierinošo stāvokli

(sk. CAT/C/CR/31/3, 5 February 2004, Conclusions and

recommendations of the Committee against Torture, para. 7

"b", http://tb.ohchr.org/default.aspx, aplūkots 2010. gada

7. decembrī).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, pieņemot tiesisko

regulējumu, kas skar ieslodzītās personas, iespēju robežās

jāvadās pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes

izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr.

2006-31-01 14.2. punktu).

Eiropas Cietumu noteikumu 19.3. punkts paredz, ka valstij ir

jānodrošina, lai ieslodzītajiem pastāvīgi būtu pieejamas

sanitārās labierīcības, kurās tiek ievērotas higiēnas prasības un

personu tiesības uz privātumu [sk. Council of Europe,

Committee of Ministers, Recommendation Rec(2006)2 of the

Committee of Ministers to member states on the European Prison

Rules, www.coe.int, aplūkots 2010. gada 7. decembrī].

ANO Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu [pieņemti

1955. gadā Ženēvā ANO Pirmajā kongresā par noziegumu novēršanu un

apiešanos ar noziedzniekiem, apstiprināti ar Ekonomiskās un

sociālās padomes 1957. gada 31. jūlija 663 C (XXIV) rezolūciju un

1977. gada 13. maija 2076 (LXII) rezolūciju] 12.

punktā ir norādīts, ka sanitārajam mezglam jābūt tādam, lai

persona to varētu izmantot pieklājīgā veidā.

Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvis

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, atsaucoties uz ANO

Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 12. punktu,

citastarp atzinis, ka aizturētajai personai ir jābūt pieejamam

atbilstošam un tīram sanitārajam mezglam, turklāt tam jābūt

iekārtotam tā, lai netiktu skarta personas cieņa un izmantošanas

laikā tas nebūtu atklāts jebkuras citas personas skatam

(sk. ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejas

2004. gada 5. februāra secinājumu un ieteikumu analīzes "b"

punkta 3. apakšpunktu

http://www.mkparstavis.am.gov.lv/lv/@id=168, aplūkots 2010. gada

7. decembrī).

Gan Eiropas Cietumu noteikumi, gan arī ANO Ieslodzīto režīma

minimālie standartnoteikumi ir attiecināmi gan uz personu, kurai

iestāde piemērojusi apcietinājumu, gan arī uz personu, kurai ar

notiesājošu spriedumu atņemta brīvība. Bez tam šajos dokumentos

rekomendējošā formā ir minētas vienīgi minimālās cilvēktiesību

aizsardzības garantijas.

Līdz ar to no ECT nolēmumiem, starptautiskajiem cilvēktiesību

aizsardzības institūciju ziņojumiem un rekomendācijām var

secināt, ka īslaicīgās aizturēšanas vietās ir jābūt norobežotam

sanitārajam mezglam, kas garantētu personas privātuma

aizsardzību. Latvijas Republika jau vairākkārt saņēmusi

aizrādījumus par aizturēto personu turēšanas vietu neatbilstību

minimālajiem cilvēktiesību aizsardzības standartiem.

Var piekrist Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka minētajos

dokumentos nav identificēts konkrēts minimāli pieļaujamais

sanitāro mezglu norobežojošās sienas augstums. Tomēr no

starptautisko cilvēktiesību institūciju ziņojumiem nepārprotami

izriet, ka likumdevēja pienākums ir pieņemt tādas normas, kas

efektīvi aizsargātu personas privātumu.

Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka, nosakot sanitāro mezglu

norobežojošās sienas maksimālo augstumu atbilstoši Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta vārdiem "kuras

augstums nepārsniedz 1,2 metrus", personai var radīt tādu tiesību

aizskārumu, kas nonāktu pretrunā ar Satversmes 95. panta otrā

teikuma vārdiem "cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir

aizliegta".

11. Saeima atbildes rakstā norāda, ka Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta prasību

īstenošana ir likuma piemērošanas jautājums, kas ietilpst

atbildīgo institūciju, proti, izpildvaras kompetencē.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka tiesību normai, kas

nosaka personas pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un

precīzai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra

sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 10. punktu). Šāda prasība

izriet no tiesiskās noteiktības principa, un tai īpaša nozīme

piešķirama gadījumos, kad valsts vara personai atņem brīvību.

Tiesību normām, kas attiecas uz pamattiesību aizsardzību vietās,

kur tiek turētas personas, kurām atņemta brīvība, ir skaidri

jāparedz minimālās cilvēktiesību garantijas.

Pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību

aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs

sabiedriskās dzīves jautājums. Lai izpildvara varētu veikt savu

pienākumu - praktiski īstenot Saeimas pieņemtos likumus, ir

nepieciešams, lai likumā būtu paredzēti pietiekami skaidri tā

piemērošanas kritēriji. Nav pieļaujama personas pamattiesību

ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu tiesību

normu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-03-0306 7. un 10. punktu). Pie tam

likumdevējam pašam likumdošanas procesā jāizlemj visi

sabiedriskās dzīves svarīgākie jautājumi, un tas nedrīkst

atbildību par cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai

īstenošanai būtisku lēmumu pieņemšanu novelt uz izpildvaru.

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkts

paredz, ka sanitāro mezglu norobežojošās sienas augstums nedrīkst

pārsniegt 1,2 metrus. Taču tas nenosaka sanitāro mezglu

norobežojošās sienas minimālo augstumu, kas spētu nodrošināt

personas tiesības uz privātumu, kuru ievērošanu persona ir

tiesīga no valsts pieprasīt. Šādā veidā likumdevējs ir piešķīris

izpildvarai plašu rīcības brīvību, jo nav noteicis skaidrus un

iepriekš paredzamus normas īstenošanas kritērijus. Aizturēto

turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta regulējums

būtībā paredz vienīgi izpildvaras rīcības brīvības maksimālo

robežu, ciktāl tā ir tiesīga īstenot personas privātuma

aizsardzību.

No lietā esošajiem materiāliem secināms, ka dažādās īslaicīgās

aizturēšanas vietās telpu aprīkojums ir atšķirīgs. Piemēram,

vairāku īslaicīgās aizturēšanas vietu kamerās ir izvietotas

divstāvu gultas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 101., 106., 109.

un 128. lpp.). Atsevišķās kamerās divstāvu gultas atrodas

relatīvi tuvu sanitārajam mezglam vai arī sanitāro mezglu

norobežojošā siena pret gultām vispār nav uzstādīta (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 61. lpp.).

Līdz ar to likumdevējs, nosakot maksimāli pieļaujamo

norobežojošās sienas augstumu, ir ierobežojis izpildvaras

iespējas rīkoties atbilstoši Satversmes 95. pantam un, ņemot vērā

īslaicīgās aizturēšanas vietu specifiskos apstākļus, nodrošināt

aizturēto personu tiesības uz privātumu.

Satversmes tiesa piekrīt I. Pūces paustajam viedoklim - šajā

gadījumā nav pamatots Saeimas atbildes rakstā lietotais

arguments, ka norobežojošās sienas augstums ir likuma

piemērošanas jautājums. Par to visupirms liecina paša likumdevēja

rīcība, nosakot norobežojošās sienas maksimālo augstumu un

neatstājot izpildvarai iespēju rīkoties tā, lai nodrošinātu

personas privātuma aizsardzību (sk. lietas materiālu 1. sēj.

200. lpp.).

12. Saeima ir norādījusi, ka Konvencijas 3. panta

pārkāpuma gadījumā nepieciešams konstatēt šādas nepieļaujamas

izturēšanās mērķi, proti, pazemot vai aizskart personas godu un

cieņu.

No ECT nolēmumiem nepārprotami izriet, ka izšķirošais faktors

Konvencijas 3. panta pārkāpuma konstatēšanai ir nevis attiecīgās

darbības veicējas personas nolūks, bet gan šīs darbības raksturs

un ietekme uz personu, pret kuru tā vērsta (sk., piemēram, ECT

spriedumus lietās: V. v. the United Kingdom [GC],

no. 24888/94, ECHR 1999-IX, para. 71; Peers v.

Greece, no. 28524/95, ECHR 2001-II, para. 74; Valašinas v.

Lithuania, no. 44558/98, ECHR 2001-VIII, para. 101).

Arī I. Pūce savā atzinumā norāda, ka minētais Saeimas

arguments nav pamatots. No ECT nolēmumiem nepārprotami esot

secināms, ka konkrētas izturēšanās mērķis vai nolūks ir tikai

papildu faktors, kas tiesai jāņem vērā. Taču šāda nolūka vai

mērķa trūkums nevar kalpot par pamatu tam, lai netiktu konstatēts

Konvencijas 3. panta pārkāpums (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 202. lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka šis Saeimas arguments

nav pamatots.

13. Tiesībsargs savā pieteikumā ir apstrīdējis vienīgi

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta

palīgteikuma "kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus" atbilstību

Satversmes 95. pantam. Savukārt Satversmes tiesa šā sprieduma 9.

punktā ir konstatējusi, ka arī minētās normas vārdi "ar sienu"

tiek saprasti un piemēroti tādā veidā, kas nenodrošina personas

privātuma aizsardzību.

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta

vārdi "ar sienu" ir daļa no teikuma, kurā ietilpst apstrīdētais

palīgteikums. Tādējādi šie vārdi ar apstrīdēto palīgteikumu ir

vistiešākajā veidā cieši saistīti un veido vienotu regulējumu. Ja

pieteikumā ir apstrīdēta tikai daļa no kādas normas, piemēram,

palīgteikums vai atsevišķi vārdi, Satversmes tiesai, ja tas

nepieciešams, ir pienākums rīkoties tādā veidā, lai pēc

apstrīdētās daļas atzīšanas par spēku zaudējušu spēkā palikusī

normas daļa būtu skaidri saprotama un atbilstoša Satversmei.

Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

ka Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta

vārdi un skaitlis "ar sienu, kuras augstums nepārsniedz 1,2

metrus" neatbilst Satversmes 95. pantam.

14. Pieteikumā apstrīdēta arī Aizturēto turēšanas

likuma pārejas noteikumu 1. punkta atbilstība Satversmes 1. un

95. pantam. No Tiesībsarga pieteikuma un papildus sniegtās

informācijas secināms, ka minētās normas satversmība visupirms ir

vērtējama Satversmes 95. panta kontekstā, jo tieši tajā ietverto

pamattiesību aizskārums aizturētajām personām ir pats

būtiskākais. Savukārt Saeima norāda, ka Aizturēto turēšanas

likuma pārejas noteikumu 1. punkts nekādā veidā nepasliktinot

personu tiesisko situāciju un pieņemts, rēķinoties ar pieejamiem

finanšu līdzekļiem.

Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkts

attiecas uz likuma 2. panta otro daļu, 7. panta trešo daļu un

piekto daļu. 2. panta otrajā daļā noteikts, kādas telpas ir

iekārtojamas īslaicīgās aizturēšanas vietās. Savukārt 7. panta

trešajā daļā noteiktas prasības attiecībā uz kameru lielumu, bet

piektajā daļā - kameru labiekārtošanas prasības. Minētās normas

no pamattiesību viedokļa ir vienas no nozīmīgākajām visā

Aizturēto turēšanas likumā, jo nosaka minimālās aizturēto personu

cilvēktiesību aizsardzības garantijas. Savukārt pārejas noteikumu

1. punkts pieļauj iespēju, ka līdz pat 2013. gada 31. decembrim

īslaicīgās aizturēšanas vietas var neatbilst šiem minimālajiem

cilvēktiesību standartiem.

14.1. Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1.

punkta sākotnējā redakcija paredzēja, ka "šā likuma 2. panta

otrajā daļā un 7. panta trešajā un piektajā daļā noteiktās

prasības izpildāmas līdz 2008. gada 31. decembrim". 2008. gada

18. decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījums Aizturēto personu

turēšanas kārtības likumā", pagarinot minētajā normā noteikto

pārejas periodu par pieciem gadiem, proti, līdz 2013. gada 31.

decembrim. No likuma anotācijas izriet, ka īslaicīgās

aizturēšanas vietu sakārtošana atbilstoši cilvēktiesību prasībām

esot laikietilpīgs process. Bez tam šo vietu labiekārtošanai

piešķirtie līdzekļi esot novirzīti citiem mērķiem (sk.

likumprojekta "Grozījums Aizturēto personu turēšanas kārtības

likumā" anotāciju

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/9075F91CE9156A9DC225750B005465DE?OpenDocument,

aplūkota 2010. gada 7. decembrī).

Tiesībsargs laika posmā no 2008. gada februāra līdz 2010. gada

martam ir konstatējis, ka īslaicīgās aizturēšanas vietas

neatbilst minimālajām cilvēktiesību aizsardzības prasībām.

Piemēram, minētajās vietās nav dabīgās ventilācijas un dienas

gaismas; nav ierīkoti pastaigu laukumi vai arī ieslodzītajām

personām netiek nodrošinātas pastaigas svaigā gaisā; kamerās nav

pieejams dzeramais ūdens; gultu (lāvu) ir par maz, tāpēc vairākas

personas var uz tām gulēt tikai pēc kārtas; nav izveidotas

atsevišķas dušas telpas; kamerās nav galdu, krēslu un solu. Bez

tam sanitārais mezgls atsevišķos gadījumos nav nodalīts no

pārējās telpas vai kamerā vispār nav izveidots. Šādā gadījumā

sanitārā mezgla funkciju pildot kameras stūrī novietotie spaiņi

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 87. -132. lpp.).

Izmantojot apmeklējumu laikā iegūto informāciju, Tiesībsargs

vērsās Saeimā ar priekšlikumu par Aizturēto turēšanas likuma

pārejas noteikumu 1. punkta izslēgšanu. Šis Tiesībsarga

priekšlikums tika vērtēts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un

korupcijas novēršanas komisijas 2009. gada 4. novembra sēdē, kurā

piedalījās arī Iekšlietu ministrijas un Finanšu ministrijas

pārstāvji. Komisija Tiesībsarga priekšlikumu noraidīja un kā

noraidījuma pamatojumu minēja priekšlikuma neatbilstību Saeimas

kārtības ruļļa prasībām, proti, priekšlikumā nebija norādīts

nepieciešamo finanšu līdzekļu avots (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 43. un 44. lpp.).

Tiesībsarga likuma 12. panta 8. punktā kā viens no vairākiem

Tiesībsarga uzdevumiem ir minēts uzdevums sniegt Saeimai,

Ministru kabinetam, pašvaldībām vai citām iestādēm ieteikumus par

tiesību aktu izdošanu vai grozīšanu. Tiesībsarga biroja likuma

projekta anotācijā expressis verbis tika norādīts, ka

Tiesībsargs ir apveltīts ar plašu kompetenci un tam jākļūst par

efektīvu cilvēktiesību aizsardzības instrumentu Saeimas rokās

(sk. Tiesībsarga biroja likuma projekta anotāciju

http://helios-web.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP0858_0, aplūkota 2010.

gada 7. decembrī). Tātad, ievērojot Tiesībsarga likumā

noteikto, arī Saeimai ir pienākums pēc iespējas rūpīgāk izvērtēt

Tiesībsarga sniegtos ieteikumus par nepieciešamību grozīt vai

pieņemt jaunus tiesību aktus cilvēktiesību īstenošanas,

nodrošināšanas vai aizsardzības jautājumos. Likumdevēja un

nacionālā cilvēktiesību aizsardzības mehānisma - Tiesībsarga -

mijiedarbībai jābūt vērstai uz to, lai efektīvi izskaustu

cilvēktiesību aizsardzības jomā konstatētās tiesību aktu

nepilnības.

Nebūtu pieļaujama tāda prakse, ka Saeimas komisija pēc būtības

nevērtē Tiesībsarga sagatavotos ieteikumus, aizbildinoties ar to

neatbilstību Saeimas kārtības rullī likumprojektam izvirzītajām

prasībām un norādot, ka tajos nav ietverts ieteikumu īstenošanai

nepieciešamo finanšu līdzekļu avots. Visupirms jau pašas Saeimas

pienākums ir gādāt par to, lai pastāvošā tiesiskā sistēma pilnībā

atbilstu pamattiesību vai cilvēktiesību prasībām.

14.2. Komitejas ziņojumos norādītās īslaicīgās

aizturēšanas vietu neatbilstības minimālajiem cilvēktiesību

aizsardzības standartiem būtībā sakrīt ar Tiesībsarga konstatēto

[sk., piemēram, Report to the Latvian Government on the visit

to Latvia carried out by the European Committee for the

Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or

Punishment (CPT) from 27 November to 7 December 2007, paras. 31 -

33].

Tiesībsarga pieteikumā un Komitejas ziņojumos norādītajām

nepilnībām analoģiskas nepilnības ir konstatētas arī

administratīvo tiesu nolēmumos. Piemēram, Administratīvās

apgabaltiesas 2009. gada 14. septembra spriedumā lietā Nr.

A42583206 un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) 2010. gada

9. jūnija spriedumā lietā Nr. SKA-126/2010 tika vērtēta

īslaicīgās aizturēšanas vietās valdošo apstākļu atbilstība

minimālajiem cilvēktiesību aizsardzības standartiem. Pieteicējs

šajā lietā norādīja vairākus apstākļus, kuru dēļ viņa uzturēšanās

īslaicīgās aizturēšanas vietas kamerā esot uzskatāma par

neatbilstošu Satversmes 95. panta un Konvencijas 3. panta

prasībām.

Administratīvā apgabaltiesa par būtisku cilvēktiesību

aizskārumu atzina tikai ikdienas pastaigu ilgstošu

nenodrošināšanu un šajā sakarā piešķīra personai kompensāciju par

morālo kaitējumu 1000 latu apmērā. Senāts minēto spriedumu

atcēla, citastarp atzīstot, ka apgabaltiesa nepamatoti izdarījusi

secinājumu par katru īslaicīgās aizturēšanas vietas apstākli

atsevišķi. Proti, tajos gadījumos, kad katrs apstāklis pats par

sevi nerada būtisku cilvēktiesību aizskārumu un Satversmes 95.

panta pārkāpumu, tiesai ir jāvērtē, vai apstākļi, kas tiek atzīti

par pierādītiem, kopumā neveido būtisku cilvēktiesību aizskārumu

un Satversmes 95. panta pārkāpumu (sk. Administratīvās

apgabaltiesas 2009. gada 14. septembra spriedumu lietā Nr.

A42583206 un Senāta 2010. gada 9. jūnija spriedumu lietā Nr.

SKA-126/2010 lietas materiālu 1. sēj. 163. - 184. lpp.).

Attiecībā uz personu turēšanas apstākļiem īslaicīgās

aizturēšanas vietās var uzskatīt, ka arī pati valsts atsevišķos

gadījumos tos atzīst par neatbilstošiem Konvencijas 3. panta

prasībām. Piemēram, ECT ir ierosinājusi vairākas lietas, kurās

personas norādījušas uz īslaicīgās aizturēšanas vietu apstākļu

neatbilstību Konvencijas prasībām. Latvijas valdība šajās lietās

ir panākusi mierizlīgumus, un personām kompensācijā izmaksāti

attiecīgi 4000 un 5000 eiro (sk. ECT lēmumus lietās:

Sergejs Talankovs v. Latvia, no. 5001/04, 4 January 2008, un

Aleksejs Radiņš v. Latvia, no. 31849/03, 16 March 2010).

Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkts līdz

2013. gada 31. decembrim pieļauj īslaicīgās aizturēšanas vietās

tādus apstākļus, kas neatbilst Satversmes 95. pantam, kā arī

starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības standartiem. Minētā

norma paredz personām vēl lielāku pamattiesību aizskārumu, jo

ļauj ilgākā laika posmā neveikt nekādus uzlabojumus, kas novērstu

nepieņemamu uzturēšanās apstākļu kopumu īslaicīgās aizturēšanas

vietās.

Nenodrošinot īslaicīgās aizturēšanas vietu atbilstību

cilvēktiesību aizsardzības standartiem, valstij ilgtermiņā

neizbēgami rodas arī citi izdevumi. Tie visupirms ir saistīti ar

kompensāciju izmaksām, ko personai nacionālā līmenī piešķir

administratīvās tiesas, bet starptautiskā līmenī - cilvēktiesību

aizsardzības institūcijas, kuru kompetenci ir atzinusi Latvijas

Republika.

15. Saeima Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu

1. punkta pieņemšanu pamato ar argumentu, ka likumā paredzēto

standartu ieviešana prasa apjomīgus īslaicīgās aizturēšanas vietu

labiekārtošanas darbus un būtiskus finanšu izdevumus.

No Iekšlietu ministrijas sniegtās informācijas un

likumprojekta "Aizturēto personu turēšanas kārtības likums"

anotācijas redzams, ka 2005., 2006. un 2007. gadā īslaicīgās

aizturēšanas vietu labiekārtošanai kopumā tika piešķirti 339

182,15 lati, tātad ievērojami mazāka summa par likumprojekta

anotācijā paredzēto. Savukārt 2008. un 2009. gadā šim mērķim

netika piešķirti nekādi līdzekļi, bet 2010. gadā plānoto 272 428

latu vietā tika piešķirti vien 7789 lati. Līdz ar to 2008., 2009.

un 2010. gadā saņemtais finansējums ir bijis mazāks nekā viens

procents no plānotā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 48. - 49.

lpp. un likumprojekta "Aizturēto personu turēšanas

kārtības likums" anotāciju

http://helios-web.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP1364_0, aplūkota 2010.

gada 7. decembrī).

Attiecībā uz notiesāto personu tiesībām ir atzīts, ka valstij

nav tiesību, aizbildinoties ar ekonomiska rakstura apsvērumiem,

atteikties no tās pamatpienākuma izpildes, ja tā rezultātā netiek

ievērotas minimālās cilvēktiesību aizsardzības prasības. Resursu

nepietiekamības problēma valstij iespēju robežās jārisina ar

citām metodēm (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 9.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.2., 8.3. un 11.

punktu). Minētie secinājumi vienlīdz ir attiecināmi arī uz

personām, kuras atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietās.

ECT, vērtējot valsts atbildību par Konvencijas 3. panta

pārkāpumiem, ir noraidījusi argumentus par valstij pieejamiem

finanšu līdzekļiem, atzīstot, ka to trūkums nevar attaisnot tik

sliktus apstākļus ieslodzījuma vietās, kas pārkāpj Konvencijas 3.

panta prasības (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās:

Poltoratskiy v. Ukraine, no. 38812/97, 29

April 2003, para. 148; Iovchev v. Bulgaria no. 41211/98, 2

February 2006, para. 136, un Bazjaks v. Latvia, no.

71572/01, 19 October 2010, para. 111).

Līdzīgi Pakta 10. pants paredz valstij pienākumu arī tad, ja

tai ir ekonomiskas grūtības, tomēr dot ieslodzītajām personām

minimālās cilvēktiesību aizsardzības garantijas (sk. Nowak M.,

p. 250).

Tāpat arī Senāts ir atzinis, ka valsts budžeta līdzekļu

trūkums nevar kalpot par attaisnojumu Satversmes 95. pantā

noteikto pamattiesību neievērošanai attiecībā uz personām, kuras

atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietās (sk. Senāta 2010. gada

6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-160/2010 19. punktu un 2010.

gada 9. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-126/2010 14. punktu

www.at.gov.lv, aplūkots 2010. gada 14. decembrī, un lietas

materiālu 1. sēj. 181. lpp.).

Viens no galvenajiem Aizturēto turēšanas likuma pieņemšanas

mērķiem bija nodrošināt minimālajiem cilvēktiesību standartiem

atbilstošus sadzīves apstākļus īslaicīgās aizturēšanas vietās

(sk. likumprojekta "Aizturēto personu turēšanas

kārtības likums" anotāciju). Savukārt Saeimas rīcība, lemjot

par finansējuma piešķiršanu sadzīves apstākļu uzlabošanai

īslaicīgās aizturēšanas vietās saskaņā ar likumā noteiktajām

prasībām, nav bijusi pienācīga. Pat pēc pārejas perioda

pagarināšanas līdz 2013. gada 31. decembrim nav ievērots

plānotais līdzekļu piešķiršanas grafiks.

Fakts, ka līdzekļi netika piešķirti atbilstoši plānotajam

grafikam, Satversmes tiesai rada bažas par to, ka arī pirms pašām

termiņa beigām, 2013. gada nogalē, būs nepieciešams atkal lemt

par tā pagarināšanu, jo īslaicīgās aizturēšanas vietas vēl

joprojām nebūs sakārtotas atbilstoši likuma prasībām. Situācija,

kuru pieļauj Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1.

punkts, pastāv jau ilgi, un būtiski uzlabojumi šajā laikā nav

veikti. Pie tam, pamatojoties uz minēto normu, pašreizējā

situācija var saglabāties vēl trīs turpmākos gadus. Šāda

likumdevēja rīcība acīmredzami neatbilst Satversmei.

Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

ka Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkts

neatbilst Satversmes 95. pantam.

16. Konstatējot Aizturēto turēšanas likuma pārejas

noteikumu 1. punkta neatbilstību kaut vienai augstāka juridiskā

spēka tiesību normai, tas atzīstams par prettiesisku. Līdz ar to

nav nepieciešams izvērtēt tā atbilstību Satversmes 1. pantam.

17. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi.

17.1. Izskatāmajā lietā Aizturēto turēšanas likuma 7.

panta piektās daļas 1. punkta vārdu un skaitļa "ar sienu, kuras

augstums nepārsniedz 1,2 metrus" tūlītēja spēka zaudēšana ir

pieļaujama, jo minētā norma neparedz nekādu cilvēktiesību

aizsardzības minimālo standartu. Pēc tās spēka zaudēšanas

Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1. punkts

paredzēs, ka kamerā ierīko "ūdensvadam pieslēgtu sanitāro mezglu,

kas no pārējās telpas ir norobežots".

Vienlaikus Satversmes tiesa uzskata, ka Saeimai ir pienākums

pieņemt Aizturēto turēšanas likuma 7. panta piektās daļas 1.

punktu jaunā redakcijā. Šai normai ir jāparedz minimālās

aizturēto personu privātuma aizsardzības garantijas, kas būtu

taisnīgi līdzsvarotas ar citu personu un sabiedrības drošības

apdraudējuma novēršanas pasākumiem.

Savukārt pieņemtā regulējuma īstenošanas termiņš nosakāms līdz

2012. gada 1. janvārim, un šajā laikā saglabājams vismaz

pašreizējais aizturēto personu privātuma aizsardzības

līmenis.

17.2. Lemjot par Aizturēto turēšanas likuma pārejas

noteikumu 1. punkta spēka zaudēšanu, Satversmes tiesa ņem vērā,

ka īslaicīgās aizturēšanas vietu stāvoklis ir neapmierinošs un šā

punkta tūlītēja spēka zaudēšana varētu apdraudēt

tiesībaizsardzības iestāžu, piemēram, vispārējās jurisdikcijas

tiesu, prokuratūras un valsts policijas, efektīvu darbību. Proti,

pēc Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkta

tūlītējas spēka zaudēšanas varētu izveidoties tāda situācija, ka

valstī vairs nav pietiekami daudz īslaicīgās aizturēšanas vietu,

kurās būtu pieļaujama aizturēto personu ievietošana. Līdz ar to

ir nepieciešams laiks minēto trūkumu novēršanai.

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka gadījumos, kad

tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana būtu vēl vairāk

neatbilstoša Satversmei nekā šīs pašas normas atstāšana spēkā, ir

iespējams noteikt sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu, 2008. gada 21. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu un 2010. gada 9. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 16. punktu).

Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32.

panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā

par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad Saeima to vietā

pieņems jaunas normas, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16.

decembrasprieduma lietā Nr.

2005-12-0103

25. punktu).

No vienas puses, īslaicīgās aizturēšanas vietu labiekārtošanas

jautājumiem vairāku gadu garumā patiešām nav pievērsta pietiekama

uzmanība un nav piešķirts to labiekārtošanai nepieciešamais

finansējums. Šādā veidā tika skartas vairāku desmitu tūkstošu

personu tiesības. No otras puses, Iekšlietu ministrijas sniegtā

informācija liecina, ka Aizturēto turēšanas likuma 2. panta

otrajā daļā un 7. panta trešajā un piektajā daļā noteikto prasību

izpildei nepieciešami vairāk nekā trīs miljoni latu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 49. lpp.). Pie tam veicamo

uzlabojumu apjoms ir ievērojams un prasa attiecīgo pasākumu plāna

izstrādi atbilstoši piešķirtajam finansējumam. Proti, īslaicīgās

aizturēšanas vietu labiekārtošanas projektu izstrādāšanai,

pienācīgai Publisko iepirkumu likumā noteikto procedūru veikšanai

un attiecīgo darbu īstenošanai ir nepieciešams zināms laiks.

Atbilstoši Satversmei likumdevējs ir tas, kurš izšķir

nozīmīgus valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus, tostarp lemj

par valsts budžeta jautājumiem (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 35.3. punktu). Satversmes tiesai iespēju robežās

jāatturas no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri būtu finansiāli vai

organizatoriski grūti izpildāmi.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Satversmes tiesa atzīst, ka

Aizturēto turēšanas likuma pārejas noteikumu 1. punkts zaudē

spēku no 2012. gada 1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1. Atzīt Aizturēto personu turēšanas

kārtības likuma 7. panta piektās daļas 1. punkta vārdus un

skaitli "ar sienu, kuras augstums nepārsniedz 1,2 metrus" par

neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 95. pantam.

2. Atzīt Aizturēto personu turēšanas

kārtības likuma pārejas noteikumu 1. punktu par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 95. pantam un spēku zaudējušu no

2012. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris