271. pants
ļaujot tiesai vai izmeklēšanas tiesnesim,

izvērtējot katru konkrēto situāciju un apsūdzētā personību,

noteikt individuālus ierobežojumus tiesībām tikties ar

radiniekiem vai citām personām. Šajās normās ietvertais

regulējums esot pietiekams, lai sasniegtu leģitīmo mērķi,

nepieļautu liecību saskaņošanu un saskarsmi ar noziedzīgo vidi.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ne visas personas, ar kurām

apsūdzētais varētu vēlēties tikties, ir liecinieki vai var

palīdzēt viņam bēgt. Tātad tikšanās ar šādām personām nemaz

nevarot apdraudēt izmeklēšanu. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka

ikviena situācija jāizvērtē individuāli un "nevar vadīties pēc

maksimāliem standartiem". Turklāt ierobežojums esot būtisks un

neatbilstošs mērķim situācijās, kad izmeklēšana ir pabeigta, it

īpaši pēc tam, kad ir taisīts pirmās instances tiesas

spriedums.

Konstitucionālajā sūdzībā minēts,

ka Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas

Rec (2006) 2 par Eiropas Cietumu noteikumiem (turpmāk -

Eiropas Cietumu noteikumi) 24.4. punkts noteic: ieslodzījuma

laikā tikšanās kārtībai vajadzētu būt tādai, lai ieslodzītie

varētu saglabāt un uzturēt ģimenes attiecības. No Eiropas Cietumu

noteikumu komentāriem izrietot, ka tikšanās varētu un tai

vajadzētu ilgt 72 stundas. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksi, Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka atsevišķos

gadījumos ilgstošās tikšanās aizliegums varētu būt pamatots, taču

nevajadzētu visām apcietinājumā esošām personām to piemērot

"automātiski".

Konstitucionālajā sūdzībā

norādīts, ka apstrīdētā norma tiek piemērota arī gadījumos, kad

persona savu vainu ir atzinusi un apelācijas un kasācijas sūdzību

iesniegusi nevis šī persona, bet gan līdzapsūdzētais. Šādā

situācijā neesot pamata apgalvot, ka apsūdzētais, kurš savu vainu

ir atzinis, apdraudēs izmeklēšanas intereses. Tāpat Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka viņa gadījumā līdzapsūdzētā arī atrodas

apcietinājumā, savukārt viņa māte, sieva un meita nav ne

liecinieces, ne apsūdzētās. Pieteikuma iesniedzējam apcietinājumu

tiesa ir piemērojusi, jo uzskatījusi par reālu risku, ka viņš var

izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tomēr neesot pamata

uzskatīt, ka ilgstoša tikšanās ar māti, sievu vai meitu varētu

radīt jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risku.

3. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka

konstitucionālā sūdzība nav pamatota un apstrīdētā norma atbilst

Satversmei.

Saeima norāda, ka apcietinātās

personas, - tāpat kā brīvības atņemšanas vietā esošas notiesātās

personas - nošķiršana no ģimenes un stress, kas izriet no šādas

situācijas, ir neatņemama brīvības atņemšanas vietas iezīme.

Tātad vispārēji ierobežojumi attiecībā uz tikšanos ar tuviem

radiniekiem un draugiem esot saprātīgi un neesot vērtējami kā

iejaukšanās notiesāto un apcietināto personu ģimenes dzīvē. No

apcietinājuma jēgas izrietot tas, ka attiecīgo personu ģimenes

dzīve ir būtiski ierobežota, proti, apcietināto personu tiesības

uz ģimenes dzīvi (arī tiesības satikties ar ģimenes locekļiem)

nav tādas pašas kā brīvībā esošām personām.

Apstrīdētās normas mērķis esot

nepieļaut aizdomās turētās personas vai apsūdzētās personas

nelikumīgu iejaukšanos kriminālprocesā un tādējādi nodrošināt

objektīvu lietas izmeklēšanu un objektīva nolēmuma pieņemšanu,

vainīgo personu saucot pie kriminālatbildības. Līdz ar to

apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt

Satversmes 116. pantā noteikto konstitucionālo vērtību -

sabiedrības drošību.

Saeima norāda, ka apcietinājums ir

bargākais no iespējamiem drošības līdzekļiem un tas, atšķirībā no

brīvības atņemšanas soda, ir īslaicīgs. Ilgstošas tikšanās mērķis

esot palīdzēt notiesātajai personai saglabāt saikni ar tuviem

radiniekiem ilgstošas atšķirtības situācijā, kas radusies

brīvības atņemšanas soda izciešanas dēļ. Apcietinājuma gadījumā

šādas nepieciešamības neesot apcietinājuma īslaicīgā rakstura

dēļ.

Turklāt atšķirība starp

apcietinātajām un notiesātajām personām jautājumā par tiesībām uz

ilgstošu tikšanos esot pamatota, jo notiesātās personas gadījumā

jau ir nodrošināts krimināltiesisko attiecību taisnīgs

noregulējums un sabiedrības drošība, notiesātajam tiekoties ar

plašāku personu loku ilgākā laika posmā, netiek apdraudēta.

Savukārt attiecībā uz apcietinājumā esošām personām vēl neesot

stājies spēkā galīgs tiesas nolēmums krimināllietā. Tāpēc

izmeklēšanas interesēs esot nepieciešams ierobežot apcietināto

personu kontaktus ar ģimenes locekļiem un citām personām. Tas

attiecoties arī uz personām, kurām apcietinājums piemērots ar

pirmās instances vai apelācijas instances tiesas spriedumu. Šos

spriedumus saskaņā ar Kriminālprocesa likumu varot pārsūdzēt,

tātad, iekams spriedums nav stājies spēkā, kriminālprocess

konkrētajā lietā neesot noslēdzies un neesot izslēgts, ka

apsūdzētais šajās procesuālajās stadijās varētu to ietekmēt.

Saeima norāda, ka, paredzot

apcietinātajai personai tiesības uz tikšanos bez ieslodzījuma

vietas administrācijas pārstāvja klātbūtnes, pastāvētu risks, ka

tikšanās laikā apcietinātā persona var izpaust kriminālprocesā

neiesaistītai personai izmeklēšanas noslēpumu vai citu

informāciju (tostarp dot norādījumus liecinieku ietekmēšanai),

tādējādi apdraudot kriminālprocesa novešanu līdz likumā

paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam

noregulējumam.

Turklāt ilgstošās tikšanās

nodrošināšanai nepietiekot tikai ar to, ka tiktu mainīts

regulējums par tikšanās ilgumu un cietuma administrācijas

pārstāvja klātbūtni. Ilgstošās tikšanās nodrošināšanai esot

nepieciešamas speciāli iekārtotas telpas, kā arī speciālu

apstākļu radīšana, kas, no vienas puses, nodrošinātu ieslodzījuma

vietas režīma saglabāšanu, bet, no otras puses, neradītu

diskomforta sajūtu ieslodzītajam un viņa ģimenes locekļiem. Līdz

ar to ilgstošās tikšanās nodrošināšanai būtu nepieciešama gan

ieslodzījuma vietu pārveidošana, gan arī zināmi finanšu resursi

un laiks. Saeima, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumu lietā Dickson v. United Kingdom, uzsver, ka

Latvijas starptautiskās saistības neuzliek valstij par pienākumu

nodrošināt apcietinātajiem ilgstošas tikšanās ar ģimenes

locekļiem. Minētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot

norādījusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pat

notiesātajam neizriet tiesības uz ilgstošo tikšanos.

Komentējot Eiropas Cietumu

noteikumu komentāros norādīto, Saeima skaidro, ka Eiropas Cietumu

noteikumu 24.2. punkts paredzot iespēju ierobežot

apcietināto personu tiesības uz privāto dzīvi, lai nodrošinātu

kriminālprocesa intereses. Turklāt Eiropas Cietumu noteikumu

komentāros teikts, ka ilgstošās tikšanās būtu jānodrošina

ieslodzītajiem, kad vien tas iespējams. Latvijā šis ieteikums

esot arī realizēts, proti, notiesātajiem ir garantētas tiesības

uz ilgstošo tikšanos.

Saeima secina, ka, ņemot vērā

apcietinājuma piemērošanas mērķi, apstrīdētajā normā ietvertie

ierobežojumi ir samērīgi, jo tā esot vienīgā iespēja novērst

apdraudējumu krimināllietas objektīvai izmeklēšanai un taisnīgai

iztiesāšanai.

4. Tieslietu

ministrija kā pieaicinātā persona uzskata, ka apstrīdētā

norma nav pretrunā ar Satversmes 96. pantu. Tieslietu

ministrijas argumenti, ar kuriem tiek pamatots šāds viedoklis,

sakrīt ar Saeimas argumentiem.

Papildus Tieslietu ministrija ir

uzsvērusi, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 272. pantu

apcietinājums tiek piemērots tikai īpašos gadījumos, ja ir

pamatotas aizdomas, ka persona varētu izdarīt jaunus noziegumus,

traucēt izmeklēšanu vai izvairīties no tās, vai, ja persona

izdarījusi sevišķi smagu noziegumu un pastāv likumā noteiktie

apstākļi. Izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā vai tiesa

tiesvedības stadijā pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas par

apcietinājuma piemērošanu uzklausa apcietinātā viedokli, izvērtē

izmeklētāja vai prokurora priekšlikumus, ņem vērā noziedzīgā

nodarījuma raksturu un apcietināšanas iemeslu. Tātad tiesa vai

izmeklēšanas tiesnesis pirms apcietinājuma piemērošanas

izvērtējot, vai apcietinājuma piemērošana ir objektīva

nepieciešamība un vai tā ir lietderīga, un apcietinājumu

piemērojot tikai tādos gadījumos, ja persona varētu ietekmēt

kriminālprocesu vai izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu.

Tieslietu ministrija norāda, ka

ilgstošās tikšanās netiekot atļautas arī personām, kurām

apcietinājums noteikts ar pirmās instances vai apelācijas

instances tiesas spriedumu. Tiesa, piemērojot apcietinājumu

tiesvedības stadijā, ņemot vērā tos pašus faktorus, ko ņem vērā

izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas stadijā. Apcietinājuma

piemērošana gadījumos, kad tiesa noteikusi personai brīvības

atņemšanas sodu, neesot obligāta, un apcietinājumu piemērojot

tikai tad, ja persona var ietekmēt kriminālprocesu vai izdarīt

jaunu noziedzīgu nodarījumu vai ja persona izdarījusi sevišķi

smagu noziegumu un pastāv likumā noteiktie apstākļi. Turklāt

apelācijas instances tiesā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

551. panta pirmās daļas 5. punktu un 560. panta

otro daļu varot pieteikt jaunus pierādījumus, kā arī lūgt

nopratināt personas, kuras nav nopratinātas pirmās instances

tiesā. Līdz ar to pastāvot iespēja, ka apsūdzētā persona var

ietekmēt kriminālprocesu līdz brīdim, kad sākas lietas

izskatīšana apelācijas instances tiesā, ja pirmās instances

tiesas taisījusi notiesājošu spriedumu.

Tieslietu ministrija arī norāda,

ka notiesātajiem, izņemot notiesātos atklātajos cietumos, kur nav

noteikti ierobežojumi, esot tiesības uz trim līdz astoņām

ilgstošās tikšanās reizēm gadā, proti, vidēji uz vienu tikšanos

pusotrā līdz četros mēnešos. Tāpēc esot pamatoti un samērīgi

apcietinātajām personām, ņemot vērā apcietinājuma laiku, kas

nedrīkst pārsniegt attiecīgi 3, 9, 12 un 24 mēnešus, nenoteikt

tiesības uz ilgstošu tikšanos. Tieslietu ministrija arī informē,

ka Igaunijā līdzīgi kā Latvijā ilgstošas tikšanās ar ģimenes

locekļiem esot paredzētas tikai brīvības atņemšanas iestādē

esošām notiesātām personām, bet neesot paredzētas apcietinātām

personām.

5. Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) kā pieaicinātā persona

uzskata, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes

96. pantā garantētās tiesības. Tiesībsargs īpaši uzsver, ka

būtu nepieciešams izvērtēt katru situāciju individuāli, jo ne

vienmēr ir pamats uzskatīt, ka apcietinātās personas tikšanās ar

radiniekiem varētu apdraudēt izmeklēšanas intereses. Kā liecina

prakse, persona apcietinājumā varot atrasties pat trīs gadus.

Tiesībsargs norāda uz gadījumu, kad persona apcietinājumā bijusi

ilgāk nekā 30 mēnešus un visu šo laiku nevienu reizi neesot

varējusi tikties ar savu laulāto vienatnē.

6. Ieslodzījuma vietu

pārvalde informē par ieslodzījuma vietās esošajām

apcietinātajām personām. No 1892 apcietinātajiem, kas

2009. gada 1. janvārī atradās ieslodzījuma vietās,

attiecīgi pirmstiesas apcietinājumā bija 451 persona, 478

personas bija apcietinātie, kuru krimināllietu izmeklēšana bija

pabeigta un lieta nodota pirmās instances tiesai, 548 personas

gaidīja sprieduma izskatīšanu apelācijas kārtībā, 47 personas

gaidīja sprieduma izskatīšanu kasācijas kārtībā, 246 personas

gaidīja sprieduma stāšanos likumīgā spēkā un 122 personas bija

citu kategoriju apcietinātie.

Ieslodzījuma vietu pārvalde arī

norāda, ka ilgstošās tikšanās telpas esot visās ieslodzījuma

vietās, izņemot Olaines cietumu un Vecumnieku cietumu, kā arī

informē par šādu telpu skaitu katrā ieslodzījuma vietā. Vidēji 50

procenti notiesāto izmantojot ilgstošās satikšanās telpas, un šīs

telpas gandrīz nepārtraukti esot aizņemtas. Papildu ilgstošās

tikšanās telpas praktiski neesot iespējams izveidot nepietiekamā

finansējuma dēļ.

Šobrīd neviens normatīvais akts

nenosakot, kā iekārtojamas īslaicīgās tikšanās telpas. Līdz ar to

tikšanās telpu iekārtojums dažādās ieslodzījuma vietās varot

atšķirties. Tomēr visās ieslodzījuma vietās, izņemot Cēsu

audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem, īslaicīgās tikšanās telpa

esot sadalīta divās daļās ar multipleksstikla sienu. Vienā telpas

pusē atrodoties apcietinātie, bet otrā - apmeklētāji. Abās telpas

pusēs esot izveidotas kabīnes, kas aprīkotas ar telefona aparātu,

ar kura palīdzību apcietinātais sarunājas ar savu apmeklētāju.

Katrā ieslodzījuma vietā esot četras līdz astoņas kabīnes.

Ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvis, kas uzrauga

tikšanās norisi, atrodoties speciālā telpā, kas no pārējās telpas

ir atdalīta ar multipleksstikla sienu. No šīs telpas esot redzami

gan apcietinātie, gan apmeklētāji. Turklāt ieslodzījuma vietas

administrācijas pārstāvja telpa esot aprīkota ar ierīci, kura

ļauj noklausīties to, kas tiek runāts jebkurā kabīnē, netraucējot

sarunu.

Secinājumu

daļa

7. Satversmes tiesa secina,

ka lēmumā par lietas ierosināšanu ir ieviesusies tehniska kļūda.

Proti, lēmuma nosaukumā nav norādīta Apcietinājumā turēšanas

kārtības likuma 13. panta daļa, kurā ietverta apstrīdētā norma,

tas ir, 6. punkts, kā arī nav norādīts cietuma veids.

Līdz ar to lietas nosaukums

izsakāms šādā redakcijā:- "Par Apcietinājumā turēšanas kārtības

likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdu "stundu ilgu" un

"izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē"

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam".

8. Satversmes