8. pants
ir saistīts arī ar Regulu 2016/679. Tādējādi nosacījumi,

ar kādiem īstenojamas personas tiesības uz savu personas datu

aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējs tiesību princips, kas

ietverts Hartas 8. pantā, bija paredzēti gan Direktīvā 95/46/EK,

gan Regulā 2016/679 (sk. Direktīvas 95/46/EK ievada 10.

apsvērumu un Regulas 2016/679 ievada 1., 2. un 4. apsvērumu; sk.

arī Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma

apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un C-139/01

"Österreichischer Rundfunk u. c." 68. punktu).

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka Hartas 8.

pantā ietvertās personas tiesības uz savu datu aizsardzību kā

Eiropas Savienības vispārējs tiesību princips tiek nodrošinātas

galvenokārt tādējādi, ka jebkurai personas datu apstrādei ir

jāatbilst, pirmkārt, Direktīvas 95/46/EK 6. pantā vai Regulas

2016/679 5. pantā minētajiem datu kvalitātes principiem un,

otrkārt, vienam no šīs direktīvas 7. pantā vai šīs regulas 6.

pantā norādītajiem principiem, saskaņā ar kuriem datu apstrāde

atzīstama par likumīgu (sk. Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada

20. maija sprieduma apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un

C-139/01 "Österreichischer Rundfunk u. c." 65. punktu

un Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 16. janvāra sprieduma

lietā C-496/17 "Deutsche Post" 57. punktu).

Minētajās Direktīvas 95/46/EK un Regulas 2016/679 normās ir

konkretizēti tādi personas datu apstrādes principi kā likumīgums,

godprātība, pārredzamība, nolūka ierobežojumi, datu minimizēšana,

precizitāte, glabāšanas ierobežojums, kā arī pārskatatbildība. Šo

principu saturu Direktīvā 95/46/EK un Regulā 2016/679 raksturo

kontinuitāte (sk. Regulas 2016/679 ievada 9. apsvērumu,

Eiropas Komisijas 2012. gada 25. janvāra paskaidrojošo rakstu par

Vispārīgās datu aizsardzības regulas projektu un Eiropas

Savienības Padomes 2016. gada 3. maija paskaidrojošo rakstu par

nostāju Nr. 6/2016; sal. sk. arī Eiropas Savienības Tiesas

2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā C-311/18 "Facebook

Ireland un Schrems" 71. punktu un 2021. gada 17. jūnija

sprieduma lietā C-597/19 "M.I.C.M." 107.

punktu).

15.2.2. Atbilstoši Direktīvas 95/46/EK 2. panta

"a" punktam un Regulas 2016/679 4. panta 1. punktam

personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz

identificētu vai identificējamu fizisko personu. Identificējama

fiziskā persona ir tāda persona, kuru var tieši vai netieši

identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram,

minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru,

atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai

vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās,

fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai

sociālās identitātes faktoriem. Savukārt atbilstoši Direktīvas

95/46/EK 2. panta "b" punktam un Regulas 2016/679 4.

panta 2. punktam apstrāde ir jebkura ar personas datiem vai

personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic

ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, tostarp izpaušana.

Apstrīdētā norma nosaka vispārpieejamas informācijas statusu

citstarp informācijai par transportlīdzekļu vadītājiem

transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem. Saskaņā ar Informācijas atklātības

likuma 10. panta trešo daļu vispārpieejamo informāciju var sniegt

pēc privātpersonas pieprasījuma, kurā informācijas pieprasītājam

nav īpaši jāpamato sava interese par šo informāciju, un tās

saņemšanu pieprasītājam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija

neattiecas uz viņu. Savukārt atbilstoši Ministru kabineta 2014.

gada 25. novembra noteikumu Nr. 725 "Transportlīdzekļu un to

vadītāju valsts reģistrā un traktortehnikas un tās vadītāju

informatīvajā sistēmā esošās informācijas pieprasīšanas

kārtība" 3.1. punktam un Ministru kabineta 2019. gada 30.

aprīļa noteikumu Nr. 185 "Transportlīdzekļu un to vadītāju

valsts reģistra noteikumi" 18. punktam Direkcija

vispārpieejamo informāciju no transportlīdzekļu un to vadītāju

valsts reģistra var sniegt rakstiski, izmantojot elektroniskos

datu nesējus vai tiešsaistes datu pārraidi. Tādējādi apstrīdētā

norma rada jebkurai personai subjektīvas tiesības pieprasīt un

saņemt no Direkcijas transportlīdzekļu un to vadītāju valsts

reģistrā esošo informāciju par transportlīdzekļu vadītājiem

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem.

Ievērojot visu iepriekš minēto, informācija par

identificējamas fiziskās personas vārdu, uzvārdu un tai

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir uzskatāma par

personas datiem, bet to izpaušana - par personas datu apstrādi

Direktīvas 95/46/EK 2. panta un Regulas 2016/679 4. panta

izpratnē. Tā kā Direktīvas 95/46/EK un Regulas 2016/679 noteikumi

par to attiecīgajām darbības jomām nodrošina nepārtrauktību un

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētajā normā

paredzētā personas datu apstrāde ietilpst Regulas 2016/679

materiālās darbības jomā, Satversmes tiesai nerodas šaubas par

to, ka minētā apstrāde ietilpst arī Direktīvas 95/46/EK darbības

jomā (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija

sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points

de pénalité)" 60. un 62.-72. punktu). Uz minēto apstrādi

attiecas Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta "e"

apakšpunkts un Direktīvas 95/46/EK 7. panta "e"

apakšpunkts, saskaņā ar kuru apstrāde ir likumīga, ja un ciktāl

tā ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības

interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās

pilnvaras (sk. turpat 99. punktu). Turklāt atbilstoši

Regulas 2016/679 10. pantam pret minēto datu apstrādi to

saistības ar kriminālpārkāpumiem un attiecīgi īpašas

sensitivitātes dēļ ir nodrošināma lielāka aizsardzība (sk.

turpat 74. un 92.-94. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma, kurā paredzēta

personas datu apstrāde, pēc būtības ir saistīta ar Eiropas

Savienības tiesību aktu - Direktīvas 95/46/EK un vēlāk arī

Regulas 2016/679 - ievērošanu. Tas nozīmē, ka ir piemērojami

Eiropas Savienības vispārējie tiesību principi un, ievērojot

Hartas 51. panta 1. punktā noteikto, arī Harta (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2013. gada 26. februāra sprieduma lietā

C-617/10 "Åkerberg Fransson" 19.-21. punktu un 2017.

gada 9. marta sprieduma lietā C-406/15 "Milkova" 50. un

51. punktu).

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai, konkretizējot

Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību, ir jānodrošina harmonija ar Hartas 8. pantā

atspoguļotajām personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā

Eiropas Savienības vispārēju tiesību principu. Šajā ziņā

Satversmes tiesai jo īpaši jāņem vērā personas datu apstrādes

principi, kuri ietverti Direktīvas 95/46/EK 6. un 7. pantā un

Regulas 2016/679 5. un 6. pantā un kuru ievērošana ietilpst

Satversmes 96. pantā garantēto tiesību tvērumā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2010-51-01 13. punktu un 2019. gada 4. jūnija lēmuma par

jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla

nolēmuma pieņemšanai lietā Nr. 2018-18-01 10.2. punktu).

Šajās Eiropas Savienības tiesību normās noteiktās prasības

atbilst Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām uz privātās

dzīves neaizskaramību un tādējādi stiprina Latviju kā

demokrātisku, tiesisku un uz katram cilvēkam piemītošo cieņu un

brīvību balstītu valsti.

15.3. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

noteiktā informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu

uzskaites punktiem ir saistīta ar personas privāto dzīvi un šīs

informācijas apstrāde, tostarp arī tas, ka šāda informācija tiek

darīta pieejama, ir jāatzīst par iejaukšanos personas privātajā

dzīvē. Tam, vai Direkcija informāciju par personai reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem patiešām ir izpaudusi informācijas

pieprasītājiem, nav izšķirošas nozīmes. Līdz ar pārkāpumu

uzskaites punktu reģistrāciju transportlīdzekļu un to vadītāju

valsts reģistrā attiecīgā persona nokļūst apstrīdētās normas

tvērumā.

Līdz ar to apstrīdētā norma

personai, kurai reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, ierobežo

Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību.

16. Lai izvērtētu Satversmes 96. pantā ietverto

pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro, vai:

1) ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) ierobežojums ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 12.

punktu).

17. Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu, Satversmes tiesa pārbauda, vai likums ir:

1) pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto

kārtību;

2) izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu

prasībām;

3) pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no

tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā

piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta

sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 17. punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2020-31-01 15. punktu).

17.1. Ceļu satiksmes likuma 14.1 pants

likumā tika ietverts ar 2003. gada 8. jūlija likumu

"Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", kas stājās spēkā

2004. gada 1. janvārī. Sākotnēji Ceļu satiksmes likuma

14.1 panta otrā daļa nenoteica, ka informācija, kas

atrodas transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā, ir

vispārpieejama informācija.

Ar 2005. gada 26. maija likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes

likumā" Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrā

daļa tika izteikta jaunā redakcijā, citstarp paredzot arī to, ka

transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā esošā

informācija ir vispārpieejama informācija. Šajā laikā jau bija

stājusies spēkā Ceļu satiksmes likuma 43.1 panta pirmā

daļa, kas noteica, ka transportlīdzekļu un to vadītāju valsts

reģistrā ir iekļaujama arī informācija par pārkāpumu uzskaites

punktiem. Saeima attiecīgo likumprojektu izskatīja trijos

lasījumos. Valsts prezidente 2005. gada 15. jūnijā izsludināja

likumu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 94

normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā.

17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai,

kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan

paredzamai. Proti, tiesību normai jābūt formulētai tik precīzi un

skaidri, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī tā,

lai norma nodrošinātu aizsardzību pret tās patvaļīgu piemērošanu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu).

No apstrīdētās normas un Ceļu satiksmes likuma 43.1

panta pirmās daļas persona, kam ir reģistrēti pārkāpumu uzskaites

punkti, var secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas attiecībā

uz to ir iestājušās. Proti, jebkurai citai personai šādā gadījumā

ir tiesības pieprasīt no Direkcijas informāciju par personu, kam

ir reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti.

Tādējādi apstrīdētās normas formulējums ir pietiekami skaidrs,

persona var izprast tās saturu un paredzēt tās piemērošanas

sekas.

17.3. Vairākas lietā pieaicinātās personas pēc būtības

ir norādījušas, ka likumdevējs neesot vērtējis apstrīdētās normas

atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, konkrētāk - Regulai

2016/679 (sk. L.L.M. Katrīnes Pļaviņas un Mg. iur. Agneses

Bobovičas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 138. lp. un 2. sēj.

6. lp.).

Satversmes 21. pantā ir noteikts, ka iekšējās darbības un

kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli.

Satversmes 21. pantā ir ietverts parlamenta autonomijas princips,

proti, Saeima pati sev nosaka darba kārtību (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 14.

punktu). Līdzsvarojot minēto principu ar varas dalīšanas

principu un tiesiskas valsts principu, Satversmes tiesa 2019.

gada 6. marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 secināja, ka

atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums

izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību

citstarp Eiropas Savienības tiesību normām un saskaņot

likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau

pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja

principam (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma

lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).

Apstrīdētā norma tika pieņemta 2005. gadā, kad Latvija bija

kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti un tai bija saistoša

Direktīva 95/46/EK, kurā konkretizēti personas datu aizsardzības

principi. No attiecīgā likumprojekta izstrādes materiāliem

neizriet, ka likumdevējs būtu konstatējis apstrīdētās normas

saistību ar Eiropas Savienības tiesību normām (sk. 8. Saeimai

2004. gada 30. novembrī iesniegtā likumprojekta Nr. 1028

"Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" anotāciju. Pieejama:

www.saeima.lv; sk. arī 8. Saeimai 2004. gada 30. novembrī

iesniegtā likumprojekta Nr. 1028 "Grozījumi Ceļu satiksmes

likumā" izstrādes dokumentus lietas materiālu 1. sēj.

76.-117. lp.). Tomēr uz apstrīdētajā normā paredzēto personas

datu apstrādi bija attiecināmas personas tiesības uz savu datu

aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējais tiesību princips,

kas konkretizēts Direktīvā 95/46/EK un vēlāk - Regulā

2016/679.

No lietas materiāliem izriet, ka Ceļu satiksmes likuma

14.1 pants tika grozīts ar 2018. gada 12. aprīļa

likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", 12. Saeimai

trešajā lasījumā atbalstot likumprojektu Nr. 1111/Lp12. Pirms

minētā likumprojekta otrā lasījuma Saeimā Satiksmes ministrija

iesniedza priekšlikumu, kas paredzēja apstrīdētajā normā norādīt

to, ka informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu

uzskaites punktiem ir vispārpieejama (sk. Satiksmes

ministrijas 2018. gada 14. februāra vēstuli Nr. 04-011471

"Par priekšlikumiem likumprojektam "Grozījumi Ceļu

satiksmes likumā" (Nr. 1111/Lp12)". Pieejama:

titania.saeima.lv). Minētais priekšlikums tika apspriests

citstarp 12. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un

reģionālās politikas komisijas 2018. gada 20. februāra un 20.

marta sēdēs. Tajās Saeimas Juridiskais birojs un Datu valsts

inspekcija aicināja izvērtēt apstrīdētajā normā paredzētās datu

apstrādes atbilstību Regulas 2016/679 prasībām (sk.

audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Tomēr lietā nav

materiālu, kas norādītu uz to, ka likumdevējs minēto izvērtējumu

būtu veicis.

Satversmes tiesa ir atzinusi: ne katrs likumdošanas procesā

izdarīts pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka

pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai likumdošanas procesā

izdarīta pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt

pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota,

likumdevējs pieņemtu atšķirīgu lēmumu (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.5.

punktu).

Izskatāmajā lietā likumdevējs nebija vērtējis apstrīdētās

normas atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, taču

Satversmes tiesa nav konstatējusi citus pārkāpumus apstrīdēto

normu pieņemšanas procedūrā. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to,

ka apstrīdētajā normā paredzētajai personas datu apstrādei

piemērojamās Eiropas Savienības tiesību normas nebija skaidras un

Satversmes tiesa, vērsdamās Eiropas Savienības Tiesā un uzdodot

jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, uz tām

neattiecināja acte clair doktrīnu (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 4. jūnija lēmuma par jautājumu uzdošanu Eiropas

Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr.

2018-18-01 11. punktu). Tādēļ tas vien, ka likumdevējs nav

vērtējis apstrīdētās normas atbilstību Eiropas Savienības tiesību

normām, izskatāmajā lietā pats par sevi nevar būt pamats atzīt

to, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

nebūtu noteikts ar likumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

ir ievērots samērīguma princips.

Līdz ar to no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

18. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu). Satversmes tiesas

procesā pienākums uzrādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 20.

punktu). Savukārt Satversmes tiesai ir pienākums objektīvi

izvērtēt ne tikai institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

viedokli, bet visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa

esību vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23.

punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir nodrošināt to,

ka ikvienai personai, kurai atbilstoši tai Satversmes 100. pantā

ietvertajām tiesībām uz informāciju ir pamatota un ar ceļu

satiksmes drošību saistīta nepieciešamība pārliecināties, vai

citai personai var uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu, ir iespēja

iegūt ziņas par citai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites

punktiem. Turklāt apstrīdētās normas mērķis esot arī preventīvi

nodrošināt to, ka jebkurš transportlīdzekļa vadītājs ir motivēts

nepieļaut ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus. Tā tiekot uzlabota

ceļu satiksmes drošība. Tādējādi esot uzskatāms, ka apstrīdētajā

normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

citu personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atsevišķā

tiesību normā paredzēti pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu

ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, var tikt atzīti par tādiem,

kas kopā ar citās tiesību normās paredzētiem pasākumiem kalpo

viena virsmērķa - ceļu satiksmes drošības aizsardzība -

sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 18.4. punktu). Arī

apstrīdētajā normā paredzētais pasākums - informācijas par

personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana -

paredzēts tam, lai šī persona atturētos no jaunu pārkāpumu

izdarīšanas ceļu satiksmē, kā arī citas personas atturētos no

šādu pārkāpumu izdarīšanas.

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka ceļu satiksmes negadījumi

Latvijā notiek salīdzinoši bieži, piemēram, pēdējo piecu gadu

laikā ik gadu bijuši apmēram 3700 ceļu satiksmes negadījumi ar

cietušajiem (sk.: Ceļu satiksmes negadījumu skaita dinamika

Latvijā. Pieejams: www.csdd.lv). Tādējādi likumdevēja nolūks,

pieņemot apstrīdēto normu, pēc būtības bija tieši uzlabot ceļu

satiksmes drošību un aizsargāt ceļu satiksmē iesaistīto personu

tiesības uz dzīvību un veselību. Arī Satversmes 100. pantā

ietverto tiesību uz brīvu pieeju informācijai īstenošana kā

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis konkrētajā gadījumā pēc būtības ir saistītas tieši ar ceļu

satiksmi un tās drošības uzlabošanu. Gan sabiedrības drošības,

gan citu personu tiesību aizsardzība konkrētajā gadījumā ir cieši

saistīti un viens otru papildinoši mērķi attiecībā uz ceļu

satiksmes drošības uzlabošanu, tādēļ izskatāmajā lietā aplūkojami

kopsakarā. Tas savukārt atbilst Eiropas Savienības vispārējo

interešu mērķim ceļu satiksmes drošības uzlabošanā (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā

C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de

pénalité)" 108. punktu).

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība.

19. Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa

pārbauda:

1) vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai;

2) vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir

lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais

pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un

ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 17. punktu).

20. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek

sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Vairākas pieaicinātās personas lietā ir izteikušas apsvērumus

par to, ka nav pietiekamu datu, kas liecinātu, ka tieši

apstrīdētā norma pati par sevi, nevis pārkāpumu uzskaites punktu

sistēmas ieviešana uzlabo ceļu satiksmes drošību Latvijā (sk.

Datu valsts inspekcijas, Mg. iur. Agneses Bobovičas un Mg. iur.

Signes Plūmiņas viedokļus lietas materiālu 1. sēj. 131. un 138.

lp. un 2. sēj. 21. lp.). Līdzīgu viedokli likumprojekta Nr.

1111/Lp12 izskatīšanas laikā 12. Saeimas Tautsaimniecības,

agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 20.

marta sēdē pauda Saeimas Juridiskais birojs, norādot uz

iespējamību, ka ceļu satiksmes drošību uzlabo nevis apstrīdētā

norma, bet gan pārkāpumu uzskaites punktu sistēma vispār (sk.

audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.).

Pārkāpumu uzskaites punktu sistēma ir vērsta uz

transportlīdzekļu vadītāju tiesiskās apziņas ietekmēšanu ceļu

satiksmes noteikumu ievērošanas aspektā, proti, tiek veicināta

normatīvajos tiesību aktos noteiktajām prasībām atbilstoša un

droša ceļu satiksme. Noteikumu Nr. 551 12. punktā ir noteikti

transportlīdzekļu vadītāju ietekmēšanas līdzekļi, kas atkarībā no

sasniegtā pārkāpumu uzskaites punktu daudzuma ietver rakstisku

brīdinājumu, apmācības kursus ceļu satiksmes drošības jautājumos

un transportlīdzekļa drošas vadīšanas jautājumos vai braukšanas

uzvedības korekcijas grupu nodarbības, eksāmenu ceļu satiksmes

drošības jautājumos un transportlīdzekļu vadīšanas iemaņu

pārbaudi, kā arī transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas

aizliegumu. Attiecīgās sekas ietekmē transportlīdzekļa vadītāja

rīcību, jo ir tieši saistītas ar to teorētisko un praktisko

zināšanu, kā arī tehnisko un sociālo prasmju uzlabošanu, kuras

personai nepieciešamas dalībai ceļu satiksmē.

Savukārt apstrīdētajā normā paredzētā informācijas par

pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana ir daļa no pārkāpumu

uzskaites punktu sistēmu veidojošo pasākumu kopuma, kas atvieglo

sabiedrībai piekļuvi informācijai par personai reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem, tādējādi atsevišķos gadījumos

preventīvi mazinot šādas personas iespējas piedalīties ceļu

satiksmē. Tādā veidā tiek sekmēta ceļu satiksmes noteikumu

ievērošana un ceļu satiksmes drošības uzlabošana un tiek

aizsargāta sabiedrības drošība un citu personu tiesības.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

21. Pārbaudot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

izvērtē, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 19. punktu).

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams

sasniegt arī tad, ja informācijai par personai reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem būtu noteikts ierobežotas

pieejamības informācijas statuss un tā varētu tikt izsniegta uz

pamatota pieprasījuma pamata. Turpretī Saeima norāda, ka

alternatīvu apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu nav. Proti, informācija par

personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem esot

nepieciešama daudzām personām, tādēļ būtu bezjēdzīgi minētajai

informācijai noteikt ierobežotas pieejamības informācijas

statusu. Ja tas tiktu izdarīts, tad šāds tiesiskais regulējums

nesamērīgi apgrūtinātu Direkciju, jo tai būtu jāvērtē liels

skaits informācijas pieprasījumu. Turklāt informācijas

pieprasījumu pamatotības izvērtēšanas kritērijus nemaz neesot

iespējams noteikt.

21.1. Ceļu satiksmes drošības nodrošināšana un

veicināšana ir balstīta apsvērumos par ceļiem un

transportlīdzekļiem izvirzāmajām zinātniski tehniskajām prasībām,

valsts budžeta izlietojumu un konkrētajā sabiedrības attīstības

pakāpē piemērotākajiem veidiem, kādos ietekmēt ceļu satiksmes

dalībnieku uzvedību un sekmēt ceļu satiksmes noteikumu

ievērošanu. Tas nozīmē, ka ceļu satiksmes drošības veicināšanā

likumdevējam ir pieejams salīdzinoši plašs iespējamo pasākumu

klāsts un konkrēta pasākuma izvēlē Satversme pieļauj zināmu

likumdevēja rīcības brīvību. Tomēr šāda rīcības brīvība nav

neierobežota, proti, tā nevar tikt izmantota patvaļīgi, pretēji

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī

starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr.

2019-37-0103 29.1. punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevējs ceļu satiksmes drošības

veicināšanas nolūkā apstrīdētajā normā paredzējis personas datu -

informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites

punktiem - apstrādi. Šajā situācijā likumdevējam bija jānodrošina

minētās datu apstrādes atbilstība Hartas 8. pantā ietvertajām

personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības

vispārējam tiesību principam, kas konkretizēts Regulas 2016/679

5. un 6. pantā un Direktīvas 95/46/EK 6. un 7. pantā. Konkrētāk -

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētajā normā

paredzētajai personas datu apstrādei jāatbilst jo īpaši

vispārējiem datu apstrādes likumības nosacījumiem, kas paredzēti

Regulas 2016/679 5. panta 1. punkta "c" apakšpunktā un

6. panta 1. punkta "e" apakšpunktā, un Regulas 2016/679

10. pantā paredzētajiem īpašajiem ierobežojumiem, kas attiecas uz

personas datiem par krimināltiesiska rakstura pārkāpumiem. Proti,

informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem ir atzīstama par

personas datiem par pārkāpumiem Regulas 2016/679 izpratnē, tādēļ,

pieļaujot šīs informācijas izpaušanu, jāparedz atbilstošas

garantijas datu subjekta tiesībām (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19

"Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 93.,

94., 102., 104. un 106. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa, vērtējot Eiropas Savienības

dalībvalstu praksi ceļu satiksmes drošības veicināšanā, ir

atzinusi, ka minēto mērķi iespējams sasniegt ar datu subjekta -

personas, kurai reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, - tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, ir iespējams par ceļu

satiksmes noteikumu pārkāpumiem paredzēt efektīvus sodus, tostarp

aizliegumu vadīt transportlīdzekli, nepastāvot vajadzībai par to

paziņot sabiedrībai. Turklāt ir iespējams īstenot preventīvus

pasākumus, sākot no kolektīvās izpratnes veicināšanas kampaņas

līdz individuālu pasākumu veikšanai, proti, likt autovadītājam

apmeklēt apmācību un kārtot eksāmenus, arī šajā situācijā

nepastāvot vajadzībai par šādu individuālu pasākumu veikšanu

paziņot sabiedrībai. Citiem vārdiem - nav pamata uzskatīt, ka

pārkāpumu uzskaites punktu sistēma, kuras daļa ir arī apstrīdētā

norma, nevarētu uzlabot ceļu satiksmes drošību, ja informācija

par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nebūtu

vispārpieejama. Turklāt situācijā, kad minētā informācija ir

vispārpieejama, ir iespējams, ka tā tiek izpausta personām, kuras

tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar ceļu satiksmes drošību kā

Eiropas Savienības vispārējo interešu mērķi, cenšas iegūt

informāciju par konkrētai personai reģistrētajiem pārkāpumu

uzskaites punktiem. Ievērojot minēto, Eiropas Savienības Tiesa

atzina, ka apstrīdētajā normā paredzētā informācijas par personai

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana ir pretrunā

ar Regulas 2016/679 normām (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas

Republikas Saeima (Points de pénalité)" 111.-115., 118. un

122. punktu).

Arī Satversmes tiesa secina, ka, apstrīdētajā normā paredzot

informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites

punktiem izpaušanu jebkuram šādas informācijas pieprasītājam,

tiek pieļauts tas, ka šo informāciju saņem arī tādas personas,

kurām tā nav nepieciešama saistībā ar ceļu satiksmes drošības

nodrošināšanu un veicināšanu. Turklāt arī pati Saeima atbildes

rakstā norāda, ka apstrīdētā norma ir vērsta tieši uz to, lai

nodrošinātu iespēju iegūt informāciju par citai personai

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem tieši tām personām,

kurām ir pamatota nepieciešamība pārliecināties par to, vai citai

personai var uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu (sk. Saeimas

atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 44. lp.). Proti,

personas, kam informācija par konkrētai personai reģistrētajiem

pārkāpumu uzskaites punktiem patiešām ir vajadzīga, varētu šo

informāciju iegūt arī tad, ja tai būtu ierobežotas pieejamības

informācijas statuss, un tādējādi tiktu nodrošinātas atbilstošas

garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām.

21.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un

kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu

ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.3. punktu).

No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis nevarētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē, ja, piemēram,

informācijai par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites

punktiem būtu ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Proti, tas nozīmētu, ka minētā informācija tiek izsniegta tikai

tādām personām, kurām ir ar ceļu satiksmes drošību saistīta un

pamatota interese attiecīgo informāciju saņemt. Šādā gadījumā

valsts ieguldījums, paredzot atbilstošas garantijas datu subjekta

tiesībām un brīvībām un nosakot Direkcijai pienākumu izvērtēt

iesniegto informācijas pieprasījumu pamatotību, izskatāmajā lietā

nevar tikt atzīts par nesamērīgu. Šāds secinājums izriet,

pirmkārt, no tā, ka, padarot informāciju par personai

reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem pieejamu, notiek

būtiska iejaukšanās attiecīgās personas tiesībās uz privātās

dzīves neaizskaramību un datu aizsardzību, jo tādējādi var

rasties sabiedrības nosodījums un pieļauta datu subjekta

stigmatizācija (sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada

22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas

Saeima (Points de pénalité)" 112. punktu un L.L.M. Katrīnes

Pļaviņas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 7. lp.). Otrkārt,

situācijai, kurā apstrīdētajā normā paredzētā personas datu

apstrāde neatbilst Eiropas Savienības tiesībām, turpinoties, datu

subjekti varētu vērsties tiesā, prasot pārtraukt viņu personas

datu prettiesisku apstrādi un lūdzot atlīdzināt viņiem nodarīto

kaitējumu. Turklāt Direkcijai jau šobrīd atbilstoši Ceļu

satiksmes likuma 14.1 panta pirmajai daļai un Ministru

kabineta 2019. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 185

"Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra

noteikumi" 19. un 20. punktam ir pienākums vērtēt tāda

informācijas pieprasījuma pamatotību, kas attiecas uz, piemēram,

informāciju par fiziskajai personai piederošajiem

transportlīdzekļiem.

Tādējādi konkrētajā gadījumā pastāv tādi personas tiesības

mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir iespējams

sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma

principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 96. pantam.

22. Pieteikuma iesniedzējs arī norādījis, ka Direkcija,

nododot informāciju par personai reģistrētajiem pārkāpumu

uzskaites punktiem atkalizmantošanai, ir rīkojusies neatbilstoši

Direktīvai 2003/98/EK.

Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka Direktīva 2003/98/EK

atbilstoši tās ievada 21. apsvērumam un 1. panta 4. punktam

nemainīja un nekādā veidā neskāra personu aizsardzības līmeni

attiecībā uz personas datu apstrādi, tostarp saskaņā ar

Savienības tiesību aktiem, un it īpaši nekādi neizmainīja ar

Direktīvu 95/46/EK un Regulu 2016/679 noteiktos pienākumus un

tiesības. Konkrētajā gadījumā tas nozīmē, ka informācija par

personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nevarēja

tikt nodota komersantiem, lai tie šo informāciju varētu

atkalizmantot un izpaust sabiedrībai (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19

"Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)"

126.-129. punktu).

23. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 31. panta 11. punktam Satversmes tiesas ekskluzīvā

kompetencē ir lemt par citu brīdi, ar kuru apstrīdētā tiesību

norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai, zaudē spēku.

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesas procesā līdzsvarojams tiesiskās drošības

princips, no vienas puses, un atsevišķu personu pamattiesības, no

otras puses. Tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 4. jūnija lēmuma par jautājumu

uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai lietā Nr. 2018-18-01 14. punktu un 2020. gada 17.

decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 25. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ņem vērā to, ka visas

personas, kurām reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, ir

nonākušas apstrīdētās normas tvērumā, jo tā paredz šo personu

datu izpaušanu jebkurai citai personai neatkarīgi no tā, vai šai

personai ir pamatota interese minēto informāciju iegūt. Tas

nozīmē, ka šādas personas datu izpaušanas rezultātā ir iespējama

nekontrolēta personas datu apstrāde bez jebkādām datu subjekta

tiesību garantijām. Turklāt Satversmes tiesa konstatē, ka

apstrīdētā norma neatbilst arī Regulas 2016/679 5. un 6. pantā un

Direktīvas 95/46/EK 6. un 7. pantā konkretizētajiem personas datu

apstrādes un aizsardzības principiem, kas nodrošina Hartas 8.

pantā ietverto personas tiesību uz savu datu aizsardzību kā

Eiropas Savienības vispārējā tiesību principa ievērošanu. Šādā

situācijā ar Eiropas Savienības tiesību normām nesaderīga

nacionālā tiesiskā regulējuma seku saglabāšana būtu pretrunā ar

Eiropas Savienības tiesību pārākuma principu. Atkāpes no minētā

noteikuma būtu iespējamas, ja izpildītos divi kumulatīvi

kritēriji, proti, ieinteresēto personu, kas atsaucas uz attiecīgā

nacionālā tiesiskā regulējuma seku saglabāšanu, labticība un

risks, ka Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija varētu

radīt būtiskus traucējumus. Tomēr konkrētajā gadījumā būtisku

traucējumu rašanās risks nav konstatējams (sk. arī Eiropas

Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19

"Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 132.,

136. un 137. punktu).

Apstrīdētajā normā paredzētā personas datu apstrāde ir

pretrunā ne vien ar Satversmes 96. pantu, bet arī ar Eiropas

Savienības tiesību normām. Lai šādu situāciju novērstu un

tādējādi Eiropas Savienībā veicinātu brīvības, drošības un

tiesiskuma telpas izveidi un iekšējā tirgus ekonomisko izaugsmi,

izskatāmajā lietā apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no

tās spēkā stāšanās dienas, proti, 2005. gada 29. jūnija.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda

atzīt Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otro daļu,

ciktāl tā noteic, ka informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem

ir vispārpieejama informācija, par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 96. pantam un spēkā neesošu no spēkā

stāšanās dienas.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas priekšsēdētāja S.

Osipova