17. pants

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Tajā pašā laikā vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2008.

gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7.

punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības

starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma

lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.

punktu).