1075. pants
paredz arī citus tiesiskus līdzekļus, ar kādiem tiesa

var izbeigt kopīpašuma stāvokli. Proti, minētā norma nosaka: ja

kopīpašnieki nevar vienoties par kopīgās lietas dalīšanas veidu,

tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas

apstākļiem, vai nu piespriež katram no kopīpašniekiem reālas

daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus

par labu otra daļai, vai atdod visu lietu vienam kopīpašniekam,

ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā, vai noteic lietu

pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā, vai arī izšķir

jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no

kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu un kas no viņiem

apmierināms ar naudu. Šādā gadījumā tiesas pienākums ir, ņemot

vērā lietas faktisko apstākļu kopumu, pēc sava ieskata noteikt

piemērotāko un taisnīgāko kopīpašuma dalīšanas veidu (sk.,

piemēram, Senāta 2010. gada 12. maija sprieduma lietā Nr.

SKC-122/2010 9. punktu).

Bez tam, lai atrisinātu grūtības, kas izriet no kopīpašuma un

skar tā lietošanu, kopīpašnieki var

vienoties arī par kopējās lietas atsevišķas lietošanas kārtības

noteikšanu, tās nodošanu viena kopīpašnieka vai trešās personas

lietošanā, tās dalītu lietošanu vai individuālu lietošanu pēc

kārtas. Turklāt likumdevējs, apstrīdētajai normai nepiešķirot

imperatīvu raksturu, ir atstājis kopīpašnieku ziņā iespēju,

noslēdzot attiecīgu vienošanos, izlemt jautājumu par to, vai

rīcībai ar kopīpašumā esošo lietu ir nepieciešama visu

kopīpašnieku piekrišana.

Satversmes tiesa norāda, ka Civillikuma 1074. un 1075. pantā

ietvertais regulējums ir būtisks, jo kopīpašums tiešām nav pats

vēlamākais īpašuma veids (sk.: Čakste K. Civiltiesības. Rīga:

[b.i.] 1937, 42. lpp.). Kopīpašuma būtība rada neizbēgamas

grūtības, kas attiecas, piemēram, uz kopīpašnieku vienošanos par

kopīpašumā esošās lietas lietošanu vai augļu iegūšanu no tās. Arī

izskatāmā lieta apliecina, ka Zemesgabalu atrašanās kopīpašumā ir

apgrūtinājusi Pieteikuma iesniedzēja tiesību īstenošanu.

Tādējādi

kopīpašuma tiesisko attiecību raksturs pieļauj gan kopīpašuma

izbeigšanu, gan kopīpašnieku vienošanos par rīcību ar

kopīpašumu.

15. Satversmes 105. pants piešķir likumdevējam plašu

rīcības brīvību noteikt, kādas ir tās vispārējās sabiedrības

vajadzības, kuru labad nepieciešams ierobežot īpašuma tiesību

izmantošanu. Izskatot konstitucionālo sūdzību, Satversmes tiesas

pienākums ir pārbaudīt, vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības

brīvību, nav nesamērīgi ierobežojis Satversmē nostiprinātās

personu pamattiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības.

Izskatāmajā lietā secināms, ka nav iespējams sabiedrības

intereses aizsargāt ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, jo, paplašinot viena kopīpašnieka

tiesības rīkoties ar kopīpašumā esošo lietu, samazinātos citu

kopīpašnieku tiesību apjoms. Taču likumā ir paredzētas arī

iespējas atsevišķam kopīpašniekam izmantot savu īpašumu, ciktāl

ar to netiek aizskartas citu kopīpašnieku tiesības. Kopīpašuma

institūts kopsakarā ar piespiedu nomu nosaka tiesisko kārtību un

saskaņo dažādu personu atšķirīgās intereses. Apstrīdētā norma ir

nepieciešama, lai iespēju robežās nodrošinātu līdzsvaru starp

visu kopīpašnieku interesēm. Sabiedrības labums no apstrīdētās

normas ir lielāks nekā atsevišķa kopīpašnieka tiesību

ierobežojums, un likumdevējs ir izvēlējies leģitīmā mērķa

sasniegšanai piemērotu regulējumu kā kopīpašnieku savstarpējo

tiesisko attiecību regulēšanas līdzekli.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt Civillikuma 1068. panta pirmo

daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris