105. pants
, nedz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 1. protokola

1. panta pirmās daļas otrais teikums neizvirza obligātu

prasību īpašuma tiesību ierobežojumus noteikt vienīgi likumā vai

panākt ar vienošanos.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzēja viedoklim, ka tiesa, nodibinot servitūtus, veic

tiesību jaunradi. Tiesu darbība nevarot aprobežoties tikai ar

tiesību priekšrakstu mehānisku piemērošanu. Tām esot jāveic arī

padziļināta tiesisko un faktisko apstākļu analīze un jāpiemēro

tiesību principi, tostarp taisnīguma princips. Tiesiskā valstī

tiesas pilnvaru robežas esot samērā plašas un balstoties uz

tiesībām kopumā, nevis tikai uz likumu. Turklāt konkrētu

servitūtu nodibināšanai nevajadzētu būt likumdevēja uzdevumam.

Likumdevējam esot jāparedz vienīgi svarīgākie priekšraksti un

jānosaka atbilstoša procedūra.

Apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā tiesa neizdodot vispārsaistošus normatīvos aktus, jo

servitūta nodibināšana ar tiesas spriedumu par labu konkrētai

personai vai nekustamajam īpašumam neietverot tiesību normu

izdošanas pazīmes.

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma

tiesai nedod tiesības rīkoties prettiesiski. Ja tiesvedībā

iesaistītā persona uzskatot, ka tiesa ir nepareizi piemērojusi

tiesību normas vai nepilnīgi konstatējusi faktiskos apstākļus,

tai esot tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu.

5. Lietas ietvaros

viedokli izteikt tika uzaicināta Tieslietu ministrija, Latvijas

Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) un zvērināts

advokāts Erlens Kalniņš.

6. Tieslietu

ministrija norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

105. pantam.

Neesot šaubu par to, ka servitūts

uzskatāms par īpašuma tiesību ierobežojumu. Valsts pienākums esot

noteikt kompetentu institūciju, kas ir tiesīga pieņemt nolēmumu

gadījumos, kad nekustamā īpašuma īpašnieks nepiekrīt servitūta

nodibināšanai. Šādā veidā nodibinātam servitūtam esot leģitīms

mērķis, proti, nodrošināt citu personu tiesības un intereses. Ja,

piemēram, nekustamajam īpašumam netiktu noteikts ceļa servitūts,

varētu izveidoties tāda situācija, ka blakus esošā nekustamā

īpašuma īpašnieks nespēj iekļūt savā īpašumā.

Likumdevējs esot izdarījis

saprātīgu un pamatotu izvēli, apstrīdētajā normā paredzot iespēju

nodibināt servitūtu ar tiesas spriedumu. Ja servitūtu varētu

nodibināt tikai ar konkrētam gadījumam pieņemtu ārēju normatīvo

aktu, šāda kārtība būtu neefektīva un laikietilpīga.

Nepamatots esot Pieteikuma

iesniedzēja uzskats, ka tiesai, nodibinot servitūtu, neesot

jāvadās no likuma. Konkrētajā lietā vispārējās jurisdikcijas

tiesa, nodibinot reālservitūtu, esot vadījusies no Civillikuma

normām. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums,

ka hidroelektrostacija ir kustamais īpašums un līdz ar to tiesas

nodibinātajā reālservitūtā nav divu nekustamo īpašumu. Valdošais

nekustamais īpašums esot Spīķu HES, kas ietver būves un zemi.

Tieslietu ministrija uzskata, ka

vispārējās jurisdikcijas tiesai, nodibinot servitūtu, esot

jāvērtē, vai īpašuma tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un

vai noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi.

Konkrētajā gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesas šādu

izvērtējumu esot veikušas, atzīstot, ka labums, ko iedzīvotāji

iegūst no Spīķu HES, ir lielāks nekā zaudējums, kas rodoties

Pieteikuma iesniedzējam īpašuma tiesību aprobežojuma dēļ.

7. Tiesībsargs norāda,

ka servitūts ierobežo īpašnieka tiesības lietot savu lietu. Tā kā

servitūts ierobežojot īpašnieka tiesības uz īpašumu, esot

jāsecina, ka arī apstrīdētā norma, kas noteic servitūta

nodibināšanas kārtību, ierobežo personas tiesības uz īpašumu.

Tiesībsargs uzsver, ka, ievērojot

Konvencijas 1. protokola 1. panta otrajā daļā noteikto,

tiesības uz īpašumu varot ierobežot saskaņā ar likumu vispārējās

interesēs.

Lai noskaidrotu apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 105. panta trešajam teikumam, esot ne

tikai jāizvērtē tas, vai īpašuma tiesības ir ierobežotas saskaņā

ar likumu, bet arī jānoskaidro ierobežojuma leģitīmais mērķis un

atbilstība samērīguma principam.

Kā norāda Tiesībsargs, Satversmes

105. panta trešajā teikumā ietvertā norma nozīmējot to, ka

īpašuma tiesības var tikt ierobežotas tikai tādā kārtībā un

apjomā, kā tas noteikts likumā, turklāt tās nedrīkst ierobežot

patvaļīgi. Apstrīdētajā normā noteiktā kārtība esot pietiekami

skaidra, lai ikviens saprastu, ka tiesai, ievērojot normatīvajos

aktos noteikto kārtību, ir tiesības ar spriedumu nodibināt

servitūtu. Līdz ar to īpašuma tiesību ierobežojums esot noteikts

saskaņā ar likumu.

Apstrīdētajā normā noteiktajam

īpašuma tiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, citu

cilvēku tiesību aizsardzība. Tā kā personas ne vienmēr spējot

labprātīgi vienoties par servitūta nodibināšanu, likumdevējs esot

paredzējis iespēju prasīt servitūta nodibināšanu ar tiesas

spriedumu, atstājot tiesas ziņā servitūta nodibināšanas

nepieciešamības un servitūta apjoma izvērtēšanu saskaņā ar

normatīvajos aktos noteikto.

Tā kā tiesas spriedums ir

individuāls nolēmums, kas risina personu strīdus un tiek taisīts

par labu kādam no lietas dalībniekiem, apstrīdētā norma esot

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat Tiesībsargs norāda,

ka, ņemot vērā Latvijas civiltiesību sistēmu, nepastāvot cits,

saudzējošāks līdzeklis, kas ļautu sasniegt apstrīdētajā normā

ietvertā īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Vērtējot to, vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un tiesiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu, vajagot ņemt vērā, ka īpašuma

tiesības ir individuālas tiesības un servitūta tiesiskajās

attiecībās saskaras viena indivīda īpašuma tiesības ar otra

indivīda lietošanas tiesībām uz to pašu lietu. Tomēr sabiedrībai

esot vajadzīga tāda tiesiskā kārtība, kas indivīdu intereses

līdzsvaro. Tāpēc Tiesībsargs uzskata, ka divu indivīdu īpašuma

tiesību un lietošanas tiesību saskaņošana ir visas sabiedrības

interesēs un sabiedrības ieguvums no šādas tiesiskās kārtības ir

lielāks nekā indivīda īpašuma tiesību ierobežojums.

8. Zvērināts advokāts

E. Kalniņš norāda uz juridiska rakstura problēmām, kas

saistītas ar apstrīdētās normas izpratni un piemērošanu un,

iespējams, liecinot par tās neatbilstību Satversmes

105. pantam.

Ja servitūts tiek nodibināts ar

tiesas spriedumu, tiesai esot jārespektē īpašnieka pilnīgas varas

tiesības pār lietu. Tāpēc nodibināt servitūtu tiesa drīkstot

tikai nepieciešamības gadījumā. Saskaņā ar tiesu praksē

nostiprinājušos viedokli prasība par servitūta nodibināšanu esot

noraidāma, ja netiek konstatēts, ka servitūts valdošajam

nekustamajam īpašumam patiešām ir nepieciešams.

E. Kalniņš norāda, ka

problēmas būtība neesot tajā, vai saskaņā ar Civillikumu ir

iespējams nodibināt arī tāda veida servitūtus, kas nav tiešā

veidā paredzēti likumā. Tā kā Civillikumā neesot ietverts

izsmeļošs reālservitūtu veidu uzskaitījums, varot tikt nodibināti

arī citi, likumā tieši neparedzēti lauku vai ēku servitūti,

kuriem piemērojami vispārējie likuma noteikumi par servitūtiem.

Problēmas būtība izpaužoties apstrīdētās normas piemērošanas

jomas precīzā noteikšanā.

Interpretējot apstrīdēto normu,

E. Kalniņš norāda uz vairākiem gadījumiem, kuros servitūtus

varot nodibināt ar tiesas spriedumu. Pirmkārt, veicot kopīpašuma

reālu sadali tiesas ceļā, varot rasties nepieciešamība nodibināt

reālservitūtus attiecībā uz vienu atdalīto nekustamā īpašuma daļu

par labu citai daļai. Otrkārt, servitūta nodibināšana ar tiesas

spriedumu esot iespējama, ja puses noslēgušas tiesisku darījumu

par servitūta nodibināšanu un uz šā darījuma pamata tiesā celta

prasība par servitūta nostiprināšanu zemesgrāmatā.

Abos minētajos gadījumos servitūta

nodibināšanai piespiedu kārtā esot zināms attaisnojums.

Vienlaikus E. Kalniņš atzīst, ka praksē pastāvot arī citi

gadījumi, kad servitūta nodibināšana piespiedu kārtā var būt

nepieciešama. Par to liecinot ne tikai 20. gadsimta beigu un

21. gadsimta sākuma tiesu prakse, īpaši ceļa servitūta

nodibināšanas jautājumā, bet arī atsevišķos speciālajos likumos

ietvertais regulējums.

Kaut arī servitūta nodibināšana

piespiedu kārtā atsevišķos gadījumos esot attaisnojama,

apstrīdētajā normā un citās Civillikuma normās ietvertais

tiesiskais regulējums neesot pietiekams, lai visos gadījumos

tiktu samērotas pretējās intereses. Lai piespiedu kārtā

nodibināta servitūta radītais īpašuma lietošanas tiesības

aprobežojums būtu uzskatāms par samērīgu Satversmes 105. panta

izpratnē, Civillikumā būtu nepieciešams ietvert tādu tiesisko

regulējumu, kas precīzi noteiktu apstrīdētās normas piemērošanas

sfēru, kā arī pienācīgi samērotu pretējās intereses. Proti,

likumā būtu nepieciešams ne tikai precīzi regulēt gadījumus,

kuros īpašnieks var tiesas ceļā prasīt noteikta reālservitūta

nodibināšanu, bet arī paredzēt kalpojošā nekustamā īpašnieka

tiesības uz atlīdzību.

Secinājumu

daļa

9. Satversmes 105.

pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var

ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Noskaidrojot Satversmē noteikto

pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas

un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā

interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas.

Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību

jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts

atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi,

likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis

pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis

ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju

ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2008-09-0106 4. punktu).

Konvencijas 1. protokola 1.

pants paredz:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai

personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa

īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un

apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem

starptautisko tiesību prinipiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā

nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā

uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai

citu maksājumu vai sodu samaksu."

Satversmes 105. pants līdzīgi

kā Konvencijas 1. protokola 1. pants paredz gan īpašuma

tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības

sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Īpašuma

tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, tas ir,

ja tie noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie

ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03).

10. Satversmes

105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu

sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu

tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu). Arī

Civillikuma 927. pants noteic, ka īpašums kā pilnīgas varas

tiesība pār lietu ietver tiesības to lietot, arī iegūt no lietas

visus iespējamos labumus.

Civillikuma 1130. pants

noteic: "Servitūts ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru

īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai

noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu." Saskaņā

ar Civillikuma 1131. pantu servitūts, kas nodibināts par

labu noteiktai fiziskajai vai juridiskajai personai, ir

personālservitūts, savukārt servitūts, kas nodibināts par labu

kādam noteiktam nekustamam īpašumam tā, ka to izlieto

katrreizējais tā īpašnieks, ir reālservitūts. Servitūta

tiesiskajā attiecībā izšķir valdošo un kalpojošo lietu, kuras

lietošanai noteikti aprobežojumi. Valdošās lietas īpašnieka

tiesība uz servitūtu dod viņam zināmas tiesības uz kalpojošo

lietu un tādējādi aprobežo kalpojošās lietas īpašnieka tiesības

(sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. 3. labotais un

papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 155. lpp.).

Tādējādi var secināt, ka ar servitūta nodibināšanu personas

īpašuma tiesības tiek ierobežotas.

Kā izriet no apstrīdētās normas,

viens no servitūta nodibināšanas veidiem ir tā nodibināšana ar

tiesas spriedumu. Tātad apstrīdētā norma paredz kārtību, kādā

tiek noteikts personas īpašuma tiesību ierobežojums. Var secināt,

ka apstrīdētā norma ierobežo to personu īpašuma tiesības, kuru

nekustamie īpašumi ir apgrūtināti ar tiesas nodibinātu

servitūtu.

Vispārējās jurisdikcijas tiesa,

izmantojot kompetenci, kas tai piešķirta apstrīdētajā normā, ir

nodibinājusi reālservitūtu, apgrūtinot Pieteikuma iesniedzējam

piederošo nekustamo īpašumu.

Tādējādi

apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmes

105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.

11. Lai izvērtētu

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma atbilstību Satversmes

105. pantam, vispirms jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzēja

īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu, kā to

paredz Satversmes 105. panta trešais teikums.

11.1. Kā norādījusi Eiropas

Cilvēktiesību tiesa (turpmāk arī - ECT), ierobežojums ir noteikts

"saskaņā ar likumu", ja tas atbilst šādiem trim kritērijiem.

Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt noteiktam nacionālajās tiesībās,

otrkārt, likumam ir jābūt personai pieejamam, un, treškārt, tam

ir jābūt pietiekami skaidri formulētam (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus: The Sunday Times v The

United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, para

49; Silver and others v The United Kingdom, judgment of 25 March

1983, Series A no. 61, para 86, 87, 88).

Lietā nav strīda par to, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta ar atbilstošā kārtā pieņemtu un

izsludinātu likumu un ir pietiekami skaidri formulēta, lai

adresāts varētu saprast savas tiesības un pienākumus.

11.2. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

105. panta trešajam teikumam, jo ļauj īpašuma tiesību

ierobežojumu noteikt ar tiesas spriedumu, nevis saskaņā ar

likumu.

ECT norādījusi, ka pirmā un pati

svarīgākā Konvencijas 1. protokola 1. pantā izvirzītā

prasība ir tā, ka jebkuram īpašuma tiesību ierobežojumam, ko

nosaka valsts institūcijas, jābūt likumīgam (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus: Iatridis v Greece, judgment of

25 March 1999, no. 31107/96, ECHR 1999-II, para 58;

Skrzyňski v Poland, judgment of 6 September 2007,

no. 38672/02,

http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?item=1&portal

=hbkm&action=html&highlight=38672/02&sessionid=17139593&skin=hudoc-en).

Taču ECT nav apgalvojusi, ka tikai likumdevējam vien ir

ekskluzīva kompetence ierobežot personas īpašuma tiesības. Šādas

tiesības ir arī citām valsts institūcijām, tostarp tiesām, ja

tiek ievērots likumības princips. Arī zinātniskajā literatūrā

tiek norādīts, ka īpašuma tiesību ierobežojums atbilst

Konvencijas 1. protokola 1. pantam ne tikai tad, ja tas

ir noteikts likumā, bet arī gadījumos, kad īpašuma tiesības tiek

ierobežotas, pamatojoties uz likumu (sk.: Grabenwarter C.

Europäische Menschenrechtskonvention. München,

C. H. Beck, 2005, S. 365, 369, 370).

Tādējādi var piekrist Saeimas un

Tiesībsarga norādītajam, ka nedz Satversmes 105. pants, nedz

Konvencijas 1. protokola 1. pants neizvirza obligātu

prasību īpašuma tiesību ierobežojumu noteikt vienīgi likumā.

Īpašuma tiesības var tikt ierobežotas tādā kārtībā un apjomā, kā

tas noteikts likumā, turklāt tās nedrīkst ierobežot patvaļīgi.

Likumā ir jāparedz kompetentā institūcija, kā arī lēmuma

pieņemšanas procedūra, kas garantē tiesiskumu.

Konkrētajā gadījumā likumdevējs

noteicis tiesu kā kompetento institūciju, kura ir tiesīga

ierobežot personas īpašuma tiesības. Tiesa ir neatkarīga

institūcija, kas ir kompetenta ar spriedumu noteikt personai

īpašuma tiesību ierobežojumus, arī nodibināt servitūtu. Likuma

"Par tiesu varu" 5. pants noteic, ka civillietās tiesu

spriež tiesa, izskatot un izlemjot tiesas sēdēs lietas par

strīdiem, kas saistīti ar fizisko un juridisko personu

civiltiesību, darba tiesību, ģimenes tiesību un citu tiesību un

likumīgo interešu aizsargāšanu.

Ļaujot tiesai nodibināt

servitūtus, likumdevējs ir noteicis īpašuma tiesību ierobežošanai

tādu procedūru, kas garantē tiesiskumu, kā arī izslēdz patvaļu.

Šī procedūra ir tiesas process, kurā tiesa lemj par servitūta

nodibināšanu. Tiesai ir pienākums uzklausīt puses, veikt lietas

faktisko apstākļu analīzi un izvērtēt servitūta nodibināšanas

nepieciešamību. Izspriežot civillietu par servitūta nodibināšanu,

tiesa taisa spriedumu, kuram saskaņā ar Civilprocesa likuma

189. pantu ir jābūt likumīgam un pamatotam. Tiesas spriedums

ir tiesību normu piemērošanas akts un jaunas tiesību normas

nerada. Nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

apstrīdētā norma ļauj tiesai ar spriedumu nodibināt servitūtus

pilnīgi pēc sava ieskata un tādējādi radīt jaunas tiesību

normas.

Turklāt Latvijā pastāv triju

instanču tiesu sistēma, kas nodrošina iespēju pārsūdzēt tiesas

spriedumus. Apelācijas instances tiesa no jauna izskata lietu pēc

būtības, ja pirmās instances tiesas spriedumu lietas dalībnieks

uzskata par nepareizu. Savukārt kasācijas instances tiesai lietas

dalībnieks var lūgt pārbaudīt materiālo un procesuālo tiesību

normu piemērošanas pareizību.

Tādējādi

secināms, ka īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar

likumu.

12. Satversmes tiesai

jāpārbauda, vai ierobežojumam, kas apstrīdētajā normā noteikts

saskaņā ar likumu, ir leģitīms mērķis.

Tā kā servitūts ir

tiesība uz svešu lietu, tā nodibināšanas gadījumā saduras vienas

personas īpašuma tiesības ar otras personas tiesībām lietot šo

īpašumu.

Likumā ir noteikti trīs veidi,

kādos var tikt nodibināts servitūts, proti, ar likumu, ar tiesas

spriedumu, kā arī ar līgumu vai testamentu. Tā kā personas ne

vienmēr spēj vienoties par servitūta nodibināšanu, likumdevējs ir

paredzējis, ka strīdu šādā gadījumā izšķir un servitūta saturu

noteic tiesa. Tādējādi tiek aizsargātas personu tiesības tajos

gadījumos, kad nepieciešams nodibināt servitūtu par labu personai

vai tās nekustamajam īpašumam. Ja nebūtu apstrīdētās normas, šo

personu tiesības netiktu aizsargātas. Savu īpašumu tās varētu

izmantot tikai tad, ja tam piekristu kalpojošās lietas

īpašnieks.

Tātad

apstrīdētajā normā ietvertajam īpašuma tiesību ierobežojumam ir

leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība.

13. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, nepieciešams pārbaudīt, vai gadījumos, kad

servitūts tiek noteikts ar tiesas spriedumu, apstrīdētā norma

nodrošina saprātīgu līdzsvaru starp kalpojošās lietas īpašnieka

tiesībām netraucēti izmantot savu īpašumu un citu cilvēku

tiesībām.

Tāpēc, lai izvērtētu, vai

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma

principam, ir jānoskaidro:

1) vai apstrīdētā norma ir

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2) vai apstrīdētā norma ir

nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem,

personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

14. Vispirms

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētā norma ir piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai - citu cilvēku tiesību

aizsardzībai.

Apstrīdētā norma tiek piemērota

gadījumos, kad personas nevar vienoties par servitūta

nodibināšanu un tā apmēru. Kā norādīts iepriekš, tiesa ir tā

institūcija, kuras kompetencē ir izskatīt strīdus par tiesībām

lietot svešu nekustamo īpašumu, tostarp civillietas par servitūta

nodibināšanu. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 16. panta

ceturto daļu tiesas spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir

likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu

pašu cieņu kā pret likumu. Tādējādi tiek nodrošināts tiesas

sprieduma saistošais spēks. Arī servitūta nodibināšanas gadījumā

tiesa taisa spriedumu, kam ir likuma spēks un kas ir jāievēro gan

valdošā, gan kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekiem.

Kā pamatoti norādījis Tiesībsargs,

likums lielākoties tiek pieņemts kā daudzkārt piemērojams,

vispārsaistošs uzvedības priekšraksts, kurā regulēts nenoteikts

gadījumu skaits. Nebūtu loģiski un pareizi, ja katra servitūta

nodibināšana tiktu tieši noteikta likumā. Tiesa daudz labāk par

likumdevēju var izvērtēt konkrētās lietas apstākļus un atrisināt

strīdu par servitūta nodibināšanu.

Tādējādi

apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

15. Tā kā apstrīdētā

norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai

ir jāvērtē, vai nepastāv par apstrīdēto normu saudzējošāki tās

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi.

15.1. Tiesa labāk nekā

likumdevējs spēj izvērtēt civiltiesisku strīdu un noskaidrot, vai

konkrētajā gadījumā vispār ir nepieciešams nodibināt servitūtu.

Tiesa arī ir tā institūcija, kura vislabāk spēj noteikt

nodibināmā servitūta veidu un apmēru.

15.2. No konstitucionālās

sūdzības var secināt, ka Pieteikuma iesniedzējs par saudzējošāku

līdzekli uzskata tādu likuma regulējumu, kas neļautu tiesai

nodibināt likumā expressis verbis neregulētus

reālservitūtu veidus, kā arī precīzi noteiktu gadījumus, kādos

tiesa drīkst nodibināt servitūtus.

E. Kalniņš savā viedoklī

Satversmes tiesai norāda, ka Civillikumā būtu vēlams ietvert tādu

tiesisko regulējumu, kas precīzi noteiktu apstrīdētās normas

piemērošanas jomu, kā arī ļautu pienācīgi samērot pretējās

intereses (sk. lietas materiālu 74. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt

E. Kalniņa viedoklim, ka Civillikumā nav ietverts izsmeļošs

reālservitūtu veidu uzskaitījums. Šāds secinājums izriet gan no

Civillikuma noteikumiem, kas regulē reālservitūtus, gan arī no

zinātniskajā literatūrā paustajām atziņām (sk.: Rozenfelds J.

Lietu tiesības, 157. lpp.; Sinaiskis V. Latvijas

civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga:

Latvijas Juristu biedrība, 1996, 82. lpp.).

Lai gan Civillikums tieši nenoteic

gadījumus, kādos tiesa nodibina servitūtus, kā arī neregulē visus

iespējamos reālservitūtu veidus, tas nebūt neliecina par

apstrīdētās normas nepilnību vai pat antikonstitucionalitāti.

Likumdevēja uzdevums nav likumā minēt visus tiesiski iespējamos

reālservitūtus un visus gadījumus, kuros tiesa var nodibināt

servitūtu. Tāpat kā katras lietas faktiskie apstākļi var būt ļoti

atšķirīgi, arī nodibināmie servitūti var būt dažādi gan veida,

gan apmēra ziņā.

15.3. Vienlaikus

Satversmes tiesa norāda, ka tās kompetencē, kas ir noteikta

Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas likuma

1. un 16. pantā, neietilpst tiesību normu

piemērošanas vērtēšana. Tādējādi Satversmes tiesa nav tiesīga

pārvērtēt civilprocesa ietvaros pieņemtos tiesas nolēmumus un nav

tiesīga lemt par to, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot

konkrētu lietu, pareizi piemērojusi materiālās un procesuālās

normas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01

18.1. punktu).

Savukārt vispārējās jurisdikcijas

tiesai, taisot spriedumu, ir jāievēro likumā noteiktais. Tiesai,

nodibinot servitūtu, ir piešķirta plaša rīcības brīvība, taču tā

ir saistīta ar spēkā esošajām tiesībām un tai ir taisnīgi

jāsamēro pušu pretējās intereses. Samērojot pušu intereses,

tiesai, cik vien tas iespējams, ir jāievēro kalpojošā nekustamā

īpašuma īpašnieka tiesības. Tas secināms no Civillikuma 928. un

1132. panta normām, kurās ietverti noteikumi par īpašuma

tiesību un servitūta apmēru. Saudzējoša pieeja kalpojošās lietas

īpašnieka tiesību ierobežošanai ir īpaši svarīga gadījumos, kad

servitūta nodibināšanas rezultātā kalpojošās lietas īpašniekam

pilnībā zūd iespēja lietot savu īpašumu vai tā daļu.

Tādējādi

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir saudzējošākais

līdzeklis tajā ietvertā ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

16. Lai konstatētu,

vai apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam, Satversmes

tiesai jānoskaidro, vai labums, ko sabiedrība iegūst ar

Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojumu, ir lielāks

par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Apstrīdētajā normā ietvertais

regulējums nodrošina tiesisko kārtību, jo saskaņā ar to tiesa ir

tā institūcija, kas ir tiesīga nodibināt servitūtus, izšķirot

strīdus par sveša nekustamā īpašuma lietošanu. Kā jau tika

norādīts, pretējā gadījumā personai, kura ir dalībniece

civiltiesiskajā strīdā par nekustamā īpašuma lietošanu, nebūtu

iespējams īstenot savas tiesības un ar likumu aizsargātās

intereses un tieši tiesa ir piemērotākā institūcija šādu strīdu

atrisināšanai. Likumā noteiktā kārtība, kas paredz saskaņot

dažādu personu atšķirīgās intereses, atbilst visas sabiedrības

interesēm, un sabiedrības ieguvums no šādas kārtības ir lielāks

nekā zaudējums, kas indivīdam nodarīts ar īpašuma tiesību

ierobežojumu.

Līdz ar to var

secināt, ka labums, ko sabiedrība iegūst ar apstrīdēto normu, ir

lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

17. Tā kā apstrīdētā

norma atbilst arī samērīguma principam, tā nav pretrunā ar

Satversmes 105. pantā noteiktajām personas tiesībām uz

īpašumu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt

Civillikuma 1231. panta 2. punktu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris