6. pants
noteic: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un

pienākumu […] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas

savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu

noteiktā tiesā." Savukārt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām

un politiskajām tiesībām 14.pants paredz, ka "katram ir tiesības,

ja tiek […] noteiktas viņa tiesības un pienākumi kādā

civilprocesā, uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu

kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņā

ar likumu". Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tiesības uz

objektīvu tiesu min 10.pantā.

6.3. Tādēļ nav

šaubu, ka Satversmes 92.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu

tiesu ietver tiesības uz tiesas objektivitāti.

7. Pieteicējs uzskata, ka

apstrīdētā norma aizskar tiesības uz objektīvu tiesu, savukārt

gan Saeima, gan personas, kuras lietā izteikušas viedokli,

apgalvo, ka šīs tiesības aizsargā iespēja iesniegt apelācijas

sūdzību. Arī Satversmes tiesa uzskata, ka šis ir būtisks

arguments, kas jāņem vērā, izvērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 92.pantam. Atšķirībā no pārējiem lietā

paustajiem argumentiem tas ir saistīts ar principiāli svarīgu

civilprocesa nostādni- šajā gadījumā tā ir procesuālā ekonomija.

Saeimas atbildes rakstā nav norādīts, vai iespēja iesniegt

apelācijas sūdzību liecina, ka Pieteicēja pamattiesības nav

ierobežotas, vai arī tā uzskatāma par ierobežojuma attaisnojumu.

Tādēļ šis arguments jāvērtē, noskaidrojot, vai pastāv Satversmes

tiesas likuma 19.2panta pirmajā daļā minētais

konstitucionālās sūdzības iesniegšanas priekšnoteikums, proti,

Satversmē noteikto personas pamattiesību aizskārums. Tikai

gadījumā, ja šāds aizskārums pastāv, ir jāizvērtē tā

attaisnojamība.

7.1. Apstrīdētā norma

noteic procedūru, kādā pēc lietas dalībnieku iniciatīvas tiek

pārbaudīts, vai nepastāv kāds no iemesliem, kas liegtu

attiecīgajam tiesnesim piedalīties lietas iztiesāšanā. Šīs normas

procesuālo būtību ir atzinis arī Pieteicējs, konstitucionālajā

sūdzībā norādot, ka tā paredz Civilprocesa likuma 19.panta

ceturtās daļas "realizācijas kārtību". Šī realizācijas kārtība

būtu jāvērtē tikai tādā gadījumā, ja noraidījuma institūts būtu

obligāta no Satversmes 92.panta izrietoša prasība.

7.2. Noraidījuma institūts

pastāv arī citās valstīs. Tas ir viens no līdzekļiem tiesu

objektivitātes nodrošināšanai. Iepazīstoties ar vairāku valstu

civilprocesu regulējošajiem normatīvajiem aktiem, ir redzams, ka

ikviens no tiem, pirmkārt, tiesnesim noteic pienākumu atstatīties

no lietas izskatīšanas, ja iespējamas pamatotas šaubas par viņa

objektivitāti, un, otrkārt, lietas dalībniekiem piešķir tiesības

pieteikt noraidījumus. Savukārt noraidījuma izlemšanas procedūra

mēdz būt atšķirīga. Piemēram, Francijā, Kanādā un Vācijā likums

neļauj pašam tiesnesim lemt par viņam pieteiktajiem

noraidījumiem. Parasti tos izskata tiesas augstāka amatpersona

vai augstāka tiesas instance, kuras lēmumi nav pārsūdzami. Citāds

risinājums izraudzīts, piemēram, Bulgārijā, Igaunijā, Somijā un

Zviedrijā: gadījumā, kad tiesnesis lietu izskata vienpersoniski,

noraidījumu izlemšana ir viņa ziņā. Zviedrijā lēmumu par

noraidījuma nepieņemšanu ir iespējams pārsūdzēt. Tātad viena un

tā paša tiesību institūta regulējums ir daudzveidīgs.

7.3. Šis dažādo

jurisdikciju salīdzinājums ļauj secināt, ka noraidījuma institūts

ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas

izskatīšanas, turklāt šā tiesību institūta jēdziens nav loģiski

saistīts ar kādu konkrētu tā īstenošanas kārtību. Tiesas

objektivitāti ir iespējams nodrošināt dažādos veidos. Vēl jo

vairāk: to iespējams darīt, arī neizmantojot noraidījuma

institūtu. Saeima un lietas sagatavošanas laikā uzklausītās

personas pamatoti norāda, ka pat noraidījuma nepieņemšana vien

var būt apelācijas pamats un tādējādi tiek aizsargātas personas

tiesības uz objektīvu tiesu. Šis viedoklis tiek pamatots ar

principiāli būtisku apsvērumu: apstrīdētajā normā noteiktā

noraidījuma izlemšanas kārtība kalpo procesuālajai

ekonomijai.

Saeima un lietas sagatavošanas

laikā uzklausītās personas ir izteikušas bažas, ka gadījumā, ja

tiktu pieļauta lēmumu par noraidījumu nepieņemšanu pārsūdzēšana

blakus sūdzības kārtībā, palielinātos tiesu noslogotība. Šīs

bažas ir pamatotas. Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas

1995.gada 7.februāra rekomendācijas par apelācijas sistēmu un

procedūru ieviešanu un darbības uzlabošanu civilajās un

komerciālajās lietās 3.panta "d" punktā valstis tiek aicinātas

apsvērt iespēju "atsevišķu starplēmumu pārsūdzēšanas tiesības

atlikt līdz apelācijai pēc būtības" [Recommendation Rec(1995)5

on introduction and improvement of the functioning of appeal

systems and procedures in civil and commercial cases, http://cm.coe.int/ta/rec/1995/95r5.htm].

Lēmuma pārsūdzēšana ar blakus sūdzību nav vienīgais iespējamais

regulējums, taču arī katra cita risinājuma īstenošanai būtu

nepieciešams izmantot vairāk tiesu sistēmas resursu, nekā to

pieprasa pašreizējā kārtība.

D.Ose uzskata, ka likumdevēja

izraudzītais noraidījuma institūta regulējuma modelis nav gluži

savienojams ar viedokli par neiespējamību noraidījuma izlemšanu

uzticēt citam tiesnesim. Viņa norāda, ka jautājumā par

noraidījumu izlemšanu Civilprocesa likums neesot pilnībā

konsekvents, jo 21.panta ceturtās daļas 1.punkts noteic: ja

lietā, kuru izskata koleģiāli, noraidījums pieteikts vienam

tiesnesim, to izlemj pārējais tiesas sastāvs, bet 2.punkts

noteic: ja noraidījums pieteikts vairākiem tiesnešiem, to izlemj

tā pati tiesa pilnā sastāvā. Apelācijas tiesvedībā to, vai

tiesnesim būtu vajadzējis sevi atstatīt vai pieņemt noraidījumu,

izvērtē cits tiesas sastāvs. Taču Satversmes tiesa atzīst, ka

pretrunas, ar kurām šajā gadījumā nākas sastapties, ir drīzāk

šķietamas nekā īstas. Apelācijas instances tiesai izvērtējot

pirmās instances tiesas sastāva likumību saistībā ar

Civilprocesa likuma 19.pantu, uzdevums ir gluži citāds, nekā

izlemjot noraidījumu, jo ir pieejams pirmās instances taisītais

spriedums, kas ievērojami palīdz izsekot tiesneša domu gaitai un

konstatēt iespējamo neobjektivitāti. Savukārt gadījumā, kad

vienam tiesnesim pieteikto noraidījumu izlemj pārējais tiesas

sastāvs vai arī tiesa pilnā sastāvā lemj par vairākiem tiesnešiem

vai visam tiesas sastāvam pieteiktiem noraidījumiem, jāievēro, ka

šos lēmumus jebkurā gadījumā neatkarīgi no tiesnešu skaita pieņem

tiesa. Šajā ziņā regulējums neatšķiras no apstrīdētajā normā

paredzētās kārtības.

7.4. Pieteicējs apgalvo, ka

procesuālās ekonomijas princips esot "pakārtots taisnīguma

principam". Taču, kā Satversmes tiesa norādījusi jau agrāk,

procesuālā ekonomija ir viens no Satversmes 92.panta saturu

veidojošajiem elementiem (sk., piem., 2002.gada 5.marta

sprieduma lietā Nr.2001-10-01 secinājumu daļas 5.punktu un

2004.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-06-01

14.punktu), tādēļ Pieteicēja piedāvātais pretnostatījums ir

kļūdains. Taču, spriežot pēc konteksta, kādā šis apgalvojums

pausts, jāsecina, ka tas drīzāk norāda uz kolīziju starp

procesuālās ekonomijas principu un tiesas objektivitātes

principu. Tomēr arī tādā gadījumā Pieteicēja viedoklis par šo

principu savstarpējo hierarhiju nav pamatots. Principi atšķiras

no citiem tiesību avotiem citastarp tieši tādā ziņā, ka tos nav

iespējams izkārtot hierarhiskā secībā. Ja tiesas objektivitātes

principu ikvienā gadījumā atzītu pārāku par procesuālās

ekonomijas principu, nāktos secināt, ka jebkurš objektivitātes

garantiju pieaugums attaisno jebkuru procesuālās ekonomijas

samazinājumu, lai arī cik niecīgs būtu pirmais un cik nozīmīgs-

otrais. Tādēļ tiesību zinātnē tiek atzīts, ka, rodoties kolīzijai

starp tiesību principiem, tie jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto

situāciju un apstākļus (sk., piem.: Iļjanova D. Tiesību normu

un principu kolīzija, Likums un Tiesības, 2000, 2.sēj., Nr.8(12),

251.lpp.; Alexy, R. A Theory of Constitutional Rights, Oxford

University Press, 2002, pp.96- 100). Pat pieņemot, ka no

apstrīdētās normas atšķirīgs noraidījuma izlemšanas regulējums

veicinātu tiesas objektivitātes principa ievērošanu, ir jāatzīst,

ka ieguvums nedrīkst nonākt nesamērīgā pretrunā ar procesuālās

ekonomijas interesēm.

7.5. Pēc iepazīšanās ar

lietas materiāliem Pieteicējs norāda, ka, izvērtējot apstrīdēto

normu, Satversmes tiesai būtu jāņem vērā statistika par Latvijas

tiesās pieteiktajiem noraidījumiem, to apmierināšanu,

neapmierināšanu un attiecīgo lietu tālāko virzību pārsūdzības

instancēs. Taču Satversmes tiesa uzskata, ka nav iespējams

paredzēt, kā risinātos "statistiski vidējā" tiesvedība, ja

tiesnešiem, kuri lietas izskata vienpersoniski, pieteiktie

noraidījumi tiktu izlemti citādā kārtībā. Tādēļ datus par esošo

situāciju nevar salīdzināt pat ar prognozēm.

Līdz ar to nav

iemesla apšaubīt likumdevēja izvēli noteikt tieši šādu

noraidījumu izskatīšanas kārtību.

Arī Vācijas Konstitucionālās

tiesas praksē ir atzīts, ka, trūkstot zināšanām par iespējamo

rīcības modeļu pareizību un "izvēloties starp vairākiem

potenciāli piemērotiem līdzekļiem leģitīma mērķa sasniegšanai,

likumdevējam ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija"

[BVerfGE90, 145 (182)]. Civilprocesa regulējuma noteikšanā

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta

pamattiesību aizsardzība (sal.: 2005.gada 17.janvāra sprieduma

lietā Nr.2004-10-01 9.1.punkts). Satversmes tiesa nenoliedz,

ka ir iespējama arī citāda noraidījumu izlemšanas kārtība, taču

saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2panta pirmo

daļu tās uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt

likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

risinājumu.

8. Vērtējot, vai pašlaik

pastāvošās kārtības ietvaros tiek aizsargātas personas tiesības

uz taisnīgu tiesu, Satversmes tiesa atsaucas uz iepriekš sacīto

par Latvijas un starptautisko cilvēktiesību normu izpratnes

harmoniju (sk.šā sprieduma 6.2.punktu) un norāda, ka arī šo normu

piemērošanas prakse ir izmantojama Satversmē noteikto

pamattiesību satura noskaidrošanai. Tādēļ ir iespējams ņemt vērā,

ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk- ECT) praksi

pirmās instances tiesā pieļautie defekti var tikt laboti

apelācijas instancē (sk.: Adolf v. Austria [1982] ECHR 2,

paras.38- 41 un Edwards v. the United Kingdom [1992] ECHR 77,

para.39; sal.: De Cubber v. Belgium [1984] ECHR 14, para.33).

Jautājums par tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu "jāvērtē visā

procesā kopumā, ieskaitot apelācijas instances nolēmumu" un ņemot

vērā tās lomu tiesvedībā (Edwards v. the United Kingdom,

para.34; sk. arī, piem.: Helmers v. Sweden [1991]ECHR44, para.31,

Ekbatani v. Sweden [1988]ECHR6, para.27). Saskaņā ar

Civilprocesa likumu apelācijas instance lietu izskata pēc

būtības, tādēļ tā spēj labot ikvienu no pirmās instances tiesā

pieļautajām kļūdām.

Satversmes tiesa nepiekrīt

Pieteicēja apgalvojumam, ka tādā gadījumā "pirmās instances tiesā

taisnīguma principu ievērot nav obligāti". Civilprocesa likums

tiesnesim noteic pienākumu atstatīties no lietas izskatīšanas, ja

pastāv kāds no 19.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem.

Jāpiekrīt, ka viena no garantijām šā pienākuma godprātīgai

izpildei ir arī augstās prasības, kas izvirzītas personām, kuras

ieceltas un apstiprinātas tiesneša amatā. Pieteicējam ir no

Satversmes 92.panta izrietošas tiesības uz aizsardzību pret šā

pienākuma neizpildes sekām, taču, tā kā pastāv vairāki līdzekļi

tiesas objektivitātes nodrošināšanai, viņam nav tiesību pieprasīt

kādu konkrētu aizsardzības mehānismu. Šajā gadījumā likumdevējam

ir rīcības brīvība izvēlēties kādu no piemērotiem līdzekļiem

(sk.: Alexy, pp.308- 389). Satversmes 92.pants aizsargātu

Pieteicēja subjektīvās tiesības uz noraidījuma institūta esamību

tādā gadījumā, ja tas būtu vienīgais līdzeklis tiesas

objektivitātes nodrošināšanai. Tāpat Satversme nepieprasa vairāku

paralēlu tiesības uz objektīvu tiesu aizsargājošu instrumentu

līdzpastāvēšanu. Procesuālās tiesības nav pašmērķīgas; tām

vienīgi jānodrošina taisnīga rezultāta sasniegšana (sk.:

Galligan, D.J. Due Process and Fair Procedures: A Study of

Administrative Procedures, Clarendon Press, 1997, p.415). Bez

šaubām, procesuālajām tiesībām piemīt sava patstāvīga vērtība,

taču šī atziņa vienīgi papildina iepriekš pausto, proti, to, ka

visas tiesvedības stadijas ir jāuzlūko kopumā.

9. Pieteicējs pamatoti

norāda, ka blakus sūdzības ieviešana nav vienīgais veids, kādā

būtu iespējams mainīt esošo regulējumu. Pareizs šķiet arī viņa

viedoklis, ka dažos gadījumos apstrīdētā norma ir neefektīvs

noraidījuma institūta realizācijas mehānisms, jo, kā atzīst

PhDS.Sebre, Dr.psych.V.Reņģe un

PhDI.Austers, tiesnešiem var piemist tendence- lai arī ne

apzināta un mērķtiecīga- iespējamo ieinteresētības pakāpi pilnībā

nenovērtēt. Tomēr minētie psiholoģijas zinātnes eksperti norāda,

ka pēc noraidījuma pieteikšanas tiesnesis ir motivēts meklēt,

atcerēties un ņemt vērā to informāciju, kas runā par labu

profesionālajai kompetencei un standartiem- pie tiem pieder spēja

objektīvi novērtēt savu esošo vai šķietamo ieinteresētību

izskatāmās lietas iznākumā, tādēļ šī īpatnība vienlaikus

uzskatāma par tādu, kas tiesnesim jo vairāk liek apzināt

iespējamos iemeslus noraidījumu pieņemt.

Var piekrist Pieteicēja viedoklim,

ka procesuālo defektu labošanai apelācijas instances tiesā ir

mazāk izglītojoša un audzinoša nozīme attiecībā uz tiesu sistēmu

un sabiedrību kopumā (sk.arī, piem.: Galligan, pp.416-

417). Taču katra no šīm piebildēm raksturo Pieteicēja domas

par civilprocesa racionālāku regulējumu, nevis pamato, kādēļ būtu

uzskatāms, ka Satversmes 92.pants tieši aizsargā tiesības

pieteikt noraidījumu.

10. Pieteicējs uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 1.pantam. Sava viedokļa

pamatošanai viņš nav sniedzis argumentus, bet tikai norādījis, ka

"92.pants cieši sasaucas ar Satversmes 1.pantā nostiprināto

demokrātijas principu un no tā izrietošo vispārīgo taisnīguma

principu". Arī izsakot viedokli par lietas materiāliem,

Pieteicējs juridisko pamatojumu nav papildinājis.

Tādējādi ne konstitucionālā

sūdzība, nedz arī pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem

Satversmes tiesai iesniegtais viedoklis nesniedz pietiekamu

juridisko pamatojumu, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 1.pantam.

Nolēmuma

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.- 32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 21.panta

trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92.pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš