92. pants
paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu

institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās

normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 9. maija

sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu). Tajā ietilpst,

piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un

sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz

motivētu tiesas spriedumu, tiesības uz pārsūdzību (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr.

2009-93-01 8.3. punktu).

Tomēr Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos likumus

un noteikt gan lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos

tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu

izskatīšanas kārtību, tostarp nolēmumu pārsūdzēšanas kārtību

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 17. punktu). Satversmes tiesa, atsaucoties uz

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi sakarā ar Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā

noteiktajām tiesībām, arī ir atzinusi, ka valstij ir rīcības

brīvība reglamentēt pārsūdzību un tās apjomu saskaņā ar savu

tiesību sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.2. punktu).

Tātad likumdevējs, ievērojot savas rīcības brīvības robežas,

kas izriet no Latvijas tiesību sistēmas un valstij saistošiem

starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, var noteikt to lietu

kategorijas, kurās tiesas nolēmumi nav pārsūdzami.

Līdz ar to Satversmes 92. pantā

noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu neparedz ikvienas lietas

pārsūdzību un izskatīšanu augstākā instancē.

11. Civilprocesa likums noteic, kādā kārtībā un kādā

tiesu instancē izšķirami pušu strīdi. Tajā regulēta lietu

izskatīšana trijās tiesu instancēs ar pārsūdzību divās instancēs:

lietu izskatīšana pirmās instances tiesā, apelācijas instances

tiesā un kasācijas instances tiesā. Likumdevēja pienākums ir

radīt tādus efektīvas un taisnīgas tiesvedības apstākļus

(noteikumus), lai strīdi tiktu izšķirti jau pirmajā tiesu

instancē (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 13.1. punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Satversmes 92. pants

neprasa, lai noteiktu kategoriju lietām civilprocesa ietvaros

katrā gadījumā tiktu paredzētas pārsūdzības iespējas augstākas

instances tiesā, ja personai ir bijis nodrošināts pienācīgs

tiesas process (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu).

Satversmes tiesas praksē iepriekš ir vērtēts Civilprocesa

likuma regulējums par to, ka maksātnespējas lietā pieņemtais

tiesas spriedums, ar kuru parādnieks pasludināts par

maksātnespējīgu, nav pārsūdzams. Satversmes tiesa ir atzinusi:

lai izvērtētu, vai Satversmes 92. pants paredz iespēju nolēmumu

civillietā pārsūdzēt augstākā tiesu instancē, nepieciešams

noskaidrot konkrētās lietu kategorijas raksturu un likumdevēja

mērķi, ar kādu konkrētais likums tika pieņemts (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01

secinājumu daļas 4. punktu).

Tātad Satversmes tiesa, lai noteiktu, vai Civilprocesa

363.8 panta astotajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2010. gada 31. oktobrim) ietvertais tiesas lēmums par

administratora atcelšanu ir tāds nolēmums, kura pārsūdzība

augstākā instancē būtu nodrošināma atbilstoši Satversmes 92.

pantam, noskaidros:

1) vai personai tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process tās

instances tiesā, kas pieņem attiecīgo nolēmumu;

2) kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros

tiesas nolēmums tiek pieņemts, un kāds ir likumdevēja mērķis šīs

lietu kategorijas regulēšanā.

12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesa, izskatot

jautājumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa,

nenodrošināja taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu, jo viņš

netika informēts par iespējamību tikt atceltam no maksātnespējas

procesa. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam bijušas liegtas

tiesības tikt uzklausītam.

Pieteikuma iesniedzējs nav minējis argumentus tam, ka viņa

tiesības uz taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu būtu

aizskartas citā veidā. Tāpēc izskatāmajā lietā izvērtējams tas,

vai administratoram bija tiesības tikt uzklausītam tās instances

tiesā, kas pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas

procesa.

Pieteikuma iesniedzējs tika atcelts no diviem maksātnespējas

procesiem pēc Maksātnespējas administrācijas pieteikumiem. Abi

maksātnespējas procesi tika uzsākti laikā, kad bija spēkā

apstrīdētā norma (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. - 14.

lpp.).

Lai noskaidrotu, vai Civilprocesa likums laikā, kad bija spēkā

apstrīdētā norma, nodrošināja administratora tiesības tikt

uzklausītam, Satversmes tiesai jāizvērtē tajā noteiktā kārtība,

kādā tiesā bija izskatāms pieteikums par administratora atcelšanu

no maksātnespējas procesa.

Saskaņā ar CPL 363.8 panta devīto daļu (redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim) tiesa pieteikumu par

administratora atcelšanu no maksātnespējas procesa izskata tiesas

sēdē 15 dienu laikā no tā saņemšanas dienas. Uz tiesas sēdi

aicināms pieteikuma vai sūdzības iesniedzējs, administrators,

parādnieka pārstāvis un citas ieinteresētās personas. Pavēste

jāpiegādā CPL 56. pantā noteiktajā kārtībā.

Tātad Civilprocesa likums skaidri reglamentēja kārtību, kādā

administrators uzaicināms uz tiesas sēdi, kurā jāizskata

pieteikums par viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa. Tāpēc

nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka administratoram

bijusi liegta iespēja ierasties tiesā, kad tika izskatīts

minētais pieteikums, un aizstāvēt savas tiesības.

Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā apgalvo, ka neesot

bijis informēts par 2013. gada 29. novembra tiesas sēdi, kurā

tika pieņemts lēmums viņu atcelt no maksātnespējas procesa.

Proti, tiesa neesot nosūtījusi pavēsti uz Pieteikuma iesniedzēja

prakses vietu, tāpēc viņš nevarējis īstenot savas tiesības tikt

uzklausītam (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. - 4.

lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tai atbilstoši Satversmē un

Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas

tiesības izvērtēt nedz valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību

normu piemērošanu, nedz arī vispārējās jurisdikcijas tiesu

nolēmumu tiesiskumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

7. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr.

2008-43-0106 12. punktu). Tāpēc Satversmes tiesa nav tiesīga

izvērtēt, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa ir pareizi

piemērojusi Civilprocesa likuma normas, uzaicinot personu uz

tiesas sēdi.

Tātad Civilprocesa likums paredzēja administratora

uzaicināšanu uz tiesas sēdi, kurā tiek izskatīts pieteikums par

viņa atcelšanu no maksātnespējas procesa, kā arī viņa tiesības

tikt uzklausītam.

Līdz ar to likumdevējs bija noteicis

kārtību, kas paredzēja administratora tiesības tikt uzklausītam

tiesas sēdē un nodrošināja taisnīgu tiesas procesu tās instances

tiesā, kas pieņēma lēmumu par viņa atcelšanu no maksātnespējas

procesa.

13. Lai noteiktu, vai Civilprocesa 363.8

panta astotajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada

31. oktobrim) ietvertais tiesas lēmums par administratora

atcelšanu ir tāds nolēmums, kura pārsūdzība augstākā instancē

būtu nodrošināma atbilstoši Satversmes 92. pantam, Satversmes

tiesa noskaidros, kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras

ietvaros tiesas nolēmums tiek pieņemts, un kāds ir likumdevēja

mērķis šīs lietu kategorijas regulēšanā.

Tiesa, atceļot Pieteikuma iesniedzēju no diviem juridisko

personu maksātnespējas procesiem, piemēroja 2007. gada 1.

novembra Maksātnespējas likumu, kas zaudēja spēku 2010. gada 1.

novembrī (turpmāk - Maksātnespējas likums) (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 8. - 14. lpp.). Līdz ar to izskatāmajā

lietā noskaidrojams, kāds bija Maksātnespējas likuma mērķis un

tiesā izskatāmo maksātnespējas procesa lietu raksturs.

13.1. Maksātnespējas likuma 1. pantā bija noteikts, ka

šā likuma mērķis ir veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas

atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka

ierobežotas maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā.

Satversmes tiesa savos nolēmumos ir uzsvērusi, ka

maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un

parādnieku tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 9.4. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka viens no līdzekļiem Maksātnespējas likuma mērķa

sasniegšanai bija administratora lomas palielināšana

salīdzinājumā ar iepriekšējo maksātnespējas regulējumu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr.

2011-04-01 16. punktu).

Tādējādi Maksātnespējas likuma

mērķis bija veicināt parādnieka maksātspējas atjaunošanu un

aizsargāt kreditoru kopuma intereses.

13.2. Maksātnespējas procesa lietas, tostarp juridiskās

personas maksātnespējas procesa lietas, atbilstoši CPL 251. panta

11. punktam ir tādas kategorijas lietas, ko tiesa izskata

sevišķās tiesāšanas kārtībā.

Pieteikuma iesniedzējs tika divas reizes atcelts no juridiskās

personas maksātnespējas procesa (sk. lietas materiālu 1. sēj.

8. - 14. lpp.). Laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, šā

maksātnespējas procesa lietu izskatīšanu tiesā regulēja CPL

46.1 nodaļa "Juridiskās personas maksātnespējas

procesa lietas", kas ietverta šā likuma sestajā sadaļā

"Sevišķā tiesāšanas kārtība". CPL 46.1