92. pants
neparedz obligātu valsts pienākumu nodrošināt

ikvienas civillietas izskatīšanu vairākās tiesu instancēs.

Likumdevējs ir tiesīgs ar likumu noteikt, kādas lietas ir katras

tiesu iestādes kompetencē un cik instancēs dažādu kategoriju

lietas ir skatāmas (sk, piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu un

2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2013-02-01 10. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālajā sūdzībā norādītie

lietas faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir līdzīgi

lietas Nr. 2014-09-01 ietvaros izvērtētajiem faktiskajiem

apstākļiem un juridiskajam pamatojumam.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2014-09-01 jau ir

izvērtējusi Pieteikuma iesniedzējas argumentus par apstrīdētās

normas satversmību un šo normu ir atzinusi par neatbilstošu

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Līdz ar to Satversmes tiesai vairs nav nepieciešams atkārtoti

vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

6. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes

tiesu atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi izskatāmajā

lietā būtu atzīstams 2008. gada 16. jūlijs. Šajā

datumā, pēc Zemgales Apgabala šķīrējtiesas ieskata, ticis

noslēgts līgums par strīda piekritību izskatīšanai šajā

šķīrējtiesā, un kopš šā brīža šķīrējtiesa esot ieguvusi

kompetenci izskatīt Pieteikuma iesniedzējas un SIA

"ELAGRO" savstarpējos strīdus.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē Pieteikuma iesniedzējas

lūgums atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

7. Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā

daļa noteic, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Šī norma Satversmes tiesai piešķir kompetenci izlemt

jautājumu par to, vai gadījumā, kad apstrīdētā norma sprieduma

pieņemšanas brīdī jau ir zaudējusi savu spēku, būtu iespējams

atzīt šo normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15. punktu).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2014-09-01, lemjot

par apstrīdētās normas atzīšanu par spēkā neesošu no SIA

"HIPOTĒKU BANKAS NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA AĢENTŪRA"

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, citastarp ņēma vērā to, ka

apstrīdēto normu pieteikuma iesniedzējai piemērojusi vispārējās

jurisdikcijas tiesa un ka tās piemērošanas sekas bija izpildu

raksta izsniegšana šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, kā

arī tiesu izpildītāja uzsāktās izpildu darbības. Tādējādi, lai

novērstu apstrīdētās normas radītās nelabvēlīgās sekas,

apstrīdētā norma tika atzīta par spēkā neesošu no

konstitucionālās sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01

21. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka tiesiskā situācija, kurā

atrodas Pieteikuma iesniedzēja, ir līdzīga tai, kurā atradās

konstitucionālās sūdzības iesniedzēja - SIA "HIPOTĒKU BANKAS

NEKUSTAMĀ ĪPAŠUMA AĢENTŪRA" - lietā Nr. 2014-09-01.

Proti, Pieteikuma iesniedzēja bija atbildētāja vairākos

šķīrējtiesas procesos Zemgales Apgabala šķīrējtiesā. Tomēr

šķīrējtiesas kompetenci izskatīt konkrētos strīdus Pieteikuma

iesniedzēja neatzina, jo uzskatīja, ka vienošanos par strīda

pakļautību šķīrējtiesai tā neesot slēgusi un šāda vienošanās nav

spēkā.

Lūdzot atzīt šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu, Pieteikuma

iesniedzēja vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tomēr

vispārējās jurisdikcijas tiesa atzina, ka prasījums par

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevarot būt izskatīšanas

priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā. Vispārējās

jurisdikcijas tiesa izsniedza izpildu rakstus Zemgales Apgabala

šķīrējtiesas spriedumu piespiedu izpildei, un Pieteikuma

iesniedzēja tiesu izpildītājiem samaksāja par šķīrējtiesas

spriedumos nolemto (sk. Pieteikuma iesniedzējas

konstitucionālo sūdzību un papildu viedokli lietā

Nr. 2014-09-01 lietas materiālu 1. - 6. lpp. un

129. - 130. lpp.).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma

iesniedzējai ir jābūt nodrošinātai tādai pašai tiesību

aizsardzībai kā konstitucionālās sūdzības iesniedzējai lietā

Nr. 2014-09-01. Tādējādi, lai pēc iespējas novērstu

apstrīdētās normas radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas arī

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju, apstrīdētā norma ir jāatzīst

par spēkā neesošu no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

ievērojot Satversmes tiesas

2014. gada 28. novembra spriedumu lietā

Nr. 2014-09-01, attiecībā uz akciju sabiedrību "TUKUMA

STRAUME" atzīt Civilprocesa likuma 495. panta pirmo

daļu, ciktāl tā liedz vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt

šķīrējtiesas kompetenci, par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no konstitucionālās

sūdzības iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš