9. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

9.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Tas

nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot tiesas un noteikt tādu

tiesas procesu, kas ļautu ikvienai personai, kuras tiesības vai

likumiskās intereses ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas,

panākt savu tiesību un likumisko interešu efektīvu aizsardzību.

Proti, Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver personas

pamattiesības uz tās tiesību un likumisko interešu aizsardzību

taisnīgā tiesā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08‑01 12.1.

punktu).

Civilprocesā Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

tiesību uz taisnīgu tiesu saturs ir konkretizēts Civilprocesa

likuma 1. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru katrai fiziskajai

un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai

apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

aizsardzību tiesā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08‑01

14. punktu). Likumdevējs šīs tiesības tālāk konkretizējis

Civilprocesa likuma 23. panta pirmajā daļā, atbilstoši kurai visi

civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja vien likumā nav

noteikts citādi. Tomēr vispārīgais noteikums par civiltiesisko

strīdu pakļautību valsts tiesai neatņem pusēm tiesības

savstarpēji vienoties par strīda izšķiršanu šķīrējtiesā - pie

tiesu varas sistēmas nepiederošā, alternatīvā strīdu risināšanas

institūcijā, kuras izveidi un darbību regulē vispārējie tiesību

principi un citas Satversmes normas, Šķīrējtiesu likums,

šķīrējtiesas reglaments un starp pusēm noslēgtais šķīrējtiesas

līgums.

Šķīrējtiesas kā tiesību institūta funkcionēšanas pamatā ir

šķīrējtiesas līgums - pušu brīvā gribā balstīta vienošanās par

strīda izskatīšanu šķīrējtiesā. Šķīrējtiesas process ir vērsts uz

ātru, salīdzinoši lētāku, šķīrējtiesnešu profesionālajā

specializācijā balstītu, galīgu un konfidenciālu konkrētā strīda

izšķiršanu tādā procesā, par kādu puses vienojušās. Šīs

šķīrējtiesas procesa pazīmes raksturo tā būtību un nošķir to no

lietas izskatīšanas valsts tiesās. Ievērojot minēto, šajā procesā

tā jēgas un būtības dēļ atsevišķu Satversmes 92. pantā ietverto

tiesību normu piemērošana var būt ierobežota. Proti, šķīrējtiesas

līguma noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir

piemērots labprātīga šīs personas tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz likumdevēja, nedz

Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas brīvi pausto

gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības saprātīgumu. Tomēr

personas brīvība atteikties no Satversmē ietvertajām

pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl, ciktāl tā neapdraud

demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmas funkcionēšanu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2004‑10‑01 8. punktu un 2014. gada 28. novembra

sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 14.1. punktu).

Latvijas tiesību sistēmas funkcionēšanas pamatā ir tiesiskas

valsts princips, kas jāņem vērā, konkretizējot arī Satversmes 92.

pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu. Pamattiesību prasībai

par taisnīgu tiesas procesu ir jānodrošina, ka persona tiek

nopietni uztverta kā šā procesa subjekts, nevis objekts (sal.

sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr.

2008‑04‑01 11. punktu). Ja persona kļūtu tikai par procesa

objektu, tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību

sistēmas funkcionēšana. Lai to nepieļautu, personas iespējas

atteikties no atsevišķu Satversmes 92. pantā ietverto tiesību

normu piemērošanas ir ierobežojamas. Konkrētāk - ar šķīrējtiesas

līgumu nevar atteikties citstarp no tiesībām uz pušu līdztiesību,

tiesas neatkarību un iespēju tikt uzklausītam, kā arī tiesībām uz

objektīvu tiesu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10‑01 9.1. punktu). Arī

tiesību zinātnē atzīts, ka visā šķīrējtiesas procesā ir jāievēro

neatkarība un objektivitāte, kā arī pušu vienlīdzības un

taisnīguma principi (sk.: Kačevska I. Starptautiskās

komerciālās arbitrāžas tiesības. Promocijas darbs, 252. lpp.

Pieejams: dspace.lu.lv). Līdzīgu viedokli pauž pieaicinātās

personas (sk. tiesībsarga un LL. M. Aijas Lejnieces

viedokli lietas materiālu 3. sēj. 37. lp. un 6. sēj. 135.

lp.). Pretējā gadījumā šķīrējtiesas process nebūtu

taisnīgs.

Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās

tiesības uz taisnīgu tiesu prasa šķīrējtiesas procesā nodrošināt

citstarp pušu līdztiesību, šķīrējtiesnešu neatkarību un

objektivitāti, kā arī pušu iespēju tikt uzklausītām.

9.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto pamattiesību

saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Proti, ir jānodrošina Satversmes normu un

Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos ietverto

cilvēktiesību normu savstarpēja harmonija (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2022. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2021‑40‑0103 7.2. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš, konkretizējot Satversmes 92.

pantā ietvertās pamattiesības kopsakarā ar Cilvēktiesību

konvencijas 6. pantu, ir norādījusi, ka šī norma neliedz izveidot

šķīrējtiesas, lai atrisinātu komerciāla rakstura strīdus starp

privātpersonām. Personai ir tiesības atteikties no lietas

izskatīšanas valsts tiesā, un Cilvēktiesību konvencijas 6. pants

pieļauj šādu atteikšanos, tomēr tai jābūt brīvai, atbilstošai

likumam, kā arī viennozīmīgai (sk. Satversmes tiesas 2014.

gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 14.2.

punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī ir atzinusi, ka šķīrējtiesas

līguma esība pati par sevi vēl automātiski nenozīmē to, ka šā

līguma puses būtu viennozīmīgi atteikušās no visām savām

tiesībām, kuras noteiktas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā.

Atsevišķu Cilvēktiesību konvencijā paredzēto tiesību gadījumā

atteikšanās prasa arī tādu minimālu tiesisko aizsardzību, kas

atbilst šādas atteikšanās nozīmīgumam (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 2. oktobra sprieduma lietā

"Mutu and Pechstein v. Switzerland", pieteikums Nr.

40575/10 u. c., 96. punktu un 2021. gada 20. maija sprieduma

lietā "Beg S. P. A. v. Italy", pieteikums Nr. 5312/11,

127. punktu). Lemjot par šādas tiesiskās aizsardzības esību,

ir vērtēts dalībvalstīs izveidotais šķīrējtiesas procesa

regulējums, tostarp dalībvalstu tiesu īstenotā kontrole pār šā

regulējuma piemērošanu, proti, ir vērtēts tas, vai minimāla

tiesiskā aizsardzība tiek nodrošināta vispārējās jurisdikcijas

tiesu kontroles ceļā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

komisijas 1996. gada 27. novembra lēmumu par pieteikuma

pieņemamību lietā "Nordström-Janzon and Nordström-Lehtinen

v. the Netherlands", pieteikums Nr. 28101/95, un Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 23. februāra lēmumu par

pieteikuma pieņemamību lietā "Suovaniemi and Others v.

Finland", pieteikums Nr. 31737/96). Tātad no

nepieciešamības nodrošināt minimālu tiesisko aizsardzību izriet

secinājums, ka šķīrējtiesas līguma esība pati par sevi nav

pietiekama, lai varētu atteikties no visām Cilvēktiesību

konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām. Piemēram,

noskaidrojot, vai puses ar šķīrējtiesas līgumu ir viennozīmīgi

atteikušās no tiesībām uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ņēmusi vērā arī to, vai pusēm ir bijusi

iespēja šķīrējtiesas procesā iebilst pret iespējamu

šķīrējtiesneša interešu konfliktu un vai attiecīgā puse šo

iespēju ir izmantojusi, izsakot iebildumus gan pašā šķīrējtiesas

procesā, gan šā procesa uzraudzības mehānisma ietvaros (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 2. oktobra sprieduma

lietā "Mutu and Pechstein v. Switzerland",

pieteikums Nr. 40575/10 u. c., 121.-123. punktu un 2021. gada 20.

maija sprieduma lietā "Beg S. P. A. v. Italy",

pieteikums Nr. 5312/11, 136.-143. punktu).

Tātad arī Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir ietverts

citstarp valsts pienākums radīt tādu tiesisko regulējumu, kas

nodrošinātu vismaz minimālu tiesisko aizsardzību. Līdzīgi arī

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka valstij ir pienākums

radīt šķīrējtiesas procesa pusēm iespēju novērst šķīrējtiesas

procesā notikušus būtiskus procesuālos pārkāpumus un arī

pienākums neatzīt tāda šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi

pārkāpumi ir notikuši (sal. sk. Satversmes tiesas 2014.

gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09-01 14. punktu).

Citiem vārdiem - valstij ir pienākums nodrošināt arī šķīrējtiesas

procesa uzraudzību, paredzot personai iespēju aizsargāt savas

aizskartās tiesības. Šis valsts pienākums ir priekšnoteikums tam,

lai, personai atsakoties no strīda izskatīšanas valsts tiesā,

netiktu apdraudēta Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts

tiesību sistēmas funkcionēšana.

9.3. Latvijā izveidotā pastāvīgajā šķīrējtiesā pret

Pieteikuma iesniedzēju taisīts spriedums par naudas piedziņu un

Krievijas Federācijā prasīta šā sprieduma atzīšana un izpilde.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tās tiesības uz taisnīgu tiesu

ir aizskartas, jo Latvijas tiesās neesot iespējams iesniegt

pieteikumu par attiecīgā šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu, kaut

arī šķīrējtiesas procesā esot pieļauti būtiski pārkāpumi.

Kā pamatoti norādījusi Saeima, Satversmes 92. panta pirmā

teikuma tvērumā neietilpst abstrakta personas interese pārsūdzēt

šķīrējtiesas spriedumu, proti, panākt tā tiesiskās pamatotības

pārbaudi tieši apelācijas vai kasācijas kārtībā. Tomēr personai

ir tiesības uz valsts veiktu šķīrējtiesas procesa uzraudzību

(sk. šā sprieduma 9.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir

atzinusi, ka Latvijā šķīrējtiesas procesa uzraudzība ir

koncentrēta šķīrējtiesas sprieduma izpildu raksta izsniegšanas

stadijā, kas regulēta apstrīdētajās normās (sal. sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004‑10‑01 9.1. punktu). Turklāt tad, ja persona nav

piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā, personai nodrošināmas

tiesības vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai

(sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra sprieduma

lietā Nr. 2014‑09‑01 20.2.4. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja savu Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu saskata

tajā apstāklī, ka Latvijas tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja

apstrīdēt Latvijā izveidotas pastāvīgās šķīrējtiesas spriedumu

gadījumā, kad attiecīgajā šķīrējtiesas procesā notikuši būtiski

procesuāli pārkāpumi. Tādējādi gadījumos, kad šķīrējtiesas

sprieduma izpildu raksta izsniegšana Latvijā nav nepieciešama vai

iespējama, tostarp Pieteikuma iesniedzējas gadījumā, kad

šķīrējtiesas spriedums atzīstams un izpildāms ārvalstīs, personai

neesot iespējas aizsargāt savas aizskartās tiesības. Kā izriet no

lietas materiāliem, Pieteikuma iesniedzēja iebilst pret to, ka

apstrīdētajās normās paredzētais šķīrējtiesas procesa uzraudzības

mehānisms nav pietiekams, un uzskata, ka tādējādi valsts nav

izpildījusi tās pienākumu nodrošināt šķīrējtiesas procesa

uzraudzību. Tā kā Pieteikuma iesniedzēja kļuvusi par šķīrējtiesas

procesa dalībnieci un attiecīgā šķīrējtiesa pret to ir taisījusi

spriedumu, Pieteikuma iesniedzēja ir nonākusi situācijā, uz kuru

attiecas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais valsts

pienākums nodrošināt šķīrējtiesas procesa uzraudzību.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet: ja Satversmes 92.

pantā ir ietverts valsts pienākums veikt konkrētus pasākumus

tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai, tad šajā normā vienlaikus

ir ietvertas arī personas pamattiesības uz attiecīgā pienākuma

izpildi (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08-01 12.1.

punktu). Konkrētāk: tā kā valstij ir pienākums nodrošināt

šķīrējtiesas procesa uzraudzību, Pieteikuma iesniedzējai ir

attiecīgas pamattiesības, proti, tiesības uz valsts veiktu

šķīrējtiesas procesa uzraudzību, kā arī tiesības prasīt no valsts

šā pienākuma izpildi. Pretējā gadījumā gan valsts pienākumi, gan

personas attiecīgās pamattiesības kļūtu iluzoras. Apstrīdētās

normas skar tādas Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības, kuras

ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un

izskatāmajā lietā ir konstatējams Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārums.

Tādējādi tiesvedība ir

turpināma.