Par Civilprocesa likuma 635.panta sestās daļas, ciktāl tā attiecas uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par darba samaksas piedziņu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam un trešajam teikumam

16. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑05‑01

18. punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir nodrošināt citu cilvēku, proti, darbinieku,

tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu darba samaksu.

Var piekrist Saeimas viedoklim par apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, ciktāl tas attiecas uz

darbinieka tiesību aizsardzību. Tomēr izskatāmās lietas

pamatjautājums nav saistīts ar tiesībām saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu. Tieši pretēji - no apstrīdētās normas izriet,

ka darbinieks var paturēt tādus naudas līdzekļus, kuri viņam par

labu ir piedzīti ar atceltu tiesas spriedumu un kurus viņš nav

nopelnījis ar paša veikto darbu. Atbilstoši nolēmumam, kas

stājies spēkā, darbiniekam konkrētajā situācijā nav tiesību

saņemt ar izpildīto, bet atcelto tiesas spriedumu piedzītos

līdzekļus.

Apstrīdētajā normā noteiktais izņēmums attiecas uz

darbiniekiem. Šādas personas tiek uzskatītas par sociāli vājākām

un tādām, kam papildus nepieciešama īpaša tiesiska

aizsardzība. No darba tiesisko attiecību regulējuma

izriet, ka viena no pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā

ziņā vājākā pozīcijā iepretim otrai pusei - darba devējam (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr.

2000-08-0109 secinājumu daļu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2011-16-01 15. punktu). Darba samaksa ir uzskatāma

par darbinieka galveno ienākumu avotu, un ar apstrīdēto normu

tiek īpaši aizsargātas darbinieka tiesības izlietot no darba

devēja piedzītos naudas līdzekļus savām vajadzībām.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - Satversmes 116. pantā minēto

citu cilvēku, proti, darbinieku, tiesību aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība.