61. pants
noteic, ka arī tiesas priekšsēdētājs un

pirmstiesas izmeklēšanas iestādes vadītājs var uzdot advokātiem

pēc nozīmējuma vest krimināllietu vai mazturības tiesības baudoša

klienta lietu. Saskaņā ar Advokatūras likuma 58. un 61. pantu

šādos gadījumos advokāta izdevumi atlīdzināmi no valsts budžeta

līdzekļiem. Šos izdevumus nosaka pēc apstiprinātās advokātu

atlīdzības takses, un valsts labā tie piedzenami likumā

noteiktajā kārtībā un gadījumos.

2. Konstitucionālās

sūdzības (pieteikuma) iesniedzēja uzskata, ka ikviens

neatkarīgi no sava mantiskā stāvokļa bauda tiesības pats

pārstāvēt sevi tiesā vai šim nolūkam brīvi izvēlēties pārstāvi.

Ar apstrīdētajām tiesību normām esot aizskartas viņas tiesības,

jo viņa, tāpat kā lielākā daļa cilvēku, nevarot atļauties

apmaksāt advokāta pakalpojumus. Tādējādi viņai tiekot liegtas

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantā

garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Turklāt apstrīdētās

tiesību normas esot diskriminējošas, tātad neatbilstošas

Satversmes 91. pantam. Pieteikuma iesniedzēja 2000. gadā

esot vērsusies Advokātu padomē ar lūgumu viņas lietas vešanai bez

maksas nozīmēt advokātu, tomēr saņēmusi atteikumu, jo advokāts

prasītāja pārstāvēšanai civillietā netiekot nozīmēts.

3. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdētās tiesību normas, - Saeima - nepiekrīt

pieteikuma iesniedzējas viedoklim, minot šādus argumentus.

Pirmkārt, Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības vērsties tiesā

neesot absolūtas un tās varot ierobežot. Ar likumu noteiktajam

ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, nodrošināt katras

personas kvalitatīvu un profesionālu juridisko pārstāvību tādās

juridiski sarežģītās lietās, kādas ir civillietas kasācijas

instances tiesā. Otrkārt, ierobežojums atbilstot samērīguma

principam, jo Advokatūras likuma 34. panta 9. punkts un 61. pants

paredzot gadījumus un kārtību, kādā Advokātu padome uzdod

advokātiem pēc nozīmējuma vest tiesās mazturības tiesības baudošo

personu lietas. Advokāta izdevumi, kas saistīti ar šādas personas

lietas vešanu, tiekot segti no valsts budžeta līdzekļiem.

Mazturības tiesības baudoša persona, kā atzīmē Saeima, esot

maznodrošināta persona, kura savu statusu iegūst, ja tās ienākumi

un materiālais stāvoklis neatbilst pašvaldības noteiktajam

līmenim. Tāpēc personai tiekot nodrošinātas tiesības vērsties

tiesā atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantam.

Turklāt apstrīdētās tiesību normas atbilstot Satversmes 91.

pantam, jo tās neparedz atšķirīgu attieksmi un vienādi attiecas

uz visām personām, kuras iesniedz kasācijas sūdzību kasācijas

instances tiesā.

4. Advokātu padome

norāda, ka apstrīdētās tiesību normas neesot vērstas uz personas

pamattiesību ierobežošanu, to mērķis esot nodrošināt likumam

atbilstošu lietu izskatīšanu kasācijas instances tiesā. Tomēr

neesot paredzēts mehānisms, kā nodrošināt atlīdzību par advokāta

darbu, sniedzot juridisko palīdzību mazturīgām personām kasācijas

sūdzību sagatavošanā un izskatīšanā tiesā. Advokātu padome

pieņemot iesniegumus par bezmaksas juridiskās palīdzības

sniegšanu no invalīdiem un pensionāriem (pensijas apmērs mazāks

par 80 latiem mēnesī), no personām, kurām ir bezdarbnieka vai

trūcīgās ģimenes locekļa statuss. Šajos gadījumos lēmumu par

bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu pieņemot Advokātu

padome. 2002. gadā esot izskatīti 128 iesniegumi, no kuriem 40

apmierināti, galvenokārt lietās par izlikšanu no dzīvokļa,

materiāla kaitējuma nodarīšanu, atbrīvošanu no darba,

uzturlīdzekļu piedziņu darbnespējīgajiem un tamlīdzīgi. 2003.

gadā iesniegumi par bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu

kasācijas instancē neesot apmierināti. Tas izskaidrojams ar

Advokātu padomes ierobežotajām finansiālajām iespējām, jo valsts

nenodrošina finansējumu par advokātu darbu civillietās.

5. Tieslietu

ministrija sniedza līdzīgu informāciju, proti, ministrija no

valsts budžeta nav pieprasījusi un tajā nav paredzēti līdzekļi

mazturības tiesību baudošas personas civillietas vai

administratīvās lietas vešanai, jo Advokātu padome neesot

Tieslietu ministrijā vērsusies ar attiecīgu priekšlikumu.

6. Augstākā tiesa

grozījumus civilprocesuālajā likumdošanā vērtē pozitīvi, jo

samazinās tādu Augstākās tiesas Senātā (turpmāk - Senāts)

ienākošo lietu skaits, kurās ir likumam neatbilstošas kasācijas

sūdzības, bet tas ļauj vairāk laika veltīt kasācijas kārtībā

izskatāmajām lietām. Turklāt apstrīdētās tiesību normas

disciplinējot advokātus. Iesniegtās kasācijas sūdzības kļuvušas

labāk argumentētas.

2001. gadā no 549 lietām 40

procentos lietu tika pieņemts lēmums par kasācijas tiesvedības

izbeigšanu. Savukārt 2002. gadā šis skaitlis bija vēl lielāks -

42 procenti no 694 lietām. Līdz 2003. gada 31. maijam Senāts

saņēmis 331 kasācijas sūdzību, no kurām 87 lietās ar rīcības

sēdes lēmumu kasācijas tiesvedība izbeigta. Turpretī līdz 2002.

gada 31. maijam Senāts bija saņēmis 390 lietas un kasācijas

tiesvedība izbeigta 135 no tām.

Secinājumu

daļa

1. Satversmes 92. pants

noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā. [..]. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību." Panta saturs noskaidrojams kopsakarā ar Satversmes

89. pantu, kas noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka

likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās

cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, tas

bijis gluži pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju.

Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši tai

interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību

normu piemērošanas praksē (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01 un 2002.gada 22.

oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03).

1.1. Starptautiskā pakta

par pilsoņu un politiskajām tiesībām 14. pants arī paredz,

ka "katram ir tiesības, ja tiek [..] noteiktas viņa tiesības un

pienākumi kādā civilprocesā, uz to, lai lietu taisnīgi un

publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas

izveidota saskaņā ar likumu". Arī Konvencijas 6. pants

citastarp noteic, ka "ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu

lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu

noteiktā tiesā".

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

(turpmāk - ECT) ir konstatējusi, ka Konvencijā nav tieši

formulētas tiesības ikvienam vērsties tiesā. Taču šīs tiesības

izriet no Konvencijas 6. panta pirmās daļas, jo būtu absurdi tajā

ietvert taisnīgas tiesas spriešanas pamatnosacījumus, neparedzot

tiesības vērsties tiesā [sk. ECT spriedumu lietā Golders pret

Lielbritāniju (Golder v. the United Kingdom)]. Vienlaikus ECT

atzina, ka tiesības vērsties tiesā nav absolūtas. Šīs tiesības

var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc

būtības.

Arī Satversmes tiesa jau

vairākkārt ir norādījusi: lai gan Satversme tieši neparedz

gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt

ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots

veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr.

2002-04-03 un 2002. gada 26. novembra spriedumu lietā Nr.

2002-09-01). Pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā

paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar

noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē

garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām

Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26.

novembra spriedumu lietā Nr. 2002-09-01).

1.2. Satversmes 86. pants

noteic, ka "tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs

tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā".

Skatot kopsakarā Satversmes 86. un 92. pantu, secināms, ka ar

likumu var ierobežot tiesības vērsties tiesā, ja ierobežojums, kā

secinājusi ECT attiecībā uz Konvencijas 6. panta pirmajā daļā

paredzētajām tiesībām, ir noteikts ar likumu, ierobežojumam ir

leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi

[sk. ECT spriedumu lietā Faijeds pret Lielbritāniju (Fayed v.

the United Kingdom)].

2. Konvencijas 6. pants

dalībvalstīm neuzliek pienākumu visos gadījumos izveidot

kasācijas vai apelācijas instances tiesas. Tomēr, ja tādas tiek

izveidotas, to darbībā jāievēro Konvencijas 6. pants [sk. ECT

spriedumu lietā Delkorts pret Beļģiju (Delcourt v.

Belgium)].

Valstīm, kurās nav paredzēta

atļauju sistēma (a system of leave to appeal) tiesas

nolēmumu pārsūdzēšanai trešās instances tiesā vai kuras nepieļauj

trešās instances tiesai noraidīt pārsūdzību tās daļā, vajadzētu

apsvērt jautājumu par tādu sistēmu ieviešanu, lai ierobežotu to

lietu skaitu, kuras ir pelnījušas, lai tās trešo reizi izskatītu

tiesā. Kaut arī tiesību uz taisnīgu tiesu būtiska sastāvdaļa ir

tiesības uz tiesas kontroli, taču šo tiesību izmantošana ir

radījusi pārsūdzību skaita pieaugumu un pārsūdzēšanas procesa

ilguma izraisītās problēmas. Eiropas Padomes Ministru Komiteja

uzskata, ka šādas problēmas var ietekmēt ikviena tiesības uz

lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā saskaņā ar Konvencijas 6.

pantu (sk. Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1995. gada 7.

februāra rekomendāciju Nr. R95(5) "Par pārsūdzēšanas sistēmu un

procedūru ieviešanu un to darbības uzlabošanu civilajās un

komerciālajās lietās").

2.1. Kasācijas instance

pilda īpašu funkciju, un tas nosaka šīs instances tiesā norisošā

procesa īpatnības. Atšķirībā no padomju laika kasācijas modeļa

Latvijā tagad pastāvošā kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā,

ka kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm,

kas pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības caurlūkojot

pirmajās divās instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm.

Kasācijas instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris,

proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

pareizību. Kasācijas principam ir publiski tiesisks raksturs, jo

tas ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un

iztulkošanu visā valstī (sk. Bukovskis V. Civilprocesa mācības

grāmata. - Rīga : Autora izdevums, 1933. -

461.-464. lpp.). Pārsūdzēšana kasācijas instancē ir

attaisnojama lietās, kuras varētu attīstīt likumu vai dot

ieguldījumu likuma vienveidīgā interpretācijā. Tā kā šādām lietām

ir vispārēja sabiedriska nozīme, no sūdzības iesniedzēja

vajadzētu prasīt pamatojumu tam, ka lieta dos ieguldījumu minēto

mērķu sasniegšanā (sk. Eiropas Padomes Ministru Komitejas

1995. gada 7. februāra rekomendāciju Nr. R95(5) "Par

pārsūdzēšanas sistēmu un procedūru ieviešanu un to darbības

uzlabošanu civilajās un komerciālajās lietās").

2.2. Saeima pamatoti

norāda, ka apstrīdētajās tiesību normās ietvertie ierobežojumi

nosaka lielāku personas tiesību aizsardzību, jo CPL 477. pants

kasācijas instances nolēmumu noteic par nepārsūdzamu. Tāpēc

fiziskās un juridiskās personas interesēs ir kvalitatīva

kasācijas sūdzības sastādīšana un kvalificēta pārstāvība

kasācijas instancē, bet to var panākt tikai ar zināšanās un

iemaņās piemērotu pārstāvi. Tiesības uz kvalificētu juridisko

pārstāvību ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību

īstenošanu.

Pastāvot tiesībām jebkurai

personai sastādīt kasācijas sūdzību, kasācijas instances tiesa

tika noslogota ar nepiekritīgām un bez attiecīga juridiskā

pamatojuma iesniegtām sūdzībām. Turklāt likumdevējs, prasot

kvalificētas personas pieaicināšanu, pamatoti vēlējies ierobežot

tiesības jebkurai personai uzstāties tiesas procesā. Ja personu

pārstāv kvalificēts jurists, Senāts var pievērsties tiesību

jautājumu izskatīšanai, nevis uzklausīt apsvērumus, kuri uz

tiesību jautājumiem neattiecas.

Tāpēc

ierobežojumiem ir divi leģitīmi mērķi. Pirmais - nodrošināt pusēm

kvalificētu juridisku pārstāvību kasācijas instances tiesā.

Otrais - nodrošināt kasācijas instances tiesas pienācīgu

darbību.

3. Samērīguma princips

noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp

sabiedrības un indivīda interesēm.

Lai konstatētu, ka samērīguma

princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai

nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai

likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta spriedumu lietā Nr. 2001-12-01).

4. Likumdevējs par

iepriekšminēto leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekli noteicis

obligāto pārstāvību kasācijas instances tiesā, ļaujot izvēlēties

pārstāvi tikai no advokātu vidus un prasot, lai kasācijas sūdzību

sastāda advokāts.

4.1. Eiropas Padomes

Ministru Komiteja 1981. gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7

"Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikumā

norādījusi, ka "gadījumos, kad, ievērojot izskatāmo jautājumu

raksturu, justīcijas pieejamības veicināšanas nolūkā būtu vēlams,

lai persona pati pārstāvētu sevi tiesā, jurista kā pārstāvja

pieaicināšanai nevajadzētu būt obligātai".

Taču šo ieteikumu nevar attiecināt

uz kasācijas instances tiesu, kas pilda īpašu funkciju.

Pieļaujot, ka jebkura persona drīkst vērsties Senātā, tiktu lieki

noslogota kasācijas instances tiesa un traucēta tās darbība,

tādējādi aizskarot arī citu personu tiesības.

Obligātās pārstāvības noteikšana

kalpo tam, lai ikvienā gadījumā pārstāvis - kvalificēts jurists -

izvērtētu ne tikai nepieciešamību vērsties tiesā, bet arī

izvēlētos atbilstošāko formu, kādā tas darāms.

Obligātā pārstāvība paredzēta arī

citu valstu likumos. Tā, piemēram, Austrijas Civilprocesa likuma

27. pantā lasām, ka apgabaltiesās (Bezirksgericht) lietās,

kurās prasības summa pārsniedz 4000 eiro, un visās augstākās

tiesu instancēs ir noteikts absolūtais advokāta pārstāvības

obligātums (absolute Anwaltspflicht). Puses nevar pašas

vest lietas tiesā. Savukārt Igaunijas Civilprocesa likuma 85.

paragrāfs izvirza līdzīgas, tomēr mazāk stingras prasības, proti,

neliedzot personai pašai vest savu lietu kasācijas instances

tiesā, bet tikai nosakot, ka "vienīgi zvērināti advokāti drīkst

būt par pārstāvjiem un - kā puses pārstāvji uz līguma pamata -

iesniegt kasācijas sūdzību Valsts tiesā".

Advokātu spējas nodrošināt

kvalificētu juridisko pārstāvību un sniegt juridisko palīdzību,

it īpaši kasācijas tiesvedībā, tiek prezumētas. Šai profesijai ar

likumu noteiktas vairākas prasības: augstākā juridiskā izglītība,

likumā noteiktā darba pieredze, pārbaudījuma kārtošanas

nepieciešamība u.tml. Advokatūras institūtam ir liela nozīme

kvalificētas juridiskās pārstāvības nodrošināšanā, jo advokāts ir

ne tikai pārstāvis, kura uzdevums ir atvietot pusi tiesā un

sasniegt sava pilnvardevēja noteikto galamērķi, bet vienlaikus

arī tiesībaizstāvis. Advokāts, nododot zvērestu, kļūst par tiesu

sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu

tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā (sk.

Bukovskis V. - 200.-202. lpp.).

Tātad

likumdevēja izraudzītie līdzekļi kopumā ir piemēroti leģitīmo

mērķu sasniegšanai.

4.2. Jāpiekrīt pieteikuma

iesniedzējas viedoklim, ka līdztekus advokātiem ir arī citas

pietiekami kvalificētas personas, kuras var nodrošināt

kvalificētu juridisko pārstāvību. Kaut gan Latvijā līdz

2003. gada 1. janvārim nav pastāvējis obligātais advokāta

pārstāvības princips kasācijas instances tiesā, tomēr, kā redzams

no Saeimas stenogrammām, Juridiskās komisijas un citiem

materiāliem, likumdevējs nav pietiekami izsvēris apstrīdēto

tiesību normu nepieciešamību un to piemērošanas ietekmi, proti,

nav izvērtēta saudzējošāku līdzekļu iespējamība leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

Satversmes tiesa uzskata, ka

pastāv arī citi, saudzējošāki līdzekļi iepriekšminēto leģitīmo

mērķu sasniegšanai, it īpaši kvalificētas juridiskās pārstāvības

nodrošināšanai kasācijas instances tiesā. Piemēram, vest savas

lietas un pārstāvēt citas personas ne sliktāk par advokātiem var

arī tiesneši un prokurori (likumā noteiktajos gadījumos),

juridisko zinātņu doktori, īpašas juridisko palīdzību sniedzošas

nevalstiskas organizācijas vai valsts finansētas iestādes, kuras

sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī personas, kurām ir

augstākā juridiskā izglītība un kuras nokārtojušas attiecīgās

prasmes un iemaņas apliecinošu eksāmenu u.tml.

Uz kvalificētas juridiskās

pārstāvības nepieciešamību un tās īstenotājiem norādīts arī

Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1978. gada 2. marta rezolūcijā

78(8) "Par juridisko palīdzību un konsultācijām". Tajā noteikts,

ka par juridiskās palīdzības sniedzējiem vienmēr vajadzētu būt

profesionālām un kvalificētām personām, kas nodarbojas ar

juridisko praksi saskaņā ar valsts likumiem, it īpaši gadījumos,

"kad šādas personas īstenota pārstāvība attiecīgajā valsts tiesā

ir obligāta saskaņā ar valsts likumiem". Personai, cik vien tas

iespējams, jāļauj pašai brīvi izvēlēties sev kvalificētu

pārstāvi, tostarp advokātu.

Tātad ir

iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, lai nodrošinātu

kvalificētu juridisko pārstāvību kasācijas instances tiesā.

5. No Satversmes 92. panta

pirmā un ceturtā teikuma kopsakarības izriet, ka ikviena tiesības

uz advokāta palīdzību saprotamas kā subjektīvās tiesības uz

kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu, proti, personai

nolūkā aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā ir tiesības saņemt tai nepieciešamo juridisko palīdzību no

personām, kas ir ieguvušas attiecīgās zināšanas un iemaņas.

Tiesības uz advokātu Satversmes 92. panta izpratnē, pirmkārt,

ietver tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību un, otrkārt,

valsts pienākumu šādu palīdzību sniegt personām, kuras pašas

nevar to atļauties. Ikviens noziedzīgā nodarījumā apsūdzētais ir

tiesīgs saņemt efektīvu bezmaksas kvalificētu juridisko

palīdzību, ja viņam trūkst līdzekļu tās apmaksai. Tādas tiesības

ir arī jebkurai mazturīgai personai visās lietās, kurās noteikta

obligāta pārstāvība vai to prasa tiesvedības intereses

(iespējamais lietas seku smagums un procesa sarežģītība). Šāds no

Satversmes 92. panta izrietošais ikvienas personas tiesību uz

advokāta palīdzību saturs nav izsmeļošs, tas var tikt

paplašināts, bet ne ierobežots.

ECT lietā Eirija pret Īriju

(Airey v. Ireland) noteica, ka Konvencijas 6. panta

pirmā daļa dažkārt var uzlikt valstij pienākumu nodrošināt

juridisko palīdzību gadījumos, kad tā ir nepieciešama, lai varētu

efektīvi nodrošināt pieeju tiesai. "Tas var būt gadījumos, kad

juridiskā pārstāvība ir obligāta, kā tas ir noteikts vairāku

dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz dažādiem procesa veidiem,

vai ņemot vērā procesa sarežģītību." Arī Eiropas Savienības

Pamattiesību hartas 47. pants nostiprina tiesības uz

efektīvu tiesību aizsardzības nodrošinājumu un taisnīgu tiesu. Šā

panta trešajā daļā noteikts, ka "juridiskā palīdzība tiek sniegta

tiem, kam trūkst pietiekamu līdzekļu, ciktāl šāda palīdzība ir

nepieciešama, lai nodrošinātu pieeju tiesai".

5.1. Saeimas atbildes

rakstā norādīts uz Advokatūras likuma 34. panta 9. punktu un

61. pantu, kuros paredzēta iespēja advokātiem pēc nozīmējuma

vest tiesās mazturības tiesības baudošu personu lietas. Advokāta

pakalpojumi apmaksājami no valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar

apstiprināto advokātu atlīdzības taksi.

Lai persona saņemtu valsts

apmaksātu juridisko palīdzību, tai jāatbilst noteiktiem

kritērijiem. Saeima norāda, ka mazturības tiesības baudoša

persona Advokatūras likuma izpratnē ir persona, kas atzīta par

maznodrošinātu. Kritēriji šāda statusa iegūšanai paredzēti

Ministru kabineta 2003. gada 25. februāra noteikumos Nr. 97

"Kārtība, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama

par trūcīgu" (turpmāk - Noteikumi).

Šie Noteikumi izdoti saskaņā ar

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. pantu. Šā

likuma 32. pantā definēts sociālās palīdzības mērķis, proti,

sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām

ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības un

veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas

uzlabošanā. Noteikumos, kas izstrādāti ar mērķi konkretizēt to

personu loku, kurām ir tiesības uz sociālo palīdzību un kuru

pamatvajadzības nepieciešams apmierināt, nav iekļauti objektīvi

kritēriji to personu loka noteikšanai, kuras būtu tiesīgas

pretendēt uz valsts apmaksātu advokāta palīdzību lietas vešanai

kasācijas instances tiesā.

Arī tās personas, kuras netiek

atzītas par trūcīgām šo Noteikumu izpratnē, ne vienmēr ir

spējīgas apmaksāt advokāta pakalpojumus. Ja minētie Noteikumi

tiktu atzīti par vienīgo kritēriju valsts apmaksātas juridiskās

palīdzības saņemšanai, tiktu ievērojami un nepamatoti sašaurināts

to personu loks, kurām juridiskā palīdzība ir objektīvi

nepieciešama.

Atšķirībā no starpkaru

posma Civilprocesa likuma (sk. 303., 1010.-1012., 1022.

pantu un to komentārus. Konradi F., Zvejnieks T. Civilprocesa

likums ar paskaidrojumiem. - Rīga: Valsts tipogrāfijas izdevums,

1939.) pašreiz nevienā normatīvajā tiesību aktā nav ietverts

regulējums par mazturības tiesībām civilprocesā. Proti, nav

paredzēti nekādi detalizētāki priekšraksti par advokāta

pakalpojumu saņemšanas kārtību un kritērijiem, lai uz to

pretendētu. Arī juridiskās palīdzības atteikuma pārsūdzēšanas

kārtība un citas būtiskas šādu lietu tiesvedības gaitas nianses

normatīvajos aktos nav ietvertas.

Tādējādi

Advokatūras likumā un Noteikumos ietvertās tiesību normas ir

nepietiekamas, lai nodrošinātu bezmaksas juridiskās palīdzības

sniegšanu tiem, kuriem tā ir nepieciešama.

5.2. Nepamatots ir Saeimas

atbildes rakstā paustais viedoklis, ka apstrīdētās normas atbilst

Konvencijas 6. panta pirmajai daļai, "jo personām, kurām nav

pietiekamu līdzekļu, tiek nodrošināta bezmaksas juridiskā

palīdzība civillietā".

Ministru kabineta kārtējā ziņojumā

"Par 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā no

1995. gada līdz 2002. gada 1. janvārim" atzīmēts, ka 2002. gada

janvārī parakstīta vienošanās par projekta "Atbalsts tieslietu

sistēmai Latvijā" īstenošanu; šā projekta ietvaros tikai iecerēts

sākt dialogu ar privātajiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem,

lai nodrošinātu bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu

mazaizsargātajiem Latvijas sabiedrības locekļiem [sk.

2002. gada 29. oktobra Latvijas Vēstnesi Nr.

156(2731)].

2003. gada 10. februārī notikušajā

Augstākās tiesas plēnumā Senāta Civillietu departamenta

priekšsēdētājs Mārtiņš Dudelis kā problēmu tiesu sistēmā minēja

to, ka ir daudz cilvēku, kuri nespēj sev apmaksāt advokāta

pakalpojumus [sk. Kāds bijis Augstākās tiesas pagājušā gada

darbs // Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista Vārds,

18.02.2003. nr. 7(265)].

Advokātu padome savā vēstulē

Satversmes tiesai norāda, ka 2003. gadā iesniegumi par bezmaksas

juridiskās palīdzības sniegšanu kasācijas instancē neesot

apmierināti, jo valsts nenodrošina atlīdzību par advokāta darbu

civillietās. Tieslietu ministrija vēstulē Satversmes tiesai

atzina, ka nav pieprasījusi un valsts budžetā nav paredzēti

līdzekļi mazturības tiesības baudošas personas civillietas vai

administratīvās lietas vešanai (sk. lietas 2.sēj., 99.-100.

lpp; 125.-126. lpp.).

2003. gada 15. maijā Valsts

sekretāru sanāksmē tika izsludināta "Koncepcija juridiskās

palīdzības sistēmas izveidei Latvijā" (VSS-719) (turpmāk -

Koncepcija), kurā atzīts, ka civiltiesību jomā "šobrīd

nepastāv valsts uzturēta juridiskās palīdzības sistēma", bet tas

ir pretrunā ar Satversmē un Konvencijā garantētajām tiesībām.

Lai novērstu neatbilstību Satversmes un starptautisko tiesību

normu prasībām, ir "jāizveido valsts finansēta juridiskās

palīdzības sistēma civillietās".

Šī nepieciešamība Koncepcijā tiek

pamatota ne vien ar Satversmes un Konvencijas normām, bet arī ar

Eiropas Savienības Padomes direktīvas 2002/8/EK ieviešanu.

Direktīva aptver visus civilprocesa aspektus (arī komerctiesības,

darba tiesības, patērētāju tiesību aizsardzību) neatkarīgi no tā,

kādā tiesas instancē lieta tiek izskatīta. Attiecīgā direktīva

piešķir personām, kurām nav pietiekamu resursu, tiesības uz

apmaksātu juridisko palīdzību (neatkarīgi no tā, vai tie ir

Eiropas Savienības vai trešo valstu pilsoņi, kas likumīgi dzīvo

dalībvalstī). Šī juridiskā palīdzība ietver arī advokāta

pakalpojumus vai citas tādas personas pakalpojumus, kurai likums

devis tiesības pārstāvēt puses tiesā. Ja netiktu izveidota

visaptveroša civillietās sniedzamās juridiskās palīdzības

sistēma, bet līdz 2004. gada novembrim tiktu ieviesta vienīgi

direktīva, rastos situācija, kurā Latvijas iedzīvotāji savā

valstī būtu diskriminēti salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības

valstu iedzīvotājiem, kam šī juridiskā palīdzība tiks

sniegta.

Tādējādi pašlaik nav paredzēts

finansējums, lai mazturības tiesības baudošām personām tiktu

nodrošināts valsts apmaksāts advokāts šo personu civillietu un

administratīvo lietu vešanai, arī kasācijas instances

tiesā.

6. Apstrīdētajās tiesību

normās ietvertie ierobežojumi noteikti ar likumu, un tiem ir

leģitīmi mērķi. Likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, nosakot obligāto advokāta

pārstāvību kasācijas instancē, kopumā var nodrošināt kvalificētu

juridisko pārstāvību un pienācīgu kasācijas instances darbību.

Taču likumdevējam, nosakot obligātās pārstāvības principu, bija

iespēja paredzēt arī saudzējošākus līdzekļus leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Turklāt likumdevēja noteiktie ierobežojumi

nav proporcionāli, jo netiek nodrošināta valsts apmaksātā

juridiskā palīdzība un apstrīdētās tiesību normas liedz personām

pieeju tiesai. Tātad labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks

par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu. Tiesiskā valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī

ir jānodrošina to praktiska īstenošana. Taču spēkā esošais

normatīvais regulējums ir acīmredzami nepietiekams un nenodrošina

Satversmes 92. pantā garantēto tiesību īstenošanu.

Tātad

apstrīdētās tiesību normas neatbilst samērīguma principam un ir

prettiesiskas.

Tā kā apstrīdētās tiesību normas

neatbilst kādam no Satversmes pantiem, nav nepieciešams izvērtēt

to atbilstību citiem Satversmes pantiem.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Civilprocesa likuma 82.

panta piekto daļu un 453. panta otro daļu par neatbilstošu

Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no 2003. gada

1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A. Endziņš