Par Eiropas Konvenciju par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību un Grozījumu protokolu Eiropas Konvencijai par izmēģinājumos un citos zinātniskos nolūkos izmantojamo mugurkaulnieku aizsardzību 38. pants

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes un

Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām valstīm, kuras ir

pievienojušās šai konvencijai, par:

a) katru parakstu;

b) katra ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas

dokumenta iesniegšanu;

c) jebkuru konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 33.,

34. un 36. pantu;

d) jebkuru citu aktu, notifikāciju vai paziņojumu saistībā ar

šo konvenciju.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas

šo protokolu.

Strasbūrā 1986.gada 18.martā, angļu un franču valodā, abi

teksti ir vienādi autentiski, vienā eksemplārā, kas tiek

noguldīti Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes

ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas konvencijas kopijas visām

Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstīm un visām šai

konvencijai pievienoties uzaicinātām valstīm.

papildinājums

Dzīvnieku turēšanas un aprūpes

vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)

Apstiprināts

daudzpusējā apspriedē

SATURA

RĀDĪTĀJS

IEVADS

DEFINĪCIJAS

VISPĀRĪGĀ SADAĻA

1. Fiziskie objekti

1.1. Funkcijas un plānojums

1.2. Turēšanas telpas

1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru

telpas

1.4. Palīgtelpas

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

2.2. Temperatūra

2.3. Mitrums

2.4. Apgaismojums

2.5. Troksnis

2.6. Signalizācijas sistēmas

3. Izglītība un apmācība

4. Aprūpe

4.1. Veselība

4.2. Sagūstīšana savvaļā

4.3. Dzīvnieku pārvadāšana

4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolācija

4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana

4.6. Barošana

4.7. Dzirdināšana

4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas

ierīkošanai

4.9. Tīrīšana

4.10. Apiešanās

4.11. Humāna nogalināšana

4.12. Dokumentācija

4.13. Identifikācija

SUGĀM SPECIFISKĀ SADAĻA

A. Noteikumi attiecībā uz

grauzējiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

B. Noteikumi attiecībā uz

trušiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

C. Noteikumi attiecībā uz kaķiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

D. Noteikumi attiecībā uz suņiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

E. Noteikumi attiecībā uz mājas

(istabas) seskiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

F. Noteikumi attiecībā uz primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Darbinieku apmācība

6. Pārvadāšana

b) Papildu noteikumi marmosetu

(Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.) izmitināšanai un

aprūpei

c) Papildu noteikumi vāverpērtiķu (Saimiri spp.)

izmitināšanai un aprūpei

d) Papildu noteikumi makaku un zaļo

pērtiķu izmitināšanai un aprūpei

e) Papildu noteikumi paviānu

izmitināšanai un aprūpei

G. Noteikumi attiecībā uz

lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

b) Papildu noteikumi liellopu

izmitināšanai un aprūpei

c) Papildu noteikumi aitu un kazu

izmitināšanai un aprūpei

d) Papildu noteikumi cūku un

pundurcūku izmitināšanai un aprūpei

e) Papildu noteikumi zirgu dzimtas

dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu un mūļu, izmitināšanai un

aprūpei

H. Noteikumi attiecībā uz

putniem

a) Vispārīgie noteikumi

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

b) Papildu noteikumi mājas vistu

izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

c) Papildu noteikumi mājas tītaru

izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

d) Papildu noteikumi paipalu

izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

e) Papildu noteikumi pīļu un zosu

izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

f) Papildu noteikumi baložu

izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

g) Papildu noteikumi zebras žubīšu

izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan procedūru laikā

I. Noteikumi attiecībā uz

abiniekiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

J. Noteikumi attiecībā uz

rāpuļiem

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

K. Noteikumi attiecībā uz zivīm

1. Ievads

2. Vide un tās kontrole

3. Veselība

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

5. Pārvadāšana

papildinājums

Dzīvnieku turēšanas un aprūpes

vadlīnijas (Konvencijas 5.pants)

Ievads

1. Eiropas Padomes dalībvalstis ir nolēmušas, ka to uzdevums

ir aizsargāt dzīvus dzīvniekus, kas tiek izmantoti izmēģinājumos

un citiem zinātniskiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka jebkuras

iespējamas sāpes, ciešanas, distress vai ilgstošs kaitējums, kas

tiek nodarīts dzīvniekiem procedūru rezultātā, tiek ierobežots

līdz minimumam.

2. Dažas procedūras tiek veiktas lauka apstākļos ar brīvībā

dzīvojošiem un sevi uzturošiem savvaļas dzīvniekiem, tomēr šādu

procedūru ir salīdzinoši maz. Lielākā daļa procedūrās izmantoto

dzīvnieku tiek turēti dažādos objektos, sākot ar aplokiem ārpus

telpām un beidzot ar mazo dzīvnieku būriem laboratorijas

dzīvnieku ēkā. Šajā situācijā, kur tie atrodas, bieži vien pastāv

lielas pretrunas starp zinātniskajām prasībām un dzīvnieku

vajadzībām. Šajā konfliktā dzīvnieku fizioloģisko un etoloģisko

pamatvajadzību (pārvietošanās brīvība, sociālie kontakti,

jēgpilnas kustības, barošana, ūdens) ierobežošanas laika posmam

un apjomam ir jābūt iespējami mazākam. Pirms šādu procedūru

uzsākšanas zinātniekiem, zootehniķiem un kompetentajām personām,

kas ir atbildīgas par konsultācijām dzīvnieku labsajūtas

jautājumos, būtu jāpārskata šie dzīvnieku ierobežojumi, lai

nodrošinātu, ka dzīvnieku labturība tiek ierobežota tiktāl,

ciktāl tas ir nepieciešams pētījuma zinātnisko mērķu

sasniegšanai.

3. Šajā papildinājumā ir sniegtas dzīvnieku turēšanas un

aprūpes vadlīnijas, pamatojoties uz pašreizējām zināšanām un labo

praksi. Tajā ir izskaidroti un papildināti Konvencijas 5.pantā

noteiktie pamatprincipi. Tādējādi šā papildinājuma mērķis ir

palīdzēt iestādēm, institūcijām un indivīdiem īstenot mērķus, ko

Eiropas Padome ir noteikusi šajā jomā.

4. Vispārīgajā sadaļā ir sniegtas vadlīnijas visiem

izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem izmantoto dzīvnieku

turēšanai, izmitināšanai un aprūpei. Papildu norādes attiecībā uz

visbiežāk izmantotajām dzīvnieku sugām ir iekļautas konkrēto sugu

sadaļās. Ja informācija nav sniegta specifiskajā sadaļā, ir

jāpiemēro vispārīgajā sadaļā iekļautā informācija.

Sugām specifiskās sadaļas ir balstītas uz ieteikumiem, ko

sniegušas ekspertu grupas, kas specializējušās grauzēju, trušu,

suņu, kaķu, mājas (istabas) sesku, primātu, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, lauksaimniecības dzīvnieku, pundurcūku,

putnu, abinieku, rāpuļu un zivju jautājumos. Papildus šiem

ieteikumiem ekspertu grupas iesniedza arī uz zinātniskiem

pierādījumiem un praktisko pieredzi balstītu papildu

informāciju.

Šī papildu informācija ir pieejama atsevišķi, un par tās

saturu ir atbildīga vienīgi attiecīgā ekspertu grupa. Attiecībā

uz dažām sugu grupām, proti, abiniekiem, rāpuļiem un zivīm, šajos

skaidrojošajos dokumentos ir sniegta arī papildu informācija par

retāk izmantotām sugām, kas nav minētas sugu specifiskajās

sadaļās.

Ja rodas uzvedības vai audzēšanas sarežģījumi vai ir

nepieciešama sīkāka informācija par īpašām prasībām attiecībā uz

citām sugām, ir jālūdz papildu informācija gan attiecīgajiem

ekspertiem, gan aprūpes darbiniekiem, kas ir specializējušies par

minētām sugām, lai nodrošinātu, ka konkrētās sugas vajadzības

tiek pienācīgi nodrošinātas.

5. Aprūpe ir vārds, kas, ja to attiecina uz procedūrām

paredzētiem vai faktiski izmantotiem dzīvniekiem vai to lieto

saistībā ar vaislai turētiem laboratorijas dzīvniekiem, aptver

visus dzīvnieku un cilvēka attiecību aspektus. Aprūpe ir

materiālo un nemateriālo resursu kopums, ko nodrošina cilvēks,

lai panāktu un uzturētu tādu dzīvnieka fizisko un garīgo

stāvokli, kurā dzīvnieks cieš vismazāk un vienlaikus veicina

zinātnes sasniegumus. Tā sākas no brīža, kad tiek nolemts par

dzīvnieka izmantošanu procedūrās, ietver dzīvnieka audzēšanu un

turēšanu šim nolūkam un turpinās līdz brīdim, kad pēc procedūras

beigām iestāde dzīvnieku humāni nogalina vai citādi atbrīvojas no

tā saskaņā ar Konvencijas 11.pantu.

6. Papildinājumā ir sniegti padomi par dzīvnieku turēšanai

piemērotu objektu plānojumu, kā arī ieteikumi un norādes par to,

kā izpildīt Konvencijā noteiktās labturības prasības. Jāņem vērā,

ka ieteiktie platības standarti attiecas uz minimālo nepieciešamo

platību. Noteiktos apstākļos šīs platības var palielināt, jo

vides prasības atsevišķiem dzīvniekiem var atšķirties atkarībā,

piemēram, no to sugas, vecuma, fizioloģiskā stāvokļa,

apdzīvotības blīvuma un no tā, vai dzīvnieki tiek turēti krājumā,

vaislai vai arī ilgtermiņa vai īstermiņa izmēģinājumiem. Svarīgs

dzīvnieku labturības faktors ir arī turēšanas vietas

uzlabošana.

7. Ja pastāvošie objekti vai aprīkojums neatbilst šīm

vadlīnijām, tie ir attiecīgi jāpielāgo vai jānomaina saprātīgā

laika posmā, ņemot vērā dzīvnieku labturības prioritātes un

finanšu un praktiskos apsvērumus. Lai iespējami nodrošinātu

atbilstību šīm vadlīnijām, līdz objektu un iekārtu nomaiņas un

pielāgojumu pabeigšanai ir jākoriģē dzīvnieku skaits un izmēri

pastāvošajos iežogojumos.

Definīcijas

A papildinājumā izmantoto terminu definīcijas papildus tām,

kas noteiktas Konvencijas 1.panta 2.punktā:

- "dzīvnieku iežogojums" ir galvenā dzīvnieku

turēšanas vieta, kur dzīvnieks ir ierobežots, piemēram:

- "būris" ir pastāvīgi nostiprināts vai pārvietojams

konteiners, kurš sastāv no vienlaidu sienām un - vismaz vienā

pusē - no restēm vai metāla sieta vai, attiecīgajā gadījumā,

tīkla un kurā tur vai pārvadā vienu vai vairākus dzīvniekus;

atkarībā no apdzīvotības blīvuma un konteinera lieluma dzīvnieku

kustību brīvība ir salīdzinoši ierobežota;

- "aizgalds" ir platība, kuru ierobežo, piemēram, sienas,

restes vai metāla siets, un kurā tur vienu vai vairākus

dzīvniekus; atkarībā no aizgalda lieluma un apdzīvotības blīvuma

dzīvnieku kustību brīvība aizgaldā parasti ir mazāk ierobežota

nekā būrī;

- "aploks" ir platība, kuru ierobežo, piemēram, žogs, sienas,

restes vai metāla siets; aploks bieži vien atrodas ārpus

pastāvīgām ēkām, un noteiktos laika posmos būros vai aizgaldos

turētie dzīvnieki var brīvi pārvietoties tajā atbilstīgi

etoloģiskajām un fizioloģiskajām vajadzībām, piemēram,

kustībām;

- "steliņģis" ir neliela, no trim pusēm iežogota vieta,

parasti ar barības galdu un starpsienām, kurā var turēt piesietu

vienu vai divus dzīvniekus.

Sekundārās turēšanas vietas, kurās var būt izvietoti iepriekš

minētie dzīvnieku iežogojumi, A papildinājumā tiks dēvētas par

"turēšanas telpām". "Turēšanas telpu"

piemēri:

- telpas, kurās dzīvniekus parasti tur audzēšanai un

ganāmpulka veidošanai vai procedūras veikšanas laikā;

- "sistēmas dzīvnieku norobežošanai", piemēram,

izolatori, laminārās plūsmas telpas un individuāli ventilētu būru

sistēmas.

Vispārīgā

sadaļa

1. Fiziskie objekti

1.1. Funkcijas un plānojums

1.1.1. Visiem objektiem ir jābūt konstruētiem tā, lai

nodrošinātu piemērotu vidi turētajām sugām, ņemot vērā to

fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Objektiem ir jābūt

konstruētiem un apsaimniekotiem tā, lai novērstu nepiederīgu

personu piekļuvi, kā arī dzīvnieku iekļūšanu tajos vai izkļūšanu

no tiem.

Objektiem, kas ir lielāka ēku kompleksa daļa, ir jābūt

aizsargātiem, ievērojot pareizus drošības un celtniecības

normatīvus, kas samazina ieeju skaitu.

1.1.2. Ir jāīsteno aktīva uzturēšanas programma, lai novērstu

un labotu ikvienu ēkās vai aprīkojumā konstatēto defektu.

1.2. Turēšanas telpas

1.2.1. Jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu

regulāru un efektīvu telpu tīrīšanu un apmierinošus higiēniskos

standartus. Griestiem un sienām jābūt izturīgām pret bojājumiem,

ar gludu, necaurlaidīgu un viegli mazgājamu virsmu. Īpaša

uzmanība ir jāpievērš savienojumiem, tostarp savienojumiem ar

durvīm, cauruļvadiem, caurulēm un kabeļiem. Ja vajadzīgs, durvīs

var izveidot pārbaudes lodziņu. Grīdām jābūt gludām,

necaurlaidīgām, ar neslidenu, viegli mazgājamu virsmu, kas var

bez bojājumiem izturēt plauktu un cita smaga aprīkojuma svaru. Ja

izmanto noteces, tās būtu pienācīgi jānosedz un jāaprīko ar

barjeru, lai novērstu kaitēkļu iekļūšanu un dzīvnieku

izkļūšanu.

1.2.2. Vietās, kurās dzīvniekiem ir ļauts brīvi pārvietoties,

sienām un grīdām ir jābūt pārklātām ar materiālu, kas ir noturīgs

pret dzīvnieku un tīrīšanas izraisītu nodilumu un plīsumiem.

Materiāls nedrīkst kaitēt dzīvnieku veselībai, un tam jābūt

tādam, lai dzīvnieki nevarētu savainoties. Jānodrošina visu

iekārtu vai palīgierīču papildu aizsardzība, lai dzīvnieki tās

nevarētu sabojāt vai lai tās nesavainotu dzīvniekus.

1.2.3. Nesaderīgas sugas, piemēram, plēsoņas un to upurus, vai

sugas, kurām ir nepieciešami atšķirīgi vides apstākļi, nedrīkst

izmitināt vienā telpā; plēsoņa un tā dabiskais upuris ir

jāizmitina tā, lai tie viens otru nespētu redzēt, saost vai

dzirdēt.

1.2.4. Ja nepieciešams, turēšanas telpas ir jāaprīko ar

iekārtām nelielu procedūru un manipulāciju veikšanai.

1.3. Vispārējiem un īpašiem mērķiem paredzētas procedūru

telpas

1.3.1. Audzēšanas vai piegādes uzņēmumos jābūt pieejamam

piemērotam aprīkojumam, lai varētu sagatavot dzīvniekus

pārvešanai.

1.3.2. Visos uzņēmumos ir jābūt pieejamam vismaz tādam

laboratorijas aprīkojumam, lai veiktu vienkāršas diagnosticējošas

pārbaudes, pēcnāves apskates un/vai tādu paraugu noņemšanu, kuru

plašāku laboratorisku izmeklēšanu veic citur.

1.3.3. Ir jānodrošina objekti tikko iegādāto dzīvnieku

izolēšanai līdz to veselības stāvokļa noteikšanai un potenciālā

veselības riska novērtēšanai un samazināšanai pārējiem

dzīvniekiem.

1.3.4. Procedūru telpas (vispārīgās un speciālās) ir jāizmanto

tad, ja procedūras vai novērojumus nav vēlams veikt dzīvnieku

turēšanas telpās.

1.3.5. Ja nepieciešams, jānodrošina viena vai vairākas

atsevišķas telpas, kas ir pienācīgi aprīkotas ķirurģisku

procedūru veikšanai sterilos apstākļos. Ir jānodrošina

pēcoperācijas atlabšanas telpas, ja šāda atlabšana tiek

paredzēta.

1.3.6. Jābūt pienācīgām telpām, kurās, ja nepieciešams,

atsevišķi izmitināt slimus vai ievainotus dzīvniekus.

1.4. Palīgtelpas

1.4.1. Uzglabāšanas telpām ir jābūt projektētām, ekspluatētām

un uzturētām tā, lai nodrošinātu barības un pakaišu kvalitāti.

Šīm telpām jābūt aizsargātām pret kaitēkļiem un kukaiņiem. Citi

materiāli, kurus var piesārņot vai kuri var apdraudēt dzīvniekus

vai darbiniekus, ir jāglabā atsevišķi.

1.4.2. Jābūt pieejamām atsevišķām uzglabāšanas telpām, kas

paredzētas tīru būru, instrumentu un aprīkojuma glabāšanai.

1.4.3. Tīrīšanas un mazgāšanas telpām jābūt pietiekami lielām,

lai tajās būtu iespējams ievietot iekārtas izmantotā aprīkojuma

dezinficēšanai un tīrīšanai. Tīrīšanas process jāorganizē tā, lai

nošķirtu tīrā un netīrā aprīkojuma plūsmu, novēršot tikko

notīrītā aprīkojuma atkārtotu piesārņošanu. Sienu un grīdu

virsmām ir jābūt pārklātām ar piemērotu izturīgu materiālu, un

ventilācijas sistēmai jābūt pietiekami jaudīgai, lai aizvadītu

lieko karstumu un mitrumu.

1.4.4. Jānodrošina mirušo dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu

higiēniska uzglabāšana un iznīcināšana. Ja sadedzināšana uz

vietas nav iespējama vai nepieciešama, jāveic pienācīgi pasākumi,

lai nodrošinātu šo materiālu drošu iznīcināšanu, ņemot vērā

valsts tiesību aktus, vietējos noteikumus un nolikumus. Attiecībā

uz toksiskiem, radioaktīviem vai infekcioziem atkritumiem ir

jāievēro īpaši drošības pasākumi.

1.4.5. Vispārīgam pārvietošanās zonu plānojumam un

konstrukcijai ir jāatbilst turēšanas telpu standartiem. Gaiteņiem

jābūt pietiekami platiem, lai varētu brīvi pārvietot mobilo

aprīkojumu.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

2.1.1. Turēšanas telpās un dzīvnieku iežogojumos ir jābūt

pienācīgai ventilācijai, lai nodrošinātu izmitināto dzīvnieku

vajadzības. Ventilācijas sistēmas uzdevums ir nodrošināt

pietiekamu attiecīgas kvalitātes svaiga gaisa daudzumu, kā arī

samazināt smaku, kaitīgu gāzu, putekļu un jebkādu infekcijas

ierosinātāju līmeni un izplatību. Tā nodrošina arī liekā karstuma

un mitruma aizvadīšanu.

2.1.2. Gaiss telpā ir bieži jāatjauno. Parasti ir jāizmanto

tāds ventilācijas režīms, kas nodrošina gaisa apmaiņu 15-20

reizes stundā. Tomēr dažos gadījumos, piemēram, ja apdzīvotības

blīvums ir neliels, var pietikt ar 8-10 gaisa apmaiņas reizēm

stundā. Dažreiz dabīgā ventilācija nodrošina pietiekamu gaisa

apmaiņu, un mehāniskā ventilācija nav nepieciešama. Nedrīkst

pieļaut neattīrīta gaisa atkārtotu cirkulāciju. Tomēr jāuzsver,

ka pat visefektīvākā ventilācijas sistēma nespēj kompensēt

nekvalitatīvi veiktu kārtējo tīrīšanu vai nolaidību.

2.1.3. Ventilācijas sistēmai jābūt konstruētai tā, lai

novērstu kaitīgu vilkmi un trokšņus.

2.1.4. Smēķēšana ir jāaizliedz telpās, kurās atrodas

dzīvnieki.

2.2. Temperatūra

2.2.1. Turpmākajos noteikumos attiecībā uz konkrētām sugām ir

norādīts ieteicamās temperatūras diapazons. Jāņem vērā, ka šie

skaitļi attiecas tikai uz pieaugušiem veseliem dzīvniekiem.

Jaundzimušajiem, jauniem, bez spalvas, nesen operētiem, slimiem

vai ievainotiem dzīvniekiem bieži vien ir nepieciešama ievērojami

augstāka temperatūra. Telpu temperatūra jāregulē atbilstīgi

iespējamām izmaiņām dzīvnieku termoregulācijā, ko var izraisīt

fizioloģiski apstākļi vai procedūras.

Temperatūra turēšanas telpās ir jāmēra un jāreģistrē katru

dienu.

2.2.2. Var būt nepieciešama tāda ventilācijas sistēma, kas

spēj gan sasildīt, gan atdzesēt pievadīto gaisu.

2.2.3. Dzīvnieku izmantošanas iestādēs var būt vajadzīga

precīza turēšanas telpu temperatūras kontrole, jo vides

temperatūra ir fizikāls faktors, kas būtiski ietekmē visu

dzīvnieku vielmaiņu un uzvedību, tādējādi ietekmējot noteiktu

pētījumu rezultātu derīgumu.

2.2.4. Precīza temperatūras kontrole nav iespējama zonās ārpus

telpām, kas paredzētas dzīvnieku savstarpējiem kontaktiem un

vingrinājumiem. Dzīvniekus nedrīkst turēt šādās zonās, ja tajās

pastāvošie klimatiskie apstākļi radītu dzīvniekiem distresu.

2.3. Mitrums

Dažām sugām, piemēram, žurkām un smilšu pelēm, relatīvo gaisa

mitrumu var būt nepieciešams nodrošināt salīdzinoši šaurā

diapazonā, lai samazinātu veselības un labturības problēmu

iespējamību, turpretī citas sugas, piemēram, suņi, labi panes

plašas mitruma līmeņa svārstības.

2.4. Apgaismojums

Ja dabīgais apgaismojums nenodrošina piemērotu gaismas/tumsas

ciklu, ir nepieciešams regulējams apgaismojums, lai nodrošinātu

dzīvnieku bioloģiskās vajadzības un apmierinošu darba vidi. Dažas

sugas nedrīkst turēt spilgtā gaismā, un dzīvnieku iežogojumos ir

jānodrošina tumšākas vietas, kurās dzīvnieks varētu patverties.

Ir jānodrošina pienācīgs apgaismojums zootehnikas procedūru

veikšanai un dzīvnieku pārbaudei. Bez pārtraukumiem jānodrošina

sugām piemēroti regulāri fotoperiodi un gaismas intensitāte.

Turot albīnus dzīvniekus, jāņem vērā to jutīgums pret gaismu.

Turēšanas telpās ir vēlams ierīkot logus, jo tie ir dabīgā

apgaismojuma avots un var uzlabot vidi dažām sugām, jo īpaši

primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, suņiem, kaķiem, dažiem

lauksaimniecības dzīvniekiem un citiem lieliem zīdītājiem.

2.5. Troksnis

Troksnis dzīvniekiem var būt traucējošs faktors. Augsts

trokšņa līmenis un pēkšņi trokšņi var radīt stresu, kas papildus

sekām, kuras tas rada dzīvnieku labturībā, var ietekmēt

izmēģinājumu rezultātus. Jo īpaši dzīvnieku atpūtas laikā ir

jāsamazina trokšņa līmenis dzīvnieku dzirdamības amplitūdā,

tostarp dažos gadījumos arī ultraskaņa, tas ir, skaņa virs

cilvēka dzirdamības amplitūdas (parasti pieņem, ka tās ir skaņas

virs 20 kHz). Signalizācijas sistēmu skaņas frekvencei ir jābūt

ārpus dzīvnieku jutīgās dzirdamības diapazona, ja vien tā

joprojām ir dzirdama cilvēkiem. Telpu un koridoru plānojums var

būt svarīgākais akustisko vidi ietekmējošais faktors, un tas ir

jāņem vērā, plānojot telpas. Turēšanas telpās ir jāizmanto

piemēroti skaņas izolācijas un absorbcijas materiāli.

2.6. Signalizācijas sistēmas

No tehnoloģijām atkarīga dzīvnieku mītne ir viegli

ietekmējama. Ir ļoti ieteicams, lai šādas telpas būtu pienācīgi

aizsargātas pret briesmām, piemēram, ugunsgrēkiem un nepiederošu

personu iekļūšanas, kā arī pamataprīkojuma, piemēram,

ventilatoru, gaisa sildītāju vai dzesētāju un mitrinātāju

bojājumiem.

Dzīvnieku izmitināšanas telpās, kas ir būtiski atkarīgas no

vides kontroles un aizsardzības elektriskām un mehāniskām

iekārtām, ir jābūt uzstādītai rezerves sistēmai, kas nodrošinātu

svarīgās funkcijas un ārkārtas apgaismojuma sistēmu darbību, kā

arī signalizācijas sistēmu nepārtrauktu darbību.

Apkures un ventilācijas sistēmām ir jābūt aprīkotām ar

kontroles ierīcēm un signalizāciju, lai nodrošinātu, ka jebkuras

kļūmes to darbībā nekavējoties tiktu atklātas un novērstas.

Redzamā vietā ir jānovieto saprotamas instrukcijas par rīcību

ārkārtas gadījumos. Zivju un citu ūdensdzīvnieku akvārijiem ir

ieteicama signalizācija, kas ziņotu par traucējumiem ūdens vai

gaisa padevē. Jānodrošina, ka signalizācijas sistēmas darbība

iespējami mazāk traucē dzīvniekus.

3. Izglītība un apmācība

Visas personas, kas ir iesaistītas dzīvnieku audzēšanā vai kā

citādi to turēšanā un izmantošanā izmēģinājumos vai citiem

zinātniskiem nolūkiem, ir attiecīgi jāizglīto un jāapmāca saskaņā

standartu, kas ir ieteikts Rezolūcijā par tādu personu

izglītošanu un apmācību, kas strādā ar laboratorijas dzīvniekiem,

kas tika pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas daudzpusējā

sanāksmē 1993.gada 3.decembrī.

4. Aprūpe

4.1. Veselība

4.1.1. Šādos objektos turētu dzīvnieku veselība un labsajūta

ir pilnīgi atkarīga no cilvēkiem. Dzīvnieka fizisko un

psiholoģisko stāvokli ietekmēs apkārtējā vide, barība, ūdens,

aprūpe un arī uzmanība, ko aprūpes darbinieki velta šiem

dzīvniekiem.

Visās iestādēs ir jābūt izstrādātai stratēģijai tāda veselības

stāvokļa nodrošināšanai, kas aizsargātu dzīvnieka labturību un

atbilstu zinātniskajām prasībām. Šajā stratēģijā ir jāietilpst

mikrobioloģiskās uzraudzības programmai un rīcības plāniem

dzīvnieku saslimšanas gadījumā, kā arī tajā ir jānosaka veselības

rādītāji un jaunu dzīvnieku ievešanas kārtība.

4.1.2. Iestādes atbildīgajai personai jānodrošina, ka

veterinārārsts vai cita kompetenta persona regulāri pārbauda

dzīvniekus un pārrauga to turēšanu un aprūpi. Dzīvnieku pārbaudi

vismaz reizi dienā veic persona, kas ir apmācīta saskaņā ar

vispārējās sadaļas 3.punktu, lai nodrošinātu, ka tiek

identificēti visi slimie vai ievainotie dzīvnieki un veikti

nepieciešamie pasākumi. Jāveic regulāra veselības uzraudzība.

4.1.3. Ņemot vērā dzīvnieku un darbinieku inficēšanās risku

dzīvnieku aprūpes procesā, īpaša uzmanība iestādē ir jāpievērš

higiēnas procedūrām un darbinieku veselības uzraudzībai.

4.2. Sagūstīšana savvaļā

4.2.1. Ja ir nepieciešams sagūstīt dzīvniekus, to drīkst veikt

vienīgi kompetentas personas, izmantojot humānus paņēmienus.

Iespējami jāsamazina gūstīšanas procedūru ietekme uz apkārtējiem

savvaļas dzīvniekiem un biotopu.

4.2.2. Ja gūstīšanas laikā vai pēc tās tiek atklāts, ka

dzīvnieks ir ievainots vai slims, kompetentai personai iespējami

īsākā laikā ir jāizmeklē šis dzīvnieks un jāveic nepieciešamie

pasākumi. Var būt nepieciešama dzīvnieka nodošana ārstēšanai

veterinārārstam, bet nopietna ievainojuma gadījumā dzīvnieks ir

nekavējoties humāni jānogalina, izmantojot humānu paņēmienu

saskaņā ar principiem, kas noteikti Eiropas Komisijas Ieteikumos

par izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa).

Gūstīšanas vietās ir jābūt pieejamam pietiekamam skaitam

piemērotu pārvadāšanas konteineru un pārvadāšanas līdzekļu, ja

dzīvniekus nāktos nosūtīt izmeklēšanai vai ārstēšanai.

4.2.3. Īpaša uzmanība ir jāpievērš savvaļā noķerto dzīvnieku

aklimatizācijai, karantīnai, izmitināšanai, apkopei un aprūpei.

Pirms darba sākšanas vienmēr ir pienācīgi jāapsver savvaļā

sagūstīto dzīvnieku liktenis pēc zinātnisko procedūru

pabeigšanas. Tas ir nepieciešams, lai pienācīgi novērtētu

pastāvošos praktiskos sarežģījumus un dzīvnieku labturības

jautājumus, kas saistīti ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.

4.3. Dzīvnieku pārvadāšana

4.3.1. Dzīvniekiem pārvadāšana ir stresa pilna pieredze, kas

iespējami jāsamazina. Jebkurai dzīvnieku pārvietošanai - īsiem

pārbraucieniem ar transportlīdzekli zinātniskās iestādes robežās

līdz starptautiskai pārvadāšanai - ir jāatbilst turpmāk

minētajiem principiem.

Dzīvnieki ir jāpārvadā atbilstīgi principiem, kas ir

izklāstīti Eiropas Konvencijā par dzīvnieku aizsardzību

starptautiskās pārvadāšanas laikā (ETS Nr.65 un ETS Nr.193),

ievērojot Rezolūciju par laboratorijas dzīvnieku iegādi un

pārvadāšanu, kas pieņemta Eiropas Padomes Konvencijas (ETS

Nr.123) līgumslēdzēju pušu daudzpusējā sanāksmē 1997.gada

maijā.

4.3.2. Nosūtītājs un saņēmējs savstarpēji vienojas par

pārvadāšanas nosacījumiem, izbraukšanas un ierašanās laiku, lai

nodrošinātu, ka līdz dzīvnieka atvešanai ir veikti visi

sagatavošanas darbi. Nosūtītājam ir jānodrošina, ka pirms

dzīvnieka ievietošanas pārvadāšanas konteinerā dzīvnieks ir

pārbaudīts un atzīts par piemērotu pārvadāšanai.

4.3.3. Slimi vai ievainoti dzīvnieki nav uzskatāmi par

piemērotiem pārvadāšanai, izņemot viegli ievainotus vai slimus

dzīvniekus, kuriem pārvadāšana neradītu papildu ciešanas, vai ja

dzīvnieku pārvadāšana tiek veikta veterinārārsta uzraudzībā ar

nolūku veikt dzīvnieka ārstēšanu vai pēc šādas ārstēšanas.

Slimus vai ievainotus dzīvniekus arī var pārvadāt

izmēģinājumiem vai citiem kompetentas iestādes atzītiem nolūkiem,

ja slimība vai ievainojums ietilpst pētnieciskajā programmā.

Pārvadāšana šiem dzīvniekiem nedrīkst radīt papildu ciešanas, un

īpaša uzmanība ir jāpievērš papildu aprūpei, ja tāda ir

nepieciešama. Kompetentai personai ir jāapstiprina šādu dzīvnieku

piemērotība paredzētajai pārvadāšanai.

4.3.4. Par dzīvnieku pārvadāšanu atbildīgā persona ir pilnīgi

atbildīga par brauciena organizēšanu, izpildi un pārvadāšanas

pabeigšanu neatkarīgi no tā, vai pārvadāšanas pienākumi ir

uzticēti citai pusei.

4.3.5. Par dzīvnieku labturību atbildīgā persona ir tieši

atbildīga par dzīvnieku aprūpi pārvadāšanas laikā. Šī persona var

būt pavadonis vai transportlīdzekļa vadītājs, ja tas vienlaikus

pilda abus šos pienākumus. Par pārvadājamo dzīvnieku labturību

atbildīgajai personai ir jābūt informētai par viņa aprūpē nodoto

laboratorijas dzīvnieku īpašajām vajadzībām.

4.3.6. Brauciena maršruts ir jāplāno tā, lai nodrošinātu

efektīvu pārvadāšanu ar samazinātu brauciena laiku no dzīvnieka

iekraušanas līdz izkraušanai un lai izvairītos no aizkavēšanās,

tādējādi samazinot dzīvniekiem stresu un ciešanas. Ir

jāpārliecinās, ka attiecīgajai sugai pārvadāšanas laikā ir

nodrošināti piemēroti vides apstākļi un samazināta pēkšņu

kustību, pārmērīga trokšņa vai vibrācijas ietekme.

4.3.7. Ja nepieciešams, konteineram ir jābūt veidotam tā, lai

nepieļautu vai ierobežotu mikroorganismu iekļūšanu vai

izplatīšanos no tā. Konteineram jābūt tādam, kas ļautu veikt

dzīvnieku vizuālu pārbaudi, nepasliktinot dzīvnieku

mikrobioloģisko stāvokli.

4.3.8. Ierodoties galamērķī, dzīvnieki ir jāpārvieto no

pārvadāšanas konteineriem, un kompetentai personai iespējami

īsākā laikā ir jāpārbauda šie dzīvnieki. Slimi, ievainoti, vai

neatbilstīgā stāvoklī esoši dzīvnieki ir rūpīgi jānovēro un jātur

atsevišķi no citiem dzīvniekiem. Šiem dzīvniekiem ir jāsniedz

atbilstošu veterināro aprūpi, vai, ja tas tiek uzskatīts par

nepieciešamu, tie ir humāni jānogalina.

4.4. Karantīna, aklimatizācija un izolēšana

Karantīnas un izolēšanas mērķis:

a) aizsargāt citus dzīvniekus iestādē;

b) aizsargāt cilvēkus pret zoonozēm un

c) kopā ar aklimatizācijas periodu veicināt labu zinātnisko

praksi.

Karantīnas un izolācijas laika posmu ilgums var atšķirties

atkarībā no pastāvošajiem apstākļiem, un to termiņi ir noteikti

vai nu līgumslēdzējas puses tiesību aktos, vai arī tos nosaka

kompetenta persona, kas parasti ir iestādes norīkots

veterinārārsts.

4.4.1. Karantīna

Karantīna ir izmitināšanas laika posms, ko piemēro tikko

ievestiem vai atkārtoti ievestiem dzīvniekiem, nošķirot tos no

iestādē esošajiem dzīvniekiem, lai noteiktu to veselības stāvokli

un nepieļautu slimības izplatīšanos. Šāds periods ir ieteicams,

ja nav zināms dzīvnieka veselības stāvoklis.

4.4.2. Aklimatizācija

Aklimatizācijas periods ir nepieciešams, lai ļautu dzīvniekiem

atkopties no pārvadāšanas stresa un pierast pie jaunās vides un

apkopes un aprūpes pasākumiem. Pat tad, ja dzīvnieki ir veseli,

pirms dzīvnieku izmantošanas procedūrās tos ir ieteicams

aklimatizēt. Tam nepieciešamais laiks ir atkarīgs no dažādiem

faktoriem, piemēram, stresa, kam dzīvnieki ir bijuši pakļauti,

kas savukārt atkarīgs no vairākiem citiem faktoriem, piemēram,

pārvadāšanas ilguma, dzīvnieka vecuma un sociālās vides maiņas.

Ir jāņem vērā, ka pēc starptautiskas pārvadāšanas var būt

nepieciešama ilgāka aklimatizācija traucējumu dēļ, ko pārvadāšana

var būt radījusi dzīvnieka diennakts ritmā.

4.4.3. Izolēšana

Izolēšanas termiņu nosaka, lai samazinātu inficēšanās risku

citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem. Ja rodas aizdomas, ka dzīvnieks

var radīt šādu risku, šo dzīvnieku izmitina atsevišķi.

4.5. Izmitināšana un turēšanas vietas uzlabošana

4.5.1. Ievads

Visiem dzīvniekiem ir jābūt pieejamam pietiekamam vietas

daudzumam to dabiskajai uzvedībai. Vienmēr, kad tas ir iespējams,

dzīvnieki ir jātur kopā ar citiem dzīvniekiem, un dzīvnieku

iežogojumā ir jānodrošina pietiekami kompleksa vide, lai

dzīvnieks tajā spētu īstenot virkni tam raksturīgo uzvedības

izpausmju. Pārlieku nomācoša vide var izraisīt uzvedības un

psiholoģiskas novirzes un nelabvēlīgi ietekmēt zinātnisko datu

derīgumu.

Ir jāņem vērā izmitināšanas veida un turēšanas vietas un

sociālās uzlabošanas programmu iespējamā ietekme uz zinātnisko

pētījumu rezultātiem, lai izvairītos no nederīgu zinātnisko datu

iegūšanas un, attiecīgi, nevajadzīgas dzīvnieku zaudēšanas.

Audzēšanas, piegādes un izmantošanas iestādēs īstenotajām

izmitināšanas un turēšanas vietas uzlabošanas stratēģijām ir

jāspēj apmierināt izmitināto sugu vajadzības un nodrošināt to, ka

dzīvnieki spēj izmantot tiem pieejamo telpu iespējami efektīvi.

Izstrādājot šīs stratēģijas, ir jāņem vērā arī nepieciešamība

novērot dzīvniekus, iespējami maz tos traucējot, un veicināt to

aprūpi. Ieteicamie minimālie dzīvnieku iežogojumu izmēri ir

norādīti turpmāk sugām veltītajās sadaļās.

Ja vien nav noteikts citādi, papildus ieteiktajām minimālajām

grīdas platībām iežogojumos ir jānodrošina arī papildu virsmas,

piemēram, plaukti.

4.5.2. Izmitināšana

Dzīvnieki, izņemot tos, kas pēc dabas ir vientuļnieki, ir

jāizmitina kopā ar citiem dzīvniekiem stabilās saderīgu īpatņu

grupās. Atsevišķa izmitināšana ir jāizmanto vienīgi tad, ja tai

ir veterinārs vai ar dzīvnieka labturību saistīts pamatojums.

Atsevišķa izmitināšana izmēģinājumu nolūkā ir jānosaka,

apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir

atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Šādos

apstākļos šo dzīvnieku labturībai un aprūpei ir jāvelta papildu

resursi. Šādos gadījumos izmitināšanas ilgums ir jāsamazina līdz

minimālajam nepieciešamajam termiņam, un, ja iespējams, šajā

laikā ir jānodrošina dzīvnieka vizuālais, dzirdes, ožas un

taustes kontakts ar citiem dzīvniekiem. Pienācīgi apmācītiem

darbiniekiem ir rūpīgi jāuzrauga dzīvnieka ierašanās vai

atgriešanās jau izveidojušās dzīvnieku grupās, lai novērstu

problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku nesaderību un traucējumiem

to savstarpējās attiecībās. Lai dzīvnieku izmitināšana grupā būtu

labvēlīga, ieteicams iegādāties bara dzīvniekus, kas ir

savstarpēji saderīgi.

4.5.3. Turēšanas vietas uzlabošana

Visiem dzīvniekiem ir jānodrošina pietiekami daudz telpas,

piedāvājot pietiekami kompleksu vidi, lai dzīvnieki varētu

īstenot sugai raksturīgas uzvedības izpausmes. Lai samazinātu

stresa izraisītu uzvedību, dzīvniekiem ir jāļauj kontrolēt un

izvēlēties vidi. To var nodrošināt, izmantojot piemērotus

turēšanas vietas uzlabošanas paņēmienus, kas paplašina

dzīvniekiem pieejamo darbību klāstu un veicina to adaptāciju.

Papildus sociālajām aktivitātēm turēšanas vietu var uzlabot,

ļaujot un veicinot attiecīgās sugas fiziskās aktivitātes, barības

uzlasīšanu, manipulatīvās un kognitīvās darbības. Ir ieteicams

ļaut dzīvniekiem vingrināties vienmēr, kad tas ir iespējams.

Uzlabojumiem dzīvnieku iežogojumos jāatbilst attiecīgās sugas un

īpatņu vajadzībām. Uzlabojumus ir jāvar pielāgot jauninājumiem,

kas tiek ieviesti, pamatojoties uz jaunām zināšanām. Turēšanas

vietu uzlabošanas programma ir regulāri jāpārskata un

jāatjaunina. Lai par dzīvnieku aprūpi atbildīgie darbinieki spētu

ieviest atbilstīgus turēšanas vietas uzlabojumus, tiem ir

jāsaprot sugu dabiskā uzvedība un bioloģija, tā lai tie var

saprātīgi un zinoši izvēlēties turēšanas vietas uzlabojumus.

Darbiniekiem ir jāapzinās, ka ne visi uzlabojumi būs piemēroti

dzīvniekam un ka tādēļ ir jāuzrauga uzlabojumu ietekme uz

dzīvnieku, attiecīgi pielāgojot turēšanas vietas uzlabošanas

programmu, ja nepieciešams.

4.5.4. Dzīvnieku iežogojumi

Dzīvnieku iežogojumi nedrīkst būt darināti no dzīvnieku

veselībai kaitīga materiāla. Iežogojumu plānojumam un

konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieki nevarētu iežogojumos

savainoties. Ja šie iežogojumi nav paredzēti vienreizējai

lietošanai, tiem ir jābūt veidotiem no tīrīšanai un dezinfekcijai

piemērotiem materiāliem. Jo īpaši uzmanība ir jāpievērš

iežogojumu grīdu konstrukcijai, kam ir jābūt pielāgotai

attiecīgajai dzīvnieka sugai un vecumam un veidotai tā, lai

veicinātu ekskrementu izvākšanu.

4.6. Barošana

4.6.1. Barības veidam, saturam un pasniegšanai ir jāatbilst

dzīvnieka uztura un uzvedības vajadzībām. Dažām sugām ir

jānodrošina iespēja uzlasīt barību. Dažām dzīvnieku sugām būtiska

uztura sastāvdaļa ir rupja barība, kas nodrošina arī noteiktas

uzvedības vajadzības.

4.6.2. Dzīvnieku barībai ir jābūt garšīgai un nepiesārņotai.

Izvēloties izejmateriālus, izgatavojot, sagatavojot un pasniedzot

barību, ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai iespējami

samazinātu barības ķīmisko, fizikālo un mikrobioloģisko

piesārņojumu. Barība ir jāiesaiņo maisos, kuros ir norādīta

nepārprotama informācija par produkta izcelsmi un izgatavošanas

datumu. Ražotājam ir skaidri jānorāda un jāievēro barības

derīguma termiņš.

Iepakošanai, pārvadāšanai un uzglabāšanai arī jābūt tādai, kas

novērš barības piesārņošanu, bojāšanos vai iznīcināšanu.

Noliktavām jābūt vēsām, tumšām un aizsargātām no kaitēkļiem un

kukaiņiem. Barība, kas ātri bojājas, piemēram, zaļumi, dārzeņi,

augļi, gaļa, zivis, jāuzglabā aukstās telpās, ledusskapjos vai

saldētavās.

Visas barības padeves vienības, siles vai citi piederumi, ko

izmanto barošanā, ir regulāri jātīra un, ja nepieciešams,

jāsterilizē. Ja izmanto mitru barību vai barību, ko var viegli

piesārņot, piemēram, ar ūdeni vai urīnu, tīrīšana ir jāveic katru

dienu.

4.6.3. Katram dzīvniekam ir jānodrošina pieeja barībai

pietiekami plašā barošanas vietā, lai samazinātu dzīvnieku

savstarpējo konkurenci. Dažreiz barības uzņemšana ir jākontrolē,

lai ierobežotu dzīvnieku aptaukošanos.

4.7. Dzirdināšana

4.7.1. Visiem dzīvniekiem vienmēr ir jābūt pieejamam tīram

dzeramajam ūdenim. Tomēr ūdens ir mikroorganismu nesējs, tādēļ

ūdens piegāde ir jāorganizē tā, lai samazinātu inficēšanās

risku.

4.7.2. Dzirdināšanas sistēmas ir jākonstruē un jāekspluatē tā,

lai tās nodrošinātu pietiekami daudz ūdens pienācīgā kvalitātē.

Jābūt pieejamam pietiekamam skaitam dzirdinātavu. Ja izmanto

automātiskās dzirdināšanas sistēmas, ir jānodrošina to regulāra

pārbaude, apkope un skalošana, lai novērstu avārijas, piemēram,

bloķēšanos, noplūdi vai infekciju izplatīšanos. Ja izmanto būrus

ar vienlaidu grīdu, ir jāsamazina to applūšanas risks.

4.7.3. Dažādām zivju, abinieku un rāpuļu sugām panesība

attiecībā uz skābumu, hloru un daudzām citām ķīmiskām vielām

ievērojami atšķiras. Tāpēc ūdens piegāde akvārijiem un tvertnēm

ir jāpielāgo katras sugas vajadzībām un panesībai.

4.8. Grīdas segums, substrāts, pakaiši un materiāls migas

ierīkošanai

4.8.1. Dzīvniekiem vienmēr ir jānodrošina piemēroti guļvietas

materiāli vai konstrukcijas gulēšanai; vaislas dzīvniekiem ir

nepieciešami arī piemēroti materiāli vai konstrukcijas migas

ierīkošanai.

Dzīvnieku iežogojumā parasti ievieto dažādus materiālus, kuru

funkcija ir uzsūkt urīnu un fekālijas, tādējādi atvieglinot

tīrīšanu; ļaut dzīvniekam veikt sugai raksturīgās darbības,

piemēram, barības uzlasīšanu, rakšanu vai alu veidošanu;

nodrošināt ērtu un piemērotu virsmu vai drošu platību gulēšanai;

ļaut dzīvniekam veidot migu vairošanās nolūkā.

Daži materiāli nespēj nodrošināt visas šīs vajadzības, tādēļ

ir svarīgi nodrošināt piemērotus materiālus pietiekamā daudzumā.

Šiem materiāliem ir jābūt sausiem, absorbējošiem, netoksiskiem,

bez putekļiem un infekciju ierosinātājiem vai kaitēkļiem vai cita

piesārņojuma. Nedrīkst izmantot tādus materiālus, kas ir iegūti

no ķīmiski apstrādāta koka vai kas satur toksiskas vielas, kā arī

skaidri nenosakāmus un standartam neatbilstošus produktus.

4.8.2. Dzīvnieku iežogojumos grīdas segumam ir jānodrošina

stingra, ērta atpūtas vieta visiem dzīvniekiem. Visas guļvietas

ir jāuztur sausas un tīras.

4.9. Tīrīšana

4.9.1. Objekta kvalitāte, tostarp laba apkopes prakse,

daudzējādā ziņā atkarīga no labas higiēnas. Ļoti augsti tīrības

un kārtības standarti ir jāievēro arī turēšanas, mazgāšanas un

glabāšanas telpās. Ir jāizstrādā un jāīsteno atbilstīga kārtība

iežogojumu un piederumu, pudeļu un cita aprīkojuma tīrīšanai,

mazgāšanai, dezinfekcijai un, ja nepieciešams,

sterilizēšanai.

4.9.2. Šie tīrīšanas un dezinfekcijas režīmi nedrīkst kaitēt

dzīvnieka veselībai vai labturībai. Ir jāievieš skaidri noteikta

kārtība, tostarp uzskaites sistēma, pakaišu mainīšanai dzīvnieku

iežogojumos.

4.9.3. Regulāri jātīra un, ja vajadzīgs, jāatjauno pamatnes

materiāli dzīvnieku iežogojumos, lai nepieļautu, ka tie kļūst par

infekcijas un kaitēkļu avotu.

4.9.4. Dažām sugām ir raksturīgi iezīmēt teritoriju ar smaku,

un tīrīšana var traucēt šo sociālo kārtību. Tīrīšanas režīmos ir

jāņem vērā šīs uzvedības izpausmes. Lēmums par tīrīšanas biežumu

ir jāpieņem, ņemot vērā dzīvnieka iežogojuma veidu, dzīvnieka

sugu, apdzīvotības blīvumu un ventilācijas sistēmas spēju

nodrošināt piemērotu gaisa kvalitāti.

4.10. Apiešanās

Dzīvnieku aprūpes kvalitāte laboratorijā var ietekmēt ne tikai

dzīvnieku vairošanos, augšanu un labturību, bet arī izmēģinājumu

procedūru kvalitāti un rezultātu. Dzīvnieku pieradināšana pie

kompetentas un uzticamas ikdienas aprūpes samazina stresa līmeni

gan dzīvniekiem, gan darbiniekiem. Attiecībā uz dažām sugām,

piemēram, suņiem un primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti,

dzīvniekiem, aprūpes darbiniekiem un zinātniskajai programmai

lietderīga var būt apmācības programma, kas apmācītu dzīvniekus

sadarboties procedūru laikā. Dažām sugām ļoti svarīga ir sociālā

saskarsme ar cilvēkiem.

Tomēr dažos gadījumos no saskarsmes ar dzīvnieku ir

jāizvairās. Jo īpaši tas attiecas uz savvaļas dzīvniekiem, un tas

ir viens no iemesliem, kāpēc savvaļas dzīvnieki ir mazāk

piemēroti izmantošanai izmēģinājumos. Aprūpes darbinieku

attieksmei pret dzīvniekiem vienmēr ir jābūt uzmanīgai un cieņas

pilnai, un darbā ar dzīvniekiem viņiem ir jābūt profesionāliem un

savaldīgiem.

Ja nepieciešams, aprūpes darbiniekiem ir jāatlicina atsevišķs

laiks, lai parunātu, paspēlētos, patrenētu dzīvniekus un izrādītu

tiem savu gādību.

4.11. Humāna nogalināšana

4.11.1. Visām humānajām dzīvnieku nogalināšanas metodēm ir

vajadzīga pieredze, ko var iegūt tikai atbilstīgā apmācībā.

Dzīvniekus nogalina, izmantojot tādu paņēmienu, kas atbilst

principiem, kas ir izklāstīti Eiropas Komisijas Ieteikumos par

izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku eitanāziju (1. un 2.daļa).

4.11.2. Dzīvniekam, kas ir dziļā bezsamaņā, drīkst nolaist

asinis, tomēr bez iepriekšējas anestēzijas nedrīkst izmantot

zāles, kuras pirms bezsamaņas iestāšanās paralizē muskuļus, kā

arī zāles ar kurārei līdzīgu iedarbību un nāvējošu elektrošoku

bez strāvas laišanas caur smadzenēm.

Nogalinātos dzīvniekus nedrīkst iznīcināt, pirms nav

apstiprināta nāves iestāšanās.

4.12. Dokumentācija

Dokumentāciju par visu to dzīvnieku izcelsmi, izmantošanu un

galīgo realizāciju, kurus audzē, tur vairošanai vai turpmākai

izmantošanai zinātniskās procedūrās, izmanto ne tikai

statistikai, bet arī kopā ar veselības un vairošanās reģistriem

gan kā dzīvnieku labturības indikatorus, gan arī zootehnikas un

plānošanas nolūkā.

4.13. Identifikācija

Dažos gadījumos ir nepieciešama dzīvnieku atsevišķa

identifikācija, piemēram, lai nodrošinātu ierakstu precizitāti,

ja dzīvniekus izmanto pavairošanai vai zinātniskās procedūrās.

Izvēlētajam identifikācijas paņēmienam ir jābūt uzticamam un

tādam, kas rada iespējami mazāk sāpju un neērtību dzīvniekam gan

paņēmiena piemērošanas brīdī, gan ilgtermiņā. Ja nepieciešams, ir

jāizmanto nomierinoši līdzekļi vai vietējā anestēzija un

pretsāpju līdzekļi. Darbiniekiem ir jābūt apmācītiem veikt

identifikāciju un izmantot iezīmēšanas paņēmienus.

SUGĀM SPECIFISKĀ

SADAĻA

A. Noteikumi

attiecībā uz grauzējiem

1. Ievads

Peles

Laboratorijas peles priekštece ir savvaļas mājas pele (Mus

musculus); tā galvenokārt ir alas rokošs un kāpelējošs nakts

dzīvnieks, kas mikrovides regulācijai, pajumtei un vairošanās

vajadzībām veido migas. Peles ir labas kāpelētājas. Peles

nelabprāt šķērso atklātas vietas, tās pārvietojas gar sienām vai

citām konstrukcijām. Atkarībā no apdzīvotības blīvuma ir

iespējams novērot daudz dažādas sociālās organizācijas formas, un

tēviņiem reproduktīvajā vecumā var novērot izteiktu teritoriālo

uzvedību. Grūsnas un laktācijas periodā esošas mātītes var

izrādīt agresiju, aizsargājot migu. Tā kā pelēm, jo īpaši

albīnajām peļu līnijām, ir slikta redze, tās paļaujas uz ožu un

savu teritoriju iezīmē ar urīnu. Pelēm ir ļoti laba dzirde, un

tās ir jutīgas pret ultraskaņu. Atkarībā no peļu līnijas pastāv

ievērojamas atšķirības peļu uzvedībā un darbības intensitātē.

Žurkas

Laboratorijas žurkas priekštece ir savvaļas brūnā žurka

(Rattus norvegicus), un tā ir ļoti sabiedrisks dzīvnieks.

Žurkas vairās no atklātām vietām, un tās izmanto urīnu

teritorijas iezīmēšanai. Žurkām ir ļoti labi attīstīta oža un

dzirde, un tās ir īpaši jutīgas pret ultraskaņu. Dzīvnieks slikti

redz dienas gaismā, taču dažas pigmentētās līnijas labi redz

krēslā un tumsā. Albīnās žurkas izvairās no vietām, kurās

apgaismojuma līmenis pārsniedz 25 luksus. Žurku aktivitāte ir

lielāka tumšajās stundās. Jaunie dzīvnieki ir ļoti ziņkārīgi un

ļoti bieži iesaistās rotaļās.

Smilšu peles

Smilšu pele jeb Mongolijas smilšu pele (Meriones sp.)

ir sabiedrisks nakts dzīvnieks, lai gan laboratorijā tas ir

aktīvs arī dienasgaismā. Savvaļā smilšu peles būvē alas ar

tuneļveida ieejām, tādējādi nodrošinoties pret plēsējiem, tāpēc

laboratorijā tām nereti ir novērojama stereotipiska rakšanas

uzvedība, ja vien tām netiek nodrošināti piemēroti apstākļi.

Kāmji

Laboratorijas kāmja savvaļas priekšteči (Mesocricetus

sp.) pēc būtības bija vientuļnieki. Kāmju mātīte ir

lielāka un agresīvāka nekā tēviņš, un tā var nopietni ievainot

savu dzīvesbiedru. Savā iežogojumā kāmji bieži vien izveido

vietu, kur izkārnīties, iezīmē teritoriju, izmantojot savu sānu

dziedzera sekrētu, un mātītes nereti samazina sava metienu

izlases veidā, liekos mazuļus apēdot.

Jūrascūciņas

Savvaļas jūrascūciņas (Cavia porcellus) ir sabiedriski,

skraidelējoši grauzēji, kuri neveido alas, bet dzīvo zem pārsega

vai izmanto citu dzīvnieku izveidotas alas. Pieauguši tēviņi var

būt agresīvi viens pret otru, taču kopumā agresija ir reti

novērojama. Jūrascūciņām ir raksturīga sastingšana, izdzirdot

negaidītas skaņas, un, reaģējot uz pēkšņām kustībām, grupa var

paniski mesties bēgt. Jūrascūciņas ir ļoti jutīgas pret

pārvietošanu, un, reaģējot uz pārvietošanu, tās var sastingt uz

trīsdesmit minūtēm vai uz ilgāku laiku.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Grauzēji ir jātur temperatūrā no 20 C līdz 24 C. Temperatūra

iežogojumos ar cietu grīdu, kuros ir izmitinātas grauzēju grupas,

bieži vien būs augstāka nekā temperatūra telpā. Arī tad, ja ir

nodrošināta pietiekama ventilācija, temperatūra iežogojumos var

būt līdz 6 C augstāka nekā apkārtējās vides temperatūra. Migu

iekārtošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem kontrolēt

tiem nepieciešamo mikroklimatu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš

temperatūrai dzīvnieku norobežošanas sistēmās, kā arī

temperatūrai, kāda tiek nodrošināta bezspalvu dzīvniekiem.

2.3. Mitrums

Objektos, kuros ir izmitināti grauzēji, ir jānodrošina

relatīvais gaisa mitrums 45-65 %. Izņēmums ir smilšu peles, kuras

ir jātur relatīvajā gaisa mitrumā 35-55 %.

2.4. Apgaismojums

Apgaismojuma līmenim iežogojumā ir jābūt zemam. Visiem

plauktiem ir jābūt ar ēnotām virsmām, lai samazinātu tīklenes

bojāšanas risku dzīvniekam. Tas jo īpaši attiecas uz albīniem

dzīvniekiem.

Grauzēju uzraudzīšanai to aktīvajā fāzē tumšajā laikā var

izmantot sarkano gaismu, ko ieslēdz tā, lai grauzēji nespētu

prognozēt tās ieslēgšanu.

2.5. Troksnis

Tā kā grauzēji ir ļoti jutīgi pret ultraskaņu un izmanto to

saziņai, ir būtiski samazināt svešas izcelsmes troksni.

Ultraskaņa (skaņa frekvencē virs 20 kHz), ko rada daudzi

laboratorijas piederumi, piemēram, piloši krāni, ratiņu riteņi,

datora monitori, var ietekmēt uzvedību un vairošanās ciklus. Ir

ieteicams ilgstoši novērot akustisko vidi plašā frekvences

diapazonā.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Bara dzīvnieki ir jāizmitina grupās, kamēr tās ir stabilas un

saderīgas. Šādas grupas ir iespējams arī izveidot, izmitinot peļu

tēviņus, pieaugušus kāmjus vai smilšu peles, lai gan tas ir

grūti, jo starp vienas sugas pārstāvjiem var būt novērojama

spēcīga agresija.

Ja paredzama agresija vai ievainojumi, dzīvniekus var

izmitināt atsevišķi. Ir iespējami jāizvairās no stabilu un

saderīgu grupu izjaukšanas, jo šāda rīcība var radīt dzīvniekos

stresu.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Dzīvnieku iežogojumiem un vides uzlabojumiem ir jāļauj

dzīvniekiem īstenot tiem raksturīgās darbības un jāsamazina starp

vienas sugas pārstāvjiem pastāvošā konkurence.

Pakaiši un migas ierīkošanas materiāli, kā arī slēptuves ir

ļoti svarīgi resursi grauzējiem gan vairošanās posmā, gan

dzīvojot krājumā, gan procedūru laikā, tāpēc tiem vienmēr ir

jābūt pieejamiem, ja vien tas nav pretrunā kādiem veterināriem

vai ar labturību saistītiem apsvērumiem. Šādu materiālu

nenodrošināšana izmēģinājuma veikšanas nolūkā ir jāsaskaņo ar

zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par

konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Migas ierīkošanas

materiālam ir jābūt tādam, lai grauzēji varētu to apstrādāt un

veidot migu. Ja migas ierīkošanas materiāls netiek nodrošināts

pietiekamā daudzumā, ir jānodrošina kaste migai, lai dzīvnieks

varētu izveidot pilnīgu, nosegtu migu. Pakaišiem ir jāspēj uzsūkt

urīns, un grauzēji to var izmantot urīna zīmju atstāšanai. Migas

ierīkošanas materiāls ir būtisks žurkām, pelēm, kāmjiem, smilšu

pelēm, jo tas ļauj dzīvniekam veidot mikrovidi atpūtai un

vairošanās norisēm. Kastes migu ierīkošanai vai citas slēptuves

ir būtiskas jūrascūciņām, kāmjiem un žurkām.

Jūrascūciņām ir vienmēr jānodrošina materiāli, ar ko tās var

darboties, piemēram, siens, kuru tās var košļāt vai kurā tās var

paslēpties.

Grauzēju turēšanas vietas uzlabošanai piemēroti var būt koka

sprunguļi, ko grauzēji var košļāt un grauzt.

Daudzām grauzēju sugām ir raksturīga iežogojuma platības

sadalīšana ēšanas, atpūtas, urinēšanas un barības uzglabāšanas

zonās. Šīs zonas parasti tiek iezīmētas ar smaku, nevis nodalītas

ar fiziskām robežām, taču nosacīti norobežojumi varētu būt

piemēroti, lai ļautu dzīvniekiem uzsākt kontaktu ar citiem grupas

locekļiem vai izvairīties no tā. Ļoti ieteicams ir palielināt

vides daudzveidību, ieviešot iežogojumos noteiktus uzlabojumus.

Piemēram, iežogojumos kāpelēšanai var ievietot caurules, kastes,

konstrukcijas, ko grauzēji labprāt izmanto, un ar to starpniecību

var palielināt dzīvniekiem pieejamo platību iežogojumā.

Smilšu pelēm nepieciešams salīdzinoši vairāk vietas nekā citām

grauzēju sugām, lai tās varētu veidot un/vai izmantot pietiekami

lielas alas. Smilšu pelēm ir nepieciešams biezs, vismaz 20 cm

garš pakaišu slānis rakšanai un migas vai alu sistēmas

veidošanai. Vēlams izmantot caurspīdīgus vai tonētus iežogojumus

un iestarpinājumus, kas ļautu novērot dzīvniekus, tos

netraucējot.

Tie paši principi attiecībā uz pieejamās telpas kvalitāti un

ietilpību un turēšanas vietas uzlabošanu, kā arī citi šajā

dokumentā minētie apsvērumi attiecas arī uz sistēmām dzīvnieku

norobežošanai, piemēram, uz atsevišķi ventilējamiem būriem

(IVCs), lai gan to piemērošanai var būt nepieciešama atšķirīga

pieeja atbilstīgi attiecīgās sistēmas plānojumam.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem no viegli tīrāmiem

materiāliem, un tiem ir jābūt konstruētiem tā, lai dzīvniekus

būtu iespējams uzraudzīt, tos netraucējot.

Jaunajiem dzīvniekiem kļūstot aktīviem, tiem ir nepieciešams

salīdzinoši vairāk vietas nekā pieaugušajiem dzīvniekiem.

4.3.1. Izmēri

Šajā un visās turpmākajās tabulās grauzējiem ieteiktais

"iežogojuma augstums" ir vertikālais augstums no

iežogojuma grīdas līdz iežogojuma griestiem, un šis augstums ir

jāpiemēro vairāk nekā 50 % no iežogojuma minimālās grīdas

platības pirms turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma

ievietošanas iežogojumā.

Plānojot procedūras, ir jāņem vērā dzīvnieku iespējamā

augšana, lai pētījuma laikā nodrošinātu dzīvniekam pietiekamu

telpu (skat. A.1.-A.5.tabulu).

A.1. tabula Peles: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars

(g)

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Grīdas platība vienam dzīvniekam

(cm2)

Minimālais iežogojuma augstums

(cm)

Krājumā un procedūru laikā

līdz 20

330

virs 20 un līdz 25

330

virs 25 un līdz 30

330

virs 30

330

100

Vairošana

330

Monogāmam pārim (neradniecība/tuvradniecība) vai trijiem

(tuvradniecība).

Katrai papildu mātītei ar metienu nepieciešami papildu 180

cm2.

Krājumā audzētavās*

Iežogojuma lielums 950 cm²

mazāk par 20

950

Iežogojuma lielums 1500 cm²

mazāk par 20

1500

*Īsu laika posmu pēc atšķiršanas peles līdz to izmantošanas

mērķa maiņai var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar

nosacījumu, ka dzīvnieki tiek turēti lielākos iežogojumos ar

atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst

pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt

agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt

stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara

zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.2. tabula Žurkas: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars

(g)

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Grīdas platība vienam dzīvniekam

(cm2)

Minimālais iežogojuma augstums (cm)

Krājumā un procedūru laikā*

līdz 200

800

200

virs 200 un līdz 300

800

250

virs 300 un līdz 400

800

350

virs 400 un līdz 600

800

450

virs 600

1500

600

Vairošana

800

Māte un mazuļi. Katram

dzīvniekam, ko papildus ievieto iežogojumā, nepieciešami

papildu 400 cm2.

Krājumā audzētavās**

Iežogojuma lielums 1500 cm²

līdz 50

1500

100

virs 50 un līdz 100

1500

125

virs 100 un līdz 150

1500

150

virs 150 un līdz 200

1500

175

Krājumā audzētavās** Iežogojuma lielums 2500

cm²

līdz 100

2500

100

virs 100 un līdz 150

2500

125

virs 150 un līdz 200

2500

150

* Pētījumos mūža garumā dzīvnieki ir jāizmitina piemērota

izmēra iežogojumos kopā ar citiem dzīvniekiem. Tā kā ir sarežģīti

prognozēt apdzīvotības blīvumu šādu pētījumu beigās, faktiskā

vienam dzīvniekam pieejamā platība iežogojumā var izrādīties

mazāka nekā tabulā norādītā platība. Šādos apstākļos stabilu

sociālo struktūru saglabāšana ir prioritāte.

** Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa

maiņai žurkas var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar

nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar

atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst

pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt

agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt

stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara

zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.3. tabula Smilšu peles:

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars

(g)

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Grīdas platība vienam dzīvniekam

(cm2)

Minimālais iežogojuma augstums

(cm)

Krājumā un procedūru laikā

līdz 40

1200

150

virs 40

1200

250

Vairošana

1200

Monogāmam pārim vai trijiem dzīvniekiem ar

pēcnācējiem

A.4. tabula Kāmji: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars

(g)

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Grīdas platība vienam dzīvniekam

(cm2)

Minimālais iežogojuma augstums

Krājumā un procedūru laikā

līdz 60

800

150

virs 60 un līdz 100

800

200

virs 100

800

250

Vairošana

800

Māte vai monogāms pāris ar

mazuļiem

Krājumā audzētavās**

mazāk par 60

1500

100

* Īsu laika posmu pēc atšķiršanas līdz to izmantošanas mērķa

maiņai kāmjus var turēt šādos lielāka blīvuma apstākļos ar

nosacījumu, ka dzīvnieki tiek izmitināti lielākos iežogojumos ar

atbilstīgiem uzlabojumiem. Šie izmitināšanas apstākļi nedrīkst

pasliktināt dzīvnieku labturību, piemēram, palielināt

agresivitātes līmeni, saslimstību un mirstību, izraisīt

stereotipisku uzvedību un citus uzvedības traucējumus, svara

zudumus un citas fizioloģiskas vai stresa reakcijas.

A.5.tabula Jūrascūciņas: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars

(g)

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Grīdas platība vienam dzīvniekam

(cm2)

Minimālais iežogojuma augstums

Krājumā un procedūru laikā

līdz 200

1800

200

virs 200 un līdz 300

1800

350

virs 300 un līdz 450

1800

500

virs 450 un līdz 700

2500

700

virs 700

2500

900

Vairošana

2500

Pāris ar mazuļiem. Katrai papildu vaislas mātītei

nepieciešami papildu 1000 cm2.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai perforētas

grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai stiepļu sieta. Ja

izmanto režģi vai stiepļu sieta grīdas, dzīvnieka atpūtas vietā

ir jānodrošina ciets vai ar pakaišiem izklāts segums (ar līstītēm

izklāta guļvieta jūrascūciņām), ja vien tas nav pretrunā

izmēģinājuma nosacījumiem. Pakaišus var liegt pārošanās

periodā.

Stiepļu režģa grīdas var savainot dzīvnieku, tāpēc šādas

grīdas ir rūpīgi jāpārbauda un jāuztur, lai nodrošinātu, ka tajās

nav spraugu vai asu izvirzījumu.

Grūsnības beidzamajā posmā, atnešanās un laktācijas posmā

vaislas mātītes ir jātur tikai uz cietas grīdas ar pakaišiem.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai (Skat.

Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

Lai gan ir jāuztur augsti higiēnas standarti, ir ieteicams

atstāt kādas no dzīvnieku izveidotām smakas norādēm. Pārāk bieža

iežogojumu maiņa ir nevēlama, jo īpaši grūsnajiem dzīvniekiem un

mātītēm ar mazuļiem, tas var likt mātītēm atteikties no mazuļiem

vai izraisīt kanibālismu.

Tāpēc lēmumu par tīrīšanas biežumu pieņem atkarībā no

iežogojuma veida, dzīvnieka, apdzīvotības blīvuma un ventilācijas

sistēmas spējas nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti.

4.8. Apiešanās

Aprūpē ir jācenšas iespējami maz traucēt dzīvniekus vai

iejaukties to dzīves telpā iežogojumā. Tas jo īpaši attiecas uz

kāmjiem.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

B. Noteikumi

attiecībā uz trušiem

1. Ievads

Trusis (Oryctolagus cuniculi) parasti ir bara

dzīvnieks. Trušiem ir jānodrošina pietiekama vieta un vides

daudzveidība - ja tās nav, truši var kļūt mazkustīgi un tiem var

parādīties skeleta deformācija.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Truši ir jātur temperatūrā no 15 °C līdz 21 °C. Temperatūra

trušu grupā iežogojumā ar cietu segumu bieži vien būs augstāka

nekā temperatūra telpā. Temperatūra iežogojumā var būt par 6 °C

augstāka nekā temperatūra telpā arī tad, ja ir nodrošināta

pietiekama ventilācija.

Migas ierīkošanas materiāls/kastes migai ļauj dzīvniekiem

kontrolēt mikroklimatu. Īpaša uzmanība jāpievērš temperatūrai

dzīvnieku norobežošanas sistēmās.

2.3. Mitrums

Relatīvajam gaisa mitrumam trušu izmitināšanas objektos ir

jābūt ne mazākam par 45 %.

2.4. Apgaismojums

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.4.apakšpunktu.)

2.5. Troksnis

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Sk. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Jaunie truši un trušu mātītes ir jāizmitina saderīgās sociālās

grupās. Trusi atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem izmitina vienīgi

tad, ja šādai izmitināšanai ir veterinārs vai ar dzīvnieka

labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu

izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un

kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku

labsajūtas jautājumos. Pieauguši nekastrēti tēviņi var aizsargāt

savu teritoriju, tādēļ tos nedrīkst izmitināt kopā ar citiem

nekastrētiem tēviņiem. Jauno trušu un pieaugušu trušu mātīšu

turēšanai var izmantot uzlabotas grīdas aizgaldus, lai gan grupas

ir pastiprināti jāuzrauga, lai novērstu agresiju. Vislabāk vienā

grupā ir izmitināt trušus no viena metiena, kas ir turēti kopā

kopš atšķiršanas. Ja trušus nevar izmitināt grupā, dzīvnieki ir

jāizmitina tā, lai starp tiem būtu iespējams vizuāls

kontakts.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Trušiem piemēroti ir tādi turēšanas vietas uzlabojumi kā rupja

barība, siena briketes vai sprunguļi graušanai, kā arī patvēruma

zonas. Grupas izmitināšanai paredzētā grīdas aizgaldā dzīvniekiem

jānodrošina vizuālas barjeras un konstrukcijas slēptuvēm un

apkārtnes novērošanai. Lai veicinātu vairošanos, jānodrošina arī

materiāli migas ierīkošanai un kaste migai.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Ieteicamas ir taisnstūra formas iežogojumi. Iežogojumā ir

jāiekļauj paaugstinājums. Paaugstinājumam ir jābūt tādam, lai

dzīvnieks varētu zem tā ērti pārvietoties, gulēt un sēdēt, taču

paaugstinājums nedrīkst aizņemt vairāk nekā 40 % no grīdas

platības. Iežogojumam ir jābūt tik augstam, lai trusis tajā

varētu sēdēt uz pakaļkājām, tā ausīm neaizskarot iežogojuma

griestus; šis nosacījums neattiecas uz augstumu starp minēto

paaugstinājumu un iežogojuma griestiem. Ja pamatotu zinātnisku un

veterināru apsvērumu dēļ iežogojumā nav ievietots plaukts,

iežogojumam ir jābūt par 33 % lielākam, ja tajā ir izmitināts

viens trusis, un par 60 % lielākam, ja tajā tur divus trušus. Ja

vien tas ir iespējams, truši ir jātur aizgaldos.

4.3.1. Izmēri

B.1.tabula. Truši, kas vecāki par

10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā

platība

Ķermeņa svars beigās

(kg)

Minimālā grīdas platība

vienam dzīvniekam vai diviem saderīgiem dzīvniekiem

(cm2)

Minimālais augstums

(cm)

Mazāk par 3

3500

No 3 līdz 5

4200

Virs 5

5400

Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan

aizgaldiem. Būros ir jānodrošina paaugstinājumi (skat.

B.4.tabulu). Aizgaldos ir jāiekļauj konstrukcijas, kas sadala

telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī

ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. No trešā līdz sestajam

trusim ir jānodrošina papildu grīdas platība 3000 cm2

katram trusim, bet, pārsniedzot sešu trušu skaitu, katram trusim

nodrošina papildu grīdas platību 2500 cm2.

B.2.tabula Mātīte ar mazuļiem:

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Mātītes svars

(kg)

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Papildinājums kastēm, kas paredzētas migas

ierīkošanai

(cm2)

Minimālais augstums

(cm)

Mazāk par 3

3500

1000

No 3 līdz 5

4200

1200

Virs 5

5400

1400

Vismaz 3-4 dienas pirms atnešanās mātītei ir jānodrošina

atsevišķs nodalījums vai kaste, kurā tā varētu izveidot migu.

Kasti migai ir ieteicams novietot ārpus iežogojuma. Jānodrošina

salmi vai cits materiāls migas ierīkošanai. Iežogojumam ir jābūt

izveidotam tā, lai pēc tam, kad mazuļi ir pametuši migu, mātīte

varētu pārvietoties uz citu nodalījumu vai paaugstinājumu. Pēc

atšķiršanas metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā

iežogojumā, kurā tie ir dzimuši. Vienā iežogojumā pēc to

atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam var turēt ne vairāk kā 8 trušus

no viena metiena; 5 trušus no viena metiena var turēt uz

minimālas grīdas platības no 8 līdz 10 nedēļu vecumam.

B.3.tabula. Truši, kas ir jaunāki

par 10 nedēļām: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā

platība

Vecums

Minimālais iežogojuma lielums

(cm2)

Minimālā grīdas platība vienam

dzīvniekam

(cm²)

Minimālais augstums

(cm)

No atšķiršanas līdz 7 nedēļu vecumam

4000

800

No 7 līdz 10 nedēļām

4000

1200

Tabulā norādītie izmēri attiecas gan uz būriem, gan

aizgaldiem. Aizgaldos ir jāievieto konstrukcijas, kas sadala

telpu, lai nodrošinātu dzīvnieku savstarpējo saskarsmi vai arī

ļautu dzīvniekiem no tās izvairīties. Pēc atšķiršanas no mātes

viena metiena mazuļi ir iespējami ilgi jāatstāj kopā iežogojumā,

kurā tie ir dzimuši.

B.4.tabula. Truši: optimālie

paaugstinājumu izmēri iežogojumos, kuru izmēri atbilst B.1.tabulā

norādītajiem izmēriem

Vecums (nedēļas)

Ķermeņa svars beigās

(kg)

Optimālais izmērs

(cm x cm)

Optimālais augstums no iežogojuma

grīdas

(cm)

Virs 10

Mazāk par 3

55 x 25

No 3 līdz 5

55 x 30

Virs 5

60 x 35

Lai iežogojuma paaugstinājums un iežogojums kopumā tiktu

pienācīgi izmantots, iepriekš tabulā ir norādīti optimālie

paaugstinājuma izmēri un augstums, pastāvot nelielai atšķirībai

starp minimālajiem un maksimālajiem paaugstinājuma izmēriem (10 %

robežās no norādītajiem optimālajiem izmēriem). Ja zinātnisku vai

veterināru apsvērumu dēļ paaugstinājums iežogojumā nav ierīkots,

grīdas platība ir jāpalielina par 33 %, ja iežogojumā tur vienu

trusi, un par 60 %, ja iežogojumā tur divus trušus, lai veicinātu

lokomotoro aktivitāti un ļautu trusim izvairīties no dominējošā

truša.

Ja paaugstinājums ir paredzēts trušiem, kas ir jaunāki par 10

nedēļām, optimālie paaugstinājuma izmēri ir 55 x 25 cm, un

paaugstinājuma augstumam no grīdas ir jābūt tādam, lai dzīvnieki

varētu to izmantot.

4.3.2. Grīdas segums

Ja izmanto stiepļu grīdas, jānodrošina atpūtas vieta, kura

būtu pietiekami liela, lai tajā vienlaikus varētu ietilpt visi

truši. Ieteicams izmantot cietas grīdas ar pakaišiem vai

perforētas grīdas, nevis grīdas, kas veidotas no režģa vai

stiepļu sieta.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

B. Noteikumi

attiecībā uz kaķiem

1. Ievads

Mājas kaķi ir cēlušies no savrupā Āfrikas savvaļas kaķa

(Felis silvestris libyca), taču tiem ir raksturīga

izteikta tieksme apgūt sociālu uzvedību. Agrīnā vecumā pastāvot

pietiekamai socializācijai, sabiedriskums var izpausties gan

attiecībā uz citiem kaķiem, gan cilvēku.

Laba mijiedarbība ar cilvēku liecina par kaķa rakstura

piemērotību pētījumiem. Tomēr, tā kā kaķiem nav dominējošas

hierarhijas un, šķiet, nav attīstīts samierināšanās mehānisms pēc

konflikta, sociālo attiecību veidošana var radīt stresu.

Salīdzinot ar suņiem, ārējās pazīmes, kas liecina par kaķa

stresu, nav tik labi pamanāmas.

Tā kā kaķi ir teritoriāli dzīvnieki un pierod pie konkrētām

vietām, pārvietošana tiem, visticamāk, radītu stresu. Kaķi ir

lieliski kāpelētāji un aktīvi izmanto paaugstinātas konstrukcijas

(piemēram, plauktus) gan kā novērošanas vietas, gan kā privāto

telpu, lai patvertos no citiem kaķiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.punktu.)

2.2. Temperatūra

Kaķiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien

netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar kaķiem ir

nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā

no 15 °C līdz 21 °C (skat. Vispārīgajā sadaļā

2.2.3.apakšpunktu).

Tā kā kaķēniem pirmajās desmit dzīves dienās ir ierobežota

termoregulācija, šajā laika posmā tiem ir nepieciešama papildu

apsilde.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo

kaķi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Kaķiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu

gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišās daļas nodrošināšanai

tiek izmantots mākslīgais apgaismojums, tam katru dienu jāilgst

no desmit līdz divpadsmit stundām.

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina

neliels nakts apgaismojums (5-10 luksi), lai kaķi saglabātu

noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.5.apakšpunktu.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Kaķenes un abu dzimumu kastrēti kaķi parasti ir sabiedriski un

parasti tiek turēti grupās līdz divpadsmit dzīvniekiem. Tomēr,

veidojot grupu, kurā ir divi vai vairāki šādi kaķi, ir rūpīgi

jāuzrauga visu grupas locekļu savstarpējā saderība. Īpaši

uzmanīgi ir jāveic kaķu pārgrupēšana, iekļaujot grupā iepriekš

nepazīstamu kaķi, nekastrētu tēviņu vai veidojot lielākas

grupas.

Ja kaķi ir pieraduši pie izmitināšanas grupā, tad kaķa

atsevišķa izmitināšana var radīt dzīvniekam ievērojamu stresu.

Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla kaķus

atsevišķi nedrīkst izmitināt ilgāk par divdesmit četrām stundām.

Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz divdesmit

četras stundas, izmēģinājuma nolūkā nosaka, apspriežoties ar

zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par

konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Kaķus, kuri ir izrādījuši atkārtotu agresiju pret citiem

kaķiem, izmitina atsevišķi vienīgi tad, ja tiem nav iespējams

atrast saderīgus partnerus. Vismaz vienu reizi nedēļā ir

jāpārbauda pāros vai grupās izmitināto dzīvnieku sociālā stresa

līmenis, izmantojot uzvedības un/vai psiholoģiskā stresa punktu

sistēmu. Jo īpaši svarīgi šādu pārbaudi veikt nekastrētiem

tēviņiem.

Kaķenes ar kaķēniem, kas jaunāki par četrām nedēļām, vai

kaķenes grūsnības pēdējās divās nedēļās var izmitināt atsevišķi.

Šajā laikā ir jānodrošina iespēja kaķenei piekļūt grupai, kurā tā

pirms tam ir dzīvojusi, piemēram, savienojot kaķēnu turēšanas

iežogojumu ar grupas iežogojumu.

Kaķu sociālo uzvedību ļoti ietekmē to sociālā pieredze 2-8

nedēļu vecumā. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai kaķim ir sociāls

kontakts ar citiem kaķiem (piemēram, ar tā paša metiena mazuļiem)

un cilvēkiem un ka kaķis iepazīst to vidi, kurā tas, visticamāk,

dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā jutīgajā vecumā

ietekmēs pieaugoša kaķa sociālo uzvedību, un ir pierādīts, ka pat

īss kontakts pirmajā dzīves dienā var būt svarīgs, jo jaunie

dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un pieskārieniem.

Ikvienam kaķim katru dienu ir nepieciešams laiks rotaļām un

saskarsmei ar cilvēku, kā arī papildu laiks regulārai sevis

apkopšanai. Īpaša uzmanība ir jāpievērš atsevišķi izmitināto kaķu

sociālās vides uzlabošanai, nodrošinot papildu saskarsmi ar

cilvēku.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Jānodrošina paaugstinātas, daļēji slēgtas konstrukcijas

(piemēram, gulta ar trim sienām un jumtu uz plaukta aptuveni

viena metra augstumā no grīdas), lai kaķi varētu novērot apkārtni

un, ja tie ir izmitināti pāros vai grupās, patverties no citiem

kaķiem savā privātajā telpā. Lai samazinātu konkurenci, ir jābūt

pieejamam pietiekamam daudzumam šādu konstrukciju. Konstrukcijas

iežogojumā ir jāizvieto tā, lai dzīvnieki varētu pilnīgi izmantot

tiem pieejamo telpu.

Kaķiem ir jābūt arī iespējai patverties savā iežogojumā,

atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu kaķu redzamības

lauka. Jānodrošina vertikālas koka virsmas nagu asināšanai un

iezīmēšanai, izmantojot smaržas dziedzerus.

Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos kaķu

turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.

Ir jāveicina plēsējiem raksturīgā uzvedība un rotaļīgums.

Jābūt pieejamām dažādām rotaļlietām, kas tiek regulāri mainītas,

lai nodrošinātu nepārtrauktas situāciju simulācijas un neļautu

dzīvniekam pierast pie rotaļlietām, kas samazinātu tā vēlmi

rotaļāties.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp iežogojumiem, ir

jānodrošina kaķiem veselīga un ērti tīrāma vide. To plānojumam un

uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu atklātu un gaišu vidi,

ļaujot kaķiem pilnīgi pārraudzīt apkārtni.

4.3.1. Izmēri

C.1.tabula. Kaķi: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Grīda* (m²)

Plaukti (m²)

Augstums (m)

Minimālais lielums vienam pieaugušam dzīvniekam

1,5

0,5

Par katru papildu dzīvnieku papildus jānodrošina

0,75

0,25

Piezīme. * Grīdas platība bez plauktiem.

Minimālā telpa, kurā var turēt kaķeni un mazuļus, ir telpa,

kas ir paredzēta vienam pieaugušam kaķim; šī telpa ir pakāpeniski

jāpaplašina tā, lai četru mēnešu vecumā kaķēni būtu izmitināti

telpā, kas atbilst tabulā noteiktajām prasībām attiecībā uz

pieaugušiem kaķiem. Piemērots vecums atšķiršanai no mātes ir

7.-9.nedēļa.

Kaķus nekad nedrīkst piespiest pavadīt visu dzīvi ārpus

telpām, un tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekšējā

iežogojumā, kas atbilst visiem standartiem, tostarp šajās norādēs

norādītajiem minimālajiem izmēriem.

Attālums starp barošanas vietām un tualetes kastēm nedrīkst

būt mazāks par 0,5 metriem, un tās nedrīkst mainīt vietām.

Ieslodzīšana zinātniskā nolūkā mazākā platībā nekā iepriekš

norādīts, piemēram, metabolisma būrī vai citās līdzīgās

izmitināšanas vietās, var būtiski pasliktināt dzīvnieku

labturību. Šādai ieslodzīšanai ir jābūt iespējami īsai un tādā

telpā, kura iespējami atbilst iepriekš noteiktajiem iežogojuma

izmēriem un kurā dzīvnieks vismaz var izstiepties horizontāli un

vertikāli, apgulties un apgriezties.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums kaķu iežogojumos ir cieta vienlaidu

grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Ērtas atpūtas vietas

izveidošanai kaķiem noderēs iežogojuma papildu aprīkojums.

Kaķu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu

sistēmas, piemēram, grīdas režģus vai stiepļu tīklus. Ja vaļēju

grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic

ļoti rūpīgi, lai nepieļautu, ka šādas grīdas sagādā dzīvniekiem

sāpes, savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai

neierobežotu dzīvnieku dabisko uzvedību. Prakse liecina, ka

metabolisma būri ne vienmēr ir nepieciešami, jo kaķa urīnu un

fekālijas var savākt no tualetes kastēm.

Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst

iekšējo iežogojumu grīdas seguma standartam - tam ir jābūt viegli

tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt kaķu veselību.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Ir jānodrošina vismaz viena tualetes kaste (minimālie izmēri

300 x 400 mm) diviem kaķiem, un tajā ir jābūt piemērotam

absorbentam un netoksiskiem pakaišiem vai substrātam, ko kaķi

labprāt izmanto. Ja kaķi dabiskās vajadzības regulāri kārto ārpus

tualetes kastēm, ir jānodrošina papildu tualetes kastes ar citiem

substrāta materiāliem. Ja iežogojumos, kuros ir izmitināts kaķu

pāris vai grupa, šāds pasākums nesniedz vēlamo rezultātu, tas

liecina par kaķu savstarpējo nesaderību, un kaķus pa vienam ir

jānošķir no grupas, līdz tiek nodrošināts vēlamais rezultāts.

Visiem kaķiem ir jābūt pieejamām guļvietām no viegli tīrāma

materiāla. Šajās guļvietās ir jānodrošina piemērots materiāls,

piemēram, poliesteris vai cits piemērots materiāls.

4.7. Tīrīšana

Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi

dienā. Katru dienu ir jāiztukšo tualetes kastes un jānomaina

tajās pakaiši.

Iežogojumu tīrīšanas laikā kaķi nedrīkst samirkt. Ja

iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, kaķus pārvieto no iežogojuma

kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad

iežogojums ir sauss.

4.8. Apiešanās

Kaķiem, jo īpaši kaķiem, kas dzīvo atsevišķi, ļoti svarīga ir

cieša saskarsme ar cilvēkiem, kuri tos aprūpē.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

D. Noteikumi

attiecībā uz suņiem

1. Ievads

Mājas suns (Canis familiaris) ir ziņkārīgs un ļoti

sabiedrisks dzīvnieks, kurš ir ļoti ieinteresēts apkārtnē

notiekošajā, atspoguļojot savu vilku dzimtas senču uzvedību. Lai

gan lielu dienas daļu suns pavada atpūšoties, aktīvajā dienas

posmā sunim ir nepieciešama kompleksa fiziskā un sociālā

vide.

Kuces meklē vientulību klusās vietās mazuļu dzemdēšanai un

audzēšanai.

Tā kā pastāv ievērojams agresijas risks, ir jānodrošina

sociāli saderīgas suņu grupas. Sniegtie ieteikumi attiecas uz

dzinējsuņiem, kas ir visbiežāk izmantotā suņu šķirne. Ja izmanto

citas šķirnes, ir jāņem vērā attiecīgajai šķirnei raksturīgās

īpašības.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārējā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Suņiem piemērots ir plašs temperatūras diapazons, ja vien

netiek pasliktināta to labsajūta. Ja procedūrā ar suņiem ir

nepieciešama precīza kontrole, temperatūra ir jāuztur diapazonā

no 15 °C līdz 21 °C (sk. Vispārīgajā sadaļā

2.2.3.apakšpunktu).

Tā kā kucēnu termoregulācija to pirmajās desmit dzīves dienās

ir ierobežota, atnešanās iežogojumā šajā laika posmā ir

jānodrošina papildu apsilde.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo

suņi labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības.

2.4. Apgaismojums

Suņiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu

gaismas-tumsas cikls. Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta,

izmantojot mākslīgo apgaismojumu, tam katru dienu jāilgst no

desmit līdz divpadsmit stundām.

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, jānodrošina

neliels nakts apgaismojums (5-10 luksi), lai suņi saglabātu

noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

Troksnis suņu audzētavās var sasniegt lielu skaļumu, kas ir

kaitīgs cilvēkam un tas var arī nelabvēlīgi ietekmēt suņu

veselību un fizioloģiju. Tādēļ suņu turēšanas vietās ir būtiski

īstenot trokšņa samazināšanas pasākumus. Trokšņa līmeni ir

iespējams samazināt, ja objekta plānošanā tiek ievērotas suņu

uzvedības vajadzības. Lielu daļu trokšņa rada suņi, taču troksni

var radīt arī apkopes pasākumi objektā un ārēji trokšņa avoti.

Tādēļ ir jācenšas apslāpēt ikvienu trokšņa avotu, kas var

izraisīt suņu riešanu. Ārējos trokšņus var apslāpēt, izvēloties

piemērotu objekta novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni,

kas rodas objekta iekšienē, var samazināt ar troksni slāpējošu

materiālu un konstrukciju starpniecību. Izstrādājot vai

pielāgojot suņu turēšanas vietas, jāņem vērā ekspertu padomi par

trokšņa samazināšanu.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Suņus ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku

iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā zinātniskajām procedūrām vai

dzīvnieku labturības prasībām. Īpaši uzmanīgi ir jāveic suņu

pārgrupēšana vai sveša suņa pievienošana grupai. Visos gadījumos

ir nepārtraukti jāuzrauga grupas sociālā saderība.

Ja iespējams, ir jānodrošina āra aploki, jo tie uzlabos suņu

turēšanas vidi gan audzētavās, gan izmantošanas iestādēs.

Individuāla suņu izmitināšana pat uz īsu laika posmu var būt

būtisks stresa faktors dzīvniekam. Tāpēc bez veterināra vai ar

labturību saistīta iemesla suņus atsevišķi nedrīkst izmitināt

ilgāk par četrām stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu,

kas pārsniedz četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā

nosaka, apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir

atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Atsevišķi izmitinātu suņu labturībai un aprūpei ir jāvelta

papildu resursi. Katru dienu ir jāvelta papildu laiks suņa

saskarsmei ar cilvēku, un ir jānodrošina suņa vizuālais, dzirdes

un, ja iespējams, fizisks kontakts ar citiem suņiem.

Ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem argumentiem, atsevišķi

turētajiem suņiem katru dienu ir jāļauj fiziski vingrināties

norobežotā teritorijā darbinieku pavadībā, ja iespējams, kopā ar

citiem suņiem.

Vaislas suņi, ja iespējams, ir jāizmitina sociāli saderīgos

pāros vai grupās vai kopā ar kucēm.

Grūsnās kuces ir jāpārvieto uz atnešanās iežogojumu ne ātrāk

kā divas nedēļas pirms prognozētās atnešanās. Atnešanās

iežogojumā tām katru dienu ir jānodrošina papildu saskarsme ar

cilvēku.

Suņu sociālā uzvedība veidojas vecumā no četrām līdz divdesmit

nedēļām. Šajā posmā ir īpaši svarīgi, lai sunim ir sociāls

kontakts ar citiem suņiem no tā paša metiena, pieaugušu suni

(piemēram, ar kuci) un cilvēkiem, un lai suns iepazīst to vidi,

kurā tas, visticamāk, dzīvos arī turpmāk. Ikdienas saskarsme šajā

jutīgajā vecumā ietekmēs pieaugoša suņa sociālo uzvedību, un ir

pierādīts, ka pat īsa saskarsme no pirmās dzīves dienās var būt

svarīga, jo jaunie dzīvnieki jau spēj reaģēt uz smaržu un

pieskārieniem.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Iekštelpu iežogojumiem un ārējiem iežogojumiem ir jābūt

veidotiem tā, lai nodrošinātu suņiem noteiktu privāto telpu un

ļautu tiem kontrolēt noteiktus sociālos kontaktus.

Dzīvniekiem jānodrošina atsevišķas zonas dažādām aktivitātēm.

To var panākt, piemēram, ierīkojot paaugstinātas platformas un

sadalot aploku ar starpsienām.

Dažādi gardumi un rotaļlietas vairo suņu labsajūtu, ja tie

tiek nodrošināti saprātīgi un to lietošana tiek uzraudzīta. Tā kā

graušana ir svarīga suņu uzvedības izpausme, šīs vajadzības

apmierināšanai ir jānodrošina attiecīgi priekšmeti.

Būtiskākais ieguvums no vingrināšanās ir vides daudzveidības

palielināšana suņiem, kā arī suņu saskarsmes palielināšana ar

citiem suņiem un cilvēkiem. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja šīs

vajadzības nav iespējams pilnīgi nodrošināt dzīvnieku iežogojumā

pieejamajā platībā. Tāpēc, ja vien tas nav pretrunā zinātniskiem

argumentiem vai veterināriem iebildumiem, suņiem katru dienu

ideālā gadījumā jāļauj vingrināties norobežotā teritorijā

darbinieku uzraudzībā un pavadībā, ja iespējams, kopā ar citiem

suņiem.

4. 3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp

iežogojumiem, ir jānodrošina suņiem veselīga un ērti tīrāma vide.

Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas nodrošinātu

atklātas un gaišas telpas, ļaujot suņiem novērot citus suņus un

darbiniekus, kas atrodas ārpus to iežogojuma.

4.3.1. Izmēri

Šo vadlīniju mērķis ir veicināt suņu izmitināšanu grupās un

nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Ir

jānorāda, ka vēlamākais risinājums ir suņu turēšana lielās

saderīgās grupās, tādējādi ietaupot grīdas platību un uzlabojot

dzīvnieku saskarsmes iespējas.

Suņiem nekad nedrīkst likt pavadīt visu dzīvi ārpus telpām, un

tiem vienmēr ir jānodrošina iespēja iekļūt iekštelpu iežogojumā,

kas atbilst visiem šajās norādēs noteiktajiem konstrukcijas un

vides kontroles standartiem. Iekštelpu iežogojumam ir jāveido ne

mazāk kā 50% no suņiem pieejamās minimālās telpas atbilstīgi tam,

kā norādīts turpmāk D.1.tabulā.

Turpmāk norādītās platības ir noteiktas, pamatojoties uz

prasībām dzinējsuņu turēšanai, taču ir jāņem vērā, ka lielāku

suņu šķirnēm (piemēram, sanbernāriem vai īru vilku suņiem) var

būt nepieciešamas ievērojami lielākas platības. Citu šķirņu

suņiem nepieciešamo platību nosaka, apspriežoties ar

veterinārārstu un atbildīgo iestādi.

D.1.tabula. Suņi: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Svars (kg)

Minimālais iežogojuma lielums

(m²)

Minimālā grīdas platība vienam vai diviem

dzīvniekiem

(m²)

Par katru papildu dzīvnieku pievieno

vismaz

(m²)

Minimālais augstums

(m)

Līdz 20

Virs 20

Konvencijā noteikto procedūru laikā pārī vai grupā izmitinātu

suni var atsevišķi izmitināt platībā, kas veido pusi no norādītās

platības (2 m² sunim, kas sver mazāk par 20 kg, un 4 m² sunim,

kas sver vairāk par 20 kg), ja šī nošķiršana ir būtiska

zinātnisku mērķu sasniegšanai. Suņa nošķiršanas laika posmam ir

jābūt iespējami īsam, un tas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt

četras stundas. Šā noteikuma nolūks ir veicināt suņu izmitināšanu

pāros (jo īpaši toksikoloģijas pētījumos), vienlaikus nodrošinot

nepieciešamību uzraudzīt barības uzņemšanu un veikt novērojumus

pēc devas ievadīšanas.

Jebkura cita saskarsmes ierobežošana vai fiziska ierobežošana,

piemēram, ievietošana metabolisma būrī vai kustību ierobežošana,

var ievērojami pasliktināt dzīvnieku labturību. Ja suns

zinātniskā nolūkā tiek ievietots metabolisma būrī vai arī cita

veida iežogojumā, tā lielumam ir iespējami jāatbilst iepriekš

norādītajiem izmēriem un vismaz jāļauj dzīvniekam pilnīgi

izstiepties, apgulties un apgriezties.

4.3.2. Kuces zīdīšanas periodā ar mazuļiem un kucēni ar svaru

līdz 7,5 kg

Kucei zīdīšanas periodā ar mazuļiem ir nepieciešama tikpat

liela platība kā vienai kucei ar tādu pašu svaru. Atnešanās

aizgaldam ir jābūt veidotam tā, lai kuce varētu pārvietoties uz

papildu nodalījumu vai uz paaugstinājumu prom no kucēniem.

Piemērots vecums kucēnu atšķiršanai no mātes ir

6.-9.nedēļa.

D.2.tabula. Suņi: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība kucēniem pēc to

atšķiršanas no mātes

Suņa svars (kg)

Minimālais iežogojuma lielums m²

Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam

Minimālais augstums m

Līdz 5

0,5

Virs 5 un līdz 10

1,0

Virs 10 un līdz 15

1,5

Virs 15 un līdz 20

Virs 20

4.3.3. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums suņu izmitināšanas objektos ir cieta

vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Visiem suņiem ir

jānodrošina ērtas, cietas atpūtas vietas, piemēram, ievietojot

iežogojumā paaugstinātas guļvietas un platformas.

Suņu iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas segumu

sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas. Ja vaļēju

grīdas segumu izmantošana ir pamatota, to uzstādīšana ir jāveic

ar lielu rūpību, lai nepieļautu, ka tie nodara dzīvniekiem sāpes,

savaino dzīvniekus vai izraisa slimības, un lai neierobežotu

dzīvnieku dabisko uzvedību. Ja grīdas segums rada labturības

sarežģījumus, jākonsultējas ar veterinārārstu un, ja

nepieciešams, suņi ir jāpārvieto uz cietu grīdas segumu.

No mātēm neatšķirtus kucēnus, grūsnas kuces un zīdītājkuces

nedrīkst turēt iežogojumos ar vaļēju grīdas sistēmu.

Āra aploka seguma kvalitātei un virsmas apdarei nav jāatbilst

iekštelpu iežogojumu grīdas seguma standartam - tam ir jābūt

viegli tīrāmam, un tas nedrīkst fiziski apdraudēt suņu

veselību.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.punktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.punktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Ja suņi tiek turēti uz cietas grīdas, pakaiši vai substrāta

materiāls atvieglinās tīrīšanu un samazinās nepieciešamību

regulāri mazgāt vai skalot iežogojumu.

Grūsnām kucēm un zīdītājkucēm nodrošina guļvietas ar piemērotu

materiālu, lai atvieglinātu kucēnu laišanu pasaulē un zīdīšanu.

Guļvietas materiāli ir nepieciešami arī kucēniem, jo īpaši dažu

šķirņu, piemēram, kurtu, kucēniem.

4.7. Tīrīšana

Katrs apdzīvotais iežogojums ir jātīra vismaz vienu reizi

dienā. Visus ekskrementus un netīrumus savāc no visām suņu

izmantotajām zonām vismaz vienu reizi dienā vai biežāk, ja

nepieciešams.

Ja nepieciešams, veic iežogojumu slapjo tīrīšanu, izmantojot

skalošanas šļūtenes, bet nesamērcējot suņus. Ja iežogojumi tiek

skaloti ar šļūteni, suņus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā

un ielaiž atpakaļ iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir

sauss.

4.8. Apiešanās

(Skat. iepriekš 4.1.apakšpunktu un Vispārīgajā sadaļā

4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

E. Noteikumi

attiecībā uz mājas (istabas) seskiem

1. Ievads

Mājas (istabas) seski (Mustela putorius furo) ir

plēsēji, kas dabiskajā vidē barojas ar maziem zīdītājiem,

putniem, zivīm un bezmugurkaulniekiem. Tie izmanto sarežģītus

medīšanas paņēmienus un mēdz slēpt un veidot barības krājumus,

taču neēd barību, kas sākusi bojāties.

Lai gan savvaļā sesks parasti ir vientuļnieks, nebrīvē

turēšana sociāli saderīgās grupās uzlabo sesku labsajūtu. Seski

parasti dzīvo alās, tāpēc nebrīvē tiem ir jānodrošina materiāli,

pa kuriem tie var ložņāt un rotaļāties, piemēram, caurules.

Mājas seski vairojas vienu reizi gadā - pavasarī. Pārošanās

periodā tēviņi ir agresīvi un nikni cīnīsies ar svešiem tēviņiem.

Tādēļ šajā laikā tēviņus var būt nepieciešams nošķirt citu no

cita un no citiem seskiem.

Mājas sesks ir gudrs, ziņkārīgs, rotaļīgs un enerģisks

dzīvnieks, un tas ir jāņem vērā, veidojot mājas seska mājokli un

aprūpējot dzīvnieku. Dzīvniekam ir nepieciešams komplekss

iežogojums, no kura nav iespējams izbēgt un kurš ļauj seskam

pilnībā izpaust tam raksturīgo uzvedību.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Mājas seskiem piemērota ir temperatūra diapazonā no 15

oC līdz 24 oC.

Tā kā mājas seskiem nav labi attīstītu sviedru dziedzeru, tos

nedrīkst turēt augstā temperatūrā, lai dzīvnieki nepārkarstu.

2.3. Mitrums

Tiek uzskatīts, ka relatīvais gaisa mitrums nav jāregulē, jo

mājas seski labi panes plašas relatīvā gaisa mitruma

svārstības.

2.4. Apgaismojums

Gaismas avots un gaismas veids nedrīkst izraisīt dzīvniekam

nepatiku, un īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem mājas seskiem, jo

sevišķi tiem albīnajiem īpatņiem, kas tiek turēti augšējā būru

rindā.

Mājas seskiem piemērots ir dabīgais divdesmit četru stundu

gaismas-tumsas cikls.

Ja fotoperioda gaišā daļa tiek nodrošināta, izmantojot

mākslīgo apgaismojumu, gaismai katru dienu ir jābūt ieslēgtai

vismaz astoņas stundas, bet ne ilgāk par sešpadsmit stundām.

Tomēr ir jāņem vērā, ka manipulācijām ar reproduktīvo ciklu

būs nepieciešamas izmaiņas gaismas-tumsas ciklā (piemēram,

fotoperioda gaišā daļa var mainīties no sešām līdz sešpadsmit

stundām).

Ja dabīgais apgaismojums vispār netiek izmantots, ir

jānodrošina neliels nakts apgaismojums (5-10 luksi), lai

dzīvnieki saglabātu noteiktu redzamību un atbildes refleksus.

2.5. Troksnis

Pilnīgs klusums vai dzirdes nervu nestimulēšana mājas seskiem

var būt kaitīga un padarīt tos nervozus. Tomēr skaļš, nepazīstams

troksnis un vibrācija var izraisīt seskiem ar stresu saistītus

traucējumus, tādēļ no šādiem satricinājumiem dzīvnieki ir

jāpasargā. Ir jāapsver paņēmieni pēkšņu un nepazīstamu trokšņu,

tostarp apkopšanas pasākumu radītā trokšņa objektā un ārēju avotu

radītā trokšņa, samazināšanai mājas sesku turēšanas objektos.

Ārējos trokšņus var samazināt, izvēloties piemērotu objekta

novietojumu un arhitektūras projektu. Troksni, kas rodas objekta

iekšienē, var kontrolēt ar troksni slāpējošu materiālu un

konstrukciju starpniecību. Plānojot un pārveidojot izmitināšanas

telpas, ir jākonsultējas ar attiecīgo ekspertu.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1. un 4.4.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Dzīvnieki ir jātur sociāli saderīgās grupās, ja vien nepastāv

zinātniski vai ar dzīvnieku labturību saistīti iemesli dzīvnieku

atsevišķai turēšanai.

Pārošanās periodā pieaugušos tēviņus var būt nepieciešams

izolēt, lai novērstu cīniņus un savainojumus. Tomēr pārējā laikā

tēviņus var veiksmīgi turēt grupās.

Grūsnas mātītes ir jānošķir atsevišķi tikai grūtniecības

perioda beigās, ne ātrāk kā divas nedēļas pirms atnešanās.

Ja dzīvnieki ir pieraduši dzīvot grupās, nošķiršana var radīt

dzīvniekam spēcīgu stresu. Nošķiršanai ilgstot vairāk nekā

divdesmit četras stundas, tā nopietni pasliktina dzīvnieku

labsajūtu. Tāpēc bez veterināra vai ar labturību saistīta iemesla

mājas seskus atsevišķi neizmitina ilgāk par divdesmit četrām

stundām. Atsevišķu izmitināšanu uz laika posmu, kas pārsniedz

divdesmit četras stundas, izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka,

apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir

atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Ja dzīvnieki tiek turēti atsevišķi zinātnisku vai ar labturību

saistītu iemeslu dēļ, ir jāvelta papildu resursi šo dzīvnieka

labsajūtas un aprūpes nodrošināšanai. Visiem atsevišķi

izmitinātajiem seskiem katru dienu ir jāvelta papildu laiks

saskarsmei ar cilvēku un ir jānodrošina vizuālais, dzirdes un, ja

iespējams, fiziskais kontakts ar citiem seskiem.

Ņemot vērā mājas seska sociālo uzvedību, tam ir jānodrošina

regulāra saskarsme ar citiem mājas seskiem, izmitinot dzīvniekus

grupā un regulāri veltot tiem uzmanību. Kopumā mājas seskiem

patīk regulāra un uzticama aprūpe, un tā ir jānodrošina, jo

tādējādi tiek uzlabota rezultātu kvalitāte un dzīvnieki kļūst

sabiedriskāki.

Mājas sesku sociālā uzvedība nostiprinās agrā vecumā, un ir

svarīgi, ka mazulim tiek nodrošināta saskarsme ar citiem mājas

seskiem (piemēram, ar mazuļiem no tā paša metiena) un cilvēkiem

(piemēram, ar dzīvnieku kopējiem). Ikdienas aprūpe šajā jutīgajā

attīstības stadijā nosaka pieauguša mājas seska sociālo uzvedību.

Ir novērots: jo biežāka saskarsme, jo nosvērtāks kļūs dzīvnieks,

un šī saskarsme ir nepieciešama arī pieauguša seska dzīves

laikā.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Mājas seska iežogojuma plānojumam ir jāatbilst sugas un

šķirnes specifiskajām vajadzībām. Iežogojumam ir jābūt tādam, lai

to būtu iespējams pielāgot jauninājumiem, kas tiek ieviesti,

pamatojoties uz jauniem atklājumiem.

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai mājas seskiem būtu

pieejama noteikta privātā telpa un lai tie spētu kontrolēt

noteiktus sociālos kontaktus.

Papildus minimālajai grīdas platībai, kas ir norādīta turpmāk,

iežogojumos ir jānodrošina arī vietas dažādu darbību veikšanai,

piemēram, paaugstinātas platformas un atsevišķi nodalījumi. Ja

tiek nodrošinātas kastes migu ierīkošanai, tām ir jābūt veidotām

tā, lai mazuļi neizveltos no migas.

Kartona vai stingras plastmasas caurules un kastes un papīra

maisi rosinās dzīvnieku ziņkāri un rotaļīgumu. Mājas seskiem ļoti

patīk ūdens vannas un bļodas.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

4.3.1. Izmēri

Šo vadlīniju mērķis ir veicināt mājas sesku izmitināšanu

grupās un nodrošināt tiem piemērotus turēšanas vietas

uzlabojumus. Ir jānorāda, ka šī koncepcija un stratēģija veicina

mājas sesku turēšanu lielās saderīgās grupās, tādējādi ietaupot

grīdas platību un uzlabojot dzīvnieku saskarsmes iespējas.

Dzīvnieku iežogojumiem, tostarp nodalījumiem starp

iežogojumiem, ir jānodrošina mājas seskiem veselīga un ērti

tīrāma vide. Iežogojumu plānojumam un uzbūvei ir jābūt tādai, kas

nodrošinātu atklātas un gaišas telpas, ļaujot mājas seskiem

novērot citus seskus un darbiniekus, kas atrodas ārpus to

iežogojuma. Mājas seskiem ir jābūt arī iespējai patverties savā

iežogojumā, atrasties vientulībā un īpaši būt ārpus citu sesku

redzamības lauka.

Tā kā mājas seskiem piemīt lielas spējas izbēgt, iežogojuma

konstrukcijai ir jābūt tādai, lai dzīvnieks nespētu izbēgt vai

savainot sevi, cenšoties izbēgt.

Iežogojuma ieteicamais minimālais augstums ir 50 cm. Mājas

seskiem patīk kāpelēt, un šis augstums nodrošina iespēju ieviest

piemērotus turēšanas vietas uzlabojumus. Grīdas platībai ir jābūt

pietiekami lielai, lai dzīvnieks varētu brīvi kustēties un

izvēlēties vietu gulēšanai, ēšanai un tualetei. Lai nodrošinātu

pietiekamu vides daudzveidību, neviena iežogojuma platība

nedrīkst būt mazāka par 4500 cm². Minimālās platības prasības

vienam mājas seskam ir norādītas E.1.tabulā.

E.1.tabula. Mājas seski: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Minimālais iežogojuma lielums (cm²)

Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam

(cm²)

Minimālais augstums (cm)

Dzīvnieki līdz 600 g

4500

1500

Dzīvnieki virs 600 g

4500

3000

Pieauguši tēviņi

6000

Mātīte un mazuļi

5400

Dzīvnieku iežogojumiem ir jābūt taisnstūra formā, nevis

kvadrāta formā, lai tādējādi veicinātu dzīvnieku lokomotoro

aktivitāti.

Ierobežošana mazākā platībā zinātniskā nolūkā, piemēram,

metabolisma būrī, var ievērojami pasliktināt dzīvnieka

labsajūtu.

4.3.2. Grīdas segums

Ieteicamais grīdas segums mājas sesku izmitināšanas objektos

ir cieta vienlaidu grīda ar gludu, neslīdošu virsmu. Papildu

mēbelējums iežogojumā, piemēram, guļvietas un platformas,

nodrošinās visiem mājas seskiem siltu un ērtu atpūtas vietu.

Mājas sesku iežogojumos nedrīkst izmantot vaļējas grīdas

segumu sistēmas, piemēram, tīklu vai stiepļu režģu grīdas.

4.4. Barošana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.6.apakšpunktu.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Visiem mājas seskiem ir jānodrošina guļvietas materiāls.

Turklāt ir jānodrošina arī materiāli migas ierīkošanai, piemēram,

siens, salmi vai papīrs. Tiek uzskatīts, ka papildu turēšanas

vietas uzlabojumu sniedz dziļas pakaišu sistēmas.

Labā prakse ir izmantot pakaišus vai substrāta materiālu, lai

atvieglinātu tīrīšanu un samazinātu nepieciešamību iežogojumu

regulāri mazgāt/skalot ar šļūteni.

4.7. Tīrīšana

Dzīvnieku iežogojumus skalojot ar šļūteni, mājas seski

nedrīkst samirkt. Ja iežogojumi tiek skaloti ar šļūteni, mājas

seskus pārvieto no iežogojuma kādā sausā vietā un ielaiž atpakaļ

iežogojumā vienīgi tad, kad iežogojums ir sauss.

Mājas seskiem ir raksturīga tendence izkārnīties pret

vertikālu virsmu noteiktā iežogojuma daļā. Tualetes kastes

ievietošana var samazināt pārējās iežogojuma platības tīrīšanas

biežumu.

Tualetes kastes un/vai vietas, ko dzīvnieks izmanto kā

tualeti, ir jātīra tik bieži, cik tas ir nepieciešams, bet vismaz

vienu reizi dienā.

Pārējā iežogojuma tīrīšanas biežumu nosaka atkarībā no tādiem

faktoriem kā apdzīvotības blīvums, iežogojuma plānojums un

vairošanās posma stadija, piemēram, grūsnības periods.

4.8. Apiešanās

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.10.apakšpunktu.)

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4. 11. Identifikācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.13.apakšpunktu.)

F. Noteikumi

attiecībā uz primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti

a) Vispārīgie

noteikumi

1. Ievads

Primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, turēšana laboratorijā

rada virkni problēmu, kuras nav raksturīgas darbā ar citiem

laboratorijās izmantotiem zīdītājiem. Primāti, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, ir savvaļas dzīvnieki, un lielākā daļa no

tiem dzīvo kokos. Tā kā primāti ir savvaļas dzīvnieki, tie ir

daudz trauksmaināki nekā pieradināto sugu dzīvnieki un ārkārtīgi

spēcīgi reaģē un nepazīstamiem un satraucošiem kairinājumiem.

Atšķirībā no pieradinātajām sugām primāti nav selekcionēti to

draudzīguma pret cilvēku un mazās agresivitātes dēļ. Draudzīga

saskarsme starp kopēju un mazuli agrīnā vecumā mazinās dzīvnieka

bailīgumu, jo dzīvnieki iemācīsies, ka pazīstamie cilvēki nav

bīstami, tomēr dzīvnieki saglabās lielāko daļu īpašību, kas ir

raksturīga to sugas pārstāvjiem savvaļā. Salīdzinājumā ar kokos

nedzīvojošiem laboratorijas zīdītājiem primāti, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, no sauszemes plēsējiem bēg vertikālā

plaknē, nevis horizontālā plaknē; pat tās sugas, kas kokos dzīvo

salīdzinoši maz, meklē patvērumu kokos vai uz klinšu sienas.

Tāpēc iežogojumam augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks

varētu uzrāpties pietiekami augstu, lai justos pasargāts.

Ārkārtīgi svarīgs primātu iežogojumos ir telpas sadalījums. Ir

ļoti svarīgi, lai dzīvnieki varētu izmantot iespējami lielāku

daļu iežogojuma tilpuma, jo kā kokos dzīvojošiem dzīvniekiem tiem

ir nepieciešama trīsdimensiju telpa. Lai tas būtu iespējams, ir

jānodrošina laktas un kāpelēšanai piemērotas konstrukcijas.

Papildus mežonīgajai dabai un kāpelēšanas paradumiem

primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir attīstīta kognitīvā

spēja, kompleksi barības uzlasīšanas paņēmieni un sociālā

uzvedība. Tādēļ dabisko izpausmju īstenošanai tiem ir

nepieciešama kompleksa vide. Tomēr grupas uzbūvei ir jābūt tādai,

lai būtu maksimāli ierobežotas tās dabiskās izpausmes, kas rada

dzīvniekos stresu un ciešanas vai kas var radīt ievainojumus.

Zinātniskajos pētījumos izmantotajiem primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, ir jābūt dzimušiem nebrīvē, un, ja tas ir

praktiski iespējams, izaugušiem uz vietas, lai izvairītos no

transportēšanas izraisītā stresa. Nebrīvē dzimušo dzīvnieku

vecums, vecāki un veselības stāvoklis ir zināms, un tie tiek

audzēti saskaņā ar standartizētu zootehnikas praksi. Ja primāti,

kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāieved, tos būtu vēlams

iegādāties pazīstamās audzēšanas vietās, kurās tiek ievēroti

augsti labturības un kopšanas standarti. Tajās nedrīkst būt

zoonozes. Savvaļā sagūstītu dzīvnieku izmantošana ir pieļaujama

vienīgi ārkārtējos apstākļos, jo tie var apdraudēt darbinieku

veselību, to priekšvēsture nav zināma un, visticamāk, tie

baidīsies no cilvēka. Dažos gadījumos ir novērojama liela

dzīvnieku mirstība dzīvnieku sagūstīšanas vietās vai dzīvnieku

pārvešanas laikā uz dzīvnieku turēšanas vietu.

Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir

pieejama papildu informācija. Lai pienācīgi nodrošinātu citu sugu

vajadzības (vai ja novēro izpausmju vai vairošanās problēmas), ir

jākonsultējas ar pieredzējušiem primātu speciālistiem un aprūpes

darbiniekiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Tā kā nebrīvē dzīvniekiem ir ierobežotas iespējas īstenot

dabiskos paņēmienus, lai pielāgotos klimata pārmaiņām,

laboratorijas dzīvnieku turēšanai piemērotā temperatūras

amplitūda ne vienmēr atbildīs dabiskās vides temperatūrai. Kopumā

temperatūrai ir optimāli jāatbilst gan dzīvnieku, gan arī

darbinieku labsajūtai. Ja tiek izmantoti āra iežogojumi, tajos ir

jānodrošina patvērums pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un

pastāvīga piekļuve pietiekami apsildītām iekštelpām. Šis

nosacījums ir jo īpaši būtisks audzētavām, kurās tiek izmantoti

plaši āra iežogojumi, lai samazinātu dzīvnieku apsaldēšanās risku

un jaundzimušo bojāeju ziemas mēnešos.

2.3. Mitrums

Lai gan daži primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, dzīvo

tropiskajos lietus mežos, kuros ir augsts gaisa mitruma līmenis,

bet citi - sausajos reģionos, laboratorijās dzīvojošajām

kolonijām nav nepieciešams nodrošināt līdzīgus apstākļus. Kopumā

relatīvais gaisa mitrums no 40 % līdz 70 % ir piemērots gan

dzīvniekiem, gan aprūpes darbiniekiem. Ir jāuzmanās, lai

dzīvnieki netiktu turēti pārāk zemā gaisa mitrumā (sk. par

atsevišķām sugām) vai lai dzīvnieki, jo īpaši Jaunās pasaules

pērtiķi, kas ir uzņēmīgi pret elpošanas orgānu slimībām, ilgstoši

netiktu turēti apstākļos, kas neatbilst noteiktajam relatīvā

gaisa mitruma diapazonam.

2.4. Apgaismojums

Vairumam laboratorijas primātu, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, ir nepieciešams 12 stundu gaismas-tumsas cikls. Dažām

sugām var būt nepieciešams mākslīgais ausmas un krēslas

apgaismojums. Attiecībā uz nakts sugām, piemēram, Aotus

trivirgatus, noteiktā darba dienas daļā ir jāizmanto blāvas

sarkanās gaismas apgaismojums, lai būtu iespējams novērot

dzīvniekus to aktīvajā periodā un lai varētu droši veikt ierastos

aprūpes pasākumus. Ja tas ir iespējams, primātu, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, turēšanas telpām ir jābūt ar logiem, jo

tie ir dabīgās gaismas avots un var uzlabot dzīvnieku turēšanas

vietu.

2.5. Troksnis

Kā turēšanas vietas uzlabojumu un paņēmienu pēkšņu skaļu

trokšņu slāpēšanai var izmantot nomierinošu fona skaņu, piemēram,

mūziku vai radiopārraides, taču šis paņēmiens nav paredzēts

pastāvīgai izmantošanai. Mūzikai var būt arī nomierinoša ietekme

uz dzīvniekiem stresa laikā. Lielākajai daļai sugu piemērotais

skaņas līmenis atbilst skaņu līmenim, kāds ir ieteicams arī

darbiniekiem, taču ir jāņem vērā, ka dažas sugas, piemēram,

marmoseti (Callithrix spp.), spēj dzirdēt ultraskaņu. Ir

jānodrošina zems fona trokšņu līmenis, un tikai īslaicīgi tas

drīkst pārsniegt 65 decibelus.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Lielākajai daļai augstāk attīstīto primātu, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, dzirde līdzinās cilvēka dzirdei; lai

nebiedētu dzīvniekus, nedrīkst izmantot sirēnas. Kā alternatīvus

signalizācijas līdzekļus visās telpās var izmantot darbiniekiem

redzamas signālugunis.

3. Veselība

Lai gan nebrīvē audzētu dzīvnieku izmantošanai būtu jāgarantē,

ka dzīvnieki ir veseli un nerada inficēšanās draudus darbiniekiem

vai citiem iestādē izmitinātajiem primātiem, par visiem

jauniegūtajiem dzīvniekiem ir jābūt pilnīgi aizpildītiem

veselības sertifikātiem, un pēc ievešanas tie ir jāievieto

karantīnā. Šajā laika posmā ir rūpīgi jānovēro ievesto dzīvnieku

veselības stāvoklis un jāveic nepieciešamās seroloģiskās,

bakterioloģiskās un parazitoloģiskās pārbaudes kompetentās

laboratorijās.

Uz visiem kolonijā dzīvojošajiem primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, ir jāattiecina veterinārā uzraudzība, un

tiem ir jāveic regulāras diagnostiskās pārbaudes. To tuvā

radniecība ar cilvēkiem nosaka to uzņēmību pret daudzām slimībām

un parazītiem, kas ir kopīgi abām sugām un dažreiz var apdraudēt

abu sugas veselību. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi veikt regulāras

medicīniskās pārbaudes arī darbiniekiem. Ja darbinieks var

potenciāli apdraudēt dzīvnieku veselību, ir jānovērš šā

darbinieka jebkura iespējamā saskare ar dzīvniekiem. Īpaša

piesardzība ir jānodrošina darbā ar dzīvniekiem, kas varētu būt

inficēti ar cilvēkam bīstamiem patogēniem. Ir jāinformē

darbinieki un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai samazinātu

inficēšanās risku. Dzīvnieka dzīves laikā ir jāveic ieraksti par

dzīvnieka veselības stāvokli. Pēkšņas saslimšanas un nāves

gadījumu izmeklēšana ir jāuztic kompetentiem darbiniekiem un

laboratorijām, un tā ir jāveic ļoti rūpīgi, ņemot vērā iespējamās

zoonozes.

Dzīvnieki no dažādiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem ir stingri

jānošķir cits no cita līdz brīdim, kad ir pārbaudīts to veselības

stāvoklis.

Āra iežogojumos īpaši svarīga ir kaitēkļu kontrole.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Par primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti, sociālo uzvedību,

turēšanas vietu uzlabošanas stratēģijām un aprūpi ir

jākonsultējas ar personu, kas ir kompetenta šajos jautājumos.

Tā kā laboratorijās izmantotie primāti, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, ir sabiedriski dzīvnieki, tie ir jāizmitina kopā ar

vienu vai vairākiem saderīgiem tās pašas sugas pārstāvjiem. Lai

nodrošinātu saderību grupā, būtiska ir laboratorijas primātu

grupas pareiza veidošana. Saderība un no tās izrietošais grupas

sadalījums pēc dzīvnieku vecuma un dzimuma ir atkarīgs no sugas.

Veidojot grupas, ir jāņem vērā sugai raksturīgā sociālā

organizācija. Tomēr nebrīves apstākļos, kur nav pietiekami daudz

vietas izvērstu pakaļdzīšanos organizēšanai vai no grupas

izstumto dzīvnieku emigrēšanai, dabiskais grupas vecuma un

dzimuma sadalījums var būt nepiemērots un var būt nepieciešamas

izmaiņas grupas struktūrā. Piemēram, makaku grupas dabisko

sastāvu, kurā ietilpst vairāki tēviņi un vairākas mātītes, var

aizstāt ar harēma struktūru. Grupas sastāvu var noteikt arī

izmēģinājumā, šādi izveidojot, piemēram, viendzimuma grupas vai

vienaudžu grupas. Ir svarīgi, lai grupas iežogojumā būtu

nodrošinātas vizuālas barjeras, kas ļautu dzīvniekiem patverties

ārpus citu dzīvnieku redzes lauka, un vairāki bēgšanas ceļi, kas

nodrošinātu iespēju izvairīties no uzbrukumiem un neļautu

dominējošajiem īpatņiem liegt pakārtoto dzīvnieku iekļūšanu

noteiktās iežogojuma daļās.

Pēc grupas izveidošanas vai pārgrupēšanas dzīvnieki ir rūpīgi

jānovēro, un ir jābūt izstrādātai rīcības programmai agresīvas

uzvedības ierobežošanai un samazināšanai.

Ja dzīvnieki ir izmitināti viendzimuma grupās, pretēja dzimuma

grupas nav vēlams izmitināt tuvu vienu otrai, jo tad tēviņi var

kļūt agresīvi. Dzīvniekus var neizmitināt sociālā grupā vienīgi

tad, ja tam ir veterinārs pamatojums vai ja to pieprasa

izmēģinājuma nosacījumi. Atsevišķa izmitināšana ir pieļaujama

vienīgi veterināru vai ar labturību saistītu iemeslu dēļ; tai ir

jāilgst iespējami īsāku laika posmu, un tā ir rūpīgi jāuzrauga.

Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka,

apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir

atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Atsevišķi izmitinātu primātu labturībai un aprūpei ir jāvelta

papildu resursi. Ja nav iespējama izmēģinājumos iesaistīto

dzīvnieku izmitināšana lielās grupas, labākais risinājums varētu

būt to turēšana saderīgos viendzimuma pāros.

Ja dzīvnieku ir nepieciešams uz laiku nošķirt no grupas,

piemēram, lai izmēģinātu kādu preparātu, dzīvnieka atgriešanās

grupā ir rūpīgi jāuzrauga, jo var būt mainījusies grupas sociālā

organizācija un dzīvniekam var uzbrukt. Dzīvnieku var ievietot

atsevišķā iežogojumā, kas ir ievietots grupas iežogojumā vai

blakus tam, vai arī var nošķirt visus grupas dzīvniekus, neilgi

pēc tam grupu atkal pilnīgi apvienojot.

4.1.1. Vairošana

Dzimumu proporcionālā attiecība un dzīvnieku skaits audzētavā

ir atkarīgi no attiecīgās sugas. Ir svarīgi nodrošināt, lai

pieejamās telpas apjoms un daudzveidība būtu pietiekama, lai

novērstu dzīvnieku, jo īpaši grupā zemu statusu ieņemošo mātīšu

un jauno dzīvnieku, iebiedēšanu. Poligāmajās sugās ir jānodrošina

tāda dzimumu attiecība, lai nodrošinātu, ka visas mātītes tiek

sapārotas un dzemdē dzīvus mazuļus. Ja grupā ir vairāk nekā viens

tēviņš, jāpārliecinās par grupas tēviņu savstarpējo saderību.

Monogāmās sugas tur ģimenes grupās, kurās ietilpst abi vecāki un

divas vai vairākas pēcnācēju paaudzes.

Svarīgs nosacījums attiecībā uz topošajiem vaislas dzīvniekiem

ir tāds, ka jaunajiem dzīvniekiem ir jāaug stabilās grupās,

vēlams, grupās, kurās tie ir piedzimuši, kopā ar to mātēm. Tas

nodrošina to, ka pēcnācēju audzināšanas iemaņas un sociālās

attiecības hierarhiskajā struktūrā attīstās pareizi.

Dzīvnieki parasti bez iejaukšanās spēj veiksmīgi uzaudzināt

vienu mazuli vai dvīņus. Taču ir nepieciešams rīcības protokols

gadījumam, ja māte no mazuļa atsakās, lai mazinātu šo dzīvnieku

ciešanas.

4.1.2. Atšķiršana no mātes

Jaunajiem cercopithecoidiem (cercopithecus)

raksturīga lēna pēcdzemdību attīstība, kas ilgst vairākus gadus,

un atkarībā no sugas to atkarība no mātes ilgst līdz 8-12 mēnešu

vecumam. Šajā laika posmā tie mātes modrā aizsardzībā izzina

apkārtējo vidi un socializējas, iepazīstoties ar apkārtējiem.

Saskarsmē ar citiem jaundzimušajiem vai pat palīdzot rūpēties

par tiem, tiek apgūtas mazuļu audzināšanas iemaņas. Jaundzimušo

nošķiršana no kolonijas rada stresu gan mātei, gan jaundzimušajam

dzīvniekam. Tādēļ, līdz jaunie dzīvnieki kļūst pastāvīgi, tos ir

ieteicams atstāt tajā kolonijā, kurā tie ir dzimuši. Ja paša

dzīvnieka labturības apsvērumu dēļ to ir nepieciešams atšķirt no

mātes agrāk nekā parasti, šo dzīvnieku ir ieteicams ievietot labi

organizētā grupā, lai nekaitētu dzīvnieka sociālajai attīstībai,

uzvedībai, fizioloģijai un imūnsistēmai. Atšķiršanai no mātes

piemērotā vecuma diapazons katrai sugai var atšķirties.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Videi ir jābūt tādai, lai dzīvnieks tajā spētu īstenot savu

ikdienas darbību komplekso programmu. Ņemot vērā atšķirības

dažādu sugu dabiskajā uzvedībā, dzīvojamo telpu aprīkojums būs

atkarīgs no sugas, kas tajās dzīvos. Iežogojumā dzīvniekam ir

jānodrošina iespēja īstenot plašu dabisko izpausmju klāstu,

jāsniedz drošības sajūta, kā arī jānodrošina pietiekama

daudzveidība, lai dzīvnieks šajā vidē varētu skriet, staigāt,

kāpelēt un lēkāt. Ieteicams izmantot arī tausti stimulējošus

materiālus. Ir jānodrošina dzīvniekam iespēja kontrolēt tam

pieejamo vidi. Dzīvnieka vidē ir jāievieš regulāri jauninājumi,

piemēram, nelielas izmaiņas iežogojuma aprīkojuma uzbūvē vai

izvietojumā un dzīvnieku barošanas veidā.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir jāizmitina tā, lai

neprovocētu tos uz neadekvātu rīcību un lai tie spētu īstenot

pietiekamu ierasto darbību klāstu.

Katras sugas iežogojuma izmēri ir atkarīgi no šādiem

faktoriem:

- pieauguša dzīvnieka lieluma (lai arī jaunie dzīvnieki ir

mazāki, tie parasti ir aktīvāki nekā pieaugušie dzīvnieki, tāpēc

tiem ir nepieciešams tikpat daudz telpas fiziskajai attīstībai un

rotaļām);

- pietiekamas telpas kompleksas un interesantas vides

nodrošināšanai un

- izmitināmās grupas lieluma.

4.3.1. Izmēri

Visu sugu primātu, kas nav cilvēkveidīgie primāti,

izmitināšanā ievēro šādus principus:

- būru augstumam ir jābūt pietiekamam, lai dzīvnieks varētu

bēgt vertikālā plaknē un sēdēt uz laktas vai plaukta, ar asti

nepieskaroties pie grīdas;

- ir jānodrošina dzīvniekam iespēja īstenot sugai raksturīgās

lokomotorās un uzvedības izpausmes;

- vietai ir jābūt pietiekamai, lai tajā būtu iespējams uzlabot

turēšanas vietu;

- dzīvnieku nedrīkst izmitināt atsevišķi no pārējiem

dzīvniekiem, ja vien nepastāv kādi ārkārtēji apstākļi;

- iežogojumus nedrīkst izvietot vertikāli citu virs cita divās

vai vairākās rindās.

4.3.2. Āra iežogojumi

Ja vien tas ir iespējams, ir jānodrošina primātu, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, piekļuve āra iežogojumiem. Āra

iežogojumus parasti izmanto lielāku primātu, kas nav

cilvēkveidīgie primāti, audzēšanai. Šādu iežogojumu priekšrocība

ir tā, ka tajos ir iespējams ievietot dzīvnieku dabiskajai videi

raksturīgu aprīkojumu un ka tajos var turēt izmēģinājumos

izmantojamos vai rezervē esošos dzīvniekus, ja nav nepieciešama

precīza klimatiskā kontrole un āra gaisa temperatūra ir piemērota

šiem dzīvniekiem. Āra iežogojumi parasti ir veidoti no metāla,

taču var izmantot arī citus materiālus (piemēram, koku), ja tie

ir pietiekami aizsargāti pret laika apstākļu iedarbību.

Toksikologi ir atļāvuši noteiktu koksnes veidu izmantošanu, ja

vien ir pieejams koksnes sastāva analīzes sertifikāts. Koka

konstrukcijas ir viegli uzturēt un nomainīt, tās var uzstādīt uz

vietas atbilstīgi individuālam pasūtījumam, un koks ir

neuzkrītošāks un dabīgāks materiāls. Lai aizsargātu koka

iežogojuma konstrukcijas, iežogojuma nesošajai konstrukcijai ir

jābūt izgatavotai no tādas koksnes, kuru dzīvnieki negrauž vai

kura ir aizsargāta ar tīklu vai netoksisku apstrādes līdzekli.

Iežogojuma pamatni var izgatavot no betona, vai arī šim nolūkam

var izmantot dabīgās veģetācijas pamatni. Ja iežogojuma grīda ir

izgatavota no betona, to var pārklāt ar piemērotu netoksisku

substrāta materiālu. Daļai no iežogojuma ir jābūt pārsegtai ar

jumtu, lai dzīvnieki varētu uzturēties ārā arī mitrā laikā un lai

nodrošinātu aizsardzību pret sauli, vai arī ir jānodrošina īpašas

nojumes, zem kurām dzīvnieki var patverties no laika apstākļiem.

Ja āra iežogojumi ir pieejami, primāti, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, tos izmantos arī ziemā. Tomēr ir jānodrošina arī

apsildīti iekštelpu iežogojumi. Ir ieteicams, ka iekštelpu

iežogojumu izmēri atbilst noteiktajām minimālajām prasībām, lai

izvairītos no šo iežogojumu pārblīvēšanas nelabvēlīgu laika

apstākļu gadījumā. Tā kā āra iežogojumi nodrošina papildu telpu,

nav nepieciešams noteikt šo iežogojumu minimālos izmērus. Ja

dažādi iežogojumi ir savstarpēji savienoti, piemēram, ja āra

iežogojums ir savienots ar iežogojumu iekštelpās, ir jānodrošina

vairāk nekā viena savienojošā eja, lai dominējošie dzīvnieki

neiedzītu strupceļā dzīvniekus ar zemāku sociālo statusu

grupā.

4.3.3. Izmitināšana iekštelpās

Lai gan iežogojumi parasti tiek izgatavoti no metāla,

nomierinošākas vides veidošanai var veiksmīgi izmantot arī citus

materiālus, piemēram, koku, laminātu un stiklu.

Tā kā būtisks iežogojuma parametrs ir iežogojuma augstums,

iežogojumos visiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir

jānodrošina iespēja kāpelēt, lēkāt un patverties uz augstu

novietotas laktas. Sienas var pārklāt ar tīklu, ko dzīvnieki

izmantos kāpelēšanai, taču ir jānodrošina arī pietiekams daudzums

diagonālu zaru vai laktu, uz kurām vienlaikus varētu sēdēt visi

iežogojumā izmitinātie dzīvnieki. Ja izmanto tīklu, ir

jāpārliecinās, ka tas nesavainos dzīvnieku, tīklā iesprūstot

kādai no dzīvnieka ekstremitātēm.

Cieta grīdas seguma priekšrocība ir tā, ka šādas grīdas ir

iespējams pārklāt ar substrāta materiālu, uz kura ir iespējams

izkaisīt barību, veicinot barības uzlasīšanu un vākšanu.

Primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, ir nepieciešama telpa

fiziskai aktivitātei, taču veterinārā vai izmēģinājumu nolūkā tos

uz īsu laika posmu var ieslodzīt mazākos iežogojumos. Mazākas

telpas var veidot, ar starpsienām sadalot galveno iežogojumu

un/vai izmantojot pārvietojamu iežogojuma aizmugurējo sienu, kā

arī ievietojot iežogojumā būri, divas savstarpēji savienotas

novietnes vai arī pievienojot iežogojumam, kas paredzēts

dzīvnieku fiziskajam aktivitātēm, izmēģinājumiem paredzētus

iežogojumus. Šo ieslodzīšanas paņēmienu priekšrocība ir tā, ka

dzīvniekiem ir nodrošināta piekļuve to dzīves telpai un grupas

biedriem, bet vienlaikus ir iespējama dzīvnieka atsevišķa

barošana, tīrīšana un izmantošana procedūrās, piemēram, preparātu

došana un asins paraugu ņemšana.

Ja konkrētam izmēģinājumam ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa

izmitināšana nelielā iežogojumā, izmēģinājuma veicējam ir jāspēj

pamatot šāda ieslodzījuma ilgums un pakāpe, samērojot

ieslodzījuma ietekmi uz dzīvnieka labsajūtu ar izmēģinājuma

prasībām un zinātnisko vērtību. Šādi ierobežojumi ir jānovērtē

zinātniekiem, zoologiem un kompetentām personām, kas ir atbildīgi

par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Vairāk telpas fiziskām aktivitātēm var nodrošināt, ja

primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tur lielās grupās,

nevis pāros. Dzīvniekus var nošķirt no pārējiem dzīvniekiem, tos

apmācot (skatīt turpmāk 4.8.punktu) vai liekot dzīvniekiem skriet

cauri ejai, kurā ir ievietots slazds.

Papildu noteikumos ir norādīti ieteicamie minimālie iežogojuma

izmēri dažādām sugām.

4.4. Barošana

Ir jānodrošina barības satura un pasniegšanas veida dažādība,

lai izraisītu dzīvniekos interesi par barību un uzlabotu

dzīvnieku turēšanas vietu. Barības izkaisīšana veicinās tās

uzlasīšanu, bet, ja barības izkaisīšanu ir sarežģīti nodrošināt,

barība ir jāpasniedz tā, lai tās iegūšanai dzīvniekam būtu

jāvelta noteiktas pūles, piemēram, pasniedzot nesadalītus augļus

un dārzeņus vai ievietojot barību barotavās, kuru atvēršanai ir

nepieciešamas noteiktas dzīvnieka darbības. Barošanas ierīcēm un

konstrukcijām ir jābūt veidotām un novietotām tā, lai iespējami

novērstu barības bojāšanos. C vitamīns ir būtiska primātu barības

sastāvdaļa. Jaunās pasaules pērtiķiem ir nepieciešams noteikts

daudzums D3 vitamīna. Tā kā bagātīga barošana var

padarīt dzīvniekus izvēlīgus, sabalansēta uztura uzņemšanas

nodrošināšanai ir ieteicams standarta barību pasniegt pirmajā

dienas ēdienreizē no rīta, kad dzīvnieki ir izsalkuši un nevar

izvēlēties citu barību. Barību var izkaisīt iežogojumā, lai

nepieļautu, ka dominējošie dzīvnieki saņem visai grupai paredzēto

pārtikas devu. Ja paredzams, ka barības dažādība nelabvēlīgi

ietekmēs izmēģinājuma rezultātus, dzīvnieki ir jābaro ar

vienveidīgu pārtiku. Šajā gadījumā standarta barību var dažādot,

mainot tās izskatu, krāsu un garšu.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Dažiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, piemēram,

dažiem prosimianiem (Prosimii), ir nepieciešams materiāls

migas ierīkošanai, piemēram, koksne, vilna, sausas lapas vai

salmi. Netoksisks substrāta materiāls, piemēram, koksnes šķelda,

granulas ar pazeminātu putekļu īpatsvaru vai sadriskāts papīrs ir

vērtīgi materiāli, kas iekštelpu iežogojumos veicina barības

uzlasīšanas darbības. Āra iežogojumiem piemērota ir zāle, dažādi

augi, koku vai mizas šķelda.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, tiek

izmantoti dažādi brīvības ierobežošanas - diapazonā no

iežogojumiem ar slīdošām starpsienām un dzīvnieku sagūstīšanas ar

rokām vai ar tīklu līdz dzīvnieku iemidzināšanas šautru

izmantošanai. Lai gan šāda saskarsme ar cilvēku primātus satrauc,

ir ieteicams dzīvniekus apmācīt sadarboties, lai tādējādi

samazinātu šādas saskarsmes radīto stresu. Dzīvnieku apmācīšana

ir vissvarīgākais dzīvnieku aprūpes aspekts, jo īpaši ilgstošos

pētījumos. Apmācīšana sniedz dzīvniekam intelektuālu nodarbi un

atvieglina aprūpētāja darbu. Primāti, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, reaģē uz skaņas un vizuālajiem kairinājumiem, un,

izmantojot vienkāršus "atalgošanas" paņēmienus,

dzīvniekus var apmācīt sadarboties nelielās procedūrās, piemēram,

asins paraugu noņemšanā.

Ir regulāri jāanalizē dzīvnieku reakcija uz apmācību un

procedūrām un rūpīgi jāapsver īpaši neatsaucīgo dzīvnieku

turpmāka izmantošana izmēģinājumos.

Lai gan dzīvniekus ir iespējams apmācīt pildīt uzdevumus,

starp atkārtotiem izmēģinājumiem dzīvniekiem ir jānodrošina

pietiekami atpūtas periodi.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

Par katru dzīvnieku pieraksta sīkus datus. Norāda šādu

informāciju: dzīvnieka sugu, dzimumu, vecumu, svaru, izcelsmi,

klīnisko un diagnostikas informāciju, pašreizējo un iepriekšējo

izmitināšanas sistēmu, izmēģinājumu vēsturi un citu informāciju,

kas ir būtiska aprūpes un izmēģinājumu procedūrām, piemēram,

pārskatus par dzīvnieka uzvedību vai statusu un par ieteicamajiem

grupas biedriem/attiecībām grupā.

4.11. Identifikācija

Visiem iestādē dzīvojošajiem primātiem, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, pirms to atšķiršanas no mātes ir jāpiešķir pastāvīgs un

unikāls laboratorijas identifikācijas kods. Dzīvnieku

identifikāciju var nodrošināt, izmantojot pareizi uzliktas kakla

siksnas ar medaljoniem vai tetovējumus lielo sugu dzīvniekiem.

Pieejamās vietās uz dzīvnieka ķermeņa (lielākiem dzīvniekiem uz

plaukstas locītavas, mazākiem - skaustā) var ievadīt mikroshēmu.

Tā kā ir būtiski nodrošināt konkrētu dzīvnieku vieglu atpazīšanu,

dažās laboratorijās ir veiksmīgi ieviesti dzīvnieku vārdi, jo tos

var ērti izmantot dominējošo un pakārtoto dzīvnieku

identificēšanai, un pastāv uzskats, ka vārdu došana dzīvniekiem

vairo aprūpes darbinieku cieņu pret primātiem.

5. Darbinieku apmācība

Darbinieki ir jāapmāca dzīvnieku aprūpē, kopšanā un apmācībā.

Dzīvnieku aprūpētāju un ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, strādājošo zinātnieku apmācībā ir jāiekļauj informācija

par konkrētajām dzīvnieku sugām. Darbinieki ir jāinformē par

sugas bioloģiskajām un uzvedības iezīmēm un prasībām,

nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabojumiem, dzīvnieku

iekļaušanas un nošķiršanas paņēmieniem un sociālo dinamiku.

Apmācībā ir jāiekļauj arī informācija par darbinieku veselības

aizsardzību un drošību darbā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie

primāti, tostarp par iespējamajām zoonozēm, kā arī par

terapiju.

6. Pārvadāšana

Ja tas ir iespējams, dzīvnieki ir jāpārvadā saderīgos pāros.

Tomēr pieaugušus dzīvniekus var būt nepieciešams pārvadāt

atsevišķi.

b) Papildu

noteikumi marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu

(Saguinus spp.) izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Marmoseti (Callithrix spp.) ir nelieli, pārsvarā kokos

dzīvojoši Dienvidamerikas dienas primāti. Savvaļā tie apdzīvo 1-4

hektārus lielas platības paplašinātās ģimeņu grupās no trīs līdz

piecpadsmit dzīvniekiem, ko veido abi vecāki un to pēcnācēji.

Mātītēm metiens ir divreiz gadā (visbiežāk dvīņi, bet nebrīvē

nereti trīs mazuļi vienā metienā), un par mazuļiem rūpējas visi

grupas locekļi. Dominējošo mātīšu klātbūtnē pakārtotajām mātītēm

novērojami noteikti hormonāli un uzvedības mehānismi, kas nomāc

to reproduktīvo spēju. Marmoseti (Callithrix spp.) pārtiek

no augļiem un kukaiņiem un ir iecienījuši sveķkokus, barojoties

ar šo koku sveķiem; tomēr nebrīvē tie grebs un iezīmēs ar smaku

citus lapu kokus. Barības uzlasīšanai un uzņemšanai marmoseti

(Callithrix spp.) velta līdz 50 % sava laika. Marmosetu

(Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus spp.)

dzīves ilgums nebrīvē ir no piecpadsmit līdz divdesmit

gadiem.

Tamarīni (Saguinus spp.) daudzējādā ziņā ir līdzīgi

marmosetiem (Callithrix spp.). Tie dzīvo Dienvidamerikā un

Centrālamerikā, ir nedaudz lielāki par marmosetiem (Callithrix

spp.) un apdzīvo plašākas platības no 30 līdz 100 hektāriem.

Tamarīniem (Saguinus spp.) ir nepieciešamas lielākas

platības, jo tie patērē vairāk augļu, negrebj kokus un sveķus ēd

vienīgi tad, ja tie ir viegli pieejami.

Lielākā daļa marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu

(Saguinus spp.) negribīgi pamet kokus, lai nokāptu uz

zemes, un bieži iezīmē savu teritoriju ar smaku.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus

spp.) ir turami temperatūras diapazonā no 23 °C līdz 28 C,

lai gan šo dzīvnieku tropiskās izcelsmes dēļ tiem ir piemērota

arī nedaudz augstāka temperatūra.

2.3. Mitrums

Relatīvā gaisa mitrums ir jānodrošina diapazonā no 40 % līdz

70 %, lai gan dzīvnieki panes arī mitrumu virs 70 %.

2.4. Apgaismojums

Ir ieteicams fotoperiods, kurā ir ne mazāk kā divpadsmit

stundu gaismas. Apgaismojuma avotam ir vienmērīgi jāapgaismo visa

turēšanas telpa. Tomēr dzīvnieku iežogojumos vienmēr ir

jānodrošina arī ēna.

2.5. Troksnis

Īpaša uzmanība ir jāvelta marmosetu (Callithrix spp.)

un tamarīnu (Saguinus spp.) dzirdamības diapazonā

ietilpstošās ultraskaņas mazināšanai.

2.6. Signalizācijas sistēma

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus

spp.) ir jāizmitina ģimeņu grupās, kas sastāv no

neradnieciskiem tēviņa un mātītes pāriem un vienas vai vairākām

pēcnācēju paaudzēm. Rezerves dzīvnieku grupas veidojamas no

saderīgiem viena dzimuma un vecuma īpatņiem vai jaunajiem

dzīvniekiem. Ir jāuzmanās, veidojot grupas no neradnieciskiem

viena dzimuma pieaugušiem dzīvniekiem, jo tie var būt pārlieku

agresīvi viens pret otru.

Izmēģinājumu laikā marmosetus (Callithrix spp.) un

tamarīnus (Saguinus spp.) parasti var turēt saderīgos

viena dzimuma pāros (dvīņi, vecāki/pēcnācēji) vai, izmantojot

kontracepciju, tēviņa un mātītes pārī. Ja izmēģinājumu procedūrām

vai veterinārai aprūpei ir nepieciešama dzīvnieka atsevišķa

izmitināšana, tās ilgumam ir jābūt iespējami īsam, un atsevišķi

izmitinātajam dzīvniekam ir jāatrodas redzamības, dzirdamības un

ožas sasniedzamības attālumā no citiem tā sugas pārstāvjiem.

Vaislas pārus veido tikai tad, kad dzīvnieki ir aptuveni 2

gadus veci. Ģimeņu grupās mātes klātbūtne nomāks sieviešu dzimuma

atvašu ovulācijas ciklu. Vaislai paredzētos jaunos pārus nedrīkst

turēt vecāku ģimenes tuvumā, jo tādējādi tiktu nomākta to

vairošanās spēja.

Piemērotais vecums atšķiršanai no mātes ir atkarīgs no

dzīvnieka turēšanas nolūka, taču atšķiršanu nedrīkst veikt ātrāk

kā 8 mēnesī. Ja dzīvniekus ir paredzēts izmantot vaislai, tie ir

jātur ģimenes grupā līdz vismaz 13 mēnešu vecumam, lai tie

pienācīgi apgūtu mazuļu audzināšanu.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Marmosetu (Callithrix spp.) un tamarīnu (Saguinus

spp.) dabiskā uzvedība liecina par to, ka nebrīves videi ir

jābūt kompleksai un rosinošai, jo sugai tipiskās uzvedības

veicināšanā šie faktori ir svarīgāki nekā vienkārša iežogojumu

izmēru palielināšana. Ieteicamais aprīkojums no dabīga un

mākslīga materiāla (piemēram, no koka vai PCV) - laktas,

paaugstinājumi, šūpoles, virves. Ir būtiski variēt šo priekšmetu

novietojumu, diametru un noturību, lai ļautu dzīvniekiem izpildīt

tiem raksturīgās kustības un lēcienus. Koka laktas ļauj

marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem (Saguinus

spp.) izpaust tiem raksturīgo uzvedību - koka graušanu un

iezīmēšanu, izmantojot smakas dziedzerus. Turklāt iežogojumos ir

jāiekārto arī ērta un droša atpūtas vieta, piemēram, ievietojot

iežogojumā kastes migu ierīkošanai, jo dzīvnieki tās var izmantot

atpūtai, gulēšanai un arī patvērumam briesmu gadījumā. Lai gan

vizuālais kontakts starp ģimeņu grupām parasti stimulē

dzīvniekus, dažreiz, jo īpaši dažām marmosetu (Callithrix

spp.) sugām, ir nepieciešams ievietot necaurredzamas

starpsienas un/vai palielināt attālumu starp iežogojumiem, lai

novērstu dzīvnieku teritoriālo mijiedarbību. Barošanas ierīces,

kas stimulē dzīvnieku dabisko uzvedību, ir jāpiekarina vai

jānovieto iežogojuma augšējā daļā, ņemot vērā, ka dzīvnieki

nelabprāt nokāpj uz zemes. Koksnes šķeldas substrāts mudinās

dzīvniekus uzlasīt uz grīdas nokritušo barību. Parasti dažādu

konstrukciju un turēšanas vietas uzlabošanas ierīču ievietošana

iežogojuma apakšējā daļā paplašinās iežogojuma telpu un dažādos

tās izmantošanu. Marmosetiem (Callithrix spp.), kas grebj

kokos caurumus sveķu iegūšanai, ļoti noderīgas ir ar sveķiem

pildītas dobas tapas.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem

(Saguinus spp.) pieejamās telpas ietilpība un iežogojuma

vertikālais augstums ir ievērojami svarīgāki rādītāji nekā

iežogojuma grīdas platība, jo tie ir kokos dzīvojoši dzīvnieki,

kuri glābjas no briesmām, bēgot vertikālā plaknē. Iežogojuma

minimālie izmēri un plānojums ir atkarīgs no dzīvnieku turēšanas

mērķa (turēšana vairošanas nolūkā, krājumā vai izmantošanai īsos

vai ilgstošos izmēģinājumos), un tajos ir jāvar ievietot ierīces

vides dažādības uzlabošanai.

F.1.tabula. Marmoseti (Callithrix spp.) un

tamarīni (Saguinus spp.): iežogojuma minimālie izmēri un

nepieciešamā platība

Minimālā grīdas platība iežogojumos, kas

paredzēti 1* vai 2 dzīvniekiem ar atvasēm līdz 5 mēnešu

vecumam (m2)

Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam,

kas vecāks par 5 mēnešiem (m3)

Minimālais iežogojuma augstums (m) **

Marmoseti (Callithrix spp.)

0,5

0,2

1,5

Tamarīni (Saguinus spp.)

1,5

0,2

1,5

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma

gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu).

Iežogojumam griestiem ir jāatrodas vismaz 1,8 m augstumā no

grīdas.

4.4. Barošana

Marmosetiem (Callithrix spp.) un tamarīniem

(Saguinus spp.) ir nepieciešams liels daudzums proteīna,

un to ēdienkartē ir jāiekļauj pietiekams daudzums D3

vitamīna, jo šie dzīvnieki nespēj sintezēt D3 vitamīnu

bez UV-B starojuma.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos attiecībā uz

primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

Marmoseti (Callithrix spp.) un tamarīni (Saguinus

spp.) teritorijas iezīmēšanai nereti izmanto savus smaržu

dziedzerus, un pazīstamo smaržu pilnīga likvidēšana var izraisīt

dzīvniekos uzvedības traucējumus. Alternatīvi iežogojuma un

turēšanas vietas uzlabošanas aprīkojuma tīrīšanas un

dezinficēšanas paņēmieni daļēji saglabās teritorijas iezīmēšanas

smaržu un labvēlīgi ietekmēs dzīvnieku psiholoģisko labsajūtu,

samazinot nepieciešamību pārlieku nodoties teritorijas

iezīmēšanai.

4.8. Apiešanās

Regulāra aprūpe un saskarsme ar cilvēku veicina dzīvnieku

pierašanu pie uzraudzības un izmēģinājuma apstākļiem un

atvieglina apmācību sadarboties dažās procedūrās. Ja nepieciešama

sagūstīšana un pārvadāšana, dzīvnieka stresa mazināšanai var

izmantot migu ierīkošanai paredzētās kastes.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri

nav cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kuri nav

cilvēkveidīgie primāti.)

c) Papildu noteikumi

vāverpērtiķu (Saimiri spp.) izmitināšanai un

aprūpei

1. Ievads

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) dzīvo Dienvidamerikas

kontinenta tropiskajos mežos dažādā augstumā. Dažādos reģionos

dzīvo dažādas pasugas, no kurām visizplatītākā ir S. sc.

boliviensis (melngalvju) un S. sc. sciureus

(olīvkrāsas) pasuga. Papildus atšķirībām kažoka krāsā un sejas

izskatā pastāv arī nelielas atšķirības to uzvedībā. Pieaugušu

dzīvnieka svars var būt no 600 līdz 1100 g, un tēviņi ir

ievērojami smagāki par mātītēm. Nostājoties uz pakaļkājām,

pieauguši dzīvnieki izslejas aptuveni 40 cm augstumā.

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir tipiski koku dzīvnieki, kas

atkarībā no temperatūras dzīvo dažādos koku vainagu klāja

līmeņos. Tomēr barības meklējumos vai jauniem dzīvniekiem,

rotaļājoties, tie mēdz nokāpt uz zemes. Sajūtot briesmas, tie

patveras augstu kokos. Atkarībā no vainagu klāja biezuma tie var

pārvietoties, lecot no zara uz zaru. Savvaļā tie dzīvo

salīdzinoši lielās grupās, mātītēm un jaunajiem dzīvniekiem

dzīvojot kopā ar dominējošo vaislas tēviņu, turpretim pieaugušie

tēviņi, kas nav vairošanās stadijā, paliek perifērijā, veidojot

savas grupas. Nebrīvē vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz

dzīvot līdz pat divdesmit piecu gadu vecumam.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Lai gan šī suga dzīvo dažādos klimatiskajos apstākļos

tropiskajos mežos dažādā augstumā virs jūras līmeņa, tostarp

kalnu reģionos, temperatūras izmaiņas dzīvnieku kolonijas vai

bara apdzīvotajā teritorijā ir nelielas. Tādēļ ir jānovērš

ievērojamas temperatūras īstermiņa svārstības. Savvaļā dzīvnieki

pielāgojas apkārtējās vides temperatūrai, izvēloties piemērotāko

līmeni vainagu klājā (piemēram, vēsākos laika apstākļos

novietojoties tuvāk zemei). Lai gan piemērota ir telpas

temperatūra diapazonā no 22 oC līdz 26 oC,

dzīvniekiem ierobežotā kustību telpā piemērotāka būs temperatūra

ap 26 oC.

2.3. Mitrums

Šai sugai piemērots relatīvais gaisa mitrums diapazonā no 40 %

līdz 70 %.

2.4. Apgaismojums

Kā tropisko mežu iemītniekiem vāverpērtiķiem (Saimiri

spp.) piemērots ir izkliedēts apgaismojums. Tomēr

dzīvniekiem, kam nav pieejami āra iežogojumi, ir jānodrošina

augstas intensitātes gaisma, kas līdzinātos dienasgaismai.

Gaismas spektram ir jāatbilst dienasgaismai, lai gan gaismai nav

jābūt tik spožai kā saules gaisma. Piemērots ir 12 stundu

gaismas-tumsas cikls. Dienasgaismas periods nedrīkst būt īsāks

par astoņām stundām. Papildu UV starojums vai īslaicīga UV lampu

gaisma nodrošina nepieciešamo D3 vitamīna sintēzi

ādā.

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Sk. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

Vāverpērtiķi (Saimiri spp.) var būt slēpti herpesvīrusa

(Saimirine herpesvirus 1, syn. Herpesvirus tamarinus, herpes

T, Herpesvirus platyrrhinae) nēsātāji, kurš var izrādīties

nāvējošs marmosetiem (Callithrix spp.). Tādēļ ir ieteicams

šo divu sugu dzīvniekus neturēt vienkopus, ja vien pārbaudēs nav

apstiprināts, ka kolonijās nav šā vīrusa nēsātāju.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Ņemot vērā vāverpērtiķu (Saimiri spp.) dabiskās

sociālās organizēšanās formas, tos ir viegli turēt lielās

viendzimuma grupās. Tomēr tēviņu un mātīšu grupas ir pienācīgi

jānošķir viena no otras, lai novērstu cīnīšanos. Īpaša uzmanība

ir jāvelta nomākto īpatņu identificēšanai grupā, jo

vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) nav raksturīga izteikti

agresīva uzvedība.

Vaislai vienā grupā 7-10 mātītes tur kopā ar vienu vai diviem

tēviņiem. Vaislas grupām jābūt vizuālam kontaktam ar citām

grupām, taču ir jānovērš šo grupu fiziska saskarsme.

Jaundzimušos dzīvniekus mātes nēsā uz muguras līdz 6 mēnešu

vecumam. Tomēr salīdzinoši agrā vecumā tie sāk pamest māti, lai

izpētītu apkārtni, vai arī tos sāk pārnēsāt tuvi radinieki.

Tādējādi tie socializējas un bieži vien ar skaņu palīdzību izzina

pastāvošos draudus un izdevīgumu. Dzīvnieki sāk uzņemt cietu

pārtiku no trīs mēnešu vecuma. Tomēr nav ieteicams jaunos

dzīvniekus atšķirt no to ģimenēm, pirms tie sasnieguši sešu

mēnešu vecumu, vai, ja ir nepieciešama barošana ar roku, tos var

nodot adoptēšanai citai mātītei, ja iespējams, tajā pašā grupā,

kurā tie ir dzimuši. Dzimumbriedumu vāverpērtiķi (Saimiri

spp.) sasniedz 3 gadu vecumā.

Pēc vaislas grupu izveides tās nedrīkst traucēt, lai

nesamazinātu vairošanās aktivitāti. Tāpēc būtiskas vides vai

sociālās izmaiņas vairošanās grupā nav vēlamas.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Tā kā vāverpērtiķi (Saimiri spp.) ir kokos dzīvojoši

dzīvnieki, tiem ir jānodrošina kāpelēšanas iespēja, izmantojot

stiepļu režģa sienas, kārtis, ķēdes un virves. Lai gan

vāverpērtiķi (Saimiri spp.) mēdz lēkāt no vienas

konstrukcijas uz citu, tie labprātāk šūpojas un skraidelē pa

horizontāli un diagonāli novietotiem zariem vai virvju pārejām.

Atpūtai un gulēšanai dzīvnieki izmantos laktas un kastes migām,

kurās tie var sēdēt, saspiedušies kopā.

Ciets iežogojuma pamats, pārklāts ar substrāta materiālu,

veicinās barības uzlasīšanu un rotaļāšanos. Iežogojumā

dzīvniekiem ir jābūt nodrošinātai vietu daudzveidībai, kurā tie

varētu izpildīt savas darbības, patverties no citiem grupas

locekļiem un izvēlēties sev tīkamo temperatūru un

apgaismojumu.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

F.2.tabula. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.):

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Minimālā grīdas platība 1* vai 2

dzīvniekiem (m2)

Minimālā telpa vienam papildu dzīvniekam,

kas vecāks par 6 mēnešiem (m3)

Minimālais iežogojuma augstums (m)

2,0

0,5

1,8

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma

gadījumos (sk. 4.1.apakšpunktu). Vāverpērtiķu (Saimiri

spp.) grupā ieteicams turēt četrus vai vairāk dzīvniekus.

4.4. Barošana

Vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) ir nepieciešams uzņemt

daudz proteīna. Tāpat kā citām Dienvidamerikā dzīvojošām sugām,

arī vāverpērtiķiem (Saimiri spp.) papildus C vitamīnam ir

nepieciešams liels daudzums D3 vitamīna. Grūsnas

mātītes ir jutīgas pret folijskābes trūkumu, tāpēc tām ir

jānodrošina sintētisko folijskābi pietiekamā daudzumā saturošs

pulveris vai šķidrā pārtikas piedeva.

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Vāverpērtiķus (Saimiri spp.) var iemācīt tuvoties, lai

saņemtu gardumus vai dzērienu. Vāverpērtiķi (Saimiri spp.)

arī spēj iemācīties noteiktu uzdevumu atrisināšanu, lai

atalgojumā saņemtu kāroto. Lai dzīvniekus būtu iespējams noķert

izmeklēšanas vai ārstēšanas procedūru veikšanai, tie ir jāapmāca

ieiet ar slazdu būriem aprīkotās ejās vai nodalītos

iežogojumos.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Skat. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Skat. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

d) Papildu

noteikumi makaku un zaļo pērtiķu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Visu trīs laboratorijā visbiežāk izmantoto makaku sugu

(Macaca mulatta (rēzus pērtiķis), Macaca

fascicularis (garastes jeb krabjēdājs makaks jeb

cynomolgus makaks) un Macaca arctoides (strupastes

jeb lāču makaks)) izcelsmes vieta ir Āzija. Zaļie pērtiķi

(Cercopithecus aethiops vai Chlorocebus aethiops)

ir makakiem līdzīgs pērtiķi no Āfrikas, kuri dažkārt tiek turēti

laboratorijās. Savvaļā visas šīs sugas dzīvo matriarhālās jauktās

grupās. Sastopamas ir gan tēviņu, gan mātīšu dominētas

hierarhijas, un mātītes bara iekšienē veido asinsradinieču

grupas. Sociālās saites ir ciešākas starp radnieciskām mātītēm,

un tēviņi meklēšanās periodā sacenšas par piekļūšanu mātītēm.

Divas sugas - rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču

makaki (Macaca arctoides) - dzīvo siltā un mērenā klimatā,

savukārt krabjēdāji makaki (Macaca fascicularis) mitinās

vienīgi tropiskajā klimatā, jo īpaši priekšroku dodot mangrovju

purviem un bieži uzlasot barību ūdenī. No minētajām četrām sugām

krabjēdājs makaks (Macaca fascicularis) ir visizteiktākais

kokos dzīvojošais primāts, savukārt uz zemes visvairāk uzturas

lāču makaks (Macaca arctoides). Zaļais pērtiķis

(Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) sastopams

dažādās vietās Āfrikā, tostarp atklātos zālājos, mežos un kalnos,

klimatiskajos apstākļos, kas ir diapazonā no siltām temperatūrām

līdz tropiskām. Rēzus pērtiķiem (Macaca mulatta)

raksturīga sezonāla vairošanās, savukārt citas sugas nebrīvē

vairojas visu gadu. Visas sugas ir pārsvarā veģetārieši, lai gan

to ēdienkartē var ietilpt arī kukaiņi. Makaki un zaļie pērtiķi

(Cercopithecus aethiops/Chlorocebus aethiops) nebrīvē mēdz

nodzīvot ilgāk par trīsdesmit gadiem.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Rēzus pērtiķi (Macaca mulatta) un lāču makaki

(Macaca arctoides) spēj pielāgoties mēreniem

klimatiskajiem apstākļiem; arī zaļie pērtiķi (Cercopithecus

aethiops/Chlorocebus aethiops) spēj pielāgoties, un tiem ir

piemērota temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 25 °C. Krabjēdājiem

makakiem (Macaca fascicularis) piemērotāka ir temperatūra

diapazonā no 21 °C līdz 28 °C, lai gan tie dosies ārā arī

ievērojami vēsākos laika apstākļos.

2.3. Mitrums

(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.4. Apgaismojums

(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

Vecās pasaules pērtiķi ir visuzņēmīgākās sugas pret

tuberkulozi, un liela daļa savvaļā dzīvojošo Āzijas makaku ir

slēptie herpes B vīrusa (Herpes simiae, Cercopithicine

herpesvirus 1) nēsātāji. Zaļie pērtiķi (Cercopithecus

aethiops/Chlorocebus aethiops) var būt uzņēmīgi arī pret

Mārburgas vīrusu un Ebola vīrusu.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Makaki un zaļie pērtiķi (Cercopithecus aethiops/Chlorocebus

aethiops) ir jātur grupās. Ir ieteicama lielāku grupu

veidošana, ja tas ir iespējams. Viendzimuma grupas ir visvieglāk

izveidot, atšķirot dzīvniekus no mātes. Vienmēr, kad dzīvnieki

tiek izmitināti sociālās grupās, darbiniekiem ir jāuzrauga, lai

agresijas līmenis grupā būtu samazināts līdz minimumam. Agresijas

uzliesmojumi ir ļoti raksturīgi zaļo pērtiķu (Cercopithecus

aethiops/Chlorocebus aethiops) kolonijām, jo īpaši pēc tam,

kad grupa ir piedzīvojusi kādus satricinājumus.

Vaislas grupas nebrīvē parasti veido no viena tēviņa un 6-12

mātītēm. Lielākās grupās var iekļaut divus tēviņus, lai uzlabotu

apaugļošanas rādītājus. Ja viens no tēviņiem ir ievērojami

jaunāks par otru tēviņu, starp tiem pastāvēs neliela konkurence.

Ja izmanto savienotus iežogojumus, ir rūpīgi jāuzrauga mātīšu

savstarpējā agresija, kad tēviņš atrodas ārpus redzamības citā

iežogojuma daļā.

Vecums, kādā jaunie makaki tiek atšķirti no mātes, ir būtisks

faktors vaislas mātītēm, nākamajiem vaislas dzīvniekiem un

rezervē turētajiem dzīvniekiem. Jaunos dzīvniekus nedrīkstētu

atšķirt no mātes, pirms tie ir sasnieguši 8 mēnešu vecumu;

atšķiršanu vislabāk veikt 12 mēnešu vecumā. Šis nosacījums

neattiecas uz mazuļiem, kurus māte nespēj aprūpēt pavājinātas

laktācijas, ievainojuma vai slimības dēļ. Lai nepieļautu būtiskus

uzvedības traucējumus, šādi ar roku baroti dzīvnieki ir iespējami

drīzāk jāintegrē saderīgu dzīvnieku grupā. Dzīvnieku atšķiršana

no mātes agrāk nekā sešu mēnešu vecumā var radīt distresu un

nepārejošas novirzes dzīvnieka uzvedībā un fizioloģijā.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir

nepieciešama daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var pārklāt ar

netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības slēpšanu un

uzlasīšanu. Iežogojumos ir jābūt ievietotām vertikālām un

diagonālām konstrukcijām, ko dzīvnieks var izmantot kāpelēšanai,

tādējādi ļaujot dzīvniekiem izmantot visu iežogojuma telpu.

Plauktus un laktas nedrīkst novietot citu virs cita. Starp

plauktu un iežogojuma sienu ir jāatstāj atstarpe, lai dzīvnieks

varētu brīvi novietot savu asti.

Lietderīgas ir kāpnes, laktas un rotaļlietas košļāšanai.

Lielākos iežogojumos krabjēdājiem makakiem (Macaca

fascicularis) īpaši lietderīgas būs ērti iztukšojamas ūdens

tvertnes, kuras izmantos arī rēzus pērtiķi (Macaca

mulatta). Krabjēdāju makakiem (Macaca fascicularis)

paredzētā barība jāmet ūdenī, dzīvnieki nirs, lai to iegūtu.

Efektīvas ir izrādījušās arī barošanas ierīces (no barības

izkaisīšanas substrāta materiālā līdz īpašām barotavām, kuru

atvēršanai dzīvniekiem ir jāveic noteiktas darbības). Piemērotu

pārtiku var novietot arī uz tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu

dzīvniekus piekļūt pie pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Tā kā

jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt pieejamām

rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem

izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu iežogojumā

uzrāpties virs cilvēku acu līmeņa.

Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku

skaits pārsniedz F.3. tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu

grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie

iežogojumi.

F.3.tabula. Makaki un zaļie pērtiķi

(Cercopithecus aethiops / Chlorocebus aethiops): iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība*

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālais iežogojuma tilpums

(m3)

Minimālā telpa vienam dzīvniekam

(m3)

Minimālais iežogojuma augstums (m)

Dzīvnieki līdz 3 gadu

vecumam**

2,0

3,6

1,0

1,8

Dzīvnieki no 3 gadu

vecuma***

2,0

3,6

1,8

Dzīvnieki, kurus tur

vaislai****

3,5

2,0

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma

gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).

** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 3

dzīvniekus.

*** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā 2

dzīvniekus.

**** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama

jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti

kopā ar māti.

Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem

pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama

vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta

F.3.tabulā.

Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves

dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta

pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.

4.4. Barošana

(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kuri nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par

primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Makakus var viegli apmācīt sadarboties ikdienas procedūrās,

piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā

arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

e) Papildu

noteikumi paviānu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Ir sastopamas trīs paviānu ģintis - Papio,

Theropithecus un Mandrillus - no kuriem visbiežāk

izmanto Papio papio (Gvinejas paviānu) un Papio

anubis (olīvu paviānu).

Paviāni dzīvo mežos un savannās, tostarp sausās stepēs un

kalnu tuksnešos. Tie ir masīvi četrkājaini sauszemes dzīvnieki.

Paviāniem ir izteikti izvirzīts žoklis. Tēviņiem ir lieli

ilkņi.

Paviāni ir visēdāji un ēd dažādu barību, galvenokārt veģetāru

pārtiku (augļus un saknes), lai gan paviāni mēdz ēst arī kukaiņus

un dažkārt arī zīdītājus, piemēram, jaunas gazeles vai citus

primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti

Gvinejas paviāni (Papio papio) un olīvu paviāni

(Papio anubis) dzīvo jauktās grupās.

Paviāni nebrīvē mēdz nodzīvot ilgāk par trīsdesmit pieciem

gadiem.

Turpmākie norādījumi attiecas uz Gvinejas paviāniem (Papio

papio) un olīvu paviāniem (Papio anubis).

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.1.apakšpunktu.)

2.2. Temperatūra

Paviāni viegli pielāgojas mērenam klimatam, un tiem piemērota

ir temperatūra diapazonā no 16 °C līdz 28 °C.

2.3. Mitrums

(Skat. 2.3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.4. Apgaismojums

(Skat. 2.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.5. Troksnis

(Skat. 2.5.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

2.6. Signalizācijas sistēma

(Skat. 2.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

3. Veselība

(Skat. 3.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Pieaugušie un jaunie paviāni ir jātur sociālās grupās. Rezervē

esošos dzīvniekus var turēt saderīgās viendzimuma grupās.

Vienmēr, kad tas ir iespējams, izmēģinājumos izmantojamie

dzīvnieki ir jātur viendzimuma pāros vai grupās.

Vaislas grupas ir jāveido no viena tēviņa un 6-7 mātītēm vai

no diviem tēviņiem un 12-15 mātītēm. Lielas grupas varētu būt

grūtāk vadāmas. Darbiniekiem ir jāuzrauga, lai vardarbība grupā

būtu samazināta līdz minimumam. Agresijas uzliesmojumi ir ļoti

raksturīgi paviānu kolonijām, jo īpaši pēc tam, kad grupa ir

piedzīvojusi kādus satricinājumus.

Jaunos dzīvniekus nevajadzētu atšķirt no mātes, pirms tie ir

sasnieguši astoņu gadu vecumu; atšķiršanu vēlams veikt divpadsmit

mēnešu vecumā. Tas neattiecas uz jaundzimušajiem, no kuriem māte

ir atteikusies vai kuru mātēm ir apgrūtināta laktācija, vai uz

gadījumiem, kad atšķiršanai ir veterinārs pamatojums.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Šiem dzīvniekiem ir attīstītas izziņas spējas, un tiem ir

nepieciešama pietiekami daudzveidīga vide. Cieta grīda, kuru var

pārklāt ar netoksisku substrāta materiālu, veicinās barības

slēpšanu un uzlasīšanu. Lietderīgas ir kāpnes, laktas un

rotaļlietas košļāšanai. Piemērotu pārtiku var novietot arī uz

tīkla jumta, lai tādējādi mudinātu dzīvniekus piekļūt pie

pārtikas iežogojuma augšējā daļā. Ņemot vērā paviānu auguma

izmērus un uzvedības īpatnības, iežogojumiem ir jābūt labi

nostiprinātiem, un tajos ir jāievieto plati plaukti un bloki. Tā

kā jauninājumi ir svarīgi, iežogojumā dzīvniekiem ir jābūt

pieejamām rotaļlietām, kas ir regulāri jāmaina.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Lai dzīvnieki justos droši, iežogojuma plānojumam un iekšējiem

izmēriem ir jābūt tādiem, lai dzīvnieki spētu tajā uzrāpties virs

cilvēku acu līmeņa.

Dzīvniekus ir ieteicams izmitināt grupās, kurās dzīvnieku

skaits pārsniedz F.4.tabulā norādīto minimālo dzīvnieku skaitu

grupā, un iežogojumos, kas ir lielāki nekā tabulā norādītie

iežogojumi.

F.4.tabula. Paviāni: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība*

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālais iežogojuma tilpums

(m3)

Minimālā telpa vienam dzīvniekam

(m3)

Minimālais iežogojuma augstums (m)

Dzīvnieki** līdz 4 gadu vecumam

4,0

7,2

3,0

1,8

Dzīvnieki** no 4 gadu vecuma

7,0

12,6

6,0

1,8

Dzīvnieki, kurus tur vaislai***

12,0

2,0

* Dzīvnieku atsevišķa turēšana ir pieļaujama vienīgi izņēmuma

gadījumos (skat. 4.1.apakšpunktu).

** Minimālā izmēra iežogojumā drīkst turēt ne vairāk kā divus

dzīvniekus.

*** Vaislas kolonijās papildu vieta/telpa nav nepieciešama

jaunajiem dzīvniekiem līdz divu gadu vecumam, kas tiek turēti

kopā ar māti.

Dzīvnieki ir jāizmitina iekštelpu iežogojumos, nodrošinot tiem

pietiekami plašu vidi, lai visiem dzīvniekiem būtu pieejama

vismaz tiem nepieciešamā minimālā platība, kas ir norādīta

F.4.tabulā.

Noteiktos klimatiskajos apstākļos vaislas un rezerves

dzīvniekus drīkst turēt āra iežogojumos, ja tajos ir nodrošināta

pajumte, kur patverties nelabvēlīgos laika apstākļos.

Iežogojumiem ir jābūt ar cietu grīdu.

4.4. Barošana

(Skat. 4.4.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.5. Dzirdināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.7.apakšpunktu.)

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. 4.3. un 4.6.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par

primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Paviāni ir viegli apmācāmi sadarboties ikdienas procedūrās,

piemēram, tie ļauj veikt injekcijas un noņemt asins paraugus, kā

arī labprāt nāk iežogojuma daļā, kurā tos var aizsniegt. Tomēr

darbinieku drošības apsvērumu dēļ pieaugušu dzīvnieku aprūpe ir

jāveic īpaši uzmanīgi, ievērojot piemērotus piesardzības

pasākumus.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

4.10. Dokumentācija

(Skat. 4.10.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

4.11. Identifikācija

(Skat. 4.11.apakšpunktu vispārīgajos noteikumos par primātiem,

kas nav cilvēkveidīgie primāti.)

5. Darbinieku apmācība

(Sk. 5.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

6. Pārvadāšana

(Sk. 6.punktu vispārīgajos noteikumos par primātiem, kas nav

cilvēkveidīgie primāti.)

G. Noteikumi

attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem un pundurcūkām

a) Vispārīgie

noteikumi

1. Ievads

Šajā dokumentā terminā "lauksaimniecības dzīvnieki"

ietilpst liellopi, aitas, kazas, cūkas, pundurcūkas un zirgu

dzimtas dzīvnieki, tostarp zirgi, poniji, ēzeļi un mūļi.

Lauksaimniecības dzīvniekus izmanto gan izpētē, ko veic

saimniecībās, gan fundamentālākos lauksaimniecības, veterinārajos

un biomedicīnas pētījumos laboratorijas apstākļos. Saimniecībās

veiktajos izmēģinājumos ir būtiski nodrošināt tādus turēšanas un

aprūpes apstākļus, kuros ne tikai būtu pienācīgi ņemtas vērā

dzīvnieku veselības un labturības prasības, bet arī būtu

iespējams iegūt ticamu, komerciālā lauksaimniecībā izmantojamu

informāciju. Laboratorijās, kurās bieži vien tiek veiktas

invazīvākas procedūras, ir nepieciešami citi turēšanas un aprūpes

apstākļi. Turēšanas apstākļiem ir jānodrošina būtiskas

informācijas iegūšana par izpētes jautājumu un ir jāatbilst

veicamajām procedūrām.

Aprūpes sistēmai ir jāatbilst lauksaimniecības dzīvnieku

dabiskajai uzvedībai, jo īpaši nodrošinot tiem iespēju ganīties,

uzlasīt barību, kustēties un kontaktēties. Lauksaimniecības

dzīvniekus var turēt dažādos iežogojumos, kurus izvēlas

atbilstīgi izmēģinājumu prasībām. Piemēram, lauksaimniecības

dzīvniekus var turēt ganībās, atklātās ēkās ar piekļuvi

nenosegtiem laukumiem, slēgtās ēkās ar dabīgo ventilāciju vai

specializētās ēkās ar dabīgo vai mehānisko ventilāciju, kas

paredzētas dzīvnieku turēšanai karantīnā vai bioloģiskai

izolācijai.

Ja lauksaimniecības pētījumā ir nepieciešams dzīvniekus turēt

apstākļos, kas līdzinās komerciālās lauksaimniecības apstākļiem,

dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas ir

noteikti Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo

dzīvnieku aizsardzību (ETS Nr. 87) un ar to saistītajos

ieteikumos.

2. Vide un tās kontrole

Dabīgajos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti

plašai temperatūras amplitūdai un labi to panes, lai gan dažādām

sugām un šķirnēm šī izturība atšķiras. Dzīvnieki meklēs patvērumu

no stiprām lietusgāzēm, spēcīga vēja un intensīva saules

starojuma. Ja dzīvnieki tiek turēti āra iežogojumos, tajos ir

jānodrošina ēna un sausa platība gulēšanai. Izvietojot nojumes,

šie apsvērumi ir jāņem vērā. Jānodrošina pietiekami liela nojume

visu dzīvnieku pasargāšanai no nelabvēlīgiem klimatiskajiem

apstākļiem.

Dzīvnieki, kas tiek turēti ārā vai ēkās ar dabīgo ventilāciju,

ir pakļauti apkārtējas vides ietekmei. Dzīvniekus nedrīkst turēt

šādās vietās, ja tajās pastāvošie klimatiskie apstākļi var radīt

dzīvniekiem distresu.

Vides rādītāji, jo īpaši temperatūra un relatīvais gaisa

mitrums, ir savstarpēji saistīti, un tos nedrīkst apsvērt

atsevišķi vienu no otra.

2.1. Ventilācija

Visi lauksaimniecības dzīvnieki ir jutīgi pret elpošanas

problēmām. Ja nav nodrošināta mehāniskā ventilācija (kā tas ir

lielā daļā ēku, kurās tiek turēti lauksaimniecības dzīvnieki), ir

būtiski nodrošināt pienācīgu gaisa kvalitāti ar dabīgās

ventilācijas starpniecību (skat. Vispārīgajā sadaļā

2.1.1.apakšpunktu).

Ir jāsamazina barības un pakaišu radītais putekļu līmenis

gaisā.

2.2. Temperatūra

Termoneitrālā zona dažādām lauksaimniecības dzīvnieku sugām

ievērojami atšķiras un ir atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem,

pie kuriem dzīvnieki ir pieraduši. Ārā dzīvojošajiem

lauksaimniecības dzīvniekiem ziemas mēnešos ir bieza

spalva/vilna, kas tos aizsargā pret zemo gaisa temperatūru. Šie

dzīvnieki spēj piemēroties zemākai iekštelpu temperatūrai pat bez

ziemas kažoka, ja vien telpā pastāv zems relatīvais gaisa

mitrums, nav caurvēja un dzīvniekiem ir nodrošināta vieta

gulēšanai ar pietiekamu pakaišu daudzumu. Tādēļ iekštelpu

nožogojumos ir būtiski nepieļaut plašas un pēkšņas temperatūras

svārstības, jo īpaši tad, kad dzīvnieki no iekštelpām tiek

pārvietoti āra iežogojumos. Tā kā dzīvnieki var pārkarst,

periodos ar augstu gaisa temperatūru ir svarīgi veikt attiecīgus

pasākumus, lai nepieļautu dzīvnieku labsajūtas pasliktināšanos,

piemēram, apcirpt aitas un nodrošināt ēnu dzīvnieku

guļvietās.

Piemērotās temperatūras diapazons ir atkarīgs no dažādiem

faktoriem, tostarp no dzīvnieka sugas, vecuma, uzņemto kaloriju

daudzuma, svara, laktācijas stadijas un vides tipa.

2.3. Mitrums

Dabīgos apstākļos lauksaimniecības dzīvnieki ir pakļauti

plašām relatīvā gaisa mitruma svārstībām un labi tās panes. Vidē,

kurā ir iespējams kontrolēt klimatiskos apstākļus, nedrīkst

pieļaut pārāk augstu vai zemu relatīvo gaisa mitrumu vai pēkšņas

un plašas relatīvā gaisa mitruma svārstības, jo gan augsts, gan

zems mitruma līmenis var izraisīt dzīvnieku saslimšanu.

Ēkām, kurās atrodas iekštelpu iežogojumi, ir jābūt aprīkotām

ar atbilstīgu ventilāciju, lai novērstu ilgstošu augstu relatīvo

gaisa mitrumu, jo tas dzīvnieku iežogojumos varētu radīt pārlieku

mitrumu, izraisot dzīvniekiem elpošanas orgānu slimības, nagu

puvi un radot citus infekciozus apstākļus.

2.4. Apgaismojums

Lauksaimniecības dzīvnieku sugas ir pielāgojušās dzīvei

atšķirīgos apstākļos, piemēram, atgremotāji ganās un dienas

gaišajā laikā atpūšas atklātās pļavās, turpretī cūkas kļūst

aktīvas krēslas stundās mežainā apvidū. Visām lauksaimniecības

dzīvnieku sugām ir jānodrošina pietiekams apgaismojums, ja

iespējams, priekšroku dodot dabīgajam apgaismojumam. Ja dabīgais

apgaismojums nav pieejams, fotoperioda gaišajai daļai katru dienu

ir jāilgst no astoņām līdz divpadsmit stundām vai arī ir

jāatbilst dabīgās gaismas ciklam. Vairošanās procedūrām un

noteiktām izmēģinājumu procedūrām var būt nepieciešams regulējams

fotoperiods. Pietiekams dabīgais vai mākslīgais apgaismojums

jānodrošina arī dzīvnieku grupu vai atsevišķu dzīvnieku

pārbaudēs.

Ja ēkām ir logi, plīstoši stikli, tie ir jāaizsargā ar fizisku

norobežojumu vai arī telpas plānojumam ir jābūt tādam, lai

dzīvnieki nevarētu šos stiklus aizsniegt.

2.5. Troksnis

Nenovēršams fona troksnis, ko rada, piemēram, ventilācijas

iekārtas, ir iespējami jāsamazina, un ir jānovērš pēkšņi trokšņi.

Apkopes iekārtām un ierobežošanas iekārtām ir jābūt konstruētām

un darbināmām tā, lai lietošanas laikā to radītais troksnis būtu

iespējami samazināts.

2.6. Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

3.1. Slimību kontrole

Tā kā lauksaimniecības dzīvnieki bieži vien tiek iegūti no

komerciālām saimniecībām, ir būtiski veikt nepieciešamos

pasākumus, lai pārliecinātos, ka šiem dzīvniekiem ir laba

veselība. Īpaši riskanta ir no dažādām izcelsmes vietām iegūtu

dzīvnieku sajaukšana.

Attiecībā uz visām lauksaimniecības dzīvnieku sugām,

pamatojoties uz veterinārārstu ieteikumiem, ir jāizstrādā

profilaktiskās medikamentu programmas un jāveic nepieciešamā

dzīvnieku vakcinācija.

Nagu kopšana, parazītu kontroles pasākumi un uztura kontrole

ir visu lauksaimniecības dzīvnieku veselības aizsardzības

programmu būtiska sastāvdaļa. Zirgu dzimtas dzīvniekiem

veltītajās programmās īpaši svarīgas ir regulāras zobu pārbaudes

un elpošanas orgānu slimību profilakses pasākumi.

Jāiekļauj ir arī regulāra ražošanas rādītāju pārbaude un

stāvokļa noteikšana. Substrāts ir jākopj, lai tas neizraisītu vai

neveicinātu infekciju vai parazītu rašanos vai vairošanos.

3.2. Uzvedības anomālijas

Uzvedības anomālijas, piemēram, astes, auss vai sāna košļāšanu

vai košanu, vilnas plūkāšanu, nabas sūkāšanu, mīņāšanos un

barības siles graušanu, var izraisīt nekvalitatīva apkope vai

vides apstākļi, sociālā izolācija vai bezdarbības radīts

apnikums. Ja novēro šādas anomālijas, nekavējoties ir jāveic

nepieciešamie pasākumi šo trūkumu novēršanai, tostarp, piemēram,

pārskatot pastāvošos vides faktorus un aprūpes procedūras.

3.3. Veterināras manipulācijas

Atragošanu, kastrāciju vai astes amputāciju pieaugušam

dzīvniekam drīkst veikt vienīgi tad, ja tam ir veterinārs vai ar

dzīvnieka labturību saistīts pamatojums. Šo pasākumu īstenošanas

laikā ir jāizmanto atbilstoša anestēzija un atsāpināšana.

3.4. Jaundzimušo aprūpe

Lai jaundzimušo lauksaimniecības dzīvnieku kopšana būtu

veiksmīga, ir jāievēro augsti lopkopības standarti.

Grūsniem dzīvniekiem un jaundzimušajiem dzīvniekiem ir

jānodrošina piemēroti izmitināšanas apstākļi un sausas, tīras

telpas. Iekārtojumam ir jāatvieglina novērošana, un telpu

uzturēšanā ir jāievēro augsti higiēnas standarti, jo jaundzimušie

dzīvnieki ir īpaši uzņēmīgi pret infekcijām.

Visiem jaundzimušajiem iespējami drīzāk pēc piedzimšanas

(vēlams, pirmo četru stundu laikā) ir jāsaņem pietiekams daudzums

jaunpiena. Ir jābūt pieejamiem pietiekamiem jaunpiena krājumiem,

kas būtu paredzēti izmantošanai ārkārtas gadījumos.

Lai nodrošinātu dzīvnieku normālu augšanu un attīstību, tie ir

pareizi jābaro, atgremotājiem divu nedēļu vecumā sākot dot rupjo

lopbarību.

Tā kā jaundzimušo dzīvnieku termoregulācija vēl nav

attīstījusies, ir nepieciešama īpaša uzmanība, lai nodrošinātu

tiem piemērotu temperatūru. Var būt nepieciešams papildu

vietējais siltuma avots, vienlaikus pasargājot dzīvniekus no

savainošanās iespējas, piemēram, no apdedzināšanās, vai nejaušām

ugunsnelaimēm.

Lai mazinātu risku, ka māte atstumj jaundzimušo vai atsakās no

tā, ir būtiski, ka pirmajās jaundzimušā dzīves dienās tam

izveidojas spēcīga saikne ar māti. Šajā laika posmā ir svarīgi

ierobežot aprūpes un apkopes procedūras, piemēram, pārvadāšanu,

kastrāciju vai iezīmēšanu, kas varētu traucēt šīs saites

nostiprināšanai vai liegt jaunajiem dzīvniekiem saņemt

nepieciešamo jaunpiena daudzumu.

Ir pienācīgi jāapsver atšķiršanas pieejas, lai iespējami

samazinātu mātes un mazuļa stresu. Atšķirto jauno dzīvnieku

ievietošana līdzīga vecuma grupās veicina saderīgu un stabilu

sociālo struktūru veidošanos.

Dabīgi audzētas cūkas un pundurcūkas nedrīkst atšķirt no

mātes, ja tās vēl nav četru nedēļu vecas; jērus, kazlēnus un

gaļas teļus drīkst atšķirt no sešu nedēļu vecuma, bet zirgu

dzimtas dzīvniekus - no divdesmit nedēļu vecuma, ja vien agrāka

atšķiršana nav balstīta uz veterināriem vai dzīvnieku labturības

apsvērumiem.

Mākslīgi audzētajiem dzīvniekiem, galvenokārt piena liellopu

teļiem, ir jānodrošina piemērots barošanas režīms, lai

apmierinātu to barošanās vajadzības un lai atgremotājiem

veicinātu normālu spurekļa attīstību.

Agru mazuļa atšķiršanu no mātes izmēģinājuma veikšanas nolūkā

vai veterināru apsvērumu dēļ var veikt, apspriežoties ar

zootehniķi un kompetento personu, kura ir atbildīga par

konsultēšanu ar dzīvnieku labsajūtu saistītajos jautājumos. Šādu

atšķirto dzīvnieku labsajūtai un aprūpei ir jāvelta papildu

uzmanība un resursi.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Lauksaimniecības dzīvnieki ir jāizmitina sociāli saderīgās

grupās dzīvnieku iežogojumā, un jāizmanto turēšanas paņēmieni,

kas nodrošina sociālo stabilitāti, ja vien tie nav pretrunā

zinātniskajām procedūrām vai dzīvnieku labturības prasībām.

Dzīvnieku grupās ātri izveidojas noteikta hierarhija.

Sākotnēji, veidojoties nosacītiem sociālās hierarhijas līmeņiem,

ir iespējama agresīva uzvedība.

Īpaša uzmanība ir jāvelta šīs agresijas samazināšanai un

iespējamo savainojumu novēršanai grupas veidošanas un

pārgrupēšanās laikā vai gadījumā, ja grupā tiek iekļauts grupas

locekļiem iepriekš nepazīstams dzīvnieks. Dzīvnieku grupas

vienmēr ir jāveido atbilstīgi dzīvnieku lielumam un vecumam, un

ir nepārtraukti jānovēro dzīvnieku savstarpējā saderība.

Lauksaimniecības dzīvniekam pat īslaicīga atšķiršana no grupas

un izmitināšana atsevišķi no citiem dzīvniekiem var būt

ievērojams stresa faktors. Tāpēc lauksaimniecības dzīvniekus

nedrīkst izmitināt atsevišķi, ja vien atsevišķa izmitināšana nav

balstīta uz veterināriem vai labturības apsvērumiem. Atsevišķa

izmitināšana varētu būt tīkamāka mātītēm, kurām drīzumā ir

jādzemdē, un pieaugušiem kuiļiem, kas arī dabiskos apstākļos var

izvēlēties dzīvot vienatnē.

Atsevišķu izmitināšanu izmēģinājuma nolūkā nosaka,

apspriežoties ar zootehniķi un kompetentu personu, kas ir

atbildīga par konsultēšanu dzīvnieku labsajūtas jautājumos. Ir

jāņem vērā dzīvnieka raksturs, tā iespējamā reakcija uz

atšķiršanu no grupas un nepieciešamība pēc pieradināšanas perioda

un tā ilgums. Ja dzīvnieks ir jāizmitina atsevišķi, dzīvniekam ir

jānodrošina redzes, dzirdes un ožas kontakts ar citiem savas

sugas pārstāvjiem.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Tā kā stimulējoša vide būtiski uzlabo lauksaimniecības

dzīvnieku labturību, garlaicības mazināšanai un stereotipiskas

uzvedības novēršanai ir jāveic dzīvnieku turēšanas vietas

uzlabošana. Lauksaimniecības dzīvnieki ikdienā daudz laika pavada

ganoties, plūcot zāli vai rakņājoties barības meklējumos un

kontaktējoties ar citiem dzīvniekiem. Dzīvniekiem ir jānodrošina

viss nepieciešamais šādu darbību īstenošanai, piemēram, ganības,

siens vai salmi, vai rotaļu priekšmeti, piemēram, ķēdes vai

bumbas.

Turēšanas vietas uzlabošanas materiāli un ierīces ir regulāri

jāmaina, jo dzīvnieki, īpaši cūkas, mēdz zaudēt interesi par

materiāliem, pie kuriem tie ir pieraduši. Lai mazinātu dzīvnieku

agresiju, ir jānodrošina pietiekami daudz turēšanas vietas

uzlabošanas elementu.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Atbilstīgs lauksaimniecības dzīvnieku iežogojumu plānojums ir

būtisks faktors, lai nodrošinātu iežogojumā pietiekamu telpu

dzīvniekiem to dabiskajām uzvedības izpausmēm. Grīdas seguma

veids, drenāža, pakaišu nodrošināšana (un tādējādi arī higiēnas

uzturēšana) un sociālie apstākļi (grupas lielums un nemainīgums)

ietekmē dzīvniekiem nepieciešamās telpas izmērus.

Visi iežogojumi ir jāplāno un jāuztur tā, lai dzīvnieki

nevarētu savainoties vai iesprūst, piemēram, nodalījumos vai zem

barības silēm.

Dzīvniekus nedrīkst piesiet, ja vien tam nav zinātnisks vai

veterinārs pamatojums, šādā gadījumā dzīvnieku turot piesietu

iespējami īsu laika posmu.

Iežogojumā ir jābūt pietiekamai vietai, lai visi dzīvnieki

spētu piecelties kājās, ērti apgulties, izstaipīties un apkopt

sevi, kā arī kopējai gulēšanas zonai un piemērotai barošanās

vietai.

Gulēšanas zonai ir jābūt tādai, lai tajā visi dzīvnieki spētu

vienlaikus apgulties uz sāniem, ņemot vērā, ka dažiem

lauksaimniecības dzīvniekiem, piemēram, cūkām, parasti patīk

gulēt fiziskā saskarē ar saviem sugas pārstāvjiem, turpretī citi

dzīvnieki, piemēram, zirgu dzimtas dzīvnieki, guļ atstatus cits

no cita. Ja pastāv augsta temperatūra un dzīvniekiem, lai

atvēsinātos, ir jāguļ atstatus citam no cita, ir jānodrošina

plašāka gulēšanas zona.

Gulēšanas zonā ir jānodrošina pakaiši, lai uzlabotu komforta

līmeni un mazinātu izgulējumu radītās traumas. Ja pakaišu

izmantošana ir pretrunā izmēģinājuma nosacījumiem, grīdai ir

jābūt veidotai un norobežotai tā, lai uzlabotu dzīvnieka fizisko

un arī termisko labsajūtu (ja dzīvnieku turēšanas vidi nav

iespējams regulēt).

Iežogojuma augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks iežogojumā

spētu brīvi saslieties pakaļkājās un pakāpties.

Iežogojuma grīdas seguma materiāls nedrīkst savainot

dzīvniekus, un tam ir jābūt ērti pārvietojamam un pielāgojamam.

Grīdas ir rūpīgi jākopj un, ja nepieciešams, jāmaina, jo ar laiku

grīdas virsmā radīsies bojājumi, kas var savainot dzīvniekus.

4.4. Barošana

Lauksaimniecības dzīvnieku uzturā ir jābūt katra dzīvnieka

enerģijas uzturēšanai nepieciešamajām barības vielām, ņemot vērā

vides apstākļus, kādos šie dzīvnieki tiek turēti. Papildu

enerģija būs nepieciešama grūtniecības un laktācijas periodā, kā

arī augšanas periodā, un prasības ir jāpielāgo dzīvnieku

(piemēram, augstas ģenētiskās vērtības piena govju) vajadzībām.

Uzturā ir jāiekļauj arī vitamīni un minerālvielas, kas ir

nepieciešami, lai, piemēram, novērstu aitu saindēšanos ar varu

vai urīnceļu akmeņu veidošanos kastrētiem auniem, un, ja

nepieciešams, ir jānodrošina laizāmā sāls.

Ja ganību zāle tiek izmantota kā lopbarība, ir jāregulē

dzīvnieku skaits ganībās, lai nodrošinātu, ka visi dzīvnieki

saņem nepieciešamās uzturvielas. Ja zāles krājumi ir ierobežoti,

laukā ir jānodrošina papildu barība.

Atgremotāju un zirgu barībā nedrīkst veikt straujas izmaiņas,

un jaunas sastāvdaļas ir jāievieš pakāpeniski, jo īpaši, ja

ievieš barību ar augstu enerģētisko vērtību, vai periodos ar

augstu vielmaiņu, piemēram, neilgi pirms un pēc dzemdībām. Ir

jānodrošina pietiekams daudzums rupjās lopbarības.

Grupu izmitināšanas sistēmās ir jānodrošina pietiekams barības

daudzums un barošanas vietu skaits, lai visi dzīvnieki spētu

piekļūt barībai, neriskējot savainoties.

Lopbarība veido ievērojamu lauksaimniecības dzīvnieku uztura

daļu. Tā kā nepieciešamais lopbarības apjoms var būt tik liels,

ka lopbarības glabāšana tam īpaši paredzētos iepakojumos var

nebūt iespējama, lopbarība, tostarp siens, salmi, skābbarība un

sakņaugi, ir jāglabā tā, lai iespējami novērstu barības

kvalitātes pasliktināšanos un dzīvnieku saindēšanās risku.

Lopbarības un koncentrātu glabāšanas vietās ir jāveic kaitēkļu

apkarošanas pasākumi.

Pļaujot zāli dzīvnieku barošanai (piemēram, ja dzīvnieki

netiek laisti ganībās), tas ir jādara bieži, jo pļauta zāle

glabāšanas laikā uzkarst un kļūst negaršīga.

4.5. Dzirdināšana

Katram dzīvniekam grupā vienmēr ir jābūt pieejamam svaigam,

tīram ūdenim. Dzirdināšanas vietu skaitam vai siles garumam ir

jābūt tādam, lai visiem dzīvniekiem grupā būtu nodrošināta pieeja

ūdenim. Ūdens plūsmai ir jāatbilst katra dzīvnieka vajadzībām,

kas atšķirsies atkarībā no barības, fizioloģiskā stāvokļa vai

apkārtējas vides temperatūras, piemēram, dzīvniekiem laktācijas

periodā ir nepieciešams ievērojami vairāk ūdens nekā citiem

dzīvniekiem.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Ja ir jāizmanto rīki apkopei un ierobežošanai, tiem ir jābūt

izturīgiem un jāgarantē dzīvnieku un lietotāju drošība. Jo īpaši

būtiski ir nodrošināt neslidenu grīdu.

Apkopes un ierobežošanas rīki var ietilpt dzīvnieka iežogojuma

pamata aprīkojumā vai arī tie var būt attiecīgajam nolūkam īpaši

paredzēti objekti, kas tiek izmantoti visas iestādes vajadzībām.

Apkopes un ierobežošanas objekti var būt ievietoti iežogojumā,

taču ir jāpārliecinās, ka tādējādi netiek pārkāpti dzīvniekiem

nepieciešamās platības nosacījumi vai radīti bīstami fiziski

šķēršļi.

Ja iespējams, specializētajos objektos ir jāietilpst ejām un

aizgaldiem dzīvnieku nošķiršanai, kāju vannām, dažām sugām īpaši

paredzētam aprīkojumam - vannām, kurās iegremdēties, un aitu

cirpšanas aplokiem; zonai, kurā dzīvnieki var atgūties pēc

apkopes procedūrām. Lai nodrošinātu dzīvnieku un lietotāju

labsajūtu, šos objektus ir vēlams aizsargāt pret laika apstākļu

ietekmi.

Dzīvnieku aprūpe ir jāveic mierīgi un pārliecinoši, un

dzīvniekus nedrīkst steidzināt ejās un koridoros. Ejām un

koridoriem ir jābūt veidotiem, ņemot vērā dzīvnieku dabisko

uzvedību, lai atvieglinātu pārvietošanu un samazinātu ievainojumu

gūšanas risku. Dzīvnieku apstādināšanas ierīces nedrīkst radīt

dzīvniekam ievainojumus vai liekas neērtības. Bailes izraisošu

fizisku vai elektrisku stimulēšanas līdzekļu izmantošana ir

aizliegta.

Koridoriem un vārtiem ir jābūt pietiekami platiem, lai pa tiem

vienlaikus spētu brīvi pārvietoties divi dzīvnieki, savukārt ejām

ir jābūt tik platām, lai būtu iespējama pārvietošanās tikai vienā

virzienā.

Regulāra aprūpe radina dzīvniekus pie saskarsmes ar cilvēkiem.

Ja procedūras ir jāveic bieži, ir nepieciešamas apmācības

programmas un pozitīvās stimulēšanas programmas, kas mazinātu

dzīvnieku bailes un distresu.

Dzīvniekus drīkst ierobežot cieši citu pie cita vienīgi

izmēģinājuma, apkopes vai paraugu ņemšanas laikā vai uzkopjot

mītni, kā arī pulcējot dzīvniekus slaukšanai vai sagatavojot

transportēšanai.

4.9. Humāna nogalināšana

Visām sistēmām lauksaimniecības dzīvnieku humānai

nogalināšanai ir jābūt veidotām tā, lai nodrošinātu, ka

dzīvniekam netiek radīts nevajadzīgs distress. Pieredzējušu

darbinieku rūpība, pieļaujot vien minimālu atkāpšanos no parastās

prakses, samazinās dzīvniekam distresu pirms tā humānas

nogalināšanas.

Nogalināšanu nedrīkst veikt citu dzīvnieku klātbūtnē, izņemot

eitanāziju smagi ievainotam dzīvniekam, kad dzīvnieka

pārvietošana radītu tam papildu ciešanas.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Dzīvnieki ir jāiezīmē atsevišķi, izmantojot transponderus,

krotālijas, plastmasas kakla siksnas un/vai spurekļa bolusus.

Atšķirības zīmes iesaldēšana uz dzīvnieka ķermeņa vai tetovēšana

ir mazāk piemēroti iezīmēšanas paņēmieni. Atšķirības zīmes nav

vēlams iededzināt.

Identifikācijas ierīces drīkst izmantot vienīgi apmācīti

darbinieki un piemērotos laika posmos, kad identifikācijas

procedūras vismazāk ietekmēs dzīvnieku. Iezīmētas vai

tetovētas ausis ir regulāri jāpārbauda, lai pārliecinātos, vai

nav parādījušās infekcijas pazīmes, un pazaudētās krotālijas ir

jāaizvieto ar jaunām, ja tas iespējams, tajā pašā caurdurtajā

vietā.

Ja izmanto elektroniskas identifikācijas ierīces, to izmēram

un specifikācijai ir jāatbilst attiecīgajam dzīvniekam, un ir

regulāri jāpārbauda tās darbība un iespējamās blaknes, piemēram,

injekcijas vietas reakcija un noberzumi vai rīkles traumas, kas

radušies bolusa nepareizas izmantošanas dēļ.

b) Papildu

noteikumi liellopu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Liellopi (Bos taurus un Bos indicus) ir

sabiedriski dzīvnieki, kuru hierarhijas pamatā ir ganāmpulkā

pastāvošās dominances attiecības. Liellopu attiecības ar savas

sugas pārstāvjiem bieži vien ir balstīta uz to radniecību. Tā kā

liellopi ir atgremotāji, tie lielāko dienas daļu pavada, uzlasot

barību un pēc tam ilgi atpūšoties. Liellopi parasti ir

paklausīgi, un tos ir viegli pieradināt pie saskarsmes ar

cilvēku.

2. Vide un tās kontrole

(Skat. 2.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības

dzīvniekiem un pundurcūkām.)

3. Veselība

(Skat. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības

dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Dzīvniekus ar ragiem nedrīkst izmitināt kopā ar dzīvniekiem

bez ragiem, izņemot jaunus teļus un to mātes, uz ko šis

nosacījums neattiecas.

4.2. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

G.1.tabula. Liellopi: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars (kg)

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālā grīdas platība vienam

dzīvniekam

(m2/dzīvnieks)

Siles platība bezragu liellopu barošanai

ad libitum (m/dzīvnieks)

Siles platība bezragu liellopu regulētai

barošanai

(m/dzīvnieks)

Līdz 100

2,50

2,30

0,10

0,30

Virs 100 un līdz 200

4,25

3,40

0,15

0,50

Virs 200 un līdz 400

6,00

4,80

0,18

0,60

Virs 400 un līdz 600

9,00

7,50

0,21

0,70

Virs 600 un līdz 800

11,00

8,75

0,24

0,80

Virs 800

16,00

10,00

0,30

1,00

Ja liellopus izmitina iekštelpās, ir jānodrošina pietiekami

liela zona gulēšanai, kurā vienlaikus varētu gulēt visi

dzīvnieki. Ja nav kabīņu, gulēšanai paredzētā zona parasti aizņem

aptuveni 70 % no G.1 tabulā norādītās minimālās grīdas platības.

Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta ar pakaišiem, un tā

ir izmantojama barošanai un fiziskām aktivitātēm.

Ja gulēšanai tiek nodrošinātas nenoslēgtas kabīnes, gulēšanas

zonas platību var samazināt, taču kabīņu skaitam ir jābūt par 5 %

lielākam nekā dzīvnieku skaitam, lai samazinātu konkurenci un

visi dzīvnieki varētu gulēt vienlaikus. Kabīņu plānojums ļoti

būtiski ietekmē dzīvnieku labsajūtu, tādēļ pirms to ierīkošanas

ir jākonsultējas ar speciālistu. Ir jāņem vērā dzīvnieka izmērs;

virsmai ir jābūt pietiekami mīkstai, lai novērstu savainojumu

iespēju; ir jānodrošina piemērota aizgaldu drenāža, pareizi

novietoti aizgaldu sadalītāji, augšējie šķērskoki un pietiekama

vieta galvas sāniskajām un vertikālajām kustībām, kā arī galvas

"mētāšanai". Aizmugurējam pakāpienam ir jābūt tik

augstam, lai novērstu kūtsmēslu iekļūšanu kabīnē tīrīšanas laikā,

vienlaikus nesavainojot dzīvnieka kājas, tam ieejot kabīnē vai

izejot no tās. Atlikusī iežogojuma daļa var nebūt pārklāta

pakaišiem, un tā ir izmantojama barošanai un fiziskām

aktivitātēm.

Kabīnes garums ir atkarīgs galvenokārt no dzīvnieka svara.

Kabīnes platums ir atkarīgs no to nodalīšanas paņēmiena, taču tām

ir jābūt pietiekami platām, lai dzīvnieki varētu ērti apgulties

kabīnē, pārmērīgi nenospiežot ķermeņa neaizsargātas daļas. Par

kabīņu plānošanu un ierīkošanu ir jākonsultējas ar

speciālistu.

4.3. Barošana

Silei ir jānodrošina iespēja visiem dzīvniekiem baroties

vienlaikus, ja vien barība nav pieejama ad libitum (sk.

tabulu iepriekš). Ragainajiem liellopiem ir nepieciešama lielāka

siles platība nekā liellopiem bez ragiem.

4.4. Dzirdināšana

Ūdens silēm jābūt tik garām, lai vienlaikus no tām varētu

padzerties 10 % dzīvnieku. Tas atbilst vismaz 0,3 metriem uz 10

pieaugušiem liellopiem. Piena govīm laktācijas periodā ir

nepieciešams par 50 % vairāk vietas.

Ūdens bļodas. Ja liellopus tur grupās, ir jānodrošina vismaz

divas ūdens bļodas. Grupās, kurās ir vairāk nekā divdesmit

liellopu, ir jānodrošina vismaz viena ūdens bļoda uz desmit

dzīvniekiem.

4.5. Apiešanās

Ja dzīvnieku slaukšana ir mehanizēta, slaukšanas iekārtas ir

jāuztur atbilstīgi augstiem standartiem, lai novērstu tādas

slimības kā mastīts.

Ierobežotā telpā ragainie liellopi var apdraudēt darbiniekus.

Tādēļ ir jāapsver atragošana. Ja iespējams, atragošana ir jāveic

teļiem, kas vēl nav sasnieguši astoņu nedēļu vecumu.

c) Papildu

noteikumi aitu un kazu izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Aitas (Ovis aries) ir ganību lopi, kuras atbilstīgi

attiecīgās šķirnes īpašībām, piemēram, vilnas īpašībām, ir

piemērotas dzīvei plašā klimatisko apstākļu diapazonā.

Dabiskajos apstākļos un saimniecībās dzīvojošās aitas ir ļoti

sabiedriski dzīvnieki, kas pavada visu dzīvi kopā ar citiem

ganāmpulka locekļiem, katru atpazīstot induviduāli. Aitas īpaši

satrauc nošķiršana no ganāmpulka, un šis faktors ir jāņem vērā,

plānojot dzīvnieku novietnes. Tomēr attiecībā uz bara saliedētību

starp dažādām aitu šķirnēm pastāv atšķirības, piemēram, kalnu

aitām nav raksturīga cieša pulcēšanās vienkopus, ja vien tās

netiek iztraucētas.

Kazām (Capra hircus) ir raksturīga ziņkārība, un tās

parasti labprāt kontaktējas ar cilvēkiem un citu sugu

dzīvniekiem. Tāpat kā aitas, kazas dzīvo grupās, un tās satrauc

nošķiršana no grupas. Meklējot barību, kazas vairāk pārvietojas

pa apkārtni nekā ganās, un tām vispiemērotākā ir sausa, stingra

augsne. Kazas ir labas kāpelētājas, un tas pastiprina to izziņas

spēju. Kazas dod priekšroku siltiem laika apstākļiem, un tās ne

visai labi panes mitrus un vējainus apstākļus.

2. Vide un tās kontrole

Ekstremālos laika apstākļos aitām ir jānodrošina piekļuve

dabīgam vai mākslīgi veidotam patvērumam no spēcīga vēja vai

karstas saules, savukārt kazas slikti panes ilgstošu lietu

atšķirīgo kažoka īpašību dēļ, tāpēc, ja tās tiek turētas ārā, tām

ir jānodrošina brīva piekļuve nojumēm.

Nesen cirptiem dzīvniekiem varētu būt nepieciešama augstāka

apkārtējās vides temperatūra nekā dzīvniekiem ar vilnu.

3. Veselība

Pieaugušas vilnas šķirņu aitas un kazas ir jācērp vismaz

vienreiz gadā, ja vien tas nepasliktina to labsajūtu.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Abu sugu pieaugušie tēviņi var būt piemērotāki dzīvei

vienatnei nekā mātītes un jaunie dzīvnieki. Tēviņi var būt

agresīvi, jo īpaši pārošanās periodā, tāpēc to aprūpe ir jāveic

uzmanīgi, lai samazinātu cīniņu iespējamību un savainojumu risku

kopējiem.

Ragainas kazas nedrīkst izmitināt kopā ar kazām, kurām ragu

nav.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Kazām ir jānodrošina pietiekamā daudzumā piemērota izmēra

paaugstinājumi, lai dominējošie dzīvnieki nespētu bloķēt citu

kazu piekļuvi pie tiem.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

G.2.tabula. Aitas un kazas:

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa svars (kg)

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālā grīdas platība vienam

dzīvniekam

(m2/dzīvnieks)

Minimālais šķērssienas augstums*

(m)

Siles garums barošai ad-libitum

(m/dzīvnieks)

Siles garums regulētai barošanai

(m/dzīvnieks)

Mazāk par 20

1,0

0,7

1,0

0,10

0,25

Virs 20 un līdz 35

1,5

1,0

1,2

0,10

0,30

Virs 35 un līdz 60

2,0

1,5

1,2

0,12

0,40

Virs 60

3,0

1,8

1,5

0,12

0,50

* Pieaugušām kazām var būt nepieciešamas augstākas

šķērssienas, lai nepieļautu dzīvnieku izmukšanu.

Visā iežogojumā ir jānodrošina cieta grīda ar pietiekamu

daudzumu pakaišu.

4.4. Dzirdināšana

Aitu un kazu iekštelpu iežogojumos ir jānodrošina vismaz viena

dzirdināšanas vieta uz divdesmit dzīvniekiem.

4.5. Identifikācija

Īstermiņa izmēģinājumos īsvilnas šķirņu aitu un kazu

iezīmēšanai var izmantot vilnas vai kažoka krāsošanu ar

apstiprinātiem netoksiskiem lauksaimniecības iezīmēšanas

līdzekļiem.

d) Papildu

noteikumi cūku un pundurcūku izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Mājas cūka (Sus scrofa) ir cēlusies no Eiropas

mežacūkas. Lai gan mājas cūkas ekonomiski nozīmīgu ražošanas

apsvērumu dēļ ir bijušas pakļautas intensīvai selekcijai daudzu

paaudžu garumā, tās lielākoties ir saglabājušas to priekštečiem

piemītošo uzvedību. Neierobežotos apstākļos tās dzīvo nelielās

ģimenes grupās, ir aktīvas krēslainajā diennakts daļā, un tām ir

ļoti attīstīts izziņas instinkts. Mājas cūkas ir visēdājas, kas

lielu daļu aktīvā laika pavada, uzlasot barību. Sivēnmātes dzemdē

vienatnē un pirms atnešanās izveido migu. Sivēnu atšķiršanu no

mātes veic pakāpeniski, pabeidzot četru mēnešu vecumā, un sivēni

pakāpeniski integrējas sociālā grupā, kurā nepastāv augsts

agresivitātes līmenis.

Pundurcūkas daudzējādā ziņā atšķiras no mājas cūkām.

Izmantojot vispārpieņemtās vairošanas procedūras, ir izveidotas

vairākas atšķirīgas pundurcūku pasugas ar mērķi radīt maza izmēra

cūkas, kas būtu piemērotas izmantošanai izmēģinājumos

laboratorijās. Šajā papildinājumā par pundurcūkām tiek uzskatīti

mazi cūku šķirnes dzīvnieki, kuri paredzēti izmantošanai

izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem un kuru ķermeņa

svars parasti nepārsniedz 60 kg, taču dažu pasugu pārstāvji var

sasniegt pat 150 kg svaru. Ņemot vērā šo ķermeņa svara atšķirību

pieaugušiem dzīvniekiem, ieteikumus mājas cūkām ne vienmēr ir

iespējams ekstrapolēt, pamatojoties vienīgi uz svaru. Šajā

dokumentā sniegtie ieteikumi attiecas uz abiem cūku veidiem, ja

nepieciešams, īpašās prasības attiecībā uz pundurcūkām norādot

atsevišķi.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Temperatūra

Cūkas un pundurcūkas ir ļoti jutīgas pret apkārtējās vides

temperatūru, un termoregulācija ir viens no noteicošajiem

aspektiem, kas ietekmē to uzvedību.

Cūkas var turēt vienveidīgā vidē, kurā ir iespējams regulēt

temperatūru, un visā telpā ir jāuztur neitrāla temperatūra. Cūkas

var turēt arī iežogojumā, kurā pastāv dažādi mikroklimati,

nodrošinot vietējo apsildīšanu vai norobežojot guļvietas un

nodrošinot piemērotus pakaišus. Iežogojumā ir ieteicama

pakāpeniska temperatūras maiņa. Cūkas, kas tiek turētas ārā, spēj

dzīvot zemākā apkārtējās vides temperatūrā, ja tām ir nodrošināta

atbilstīga pajumte ar lielu daudzumu sausu pakaišu un papildu

barību.

G.3.tabula. Cūkas un pundurcūkas:

ieteicamā temperatūras amplitūda atsevišķi izmitinātam

dzīvniekam

Dzīvsvars

Ieteicamā temperatūras

amplitūda (oC)

Mazāk par 3 kg

no 30 līdz 36

No 3 līdz 8 kg

no 26 līdz 30

Virs 8 un līdz 30 kg

no 22 līdz 26

Virs 30 un līdz 100 kg

no 18 līdz 22

Virs 100 kg

no 15 līdz 20

Piemērotā temperatūra atkarīga ne tikai no svara, bet arī no

dzimumbrieduma, pakaišu pieejamības, izmitināšanas grupā un

uzņemto kaloriju daudzuma. Ievērojot norādītās temperatūras

amplitūdas, dzīvniekiem ar mazāku ķermeņa svaru, bez pakaišiem

vai ar ierobežotu kaloriju devu ir nepieciešama augstāka

temperatūra.

Sivēni ar nelielu ķermeņa svaru ir ļoti jutīgi pret vides

temperatūru, un tiem ir nepieciešama augstāka temperatūra.

Jaundzimušajiem sivēniem guļvietā ir jābūt vismaz 30 °C,

samazinot temperatūru līdz 26 °C, kad sivēni ir sasnieguši divu

nedēļu vecumu. Atnešanās/zīdīšanas telpās ir jānodrošina tāda

minimālā temperatūra, lai būtu iespējams uzturēt pietiekamu

temperatūru sivēnu guļvietā, ņemot vērā ikvienu vietējo

siltumapgādes avotu. Sivēnmātes zīdīšanas periodā intensīvās

vielmaiņas dēļ var ātri pārkarst, tādēļ temperatūra atnešanās

telpā nedrīkstētu būt augstāka par 24 °C.

3. Veselība

(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības

dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Turēšanas vietas uzlabošana

Cūkas sadala telpu dažādu darbību veikšanai, piemēram,

gulēšanai, ēšanai un ekskrēcijai. Tāpēc iežogojumos ir jābūt

iespējai veidot atsevišķas funkcionālās zonas, nodrošinot

pietiekamu platību vai atbilstīgu iežogojuma platības

sadalījumu.

Cūkām piemīt izteikts izzināšanas instinkts, tāpēc tām ir

nepieciešama pietiekami kompleksa vide, lai tās varētu izpaust

sugai raksturīgo ziņkārību. Visām cūkām vienmēr ir jābūt

pieejamam pietiekamam daudzumam izpētes un rotaļu materiālu,

tostarp arī rakņāšanās vietai, lai mazinātu uzvedības traucējumu

risku.

4.2. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

G.4.tabulā ir norādīta minimālās telpas prasības dzīvniekam

atkarībā no tā dzīvsvara. Plānojot iežogojumu, ir jāņem vērā

lielākais dzīvsvars, kādu iežogojumā izmitinātā cūka sasniegs.

Iežogojumi ir jāmaina iespējami retāk.

G.4.tabula. Cūkas un pundurcūkas: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Dzīvsvars, (kg)

Minimālais iežogojuma lielums*

(m2)

Minimālā grīdas platība vienam dzīvniekam

(m2/dzīvnieks)

Minimālā guļvietas platība vienam

dzīvniekam (neitrālā temperatūrā)

(m2/dzīvnieks)

Līdz 5

2,0

0,20

0,10

Virs 5 un līdz 10

2,0

0,25

0,11

Virs 10 un līdz 20

2,0

0,35

0,18

Virs 20 un līdz 30

2,0

0,50

0,24

Virs 30 un līdz 50

2,0

0,70

0,33

Virs 50 un līdz 70

3,0

0,80

0,41

Virs 70 un līdz 100

3,0

1,00

0,53

Virs 100 un līdz 150

4,0

1,35

0,70

Virs 150

5,0

2,50

0,95

Pieauguši (parastie) kuiļi

7,5

1,30

* Cūkas var ievietot mazākos iežogojumos uz īsu laika posmu,

ja tas ir nepieciešams veterinārā nolūkā vai izmēģinājuma

veikšanai, piemēram, ar barjeru nodalot noteiktu galvenā

iežogojuma daļu.

Ja cūkas izmitina atsevišķi citu no citas vai mazās grupās,

šiem dzīvniekiem ir nepieciešama lielāka platība nekā dzīvniekiem

lielākās grupās.

Cūkas nekad nedrīkst piesiet, un tās nedrīkst ieslodzīt

aizgaldos vai būros, ja vien tas netiek darīts īslaicīgi un ir

nepieciešams barošanai, apsēklošanai vai veterinārā vai

izmēģinājuma nolūkā. Sivēnmātes un sivēni ir jāizmitina tādos

iežogojumos, kas ļauj sivēnmātei pirms un pēc atnešanās un

sivēniem pēc piedzimšanas veikt tiem raksturīgās darbības. Tādēļ,

lai gan atnešanās būru izmantošana var nodrošināt sivēnu

izdzīvošanu un labsajūtu noteiktos apstākļos, ir iespējami

jāizvairās no sivēnmāšu ieslodzīšanas pirmsdzemdību periodā un

zīdīšanas periodā, un ir vēlams izmantot vaļējas novietnes.

Grīdas seguma piemērotība ir atkarīga no cūku lieluma un

svara. Lai varētu ērti izmantot rakņāšanās/migas ierīkošanas

substrātu, aizgalda gulēšanas zonā ir nepieciešama cieta grīda.

Redeļu grīda var uzlabot higiēniskos apstākļus, taču grīdā

izmantoto redeļu un atstarpju izmēriem ir jāatbilst cūku

lielumam, lai dzīvnieki uz šādas grīdas nesavainotu kājas.

4.3. Barošana

Gaļas cūkas parasti tiek barotas ad libitum līdz

brieduma sasniegšanai, un tad barošana ir jāregulē, lai

nepieļautu dzīvnieku aptaukošanos. Pundurcūkas mēdz aptaukoties,

ja tās tiek barotas ar parasto cūku barību. Aptaukošanos var

novērst īpašs uzturs ar samazinātu kaloriju daudzumu un

palielinātu šķiedrvielu saturu. Barošanas ierobežošana liks cūkām

uzlasīt barību, kas var izpausties kā pastiprināts darbīgums,

agresivitāte un skaļa uzvedība. Lai novērstu šīs problēmas, ir

būtiski mainīt uzturu, lai palielinātu barības sātīgumu,

piemēram, palielinot diētisko šķiedrvielu daudzumu un nodrošinot

pietiekami daudz substrāta barības uzlasīšanai, piemēram,

salmus.

Regulējot barošanu, jaunos augošos dzīvniekus ir jābaro vismaz

divreiz dienā, bet pieaugušos dzīvniekus - vienreiz dienā, jo

piemērots maltītes daudzums ir būtisks sāta sasniegšanai, kas

tādējādi mazina dzīvnieka agresivitāti. Ja barošana tiek

regulēta, visiem grupas locekļiem ir jāvar piekļūt pie barības

bez agresijas izraisīšanas. Silei ir jābūt pietiekami lielai, lai

nodrošinātu, ka vienlaikus no tās var baroties visi dzīvnieki.

Ieteicamās prasības ir norādītas G.5.tabulā. Ja dzīvnieki tiek

izmitināti atsevišķi viens no otra vai mazās grupās, silei ir

vismaz jāatbilst regulētajā barošanā izmantotās siles izmēriem.

Ja dzīvnieki ir izmitināti lielākās grupās un tiek baroti ad

libitum, dzīvnieki var dalīt vietu pie siles un ir

nepieciešama mazāka siles platība uz vienu dzīvnieku.

G.5.tabula. Cūkas un pundurcūkas:

minimālā nepieciešamā vieta pie barošanas siles vienam

dzīvniekam

Dzīvsvars (kg)

Minimālā vieta pie siles (cm)

(ad-libitum un regulētajā barošanā*)

Minimālā vieta pie siles vienam dzīvniekam

ad-libitum barošanā (cm/dzīvnieks)

Līdz 10

2,0

Virs 10 un līdz 20

2,5

Virs 20 un līdz 30

3,0

Virs 30 un līdz 50

3,5

Virs 50 un līdz 70

4,0

Virs 70 un līdz 100

4,5

Virs 100 un līdz 150

5,0

Virs 150

7,0

* Regulētajā barošanā katram dzīvniekam ir jānodrošina vismaz

minimālā vieta pie siles.

4.4. Dzirdināšana

Tā kā cūkas ir īpaši jutīgas pret atūdeņošanos, gadījumos, kad

tās tiek izmitinātas grupās, ir jānodrošina vismaz divas

dzirdinātavas uz vienību vai arī liels kubls, no kura vienlaikus

var padzerties vairāk nekā viena cūka, lai novērstu, ka

dominējošie dzīvnieki bloķē pārējo dzīvnieku piekļuvi pie

dzirdinātavas. Lai to panāktu, ir ieteicams nodrošināt turpmāk

norādīto dzirdināšanas vietu skaitu.

G.6.tabula. Cūkas un pundurcūkas:

minimālais dzirdināšanas vietu skaits

Dzirdinātavas veids

Cūku skaits uz

dzirdinātavu

Dzirdinātavas ar pupiņu

Lieli dzirdināšanas kubli (no kuriem vienlaikus var dzert

vismaz divas cūkas)

Ja cūkas tiek turētas lielākās grupās un dzirdītas no vaļējām

silēm, minimālajam siles perimetra garumam ir jābūt tādam, lai

ikviena cūka varētu netraucēti piekļūt ūdenim (kā norādīts

G.5.tabulā norobežotām barotavām), vai arī 12,5 mm siles garuma

uz vienu cūku atkarībā no tā, kurš izmērs ir lielāks.

G.7. tabula Cūkas un pundurcūkas:

minimālā dzeramā ūdens plūsma

Cūkas veids

Minimālā ūdens plūsma

(ml/min)

Atšķirtie sivēni

500

Augošie dzīvnieki

700

Negrūsnās sivēnmātes un kuiļi

1000

Sivēnmātes laktācijas periodā

1500

4.5. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Pakaiši daudzējādā ziņā uzlabo cūku labturību. Tie uzlabo

fizisko un termisko labsajūtu (izņemot augstā vides temperatūrā),

tos var ēst, lai piepildītu vēderu un gūtu sāta sajūtu, un tie ir

izmantojami kā substrāts barības uzlasīšanai un migas veidošanai.

No izmantoto pakaišu veida ir atkarīgs tas, cik lielā mērā tiks

nodrošināts katrs no šiem atšķirīgajiem labumiem, gariem salmiem

kopumā esot labākajam materiālam, lai gan noteiktas priekšrocības

piemīt arī citiem pakaišu veidiem, piemēram, sasmalcinātiem

salmiem, zāģskaidām, kokskaidām un sasmalcinātam papīram.

Pakaišiem ir jābūt netoksiskiem un, ja iespējams, jānodrošina

strukturālā dažādība, lai veicinātu izzināšanas instinktu.

Pakaiši ir jānodrošina visām cūkām, ja vien tas nav pretrunā

izmēģinājuma nosacījumiem, un pakaiši ir jo īpaši svarīgi grūsnām

sivēnmātēm, kurām ir spēcīgs migas veidošanas instinkts, un

cūkām, kurām ir noteikts ierobežotas barošanas režīms un kurām

tādēļ ir spēcīgi izteikts barības uzlasīšanas instinkts.

e) Papildu

noteikumi zirgu dzimtas dzīvnieku, tostarp zirgu, poniju, ēzeļu

un mūļu, izmitināšanai un aprūpei

1. Ievads

Zirgu dzimtas dzīvnieki ir attīstījušies kā atklātu ganību

dzīvnieki, un mājas zirgi un poniji (Equus caballus), un

ēzeļi (Equus asinus) ir saglabājuši saviem priekštečiem

piemītošo uzvedību. Savvaļā vai neierobežotā teritorijā zirgu

dzimtas dzīvnieki dzīvo ganāmpulkā, kas ir sadalīts mazās ģimenes

grupās vai grupās, kuras parasti sastāv no viena ērzeļa, vairākām

ķēvēm, kumeļiem un gadu veciem zirgiem. Sociālā struktūra ir

balstīta uz skaidri noteiktu hierarhiju, un atsevišķi dzīvnieki

grupā parasti veido ciešus pārus, to ir būtiski pamanīt un

saglabāt, ja iespējams. Savstarpēja apkopšana ir īpaši būtisks

sociālās dzīves elements.

Pretēji atgremotājiem zirgu dzimtas dzīvnieki var nepārtraukti

ganīties daudzas stundas, un dabiskos apstākļos tie šai nodarbei

katru dienu veltīs no četrpadsmit līdz sešpadsmit stundām. Lai

gan to dabiskā barība ir zāle, augi un lapas, tie ir ļoti

izvēlīgi attiecībā uz zāles šķirnēm un to, kuru auga daļu ēst.

Savu ikdienu tie parasti pavada, ganoties, pasperot pāris soļu un

turpinot ganīties. Tādējādi tie ne tikai barojas, bet arī kustas,

divdesmit četru stundu laikā spējot veicot lielus attālumus.

Zirgu dzimtas kopšanas sistēmu ir vēlams pielāgot to

dabiskajai uzvedībai, īpaši ņemot vērā to nepieciešamību

ganīties, kustēties un kontaktēties ar citiem dzīvniekiem. Ir

jāņem vērā, ka no briesmām tie patveras bēgot un ka tos ir viegli

izbiedēt.

2. Vide un tās kontrole

Vēsos laika apstākļos var izmantot pledus, jo īpaši, ja

dzīvnieka apmatojums ir apcirpts, taču šie pledi katru dienu ir

jānoņem un jāpārbauda.

Krēpes un aste zirgu dzimtas dzīvniekiem nodrošina aizsardzību

pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem un mušām, tādēļ tos nedrīkst

īsi apcirpt vai nogriezt pavisam. Ja krēpes un aste ir jāsaīsina

vai jāsakopj, tās ir jāapcērp, nevis jāizrauj.

3. Veselība

(Sk. 3.punktu vispārīgajos noteikumos par lauksaimniecības

dzīvniekiem un pundurcūkām.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Ir vēlams zirgu dzimtas dzīvniekus turēt ganībās vai

nodrošināt tiem piekļuvi ganībām vismaz sešas stundas dienā. Ja

ganības zirgu dzimtas dzīvniekiem nav pieejamas vai ir minimāli

pieejamas, ir jānodrošina papildu rupjā lopbarība, lai pagarinātu

barošanās laiku un mazinātu garlaicību.

Iekštelpu iežogojumos dzīvniekus ir vēlams izmitināt grupās,

jo tādējādi tiek nodrošināta iespēja kontaktēties ar citiem

dzīvniekiem un vingrināties. Zirgus ir būtiski izmitināt sociāli

saderīgās grupās.

Nepieciešamā kopējā platība iekštelpu iežogojumos būs atkarīga

no tā, vai ikdienā dzīvniekiem ir pieejamas papildu teritorijas

ganībām un/vai citiem vingrinājumiem. Norādot turpmākos skaitļus,

ir pieņemts, ka šādas papildu teritorijas dzīvniekiem ir

pieejamas. Ja nav, tad iežogojumu platība ir ievērojami

jāpalielina.

G.8.tabula. Zirgu dzimtas

dzīvnieki: iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā

platība

Skausta augstums (m)

Minimālā grīdas platība

vienam dzīvniekam

(m2/dzīvnieks)

Minimālais iežogojuma augstums

(m)

Katram dzīvniekam,

kuru tur atsevišķi vai grupā līdz 3 dzīvniekiem

Katram dzīvniekam,

kuru tur grupā ar 4 vai vairāk dzīvniekiem

Atnešanās nodalījums/ķēve ar kumeļu

No 1,00 līdz 1,40

9,0

6,0

3,00

Virs 1,40 un līdz 1,60

12,0

9,0

3,00

Virs 1,60

16,0

(2 x WH)2 *

3,00

* Lai nodrošinātu pietiekamu vietu, katram dzīvniekam

nepieciešamo platību aprēķina, pamatojoties uz skausta augstumu

(WH).

Īsākajai daļai ir jābūt vismaz 1,5 reizes augstākai par

dzīvnieka skausta augstumu.

Iekštelpu iežogojumu augstumam ir jābūt tādam, lai dzīvnieks

varētu saslieties pakaļkājās visā augumā, tādējādi gādājot par

dzīvnieka labturību.

Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst lietot redeļu grīdas.

4.2. Barošana

Nepareiza zirgu dzimtas dzīvnieku barošana var ļoti būtiski

pasliktināt to labturību, izraisot tādas slimības kā kolikas un

laminīts.

Tā kā dabā zirgu dzimtas dzīvnieki ilgu laiku pavada ganoties,

tiem pastāvīgi jābūt pieejamai svaigai zālei, sienam, skābbarībai

vai salmiem. Ja zirgiem nav nodrošināta iespēja ganīties, katru

dienu pietiekamā daudzumā tiem ir jābūt pieejamai garajai

šķiedrai/rupjajai lopbarībai. Ja iespējams, rupjā lopbarība

dzīvniekiem ir jāuzņem no zemes vai no piemērotām apaļām ķīpas

barotavām. Siena tīkli un barības galdi ir jākonstruē un

jāizvieto tā, lai iespējami samazinātu savainošanās risku.

Grupās izmitinātus dzīvniekus barojot ar "cietu"

barību (koncentrātu), dzīvnieki ir jābaro, ja tas ir iespējams,

atbilstīgi grupā pastāvošajai hierarhijai. Ja ir iespējams,

atsevišķi turētie dzīvnieki arī ir jābaro atsevišķi. Ja tas nav

iespējams, barošanas vietas ir jānovieto vismaz 2,4 m attālumā

cita no citas, un ir jānodrošina vismaz viena barošanas vieta uz

dzīvnieku. Ja zirgus baro ar koncentrātiem, barība ir jādod bieži

un mazās devās.

4.3. Dzirdināšana

Zirgi labprātāk dzer no atklātiem avotiem, tādēļ tie ir

jānodrošina vienmēr, kad tas ir iespējams. Ja izmanto

automatizētas dzirdinātavas ar pupiņu, iespējams, dzīvnieki būs

jāapmāca tos izmantot.

4.4. Identifikācija

Zirgu dzimtas dzīvniekiem nedrīkst izmantot krotālijas un

tetovējumus. Ja identifikācija pēc kažoka krāsas nav iespējama,

identifikācijai ir jāizmanto transponderi. Dzīvnieku

identificēšanai tiek veiksmīgi izmantoti arī numurēti iemaukti un

žetoni pie pavadas.

H. Noteikumi

attiecībā uz putniem

a) Vispārīgie

noteikumi

1. Ievads

Putniem ir plašs izmantojums, tostarp fundamentālos pētījumos,

veterinārmedicīniskajos pētījumos un toksikoloģijā. Mājas vistas

un tītari ir laboratorijās visbiežāk izmantotie putni, un tos

parasti izmanto attīstības pētījumos un bioloģisko materiālu,

piemēram, audu un antivielu, ražošanā. Mājputni ir arī visbiežāk

izmantotie putnu labturības pētījumos. Vistas izmanto medikamentu

drošības un iedarbības novērtēšanā, bet paipalas un citus putnus

biežāk izmanto vides toksikoloģijas pētījumos. Citas retāk

izmantotas sugas, piemēram, baložus un savvaļas putnus, parasti

izmanto psiholoģijas un fundamentālās fizioloģijas vai zooloģijas

pētījumos. Izmēģinājumos nedrīkst izmantot savvaļā ķertus putnus,

ja vien tas nav nepieciešams izmēģinājuma nolūkā.

Lai arī putni ir radīti lidošanai un tiem ir kopīga ķermeņa

pamatuzbūve, tie ievērojami atšķiras pēc pārvietošanās un

barošanās veida. Lielākā daļa sugu ir piemērojušās dzīvei

salīdzinoši plašās trīsdimensiju teritorijās, kurās barības

uzlasīšanai un ceļošanai tie izmanto vienu vai vairākus

pārvietošanās veidus, tostarp lidošanu, staigāšanu, skriešanu,

peldēšanu un niršanu. Daudzas putnu sugas ir ļoti sabiedriskas,

un tās ir jāizmitina pastāvīgās grupās vienmēr, kad tas ir

iespējams.

Par sugām, kuras parasti audzē un izmanto laboratorijās, ir

sniegta papildu informācija. Izmitinot un kopjot retāk izmantotas

sugas, kas turpmāk nav aprakstītas, ir būtiski veltīt pienācīgu

uzmanību to uzvedības, fizioloģiskajām un sociālajām vajadzībām.

Pirms putnu iegādes vai izmantošanas ir jāizpēta attiecīgas sugas

izmitināšanas, zootehnikas un kopšanas prasības. Lai pienācīgi

nodrošinātu attiecīgās sugas vajadzības (vai ja rodas uzvedības

traucējumi vai vairošanās grūtības), ir jākonsultējas ar

pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes darbiniekiem. Informācija

un norādījumi par retāk izmantotām sugām ir pieejama

papildinformācijas dokumentā.

Ja lauksaimniecības pētījumam ir nepieciešama dzīvnieku

turēšana komerciālās lauksaimniecības apstākļos, dzīvnieku

turēšanai vismaz ir jāatbilst standartiem, kas ir noteikti

Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku

aizsardzību (ETS No. 87) un ar to saistītajos ieteikumos.

Daudzas no putnu labturības problēmām ir saistītas ar novirzēm

knābšanas paradumos. Tās var izpausties kā agresīva knābšana,

spalvu raušana (kad putni rauj citu putnu spalvas vai plūkā un

rauj savas spalvas), kā arī knābšana citu putnu ādā, kas var

izraisīt lielas sāpes un nāves gadījumus, ja putnu uzvedība

netiek uzraudzīta. Knābšanas uzvedības traucējumu iemesls ne

vienmēr ir skaidrs, bet bieži vien tos ir iespējams novērst, cāļu

audzēšanā nodrošinot tiem substrātu, kas ļauj attīstīt pareizu

barības uzlasīšanas un knābāšanas uzvedību. Tāpēc visu sugu cāļi

ir jāizmitina uz cietas grīdas, kas pārklāta ar pakaišiem.

Profilakse ir īpaši būtiska, jo vistas pievērš pastiprinātu

uzmanību bojātām spalvām un daži putni, kuriem ir izknābtas

spalvas, var izprovocēt strauju traumējošas knābšanas

izplatīšanos. Pastāv vairāki pasākumi, kas jāveic, lai novērstu

traumējošo knābšanu vienmēr, kad tas ir iespējams, un samazinātu

šīs uzvedības izplatīšanos, ja tā ir parādījusies. Šajos

pasākumos ietilpst alternatīvu knābāšanai paredzētu materiālu,

piemēram, barības uzlasīšanas substrāta, sasietu auklu saišķu,

knābāšanas bloku vai salmu nodrošināšana, vizuālu šķēršļu

nodrošināšana; gaismas intensitātes periodiska vai īslaicīga

samazināšana vai sarkanās gaismas izmantošana; UV staru lampu

izmantošana. Tirdzniecībā ir pieejami pret knābšanu paredzēti

aerosoli, un tos var izmantot, lai īslaicīgi samazinātu veselībai

bīstamo knābšanu, taču joprojām būs nepieciešams novērst šādas

uzvedības cēloņus. Selekcijas rezultātā dažām mājputnu šķirnēm

šādas knābšanas novirzes ir novērojamas retāk, un šādas šķirnes

ir jāpēta un jāizmanto, cik vien tas ir iespējams.

Nedrīkst izmantot sāpīgus vai distresu izraisošus paņēmienus,

piemēram, ilgstoši samazinātu apgaismojumu (mazāku par 20

luksiem) vai fizisku izmaiņu izdarīšanu, piemēram, knābja

apgriešanu.

Nekvalitatīva vide, kurā putniem ir liegta iespēja uzlasīt

barību, veikt fiziskas darbības vai kontaktēties ar citiem

putniem, radīs putniem hronisku distresu, kas var izpausties

stereotipiskā uzvedībā kā, piemēram, paškropļošana, spalvu

raustīšana un neirotiska staigāšana. Šāda uzvedība var liecināt

par būtiskiem labturības traucējumiem, un ir nekavējoties

jāpārskata pastāvošā izmitināšanas, kopšanas un aprūpes

prakse.

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Daudzas sugas ir īpaši jutīgas pret caurvēju. Tāpēc ir

jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka putni ir norūdīti. Līdz

minimumam jāsamazina putekļu un gāzu, piemēram, oglekļa dioksīda

un amonjaka, uzkrāšanās.

2.2. Temperatūra

Ja nepieciešams, putniem ir jānodrošina temperatūras dažādība,

lai tie varētu izvēlēties tiem atbilstošo temperatūru. Visas

veselās pieaugušās paipalas, baloži un mājas pīles, zosis, vistas

un tītari ir jātur temperatūrā no 15 oC līdz 25

oC. Ir jāņem vērā temperatūras un relatīvā gaisa

mitruma mijiedarbība, jo dažas sugas var pārkarst šajā

temperatūrā, ja relatīvais gaisa mitrums ir pārāk augsts.

Attiecībā uz tām sugām, par kurām nav pieejami norādījumi par

piemēroto temperatūru un mitrumu, ir jānoskaidro klimats, kādā

putni ir uzturējušies savvaļā, un jānodrošina līdzīgi apstākļi

arī nebrīvē.

Slimiem putniem vai putnu mazuļiem var būt nepieciešama

augstāka temperatūra vai papildu siltuma avots, piemēram,

sildlampa (sk. H.1.tabulu).

H.1.tabula. Temperatūra un relatīvais gaisa mitrums mājas

vistām un tītariem, G. gallus domesticus un

Meleagris gallopavo

Vecums (dienas)

Zem lampas (oC)

Temperatūra telpā (oC)

Relatīvais gaisa mitrums (%)

Līdz 1

no 25 līdz 30

no 60 līdz 80

Virs 1 un līdz 7

no 22 līdz 27

no 60 līdz 80

Virs 7 un līdz 14

no 19 līdz 25

no 40 līdz 80

Virs 14 un līdz 21

no 18 līdz 25

no 40 līdz 80

Virs 21 un līdz 28

no 18 līdz 25

no 40 līdz 80

Virs 28 un līdz 35

no 18 līdz 25

no 40 līdz 80

Virs 35

no 15 līdz 25

no 40 līdz 80

Sildlampas temperatūras piemērotību nosaka, novērojot cāļu

uzvedību. Ja temperatūra ir piemērota, visu sugu cāļi būs

izretinājušies iežogojumā un radīs mērenu troksni; ja cāļi

uzvedas klusi, tiem var būt pārāk karsti, bet, ja tie izdod

skaļas, satrauktas skaņas, tiem var būt pārāk auksti.

2.3. Mitrums

Veseliem, pieaugušiem putniem piemērots relatīvais gaisa

mitrums ir diapazonā no 40 % līdz 80 %.

2.4. Apgaismojums

Gaismas kvalitāte un daudzums dažām sugām noteiktos gada

periodos ir ļoti svarīgs normālai fizioloģiskai funkcionēšanai.

Pirms dzīvnieku iegādāšanās ir jānoskaidro attiecīgajai sugai,

dzīves posmam un gadalaikam piemērotais gaismas un tumsas

režīms.

Gaismu nedrīkst pēkšņi ieslēgt vai izslēgt, tai ir jāsatumst

un jāiedegas pakāpeniski. Tas ir jo īpaši svarīgi, ja tur lidot

spējīgus putnus. Vājš nakts apgaismojums var atvieglināt

pārvietošanos nakts laikā smago šķirņu mājputniem. Ir jāuzmanās,

lai neizjauktu putnu diennakts ritmu, ja tāds pastāv.

2.5. Troksnis

Tiek uzskatīts, ka daži putni, piemēram, baloži, spēj dzirdēt

ļoti zemas frekvences skaņas. Lai gan infraskaņa (skaņa ar

frekvenci, kas zemāka par 16 Hz), visticamāk, neradīs satraukumu,

putnus nedrīkst turēt zemas frekvences vibrāciju avotu tuvumā, ja

no tā ir iespējams izvairīties.

3. Veselība

Vēlams izmantot nebrīvē augušus putnus. Savvaļas putniem

laboratorijā var parādīties uzvedības un veselības traucējumi.

Parasti pirms izmantošanas zinātniskās procedūrās tos ir

nepieciešams ilgāku laiku turēt karantīnā un pieradināt pie

nebrīves apstākļiem.

Rūpīga veselības uzraudzība un parazītu pārbaude samazina

veselības risku putniem, kas uzturas ārpus telpām.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

Putni ir jāizmitina iežogojumos, kas rosina to dabisko

uzvedību, tostarp sociālo uzvedību, fiziskās darbības un barības

uzlasīšanu. Daudzus putnus labvēlīgi ietekmēs piekļuve pie āra

iežogojumiem, un ir jāvērtē, kā šāda iespēja ietekmēs distresa

iemeslus un vai tā nebūs pretrunā izmēģinājumu mērķiem. Āra

iežogojumos vienmēr ir jānodrošina noteikts aizsegs, piemēram,

krūmi, lai rosinātu putnus izmantot visu tiem pieejamo

teritoriju.

4.1. Izmitināšana

Putni ir jāizmitina sociāli saderīgās grupās dzīvnieku

iežogojumā, ja vien tas nav pretrunā ar zinātniskajām procedūrām

vai dzīvnieku labturības prasībām. Izmaiņas grupās vai

nepazīstama putna pievienošana grupai ir jāveic īpaši uzmanīgi.

Visos gadījumos ir nepārtraukti jāuzrauga saskaņa starp grupas

locekļiem.

Putna izmitināšana atsevišķi no citiem putniem pat uz īsu

laika posmu var būt būtisks stresa faktors. Tādēļ putnus nedrīkst

izmitināt atsevišķi no citiem putniem, ja vien tam nav veterinārs

vai ar labturību saistīts pamatojums. Atsevišķu izmitināšanu

izmēģinājuma veikšanas nolūkā nosaka, apspriežoties ar zootehniķi

un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu

dzīvnieku labsajūtas jautājumos.

Lielākajai daļai putnu sugu piemīt sabiedriskums vismaz

noteiktā gada posmā, un tām būtiskas ir ģimeniskās saites, tādēļ

atbilstīgu, stabilu un saskanīgu grupu veidošana ir ļoti svarīga.

Tā kā pastāv liela sugu daudzveidība, pirms grupas veidošanas un

procedūru uzsākšanas ir jānoskaidro optimālais grupas sastāvs un

grupas veidošanai piemērotākais putnu dzīves posms.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Rosinoša vide ir ļoti būtisks putnu labsajūtas veicināšanas

faktors. Putniem atbilstīgi to vajadzībām ir jānodrošina laktas,

smilšu un ūdens vannas, piemērotas ligzdošanas vietas, priekšmeti

knābāšanai un substrāts barības uzlasīšanai, ja vien nepastāv

zinātnisks vai veterinārs pamatojums šo priekšmetu liegšanai. Ja

iespējams, putni ir jāmudina izmantot visu iežogojuma

trīsdimensiju telpu barības uzlasīšanai, fiziskām nodarbēm un

saskarsmei ar citiem putniem, tostarp rotaļām.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Turpmāk sugām veltītajos noteikumos ir norādīti mājas vistu,

mājas tītaru, paipalu, pīļu un zosu, baložu un zebras žubīšu

(Taeniopygia guttata) iežogojumu izmēri. Visi putni un jo

īpaši to sugu putni, kas ievērojamu daļu laika pavada staigājot,

piemēram, paipalas vai vistas, ir jātur uz cietas grīdas ar

substrātu, nevis uz režģa grīdas. Neatkarīgi no grīdas seguma

veida putni var ciest no dažādām kāju problēmām, piemēram,

pāraugušiem nagiem, izkārnījumu uzkrāšanās un kāju bojājumiem,

piemēram, pēdu spilventiņu dermatīta, ko izraisa stāvēšana mitros

pakaišos, tāpēc ir bieži jāpārbauda putnu kāju stāvoklis.

Izmēģinājuma veikšanas nolūkā praksē var būt nepieciešams cietas

grīdas izmantot kopā ar režģa grīdām. Šādos gadījumos putniem ir

jānodrošina ciets grīdas segums atpūtas zonās, kas aizņem vismaz

vienu trešdaļu no iežogojuma kopējās grīdas platības. Ja ir

nepieciešams savākt izkārnījumus, režģa grīdas ir jānovieto zem

laktām. Lai samazinātu kāju savainošanas biežumu, stiepļu režģi

ir jāaizstāj ar plastmasas līstītēm, kad vien iespējams. Ja ir

jāizmanto stiepļu režģis, tam ir jābūt pietiekami smalkam, lai

putni uz tā varētu pienācīgi atbalstīt pēdu, un stieplēm ir jābūt

apaļām un pārklātām ar plastikāta materiālu.

4.4. Barošana

Savvaļas putnu barošanās paradumi ir ļoti atšķirīgi, un ir

jāpievērš uzmanība gan izmantotās barības veidam, gan arī tās

pasniegšanas veidam un laikam. Pirms dzīvnieku iegādes ir

jāizpēta un jānosaka uzturs, kas atbilstu attiecīgās sugas uztura

prasībām un rosinātu dabisko barības uzlasīšanas instinktu. Ja

nepieciešams, daļa barības vai papildu gardumi ir jāizkaisa uz

iežogojuma grīdas, lai rosinātu barības uzlasīšanu. Putnus

labvēlīgi ietekmē bagātināts uzturs, tādēļ, ja nepieciešams,

uzturu var papildināt ar augļiem, dārzeņiem, sēklām un

bezmugurkaulniekiem pat tad, ja nav iespējams putniem piedāvāt to

dabisko uzturu. Iekļaujot ēdienkartē jaunu barību, vienmēr ir

jābūt pieejamai iepriekšējai barībai, lai putni neciestu badu, ja

tie nevēlas ēst jauno barību. Dažas sugas spēj ātrāk pielāgoties

nekā citas, un ir jānoskaidro piemērotie uztura režīmi.

Dažu sugu putniem, jo īpaši graudēdājiem, barības sagremošanai

ir jānodrošina grants, kas sastāv no atbilstīga lieluma

akmentiņiem. Ja grants sastāvēs no dažāda lieluma akmentiņiem,

putni no tiem izvēlēsies sev piemērotākos. Grants ir regulāri

jāatjauno. Lai novērstu uzturvielu trūkuma izraisītas kaulu

slimības, putnu uzturā ir jāiekļauj kalcijs un fosfors piemērotā

formā un attiecīgajam dzīves posmam piemērotā daudzumā. Ikviena

šāda prasība ir rūpīgi jāizpēta un jāievēro. Barību var ievietot

barotavās, kas ir piestiprinātas pie iežogojuma sienas vai

novietotas uz iežogojuma grīdas. Barotavas aizņemtā grīdas

platība putniem nav pieejama, tāpēc to nedrīkst iekļaut putniem

nepieciešamās iežogojuma platības aprēķināšanā. Pie sienas

piestiprinātās barotavas neaizņem vietu uz grīdas, taču tām ir

jābūt rūpīgi veidotām un piestiprinātām, lai novērstu, ka putni

tiek iesprostoti zem tām. Dažu sugu (piemēram, mājas tītaru)

cāļus var būt nepieciešams iemācīt ēst un padzerties, lai

nodrošinātu, ka tie neatūdeņojas un necieš badu. Putniem

paredzētajai barībai ir jābūt skaidri pamanāmai un izvietotai

vairākās barošanas vietās, lai novērstu ar barošanu saistītus

sarežģījumus.

4.5. Dzirdināšana

Putnu dzirdināšanai ar ūdeni izmanto dzirdinātavas ar pupiņu,

kausiņus vai nepārtrauktu dzirdināšanas tekni. Ir jānodrošina

pietiekami daudz dzirdinātavu vai pietiekams dzirdināšanas teknes

garums, lai nepieļautu, ka dominējošie putni neļauj padzerties

citiem putniem. Ir jānodrošina viena dzirdinātava ar pupiņu vai

kausiņš uz trīs vai četriem putniem, katrā iežogojumā ievietojot

vismaz divas dzirdinātavas. Ja nepieciešams, kā barības

bagātinātāju putniem var dot papildu ūdeni.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls ligzdas ierīkošanai

Putniem paredzētajam substrātam ir jābūt absorbējošam, kas

nebojā putna kājas un sastāv no piemērota lieluma daļiņām, lai

samazinātu putekļu līmeni un novērstu tā pārmērīgu uzkrāšanos uz

putnu kājām. Piemērots substrāta materiāls ir sasmalcināta koka

miza, baltās koksnes skaidas, sasmalcināti salmi vai skalota

smilts, taču ne smilšpapīrs. Pakaišiem ir jābūt sausiem, irdeniem

un pietiekami dziļiem, lai izšķīdinātu un absorbētu izkārnījumus.

Citi piemēroti grīdas pārklājuma materiāli ir mākslīgā plastmasas

velēna vai biezi plūksnotas gumijas paklāji. Uz grīdas ir

jāizkaisa knābāšanai piemērots substrāts, piemēram, salmi.

Tikko izšķīlušos putnus un putnu mazuļus ir jānodrošina ar

substrātu, uz kura tie spēj nostāvēt, lai novērstu attīstības

traucējumus, piemēram, uz āru izvērstas kājas. Ja nepieciešams,

putnu mazuļi ir jāmudina knābāt substrātu, piemēram, izmantojot

vieglus pirkstu piesitienus, lai tiem attīstītos pareiza

knābāšanas uzvedība.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārējā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Putnu ķeršanai un apstrādei ir jāizmanto piemērots aprīkojums,

piemēram, piemērota izmēra tīkli labā stāvoklī un tumši tīkli ar

polsterētām stīpām mazo putnu ķeršanai.

Ja izmēģinājums paredz pieaugušo putnu regulāru izmantošanu

procedūrās, no labturības un izmēģinājuma viedokļa ir ieteicams

cāļus to augšanas laikā radināt pie cilvēka, tā samazinot to

bailes no cilvēkiem.

4.9. Humāna nogalināšana

Putnu mazuļus un pieaugušos putnus ir ieteicams nogalināt ar

pārdozētu anestezējošu līdzekli, izmantojot piemērotu vielu un

ievadīšanas veidu. Šis ir ieteicamāks paņēmiens nekā ogļskābās

gāzes ieelpošana, jo ogļskābā gāze var likt putnam ciest.

Tā kā nirstošie putni un citi putni, piemēram, meža pīles,

spēj pazemināt sirdsdarbību un ilglaicīgi aizturēt elpu,

nogalinot tās ar ogļskābo gāzi, ir rūpīgi jāpārbauda nāves

iestāšanās, lai novērstu, ka putni pēc kāda laika atgūstas no šīs

procedūras. Ogļskābās gāzes paņēmiens nav piemērots pīļu,

nirstošu putnu un ļoti jaunu cāļu nogalināšanai.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Ieteicams izmantot neinvazīvus vai mazāk invazīvus paņēmienus,

piemēram, fizisko atšķirību atzīmēšanu, apgredzenošanu,

izmantojot slēgtus vai atvērtus gredzenus un spalvu krāsošanu,

nevis invazīvākus paņēmienus, piemēram, elektronisko

iezīmēšanu vai spārnu iezīmēšanu. Krāsainu kāju

gredzenu kombinācijas izmantošana samazinās nepieciešamību

aizskart putnu identificēšanas nolūkā, taču ir pienācīgi jāņem

vērā krāsu iespējamā ietekme uz dažu sugu uzvedību. Ja par

pagaidu atšķirības zīmi ātri augošiem cāļiem izmanto gredzenus,

ir regulāri jāpārbauda, vai gredzens netraucē kājas augšanu.

Nedrīkst izmantot īpaši invazīvus paņēmienus, piemēram,

pirkstu apgriešanu vai peldplēves caurduršanu, jo tie ir

sāpīgi.

b) Papildu

noteikumi mājas vistu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan

procedūru laikā

Mājas vista (Gallus gallus domesticus) ir daudzējādā

ziņā saglabājusi sava savvaļas priekšteča - džungļu vistas -

bioloģiju un uzvedību. Vissvarīgākās sugas uzvedības izpausmes ir

ligzdošana (mātītēm), sēdēšana uz laktas un pakaišu izmantošana

barības uzlasīšanai, kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm.

Vistas ir sabiedriski putni, un tās ir jāizmitina grupās no

pieciem līdz divdesmit putniem, mātīšu skaitam pārsniedzot tēviņu

skaitu pieaugušo putnu grupā, piemēram, viens tēviņš uz piecām

mātītēm. Ir veikti mēģinājumi selekcionēt tādas vistu šķirnes,

kurām piemistu samazināta agresivitāte un spalvu raustīšana.

Katrā projektā ir jāapsver šādu šķirņu izmantošana un iegūšanas

iespējas.

Dējējvistām ir jānodrošina piekļuve ligzdošanas kastēm vismaz

divas nedēļas pirms dēšanas un ne vēlāk kā ar 16.dzīves nedēļu.

Katram atsevišķi vai pāros izmitinātam putnam ir jānodrošina

pieeja ligzdošanas kastei, lielākās grupās nodrošinot vismaz

vienu ligzdošanas kasti uz diviem putniem. Ligzdošanas kastēm ir

jābūt norobežotām un pietiekami lielām, lai viena vista tajā

varētu apgriezties. Ligzdošanas kastes grīda ir jāpārklāj ar

irdenu substrātu, piemēram, ar koka skaidām vai salmiem, lai

veicinātu ligzdošanas uzvedības izpausmes. Substrātam ir jābūt

tīram, un tas ir regulāri jāmaina.

Vistām no vienas dienas vecuma ir jābūt nodrošinātai iespējai

tupēt uz laktas, knābāt piemērotu substrātu, uzlasīt barību un

pērties smiltīs. Piemēroti materiāli smilšu peldēm ir smiltis un

mīkstas koka skaidas.

Laktām ir jābūt 3-4 cm diametrā, apaļām un ar plakanu virsmu.

Optimālais laktu augstums no grīdas ir atkarīgs no sugas, putnu

vecuma un turēšanas apstākļiem, taču laktas sākotnēji ir

jānovieto 5-10 cm virs grīdas, vecākiem putniem ierīkojot laktas

30 cm virs grīdas. Laktu augstums ir jāpielāgo putnu uzvedībai,

novērojot, cik viegli putni spēj uzlēkt uz laktām un nolēkt no

tām, kā arī pārvietoties no laktas uz laktu. Ir jābūt pietiekamai

vietai, lai uz laktas vienlaikus varētu tupēt visi putni, un

vienam pieaugušam putnam uz katras laktas ir jāatvēl 15 cm. Jo

īpaši veidojot grupas, tumšajos dienas posmos ir jāpārbauda, vai

visi putni ir devušies pie miera.

Vistām ir ļoti raksturīgas tādas "labsajūtas"

izpausmes kā spārnu plivināšana, spalvu bužināšana un kāju

staipīšana, kas stiprina kāju kaulus. Tādēļ putni ir jātur grīdas

iežogojumos, kas ir pietiekami lieli, lai iespējami vairāk ļautu

putniem īstenot šīs uzvedības izpausmes. Vislabāk, ja putniem ir

nodrošināta pieeja āra iežogojumam; lai rosinātu putnus doties

ārā, svarīgi ir nodrošināt piemērotu aizsegu, piemēram,

krūmus.

Vistām ir nepieciešams ciets grīdas segums, jo to var pārklāt

ar substrātu, lai veicinātu barības uzlasīšanu un, iespējams,

samazinātu spalvu knābšanas biežumu. Ja zinātniskā nolūkā vistas

ir nepieciešams ieslodzīt, tās ir jāievieto iežogojumos, kas

atbilst to uzvedības prasībām. Savukārt, ja cieta grīdas seguma

nenodrošināšana ir zinātniski pamatota, ir jānodrošina cieta

seguma zona ar irdenu substrātu un knābāšanai paredzētiem

priekšmetiem, piemēram, auklu saišķiem, knābāšanas blokiem,

virvēm, velēnu vai salmiem.

Ātri augošajām vistu šķirnēm (broileriem) piemīt izteikta

nosliece uz klibumu, un ir iespējami jāvairās šīs šķirnes

izmantot izmēģinājumos. Ja tomēr boilerus izmanto, vismaz vienu

reizi nedēļā ir jāpārbauda putnu klibums, un putni ir jāaudzē

salīdzinoši lēnāk nekā komerciālā lauksaimniecībā, ja vien

augšanas ātrums nav būtisks pētījumam.

H.2.tabula. Mājas vistas:

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g)

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālā platība vienam putnam

(m2)

Minimālais augstums (cm)

Minimālais barošanas siles garums vienam

putnam (cm)

Līdz 200

1,00

0,025

Virs 200 un līdz 300

1,00

0,03

Virs 300 un līdz 600

1,00

0,05

Virs 600 un līdz 1200

2,00

0,09

Virs 1200 un līdz 1800

2,00

0,11

Virs 1800 un līdz 2400

2,00

0,13

Virs 2400

2,00

0,21

Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt

zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna

ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar

zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par

konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos

putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta

pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75

m2. Šādos iežogojumos var izmitināt divas dējējvistas

vai nelielas putnu grupas atbilstīgi iepriekš norādītajām

nepieciešamajām platībām.

c) Papildu

noteikumi mājas tītaru izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan

procedūru laikā

Savvaļas tītari dzīvo ļoti daudzveidīgā vidē, un to uzvedībai

raksturīgas dažādas izpausmes, tostarp smilšu peldes, barības

uzlasīšana un medīšana. Jo īpaši vaislas sezonā savvaļas tītaram

piemīt kompleksa sociālā uzvedība. Mājas tītars (Meleagris

gallopavo) ir saglabājis savvaļas putniem raksturīgās

iezīmes, taču pastāv dažas būtiskas atšķirības, piemēram, mājas

tītari nespēj lidot, taču spēj ātri skriet, lēkt un planēt, jo

īpaši raksturīgi tas ir jaunākiem putniem.

Mājas tītari ir ļoti sabiedriski putni, un tos nedrīkst

izmitināt atsevišķi. Stabilas grupas ir jāveido uzreiz pēc putnu

iegūšanas, un ir svarīgi putnus novērot, jo veselībai bīstama

spalvu raušana vai knābšana galvā var parādīties jau pirmajā

dzīves dienā.

Klibums ir izplatīta problēma, kas ir rūpīgi jāuzrauga. Par

klibuma apkarošanas pasākumiem ir jākonsultējas ar

veterinārārstu.

Tītariem ir nepieciešamas tādas laktas, kas ir novietotas

pietiekami augstu, lai uz zemes esošie putni nespētu viegli

aizsniegt uz laktas tupošos putnus un izraut to spalvas. Tomēr,

ja putni ir vecāki un nav tik izveicīgi, ir jāatvieglina to

piekļuve laktām, izmantojot tam paredzētu aprīkojumu, piemēram,

rampas. Ja tas nav iespējams, laktas ir jānovieto zemāk

(piemēram, 5 cm augstumā no zemes). Laktu formai un izmēram ir

jāatbilst putnu ātri augošajiem nagiem. Laktām ir jābūt ovālām

vai taisnstūra formā ar nopulētiem stūriem, izgatavotām no koka

vai plastmasas.

Lai putni varētu pērties smiltīs, tiem vienmēr ir jābūt

pieejamam substrātam. Piemēroti substrāta materiāli ir zāģskaidas

vai smiltis. Iežogojuma uzlabošanai un patvēruma nodrošināšanai

no dominējošajiem putniem var izmantot salmu ķīpas, taču tās ir

bieži jāmaina un vecākiem, smagākiem putniem var būt

nepieciešamas rampas, lai tām piekļūtu.

H.3.tabula. Mājas tītars:

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (kg)

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālā platība vienam putnam

(m2)

Minimālais augstums (cm)

Minimālais barošanas siles garums vienam

putnam (cm)

Līdz 0,3

2,00

0,13

Virs 0,3 un līdz 0,6

2,00

0,17

Virs 0,6 un līdz 1

2,00

0,30

100

Virs 1 un līdz 4

2,00

0,35

100

Virs 4 un līdz 8

2,00

0,40

100

Virs 8 un līdz 12

2,00

0,50

150

Virs 12 un līdz 16

2,00

0,55

150

Virs 16 un līdz 20

2,00

0,60

150

Virs 20

3,00

1,00

150

Visām iežogojuma malām ir jābūt vismaz 1,5 m garām. Ja šos

iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt zinātnisku

apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna

ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar

zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par

konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos

putnus var turēt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta

pietiekami daudzveidīga vide, ar minimālo platību 0,75

m2 un minimālo augstumu 50 cm, 75 cm un 100 cm

putniem, kuru svars attiecīgi nepārsniedz 0,6 kg, nepārsniedz 4

kg un pārsniedz 4 kg. Šos iežogojumus var izmantot arī nelielu

grupu izmitināšanai atbilstīgi iepriekš norādītajām

nepieciešamajām platībām.

d) Papildu

noteikumi paipalu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan

procedūru laikā

Savvaļas paipalas dzīvo nelielās grupās un velta daudz laika

tādām nodarbēm kā kašņāšanās un sēklu un bezmugurkaulnieku

uzlasīšana no zemes. Paipalas mitinās dzīvotnēs ar blīvu

veģetāciju, piemēram, pļavās, upmalu krūmājos un graudaugu

laukos. Paipalu pieradināšana nav būtiski ietekmējusi to

uzvedību, un šo faktu ir svarīgi ņemt vērā, plānojot tādas

izmitināšanas sistēmas, kurās būtu iespējams nodrošināt substrātu

kašņāšanai, knābāšanai un smilšu peldēm, kastes ligzdām un

aizsegu. Tādēļ paipalas ir ļoti ieteicams izmitināt putnu mājās

vai aizgaldos, nevis būros.

Paipalas (Coturnix spp; Colinus virginianis; Lophortyx

californica; Excalfactoria chinensis) ir jāizmitina mātīšu

grupās vai jauktās grupās. Jauktās grupās ir jānodrošina neliela

tēviņu un mātīšu attiecība (piemēram, viens tēviņš un četras

mātītes), lai samazinātu tēviņu savstarpējo agresiju un mātīšu

savainošanu. Tēviņus var izmitināt pāros, ja audzēšanas laikā ir

izveidojušies stabili tēviņu pāri. Ādas ievainojumus un spalvu

zaudēšanu izraisoša agresīvā knābšana samazinās, ja paipalas

netiek turētas saspringtos apstākļos un netiek jauktas stabilas

grupas.

Paipalām piemīt ļoti strauja atbildes reakcija, tādēļ tās mēdz

gūt galvas traumas. Tāpēc darbiniekiem vienmēr ir jātuvojas

putniem lēnām un mierīgi, un paipalām, jo īpaši jaunajiem

putniem, ir jābūt pieejamam atbilstīgam aizsegam un turēšanas

vietas uzlabojumiem, kas mazinātu to bailes. Paipalu cāļiem ir

nepieciešami dažādi krāsaini priekšmeti, piemēram, bumbas,

caurules un kubi, ar kuru starpniecību tie spētu mazināt bailes

gan no cilvēka, gan no pieaugušajiem putniem. Pieaugušajiem

putniem ir nepieciešami priekšmeti knābāšanai, piemēram, akmeņi,

priežu čiekuri, bumbas, zari. Ir jānodrošina smiltis, koka

skaidas vai salmi barības uzlasīšanai un vieta, kur putni var

patverties, kā arī papildu smilšu vannas no smiltīm vai zāģu

skaidām, ja barības uzlasīšanas substrāts nav piemērots smilšu

peldēm. Dējējputniem ir nepieciešamas kastes ligzdām un materiāls

ligzdu ierīkošanai, piemēram, siens.

Ja paipalas ir jāizmitina būros, ir vēlams apvienot vairākus

iežogojumus un ievietot tajos turēšanas vietas uzlabošanas

priekšmetus. Cieti iežogojuma jumti ļaus putniem justies drošāk,

lai gan, ja putnu iežogojumi ir izvietoti rindās cits virs cita,

apgaismojuma līmenis zemākajos iežogojumos var būt nepieļaujami

zems šādu jumtu dēļ. Putnu turēšanai būrī ir jābūt iespējami

īsākai, jo, putnam kļūstot vecākam, saasinās daudzas labturības

problēmas (jo īpaši, ja putnus tur ilgāk par vienu gadu).

H.4.tabula. Paipala: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g)

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Platība vienam putnam putnu pārī

(m2)

Platība katram papildu putnam putnu grupā

(m2)

Minimālais augstums (cm)*

Minimālais barības siles garums vienam

putnam (cm)

Līdz 150

1,00

0,5

0,10

Virs 150

1,00

0,6

0,15

* Iežogojuma jumtam ir jābūt izgatavotam no lokana materiāla,

lai samazinātu galvas traumu risku.

b) Papildu

noteikumi pīļu un zosu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan

procedūru laikā

Izmēģinājumos un pārbaudēs parasti izmanto šādas mājas pīļu un

zosu sugas - Anas platyrhynchos, Anser anser

domesticus un Cairina moschata. Visi ūdensputni ir

pielāgojušies peldēšanai un barības uzņemšanai ūdenī, un ūdens ir

ļoti nepieciešams arī tādām "labsajūtas" darbībām kā

mazgāšanās un spalvu kārtošana. Pīlēm un zosīm ir jānodrošina

baseins ar granti un akmeņiem klātu pamatu, lai veicinātu putnu

uzvedības izpausmju daudzveidību un rosinātu putnus kopt spalvas.

Ūdensputniem ir jābūt iespējai vismaz iegremdēt ūdenī galvu un

apšļakstīt ķermeni ar ūdeni. Ūdensputniem paredzētās

dzirdinātavas un baseini ir jānovieto uz režģa pamatnes ar

notekām zem tām, lai samazinātu applūšanu.

Mājas zosis un pīles izmanto gaļas un olu ražošanai, taču

visas sugas ir lielākoties saglabājušas savu "mežonīgo

dabu" un ir nervozākas un ātrāk satraucamas (jo īpaši spalvu

maiņas laikā) nekā citi mājputni.

Pirmajās divdesmit četrās stundās pēc izšķilšanās un pirmajā

dzīves nedēļā ir jānodrošina ūdens, lai veicinātu peldēšanas

prasmju apguvi, bet ir jāsamazina noslīkšanas risks, piemēram,

peldēšanai piedāvājot seklu bļodu. No otrās dzīves nedēļas putnu

mazuļiem nodrošina seklu baseinu (izmēri norādīti H.6. tabulā) ar

lieliem akmeņiem baseina dibenā un starp akmeņiem izkaisītu

barību un granti, lai rosinātu vēlmi plunčāties un nirt. Ja putnu

mazuļus neuzrauga to vecāki, mazuļu piekļuve baseiniem ir

jāuzrauga, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu tiem izkļūt no

ūdens un novērstu to saaukstēšanos. Šāda uzraudzība ir

nepieciešama līdz brīdim, kad putnu mazuļi spēj pilnīgi

patstāvīgi izkļūt no ūdens un kad tiem sāk parādīties

ūdensnecaurlaidīgas spalvas. Uzraudzīt ūdens temperatūru nav

nepieciešams. Baseini ir regulāri jātīra, un ir jāmaina ūdens,

lai nodrošinātu labu ūdens kvalitāti.

Pīles un zosis ir jāizmitina uz cietas grīdas, nodrošinot tām

pietiekamu vietu barības uzlasīšanai, staigāšanai, skriešanai un

spārnu plivināšanai. Ir jānodrošina daudzveidīga vide, iekļaujot

tajā, piemēram, dabīgu un mākslīgu aizsegu, kastes un salmu

ķīpas. Ja vien nav zinātniska vai veterināra pamatojuma putnu

turēšanai iekštelpās, pīles un zosis vienmēr ir jātur ārā vai arī

tām ir jānodrošina piekļuve āra aplokiem. Ja putniem ir pieejami

āra iežogojumi, tie ir jāpasargā no plēsējiem un jānodrošina ar

sausu pajumti atpūtai. Ja nepieciešams, ir jānodrošina augājs, ko

putni var izmantot aizsegam un/vai ganībām. Īpaša uzmanība ir

jāpievērš katrai sugai svarīgo dzīvotnes elementu atveidošanā

neatkarīgi no tā, vai putni ir izmitināti iekštelpās vai ārā.

Piemēram, seklākas ūdenstilpnes ar veģetāciju pīlēm, kūdra zosīm

un dziļākas ūdenstilpnes ar lieliem akmeņiem tām putnu sugām, kas

savvaļā mitinās klinšainās krastmalās.

Pīles un zosis ir jāizmitina piemērota lieluma grupās, un

putna izolācijas laikam ir jābūt iespējami īsākam. Vaislas sezonā

daudzu sugu putni sāk sargāt savu teritoriju, tāpēc var būt

nepieciešams samazināt grupu un nodrošināt putniem pietiekamu

platību iežogojumā, lai samazinātu risku gūt ievainojumus (jo

īpaši mātītēm).

H.5.tabula. Pīles un zosis:

iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa masa (g)

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Vienam putnam nepieciešamā platība

(m2)*

Maksimālais augstums (cm)

Minimālais barošanas siles garums vienam

putnam (cm)

Pīles

Līdz 300

2,00

0,10

Virs 300 un līdz 1200**

2,00

0,20

200

Virs 1200 un līdz 3500

2,00

0,25

200

Virs 3500

2,00

0,50

200

Zosis

Līdz 500

2,00

0,20

200

Virs 500 un līdz 2000

2,00

0,33

200

Virs 2000

2,00

0,50

200

* Ietilpst baseins ar minimālo dziļumu 30 cm un minimālo

platību 0,5 m2 uz 2 m2 lielu iežogojumu.

Baseins var aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.

** Nepieaugušus putnus var turēt iežogojumos ar minimālo

augstumu 75 cm.

Ja šos iežogojuma minimālos izmērus nevar nodrošināt

zinātnisku apsvērumu dēļ, izmēģinājuma veicējam ir jāpamato putna

ieslodzīšanas ilgums, un tas ir jānosaka, apspriežoties ar

zootehniķi un kompetentu personu, kas ir atbildīga par

konsultēšanu dzīvnieku labturības jautājumos. Šādos apstākļos

putnus var izmitināt mazākos iežogojumos, kuros ir nodrošināta

pietiekami daudzveidīga vide un minimālā grīdas platība 0,75

m2. Šos iežogojumus var izmantot nelielu putnu grupu

izmitināšanai, ievērojot turpmāk norādītās nepieciešamās

platības.

H.6.tabula. Pīles un zosis:

Minimālais baseina lielums*

Platība (m2)

Dziļums (cm)

Pīles

0,5

Zosis

0,5

No 10 līdz 30

*Baseina platība uz 2 m2 iežogojuma. Baseins var

aizņemt līdz 50 % no iežogojuma platības.

f. Papildu

noteikumi baložu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan

procedūru laikā

Tiek uzskatīts, ka dažādās mājas baložu sugas ir cēlušās no

klinšu baloža Columbia livia. Klinšu baloži ligzdo un

mitinās uz klintīm vai alās, un savvaļas baloži izmanto arī

nosegtas dzegas cilvēka veidotās būvēs. Savā dabiskajā dzīvotnē

baloži parasti dzīvo pāros vai lielākos baros, barojoties un

atpūšoties kopā, vienlaikus aizsargājot savu atpūtas un

ligzdošanas vietu. Baložus var turēt jauktās grupās; baloži var

dēt olas, taču neperēs tās, ja nebūs pieejamas kastes

ligzdām.

Izmantošanai laboratorijā paredzētās baložu šķirnes ir

jāizvēlas ļoti rūpīgi, jo dažas sugas var izrādīt neadekvātu un

nevēlamu uzvedību, tāpēc tās nav izmantojamas. Baloži ēd

galvenokārt sēklas, bet kopumā ir visēdāji, tāpēc tiem regulāri

ir jāpiedāvā dzīvnieku olbaltumvielas saturoša barība.

Ja iespējams, baložiem ir jānodrošina pietiekama vieta

lidošanai, kā arī atsevišķa laktas vieta katram putnam,

piestiprināta pie vismaz vienas iežogojuma sienas. Jānodrošina

blokos izvietotas 30 cm x 15 cm lielas kastveida laktas. Par

nolaišanās vietu var izmantot arī zarus, kas nokarājas no jumta,

un sastatnes. Ir jānodrošina ķēdēs iekarinātas rotaļlietas,

piemēram, putnu zvani, spoguļi un tirdzniecībā pieejamās

rotaļlietas mājdzīvniekiem. Katrā iežogojumā ir jāievieto seklas

ūdens vannas. Ja putnus ir nepieciešams bieži ņemt rokās, putnus

var sagūstīt šim nolūkam īpaši izveidotās "ligzdošanas

vietās" vai kamerās, kurās putniem iemāca atkāpties briesmu

gadījumā.

Ja iespējams, baložu turēšanai ir jāizmanto lielāki

iežogojumi, papildināti ar plauktiem, laktām un rotaļlietām,

nevis "parastie" baložu iežogojumi. Baložiem patīk

uzlasīt barību, un tos nedrīkst turēt uz režģa grīdām bez

nopietna zinātniska pamatojuma.

H.7.tabula. Baloži: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Grupas lielums

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālais augstums (cm)

Minimālais barošanas siles garums vienam

putnam (cm)

Minimālais laktas garums vienam putnam

(cm)

Līdz 6

200

No 7 līdz 12

200

Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 12

putniem

0,15

Iežogojumiem ir jābūt gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m),

nevis kuba formā, lai putni varētu veikt īsus pārlidojumus.

g) Papildu

noteikumi zebras žubīšu izmitināšanai un aprūpei gan krājumā, gan

procedūru laikā

Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir plaši

izplatītas Austrālijā. Tās ir ļoti aktīvas un barības meklējumos

aptver plašas teritorijas. Zebras žubītes (Taeniopygia

guttata) dzīvo baros, kas sastāv no vairākiem simtiem īpatņu.

Šīs sugas pārstāvji ir monogāmi, un sugai raksturīgs dzimumu

dimorfisms, tēviņu spalvām esot krāšņākām nekā mātītei. Vaislas

sezona nav noteikta, un tā sākas, kad ir putniem ir pieejamas

nogatavojušās zāles sēklas. Zebras žubītes (Taeniopygia

guttata) ligzdas izmanto gan gulēšanai, gan vairošanās

nolūkā; gulēšanas ligzdas biežāk tiek izmantotas aukstos laika

apstākļos, un tās var būt vecas vairošanās ligzdas vai arī

veidotas kā gulēšanas ligzdas.

Zebras žubītes (Taeniopygia guttata) ir sabiedriski

putni, un putni, kas nevairojas, ir jāizmitina grupās. Nevēlamu

vairošanos var novērst, izmitinot putnus viendzimuma grupās; var

izmantot arī jauktās grupas, neļaujot putniem veidot gulēšanas un

vairošanās ligzdas un barojot tos ar sausām sēklām, kas

papildinātas ar zaļbarību, nevis mērcētām vai diedzētām sēklām.

Putniem, kas vairojas, ir jānodrošina ligzdas, piemēram, no

klūgām vai plastmasas veidoti grozi vai koka kastes ar sausu

zāli, papīra strēmelēm vai kokosrieksta šķiedrām kā ligzdas

veidošanas materiāls. Putni savas ligzdas aizsargās no citiem

putniem, tādēļ ir svarīgi novērot to uzvedību, lai pārliecinātos,

ka ir nodrošināts pietiekams daudzums ligzdu. Kā uztura

bagātinātājam putniem ir nepārtraukti jābūt pieejamām

Panicum prosas graudu vārpām. Tā kā zebras žubītes

(Taeniopygia guttata) pārsvarā barojas uz zemes, putni ir

jāizmitina uz cietas grīdas, lai sekmētu to dabiskās barības

uzlasīšanas darbības.

Mājputniem paredzētās rotaļlietas, laktas un šūpoles uzlabos

zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) labsajūtu, tāpēc tās

ir jānodrošina, kad vien iespējams. Laktas ir īpaši svarīgas

putnu labsajūtai, un tās ir jāizvieto dažādā augstumā, lai

sekmētu dabisko barošanās un gulēšanas uzvedību. Vismaz vienreiz

nedēļā putniem ir jābūt pieejamam ūdenim peldēm seklos traukos ar

0,5- 1 cm dziļu ūdeni.

Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iezīmēšana

ar krāsainiem kājas apsējiem identifikācijas nolūkā var būtiski

ietekmēt to sociālo un reproduktīvo uzvedību (piemēram, sarkanā

krāsa vairo putna autoritāti barā, savukārt zaļā vai zilā krāsa

samazina to). Kājas apsēju krāsas un zīmējumi ir jāizvēlas ļoti

uzmanīgi.

Zebras žubīšu (Taeniopygia guttata) iežogojuma

minimālie izmēri ir norādīti H.8.tabulā. Iežogojumiem ir jābūt

gariem un šauriem (piemēram, 2 m x 1 m), nevis kuba formā, lai

putni tajos varētu veikt īsus pārlidojumus. Zebras žubītēm

(Taeniopygia guttata) patīk uzturēties āra iežogojumos, ja

tām ir nodrošināta pajumte un gulēšanas ligzdas, ja nepieciešams.

Aukstos laika apstākļos ārā izmitinātiem putniem ir jānodrošina

papildu apsildīšana.

H.8.tabula. Zebras žubīte (Taeniopygia

guttata): iežogojuma minimālie izmēri un nepieciešamā

platība

Grupas lielums

Minimālais iežogojuma lielums

(m2)

Minimālais augstums (cm)

Minimālais barotavu skaits

Līdz 6

1,0

100

No 7 līdz 12

1,5

200

No 13 līdz 20

2,0

200

Katram papildu putnam grupās, kas lielākas par 20

putniem

0,05

1 barotava 6 putniem

Pētot vairošanos, pārus var izmitināt mazākos iežogojumos ar

nepieciešamajiem turēšanas vietas uzlabošanas priekšmetiem,

minimālo grīdas platību 0,5 m2 un minimālo augstumu 40

cm. Izmēģinājuma veicējam ir jāspēj pamatot izvēlētais

ieslodzīšanas ilgumu, un to nosaka, apspriežoties ar zootehniķi

un kompetentu personu, kas ir atbildīga par konsultēšanu

dzīvnieku labturības jautājumos.

I. Noteikumi

attiecībā uz abiniekiem

1. Ievads

Saskaņā ar klasifikāciju abiniekus iedala trīs galvenajās

kārtās: Urodela (Caudata), Gymnophiona (Apoda) un

Anura (Ecaudata). Anura pieder

Salientia kārtai. Šis dokuments attiecas uz Urodela

(salamandras, tritoni) un Anura (vardes, krupji). Tie

ievērojami atšķiras pēc ģeogrāfiskās izplatības un dzīvesveida,

un tos var iedalīt, piemēram, ūdenī dzīvojošajos abiniekos

(piemēram, Xenopus laevis), bezastu abiniekos, kas daļu

laika pavada ūdenī (Rana temporaria), bezastu abiniekos,

kas daļu laika pavada uz sauszemes (piemēram, Bufo

marinus) un kokos dzīvojošajos abiniekos (piemēram, Hyla

cinerea). Abinieki dzīvo dažādās dzīvotnēs - no sausiem

tuksnešiem līdz dziļiem saldūdens ezeriem. Daži abinieki lielāko

daļu dzīves pavada zem zemes vai augstu lietus mežu vainagu

klājā. Daži ir atrasti aiz ziemeļu polārā loka un spēj izturēt

salu, turpretī citi ir pielāgojušies dzīvei sausumā karstajos

pasaules reģionos.

Abinieki ir ļoti labi pielāgojušies substrātam, kurā vai uz

kura tie dzīvo. Šajā ziņā ķermeņa āda pilda svarīgu ūdens un

šķīstošu vielu, tostarp toksisku vielu un skābekļa, pārvadīšanas

funkciju. Tādējādi āda nodrošina abinieku izdzīvošanai nozīmīgus

procesus, kā arī abinieku mijiedarbību ar apkārtējo vidi un to

spēju piemēroties daudzveidīgām dzīvotnēm un ekoloģiskajiem

apstākļiem. Abinieka veselība ir atkarīga no dažām ķermeņa ādas

īpašībām un īpatnībām, tāpēc abinieki ir nozīmīgi vides veselības

bioloģiskie indikatori.

Ja vien tas ir iespējams, izmēģinājumos vai citiem

zinātniskiem mērķiem izmantojamie abinieki ir jāaudzē nebrīvē. Ir

vēlams izmantot speciāli audzētus dzīvniekus, nevis savvaļā

augušus dzīvniekus.

I.1.tabulā ir norādītas četras galvenās abinieku dzīvotnes un

katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas

izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos

ieteikumos ir sniegta informācija par svarīgākajiem izmitināšanas

un aprūpes nosacījumiem šajās dzīvotnēs mītošajiem abiniekiem.

Noteiktām procedūrām var būt nepieciešams izmantot citas sugas,

kas nedzīvo četrās minētajās dzīvotņu kategorijās. Lai pienācīgi

nodrošinātu konkrētu sugu vajadzības (vai rodoties uzvedības vai

vairošanās sarežģījumiem), par šo un citu sugu prasībām ir

jākonsultējas ar pieredzējušiem speciālistiem un aprūpes

darbiniekiem. Papildinformācija par retāk izmantotām sugām un to

dzīvotnēm ir pieejama ekspertu grupas izstrādātajā informatīvajā

dokumentā.

I.1. tabula. Galvenās dzīvotņu

kategorijas un biežāk izmantoto sugu dzīvotņu piemēri

Dzīvotne

Abinieku suga

Lielums (cm)

Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne

Optimālā temperatūra

Relatīvais gaisa mitrums

Galvenais aktivitātes periods

Ūdenī dzīvojošie abinieki

Tritoni un salamandras

Ambystoma mexicanum (Meksikas aksolotls)

No 24 līdz 27

Meksika/Hočimilko ezera kanāli

No 15 °C līdz 22 °C

100 %

Krēsla

Ūdenī dzīvojošie abinieki

Vardes un krupji

Xenopus laevis (Āfrikas piešuvarde)

No 6 līdz 12

Centrālāfrika un Dienvidāfrika/gruntsūdeņu un avotu

veidoti dīķi

No18 °C līdz 22 °C

100 %

Krēsla/nakts

Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada ūdenī

Vardes un krupji

Rana temporaria (Parastā varde)

No 7 līdz 11

No Eiropas (Eiropas vidiene un ziemeļi) līdz Āzijai

(izņemot dienvidu Balkānus)/pie dīķiem, ezeriem, strautiem

(krastos, pļavās)

No 10 °C līdz 15 °C

No 50 % līdz 80 %

Diena/nakts

Bezastu abinieki, kas daļu laika pavada uz sauszemes

Vardes un krupji

Bufo marinus (Jūraskrupis)

No 12 līdz 22

Centrālamerika un Dienvidamerika/mangrovju audzes,

meži

No 23 °C līdz 27 °C

80 %

Nakts

Kokos dzīvojošie abinieki

Vardes un krupji

Hyla cinerea (Zaļā kokuvarde)

No 3 līdz 6

ASV dienvidaustrumi/atklāti krūmāji ciprešu purvu malās,

līdzeni lauki, mežs

No 18 °C līdz 25 °C

No 50 % līdz 70 %

Diena/nakts

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Abinieku iežogojumos ir jānodrošina pienācīga gaisa apmaiņa.

Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumos ir jāizmanto filtrēts,

aerēts ūdens, nodrošinot ūdens cirkulāciju (skat. arī

4.3.1.paragrāfu).

2.2. Temperatūra

Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki. Abiniekiem ir nepieciešamas

zonas ar dažādu temperatūru un mitruma līmeni, lai dzīvnieki

varētu izvēlēties tiem piemērotu mikrovidi. Biežas temperatūras

un mitruma svārstības var negatīvi ietekmēt abiniekus, un šādā

vidē turēti dzīvnieki var būt uzņēmīgāki pret slimībām. Ir

jākontrolē telpas un ūdens temperatūra.

Abinieku došanos ziemas guļā var ietekmēt, regulējot gaismas

un tumsas ciklu un istabas temperatūru. Pirms ziemas guļas

stimulēšanas nebrīvē ir jāpārliecinās, ka dzīvnieki ir labā

veselības un fiziskajā stāvoklī. Ja nepieciešams, vairošanai

izmantotajiem dzīvniekiem var stimulēt ziemas sastingumam

pietuvinātu stāvokli (piemēram, izmantojot blāvu gaismu vai tumsu

un uzturot telpas temperatūru no 8 °C līdz 10 °C). Šādos

apstākļos dzīvniekus var turēt bez barošanas 4-5 mēnešus.

Atjaunojot pirms ziemas guļas pastāvošos apstākļus, tiks

stimulēta dzīvnieku aktivitāte un pārošanās periodam raksturīgā

uzvedība.

Ziemas guļas nenodrošināšana laboratorijas vidē nepasliktinās

abinieku labturību.

2.3. Mitrums

Abinieki neuzņem šķidrumu dzerot, bet gan uzņem mitrumu caur

ādu. Nebrīvē turētajiem sauszemes abiniekiem un abiniekiem, kuri

lielāko daļu laika pavada uz sauszemes, īpaši būtiska problēma ir

ūdens zaudēšana, jo pienācīgi hidrēti segaudi ir būtiski abinieku

ādas normālai darbībai. Abiniekus labvēlīgi ietekmē tas, ja

iežogojumā tiek nodrošinātas zonas ar atšķirīgu relatīvā gaisa

mitruma līmeni. Mitrai videi ir jābūt pieejamai pat tiem

abiniekiem, kas ir pielāgojušies dzīvei tuksnesī.

2.4. Apgaismojums

Ir jāizmanto tādi fotoperiodi, kas atbilst dzīvnieku izcelsmes

vietas dabiskajam ciklam. Gaismas līmenim iežogojumos ir

jāatbilst gaismas līmenim, kāds varētu pastāvēt dabiskajos

apstākļos. Gan abiniekiem, kas lielāko daļu dzīves pavada uz

sauszemes, gan ūdenī dzīvojošajiem abiniekiem iežogojumā ir jābūt

iespējai patverties ēnā.

2.5. Troksnis

Abinieki ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās

pa gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un

jauni, pēkšņi kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas

gaisa vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Ja tiek izmantotas cirkulācijas sistēmas un/vai ir

nepieciešama aerācija, ir ieteicams izmantot piemērotas

signalizācijas sistēmas.

3. Veselība

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.1.apakšpunktu.)

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Lielākajai daļai abinieku sociāla uzvedība ir novērojama

vienīgi pārošanās periodā. Tomēr abiniekus ir ieteicams izmitināt

grupā, lai, piemēram, uzlabotu to barošanu un samazinātu baiļu

reakciju. Piemēram, piešuvaržu barošana grupā veicina visu

dzīvnieku tieksmi baroties. Ja iežogojumā ir zems apdzīvotības

blīvums, dzīvniekiem nerodas tieksme baroties, un barība bieži

vien netiek apēsta.

Lai novērstu kanibālismu dažās sugās (jo īpaši starp

Ambystoma un Scaphiopus sugu nenobriedušajām

formām), šo sugu dzīvnieki ir jātur nelielās grupās. Kanibālismu

var samazināt, dzīvniekus šķirojot grupās pēc to lieluma.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Abinieku sauszemes dzīvotne ir jāveido, ievietojot tajā,

piemēram, zarus, lapas, mizas gabalus, akmeņus vai citus

piemērotus mākslīgus materiālus. Šādi uzlabotas turēšanas vietas

lietderība izpaužas dažādi, piemēram, abinieki var izmantot

iežogojumā ievietotos priekšmetus, lai slēptos aiz tiem, un tie

nodrošina abiniekiem vizuālos un telpas orientierus. Terārija

sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai radītu virsmas

iespaidu.

Ir ieteicams nodrošināt abinieku vajadzībām piemērotas

slēpšanās/patvēruma vietas, jo tās var mazināt nebrīvē turēto

abinieku stresu. Piemēram, Xenopus sugu abinieku

iežogojumā šim nolūkam var ievietot keramikas vai plastmasas

cauruli. Patveršanās vietas ir regulāri jāpārbauda, lai

konstatētu, vai tajās neatrodas slimi vai ievainoti dzīvnieki.

Tumša rezervuāra grīda var palielināt dzīvnieku drošības

sajūtu.

Turēšanas vietas uzlabošanai izmantotie materiāli nedrīkst

kaitēt abinieku veselībai. Lai samazinātu abinieku ādas

ievainojumu risku, iežogojumiem un turēšanas vietas uzlabošanas

konstrukcijām ir jābūt ar gludām virsmām un noapaļotām malām.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

4.3.1. Ūdenī dzīvojošo abinieku iežogojumi

Ūdenī dzīvojošos abiniekus, piemēram, Xenopus laevis

vai abinieku nenobriedušās formas, izmitina rezervuāros un

akvārijos. Tos var aprīkot ar nelielas ūdens plūsmas sistēmu, kas

nodrošinātu attīrīta (piemēram, no hlora attīrīta) ūdens

cirkulāciju, sildīšanas iekārtu piemērotas temperatūras

uzturēšanai, un saspiesta gaisa padevi un piemērotas aerācijas

ietaises. Ir jāpārliecinās, ka aerācija nesavainos dzīvniekus. Ja

nav ierīkota piemērota ūdens caurteces sistēma, ūdens iežogojumā

ir jāatjauno atbilstīgā kvalitātē aptuveni divas reizes

nedēļā.

Xenopus sugu abiniekiem nepieciešamās ūdens kvalitātes

(piemēram, samazināta amonjaka līmeņa) nodrošināšanai ir

pietiekami izmantot sistēmas, kas nodrošina regulāru ūdens

apmaiņu (iepildīšanu un novadīšanu). Xenopus sugu

abiniekiem aerācijas akmeņu izmantošana nav nepieciešama.

Gari, šauri iežogojumi nav piemēroti abiniekiem, jo tie var

ierobežot lokomotoro aktivitāti un sociālo uzvedību, piemēram,

kopīgo barošanos.

I.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie tritoni un salamandras,

piemēram, Ambystoma sugu abinieki:iežogojuma minimālie

izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)

Minimālā ūdens virsmas platība

(cm2)

Minimālā ūdens virsmas platība katram

papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)

Minimālais ūdens dziļums (cm)

Līdz 10

262,5

Virs 10 un līdz 15

525

110

Virs 15 un līdz 20

875

200

Virs 20 un līdz 30

1837,5

440

Virs 30

3150

800

* Mērot no galvas līdz astei.

I.3.tabula. Ūdenī dzīvojošās vardes un krupji,

piemēram, Xenopus sugu abinieki: iežogojuma minimālie

izmēri un nepieciešamā platība.*

Ķermeņa garums** (cm)

Minimālā ūdens virsmas platība

(cm2)

Minimālā ūdens virsmas platība katram

papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)

Minimālais ūdens dziļums (cm)

Mazāk par 6

160

No 6 līdz 9

300

Virs 9 un līdz 12

600

150

Virs 12

920

230

12,5

* Šie ieteikumi attiecas uz turēšanas tvertnēm, taču

neattiecas uz tvertnēm, ko izmanto dabīgai pārošanai un

superovulācijai, lai nesamazinātu šo procedūru efektivitāti, jo

tām ir nepieciešamas mazākas atsevišķas tvertnes. Norādītās

platības attiecas uz pieaugušiem abiniekiem attiecīgajās ķermeņa

izmēra kategorijās; tās neattiecas uz abinieku mazuļiem un

kurkuļiem, kuriem, ja vajadzīgs, nepieciešamo platību nosaka

saskaņā ar mērogošanas principu.

** Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

4.3.2. Iežogojumi bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada

ūdenī, un bezastu abiniekiem, kas daļu laika pavada uz

sauszemes

Bezastu abiniekus, kas daļu laika pavada ūdenī, un tos, kas

daļu laika pavada uz sauszenes, tur iežogojumos, kas sastāv no

sauszemes daļas un ūdens daļas. Ūdens zonai terārijā ir jābūt tik

dziļai, lai dzīvnieki tajā spētu pilnīgi iegremdēties. Ja

neizmanto caurteces sistēmu, ūdens ir jāatjauno vismaz divas

reizes nedēļā.

Visiem terārijiem ir jābūt nosegtiem, lai nepieļautu dzīvnieku

bēgšanu. Lai samazinātu kaitējumu dzīvniekiem, ir ieteicams

nokrāsot vai pārklāt caurspīdīgo sienu ārpusi. Iekārtojumu var

papildināt ar grīdas pārklājumu pie baseina, veidotu no mīkstas

un porainas plastmasas, akmeņiem, no mākslīga materiāla veidotiem

mizas gabaliem, mākslīgiem zariem un lapām, kā arī ar izciļņiem.

Nedrīkst izmantot smalkas zāģu skaidas vai citu no sīkām daļiņām

sastāvošu substrātu, jo tajos var uzkrāties slimību izraisītāji

un tos ir sarežģīti tīrīt un atkārtoti izmantot, tāpēc tie

nelabvēlīgi ietekmē jutīgo dzīvnieka ķermeņa ādu.

I.4.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada

ūdenī, piemēram, Rana temporaria:iežogojuma minimālie

izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)

Minimālais iežogojuma lielums**

(cm2)

Minimālā platība katram papildu dzīvniekam

grupu iežogojumos (cm2)

Minimālais iežogojuma augstums***

(cm)

Minimālais ūdens dziļums (cm)

Līdz 5,0

1500

200

Virs 5,0 un līdz 7,5

3500

500

Virs 7,5

4000

700

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Viena trešdaļa sauszemes, divas trešdaļas ūdens, kas ir

pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi

iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;

turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma

plānojumam.

I.5.tabula. Vardes un krupji, kas daļu laika pavada uz

sauszemes, piemēram, Bufo marinus: iežogojuma minimālie

izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* cm)

Minimālais iežogojuma lielums**

(cm2)

Minimālā platība katram papildu dzīvniekam

grupu iežogojumos (cm2)

Minimālais iežogojuma augstums***

(cm)

Minimālais ūdens dziļums (cm)

Līdz 5,0

1500

200

Virs 5,0 un līdz 7,5

3500

500

Virs 7,5

4000

700

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir

pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi

iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;

turklāt iežogojuma augstums ir jāpielāgo iežogojuma

plānojumam.

4.3.3. Kokos dzīvojošo abinieku iežogojumi

Ņemot vērā dažādu kokos dzīvojošo abinieku sugu uzvedību, ir

jādara viss iespējamais, lai dzīvnieki spētu to īstenot arī

nebrīvē, nodrošinot tiem piemērotas konstrukcijas kāpelēšanai un

atpūtai (skat. 4.3.2.sadaļu). Papildus ir jānodrošina arī ūdens,

kurā tie var iegremdēties un saņemt tiem nepieciešamo mitrumu. Ja

izmanto lēzenus ūdens traukus, tie ir jāierīko tā, lai abinieki

varētu viegli iekļūt tajos vai izkļūt no tiem.

I.6.tabula. Kokos dzīvojošās vardes un krupji,

piemēram, Hyla cinerea: iežogojuma minimālie izmēri un

nepieciešamā platība

Ķermeņa garums*

(cm)

Minimālais iežogojuma lielums**

(cm2)

Minimālā platība katram papildu dzīvniekam

grupu iežogojumos

(cm2)

Minimālais iežogojuma augstums***

(cm)

Līdz 3,0

900

100

Virs 3,0

1500

200

* Mērot no galvas līdz anālajai atverei.

** Divas trešdaļa sauszemes, viena trešdaļa ūdens, kas ir

pietiekami dziļš, lai dzīvnieki varētu tajā pilnīgi

iegremdēties.

*** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;

turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam,

tostarp, izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem un kāpelēšanai

paredzētajām konstrukcijām.

4.4. Barošana

Lielākā daļa abinieku ir plēsēji, kuri uzturā dod priekšroku

nelieliem dzīviem bezmugurkaulniekiem (piemēram, kāpuriem,

kukaiņiem un tārpiem). Dzīvniekiem nebrīvē ir jānodrošina to

dabiskā barība vai barība, kas līdzinās to dabiskajam uzturam.

Tomēr ūdenī dzīvojošie abinieki nebrīvē labprāt ēd zivju filejas

gabaliņus vai sasaldētu aknu vai siržu skaidiņas. Barošanas

biežums ir jānosaka atbilstīgi vides apstākļiem, piemēram,

temperatūrai un gaismas intensitātei. Pieaugušus dzīvniekus nav

ieteicams barot katru dienu, bet gan trīs reizes nedēļā,

nodrošinot dzīvniekiem tik daudz barības, cik tie spēj apēst.

4.5. Ūdens kvalitāte

Regulāri jāpārbauda, kādas kvalitātes ūdens ir pieejams ūdenī

dzīvojošajiem dzīvniekiem un tiem, kas ūdenī pavada daļu laika,

tostarp jāpārbauda amonjaka koncentrācija ūdenī un ūdens pH

līmenis.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.8.apakšpunktu.)

4.7. Tīrīšana

Lai novērstu slimības, terārija sauszemes un ūdens zonas ir

rūpīgi jātīra, izvācot netīrumus, ekskrementus un barības

daļiņas.

4.8. Apiešanās

Abinieku ādu var viegli ievainot. Abinieki ir jāpārvieto ļoti

rūpīgi un iespējami retāk.

4.9. Anestēzija un humāna nogalināšana

Invazīvas un potenciāli sāpīgas procedūras ir jāveic,

izmantojot atsāpināšanu un anestēziju. Tā kā abinieku āda

nodrošina ievērojamu gāzu apmaiņas daļu, tad, samazinot vai

pārtraucot dzīvnieka plaušu darbību ar anestēzijas starpniecību,

ir jānodrošina, ka dzīvnieka āda ir pastāvīgi mitra, šim nolūkam

izmantojot, piemēram, mitru audumu.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Pastāv vairāki paņēmieni, ko var izmantot dzīvnieku atsevišķai

identifikācijai, piemēram, transponderu izmantošana, tvertnes

iezīmēšana, ja tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, ādas pigmenta

vai kārpu izvietojuma novērošana; nelielas atšķirības zīmes

izmantošana, kas piestiprināta ar krāsainu pavedienu. Nedrīkst

izmantot ķīmisku iezīmēšanu, jo vielas iesūcas ādā un var

izraisīt saindēšanos. Pirkstu apgriešana ir kaitīga, un tā ir

aizliegta.

5. Pārvadāšana

Pārvadājot abiniekus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz

gaisa un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas

ierīces vajadzīgās temperatūras un mitruma uzturēšanai.

J. Noteikumi

attiecībā uz rāpuļiem

1. Ievads

Saskaņā ar morfoloģisko klasifikāciju rāpuļus var iedalīt

šādās galvenajās kārtās: Rhynchocephalia (tuatara),

Squamata (ķirzakas, čūskas), Chelonia (bruņurupuči)

un Crocodilia (aligatori, krokodili, kaimani un gaviali).

To ģeogrāfiskā izplatība un dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs.

Pretstatā salīdzinoši gludajai un mitrajai abinieku ādai

rāpuļu ādu aizsargā zvīņas (čūskas, ķirzakas), šķirstam līdzīgas

bruņas (bruņurupuči) vai kaula plātnes (krokodili, aligatori un

kaimani). Biezā āda labāk aizsargā rāpuļus pret ūdens zaudēšanu,

ko abinieku ūdenscaurlaidīgā āda nespēj nodrošināt.

J.1.tabulā ir norādītas divas galvenās rāpuļu dzīvotnes un

katrā dzīvotnē mītošās sugas, kas bieži tiek izmantotas

izmēģinājumos un citiem zinātniskiem mērķiem. Turpmākajos

ieteikumos ir sniegta informācija par galvenajiem šajās dzīvotnēs

mītošo rāpuļu sugu izmitināšanas un aprūpes nosacījumiem.

Noteiktās procedūrās var būt nepieciešams izmantot citas sugas,

kas neietilpst šajās kategorijās, piemēram, rāpuļus, kas daļu

laika pavada ūdenī, kokos dzīvojošos rāpuļus un pa klintīm

ložņājošos rāpuļus. Ja rodas uzvedības un vairošanās sarežģījumi

vai ir nepieciešama papildu informācija par konkrētām citu sugu

turēšanas un izmantošanas prasībām, ir jākonsultējas ar

ekspertiem, kas ir kompetenti ar konkrēto sugu saistītajos

jautājumos, un aprūpes darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka ir

pienācīgi ievērotas visas konkrētās sugas dzīvnieka vajadzības.

Papildu informācija par sugām un dzīvotnēm ir iekļauta ekspertu

grupas sagatavotajā informatīvajā dokumentā.

Ja iespējams, izmēģinājumiem un citiem zinātniskiem pētījumiem

paredzētie rāpuļi ir jāiegādājas no piegādātājiem ar labu

reputāciju.

J.1.tabula. Divas dzīvotņu

kategorijas ar katrā no tām mītošas, izmēģinājumos parasti

izmantojamas rāpuļu sugas piemēriem

Dzīvotne

Suga

Garums (cm)

Ģeogrāfiskā izplatība/dzīvotne

Optimālā temperatūra

Relatīvais gaisa mitrums

Galvenais aktivitātes periods

Ūdenī dzīvojošie rāpuļi

Trachemys scripta

elegans

Floridas sarkanais bruņrupucis

No 20 līdz 28

Misisipi ielejas meliorācijas kanāli/mierīgi ūdeņi ar

duļķainu grunti

No 20 °C līdz 25 °C

No 80 % līdz 100 %

Diena

Sauszemes rāpuļi

Thamnophis sirtalis

Parastā prievīščūska

No 40 līdz 70

Ziemeļamerika/mežaini, mitri apgabali

No 22 °C līdz 27 °C

No 60 % līdz 80 %

Diena

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ventilācija

Rāpuļu iežogojumos ir jānodrošina pietiekama gaisa apmaiņa.

Lai novērstu rāpuļu izbēgšanu, ventilācijas atvere ir jānoslēdz

ar pārsegu.

2.2. Temperatūra

Rāpuļi ir aukstasiņu dzīvnieki. Lai uzturētu nepieciešamo

ķermeņa temperatūru, dabiskajos apstākļos tie izvēlēsies

atbilstīgu mikrovidi, kurā sasildīties vai atdzist. Tādēļ rāpuļu

iežogojumos ir jānodrošina zonas ar atšķirīgu temperatūru

(pakāpeniskas temperatūras izmaiņas).

Temperatūras prasības dažādām sugām ievērojami atšķiras, un

pat vienai sugai dažādos gada posmos var būt nepieciešama

atšķirīga temperatūra. Laboratorijā ir jākontrolē telpas un ūdens

temperatūra. Daudziem rāpuļiem dzimums un gonādas diferenciācija

ir atkarīgi no temperatūras.

Kvēlspuldze, kas novietota virs rāpuļa atpūtas platformas,

nodrošinās iespēju uz tās guļošajiem rāpuļiem paaugstināt savu

temperatūru. Ja gaismas tiek izslēgtas, var izmantot plakanu

sildierīci. Tropiskajos biotopos mītošo čūsku un ķirzaku

terārijos ir jānodrošina vismaz viena siltuma plāksne.

Sildierīcēm ir jābūt termostatējamām, lai novērstu dzīvnieku

pārkaršanu un apdegšanu.

2.3. Relatīvais gaisa mitrums

Lai regulētu relatīvo gaisa mitrumu, būs jāregulē arī

ventilācija. Relatīvo gaisa mitrumu 70-90 % var uzturēt,

tvaicējot ūdeni no tvertnes, kas novietota blakus sildītājam.

Rāpuļus labvēlīgi ietekmēs vide ar dažāda gaisa mitruma zonām (ar

pakāpenisku gaisa mitruma maiņu).

2.4. Apgaismojums

Ir jānodrošina katrai sugai piemērotais gaismas un tumsas

cikls atbilstīgi attiecīgajam dzīvnieka dzīves posmam un gada

laikam. Iežogojumā ir jānodrošina arī ēna, kur rāpuļiem

patverties. Gaismas vai saules gaismu imitējošās lampas nedrīkst

būt vienīgais siltuma avots. Ir jānodrošina arī ultravioletais

starojums, lai veicinātu D vitamīna veidošanos dzīvnieka

organismā.

2.5. Troksnis

Rāpuļi ir ļoti jutīgi pret troksni (kairekļi, kas izplatās pa

gaisu) un vibrāciju (kairekļi, kas izplatās pa zemi), un jauni,

negaidīti kairekļi tos satrauc. Tāpēc šādas nepazīstamas gaisa

vai zemes svārstības ir iespējami jāsamazina.

2.6. Signalizācijas sistēmas

Ja tiek izmantotas ūdens cirkulācijas sistēmas un/vai ir

nepieciešama aerācija, ir jāizmanto piemērotas signalizācijas

sistēmas.

3. Veselība

Dažādas sugas ar iespējami atšķirīgu veselības stāvokli

jāizmitina īpaši rūpīgi.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.5.2.apakšpunktu.)

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Jāatveido rāpuļu dabiskā dzīvotne, iekļaujot tajā, piemēram,

dabīgus vai mākslīgus zarus, lapas, mizas gabalus un akmeņus.

Šādi uzlabotas turēšanas vietas lietderība izpaužas dažādi,

piemēram, rāpuļi var izmantot iežogojumā ievietotos priekšmetus,

lai slēptos aiz tiem, un tie nodrošina rāpuļiem vizuālos un

telpas orientierus. Lai novērstu rāpuļu sadursmes ar caurspīdīgu

stiklu, terārija sānu sienām ir jāpiešķir noteikta faktūra, lai

radītu strukturētas virsmas iespaidu.

4.3. Iežogojumi - izmēri un grīdas segums

Iežogojumiem un tajos ievietotajiem priekšmetiem ir jābūt ar

gludu virsmu un noapaļotām malām, lai samazinātu ievainojumu

risku, un attiecībā uz visjutīgākajām sugām ir jāizmanto

necaurredzami materiāli.

4.3.1. Ūdenī dzīvojošo rāpuļu iežogojumi

Ūdenī dzīvojošie rāpuļi ir jāizmitina ar filtru un ūdens

cirkulācijas sistēmu aprīkotās aerētās tvertnēs. Ūdens ir

jāatjauno aptuveni divas reizes nedēļā. Lai samazinātu ūdens

bakteriālo piesārņojumu, ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 25

°C. Ūdens līmenim tvertnē ir jābūt tik augstam, lai rāpuļi varētu

pilnīgi iegremdēties ūdenī.

Atpūtai rāpuļiem ir jānodrošina platforma, uz kuras tie var

uzrāpties vai zem kuras tie var patverties. Šādām platformām ir

jābūt izgatavotām no piemērota materiāla, piemēram, no koka, lai

dzīvnieki tajā varētu ieķerties ar nagiem un izvilkt sevi no

ūdens. Ik pa laikam platformas ir jānomaina. No epoksīdsveķiem

vai poliuretāna izgatavotas platformas nav piemērotas šim

nolūkam, un tās ātri bojājas, ja tiek nepārtraukti turētas siltā

temperatūrā.

J.2.tabula. Ūdenī dzīvojošie bruņurupuči, piemēram,

Trachemys sugu bruņurupuči: iežogojuma

minimālie izmēri un nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)

Minimālā ūdens virsmas platība

(cm2)

Minimālā ūdens virsmas platība katram

papildu dzīvniekam grupu iežogojumos (cm2)

Minimālais ūdens dziļums (cm)

Līdz 5

600

100

Virs 5 un līdz 10

1600

300

Virs 10 un līdz 15

3500

600

Virs 15 un līdz 20

6000

1200

Virs 20 un līdz 30

10000

2000

Virs 30

20000

5000

* Mērot taisnā līnijā no čaulas priekšējās malas līdz

aizmugurējai malai.

4.3.2. Sauszemes rāpuļu

iežogojumi

Sauszemes rāpuļi ir jātur iežogojumā, kurā ir nodrošināta

pietiekama sauszemes zona un ūdens zona. Ūdens zonai terārijā ir

jābūt tik dziļai, lai dzīvnieks tajā spētu pilnīgi iegremdēties.

Ūdeni ir ieteicams atjaunot vismaz divas reizes nedēļā, ja vien

terārijā nav ierīkota ūdens caurteces sistēma.

Terārijam ir jābūt veidotam no caurspīdīga materiāla, ar cieši

savienotām šuvēm, droši noslēgtām atverēm un aprīkotam ar

piegulošiem, aizslēdzamiem vākiem vai durvīm. Visām durvīm un

vākiem ir jābūt aprīkotiem ar fiksatoriem, āķiem vai aizbīdņiem.

Durvis un vākus ir ieteicams veidot tā, lai būtu iespējams atvērt

visu terārija jumtu, gala vai sānu malu, tādējādi atvieglinot

terārija tīrīšanu (izņemot gadījumus, kad terārijā mīt indīgi

rāpuļi). Dažām sugām visām terārija sienām, izņemot priekšējo

sienu, ir jābūt necaurredzamām. Ja terārijā izmitināts ātri

aizkaitināms vai ļoti bailīgs rāpulis, caurredzamo sienu var

aizklāt ar noņemamu pārklāju. Indīgu čūsku turēšanā ir jāievēro

noteiktas drošības prasības.

Visiem sauszemes rāpuļiem ir nepieciešama piemērota patvēruma

vieta, kurā tie varētu paslēpties un dažreiz arī uzņemt barību.

Patvēruma vieta, piemēram, māla caurule, imitēs alas tumsu.

J.3.tabula. Sauszemes čūskas, piemēram,

Thamnophis sugu čūskas: iežogojuma minimālie izmēri un

nepieciešamā platība

Ķermeņa garums* (cm)

Minimālā grīdas platība

(cm2)

Minimālā platība katram papildu dzīvniekam

grupu iežogojumos (cm2)

Minimālais iežogojuma augstums** (cm)

Līdz 30

300

150

Virs 30 un līdz 40

400

200

Virs 40 un līdz 50

600

300

Virs 50 un līdz 75

1200

600

Virs 75

2500

1200

* Mērot no galvas līdz astei.

** No sauszemes daļas virsmas līdz terārija jumta iekšpusei;

turklāt iežogojumu augstums ir jāpielāgo iežogojuma iekārtojumam,

tostarp izciļņiem, lieliem mākslīgajiem zariem.

4.4. Barošana

Rāpuļiem nebrīvē ir jānodrošina to dabiskā barība vai barība,

kas līdzinās to dabiskajam uzturam. Daudzi rāpuļi ir plēsēji

(visas čūskas un krokodili, lielākā daļa ķirzaku un daži

bruņurupuči), taču daži rāpuļi ir veģetārieši, bet citi -

visēdāji. Dažām sugām ir ļoti specifiski barošanās paradumi.

Rāpuļus, izņemot dažas čūskas, ir iespējams pieradināt ēst mirušu

laupījumu. Tāpēc parasti tos nav nepieciešams barot ar dzīviem

mugurkaulniekiem. Ja izmanto mirušus mugurkaulniekus, tie ir

humāni jānogalina, izmantojot paņēmienu, kas nerada saindēšanās

risku rāpuļiem. Barošanas režīms ir jāpiemēro konkrētā dzīvnieka

vajadzībām atbilstīgi tā sugai, attīstības stadijai un

pastāvošajai aprūpes sistēmai.

4.5. Dzirdināšana

Dzeramais ūdens ir jānodrošina visiem rāpuļiem.

4.6. Substrāts, pakaiši un materiāls migas ierīkošanai

Terārijā var izmantot dažādus substrātus atbilstīgi konkrētās

sugas vajadzībām. Nedrīkst izmantot smalkas zāģskaidas vai citu

no sīkām daļiņām sastāvošu substrātu, jo tas var izraisīt

nopietnus mutes un iekšējos ievainojumus vai zarnu

aizsprostojumus, jo īpaši čūskām.

4.7. Tīrīšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.9.apakšpunktu.)

4.8. Apiešanās

Ar rāpuļiem ir jāapietas uzmanīgi, jo tie ir ļoti ievainojami.

Piemēram, dažas ķirzakas var nomest asti (autotomija), ja tās

nepareizi paņem rokās, un citas sugas ir iespējams viegli

ievainot.

4.9. Humāna nogalināšana

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.11.apakšpunktu.)

Piemērots nogalināšanas paņēmiens ir anestēzijas

pārdozēšana.

4.10. Dokumentācija

(Skat. Vispārīgajā sadaļā 4.12.apakšpunktu.)

4.11. Identifikācija

Dzīvnieku atsevišķai identificēšanai var izmantot vairākus

paņēmienus: transponderu izmantošanu, tvertnes iezīmēšanu, ja

tajā ir izmitināts viens dzīvnieks, rāpuļu atpazīšanu pēc ādas

pazīmēm (pēc krāsas, ādas bojājumiem u.c.); ādas atšķirības

zīmes, kas ir jāatjauno pēc ādas nomaiņas; neliela izmēra

atšķirības zīmes, kas ar krāsainu pavedienu piesietas pie kājas.

Pirkstu apgraizīšana ir kaitīga, un tā ir aizliegta.

5. Pārvadāšana

Pārvadājot rāpuļus, tiem ir jānodrošina pietiekami daudz gaisa

un mitruma un, ja nepieciešams, ir jāizmanto piemērotas ierīces

nepieciešamās temperatūras un mitruma uzturēšanai.

K. Noteikumi

attiecībā uz zivīm

1. Ievads

Zivju izmantošana izmēģinājumos pēdējā desmitgadē ir

ievērojami palielinājusies dažādu iemeslu dēļ, tostarp

akvakultūras pieauguma dēļ, kas ir noteicis dažādu pētījumu

nepieciešamību uztura, fizioloģijas un ģenētikas, vides

toksikoloģijas un cita veida toksikoloģijas jomā; zivis tiek

izmantotas arī fundamentālajos ģenētikas un imunoloģijas

pētījumos, kuru rezultātus ir iespējams attiecināt uz augstākām

mugurkaulnieku grupām, tostarp uz zīdītājiem. Izmēģinājumos tiek

izmantotas daudzas zivju sugas, kas mitinās dažādās dzīvotnēs, un

tām ir atšķirīgas uzvedības izpausmes un vides un aprūpes

vajadzības.

Zivis ir aukstasiņu dzīvnieki, tāpēc tās ir pielāgojušās

dzīvei noteiktā zemūdens vidē. Uz stresa situācijām tās reaģē

ļoti strauji, un tas izraisa tūlītējas fizioloģiskas sekas, kas

var būt salīdzinoši ilglaicīgas, un šādas izmaiņas ietekmēs ne

tikai zivju labturību, bet arī izmēģinājumu rezultātus.

Pētniekiem un aprūpes darbiniekiem ir jāiepazīstas ar

izmēģinājumiem izvēlēto zivju sugu īpatnībām, lai pirms dzīvnieku

iegādes nodrošinātu piemērotu aprīkojumu un izstrādātu

atbilstošas aprūpes procedūras. Ekspertu grupas sagatavotajā

informatīvajā dokumentā ir pieejama papildu informācija par

noteiktām zivju sugām - varavīksnes foreli (Oncorhynchus

mykiss), Atlantijas lasi (Salmo salar), tilapiju

ciklīdām, zebrzivi (Danio rerio), jūras asari

(Dicentrarchus labrax), Atlantijas paltusu

(Hippoglossus hippoglossus), Atlantijas mencu (Gadus

morhua), akmeņpleksti (Scophthalmus maximus) un

Āfrikas samu (Clarias gariepenus). Lai nodrošinātu, ka

tiek pietiekami ievērotas visas šo un citu sugu specifiskās

prasības, attiecīgās sugas eksperti un aprūpes darbinieki ir

jālūdz sniegt sīkāku informāciju un ieteikumus.

Ja akvakultūras pētījuma nosacījumi paredz zivju turēšanu

apstākļos, kas līdzinās komerciālās zivsaimniecības apstākļiem,

dzīvnieku turēšanai ir jāatbilst vismaz standartiem, kas noteikti

Eiropas Konvencijā par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku

aizsardzību (ETS No. 87).

2. Vide un tās kontrole

2.1. Ūdens piegāde

Ir svarīgi, lai pastāvīgi būtu nodrošināta pietiekama

atbilstīgas kvalitātes ūdens piegāde. Ūdens plūsmai iežogojumos

izmantotajās ūdens cirkulācijas un filtrācijas sistēmās ir jābūt

pietiekami spēcīgai, lai aizskalotu ūdenī esošās cietās daļiņas

un netīrumus un nodrošinātu, ka ūdens kvalitātes rādītāji atbilst

pieļaujamajam līmenim. Ir jāizmanto monitoringa sistēmas, lai

pārliecinātos, ka zivīm ir pieejams pietiekams daudzums

atbilstīgas kvalitātes ūdens. Ūdens plūsmai ir jābūt tādai, lai

zivis ūdenī spētu normāli peldēt un īstenot dabiskās izpausmes.

Parasti iežogojumos, kuros tiek turēti zivju mazuļi, ūdens

piegādi vislabāk ir vērst pret ūdens virsmu slīpā leņķī.

2.2. Ūdens kvalitāte

Ūdens kvalitāte ir vissvarīgākais faktors zivju labsajūtas

nodrošināšanai, kā arī stresa un slimību riska samazināšanai.

Ūdens kvalitātes rādītājiem vienmēr ir jāatbilst kvalitātes

līmenim, kas nepieciešams attiecīgo sugu normālai funkcionēšanai

un fizioloģijai. Nepieciešamo kvalitātes līmeni ir sarežģīti

noteikt, jo daudzām sugām optimālie turēšanas apstākļi nav

noteikti, un dažām sugām kvalitātes prasības var atšķirties

atkarībā no zivs attīstības stadijas (kāpurs, mazuļi, pieaugusi

zivs) vai fizioloģiskā stāvokļa (metamorfoze, nārsts, barošanās,

iepriekšējie turēšanas apstākļi).

Zivju sugām piemīt atšķirīga pielāgošanās spēja ūdens

kvalitātes pārmaiņām. Var gadīties, ka ir jāveic aklimatizācija,

un tā jānodrošina tik ilgi, cik attiecīgajai zivju sugai tas ir

nepieciešams.

Tā kā lielākā daļa zivju nespēj normāli funkcionēt ūdenī, kas

satur augstu suspendēto daļiņu līmeni, ir jānodrošina, ka šo

daļiņu daudzums ūdenī atbilst pieļaujamai normai. Ja

nepieciešams, zivju iežogojumiem pievadāmais ūdens ir jāfiltrē,

lai attīrītu to no zivīm kaitīgajām vielām un nodrošinātu

piemērotus ūdens fizikāli ķīmiskos rādītājus.

2.2.1. Skābeklis

Skābekļa koncentrācijai jāatbilst konkrētajām sugām un

apstākļiem, kādos tās tiek turētas. Nepieciešamā skābekļa

koncentrācija būs atkarīga no temperatūras, oglekļa dioksīda

koncentrācijas, sāļuma, barošanas līmeņa un manipulāciju

daudzuma. Ja nepieciešams, ir jānodrošina ūdens papildu

aerācija.

2.2.2. Slāpekļa savienojumi

Amonjaks ir galvenais zivju ekskrēcijas produkts. Izšķīdusi

urīnviela, barība un fekālijas pārvēršas neorganiskajos

savienojumos, piemēram, amonjakā un fosfātā. Amonjaks sadalās

nitrātos un nitrītos. Amonjaks un nitrīti zivīm ir ļoti kaitīgi,

un šo vielu uzkrāšanās ir jānovērš, palielinot caurplūsmu,

samazinot apdzīvotības blīvumu vai temperatūru vai izmantojot

bioloģisko filtrāciju.

Jutība pret amonjaku dažādām sugām ir atšķirīga, un parasti tā

ir izteiktāka jūras zivīm un jaunākām zivīm. Nejonizēts amonjaks

ir toksisks, un tā daudzums ir atkarīgs ne tikai no kopējās

amonjaka koncentrācijas, bet arī no pH līmeņa, ūdens sāļuma un

temperatūras.

2.2.3. Oglekļa dioksīds (CO2)

Zivis elpojot rada oglekļa dioksīdu, un tas izšķīst ūdenī,

veidojot ogļskābi un tādējādi pazeminot pH līmeni. Oglekļa

dioksīda uzkrāšanās var būt problemātiska iežogojumos ar augstu

apdzīvotības blīvumu, ja nepieciešamā skābekļa līmeņa uzturēšanai

ūdenī tiek izmantots tīrs skābeklis, nevis gaiss. Lai gan augstā

koncentrācijā brīvais oglekļa dioksīds var būt nāvējošs zivīm,

normālos turēšanas apstākļos tas, visticamāk, neradīs šādus

sarežģījumus. Tomēr ir jānodrošina, lai no ūdens piegādes

sistēmām, jo īpaši, ja tiek izmantotas gruntsūdeņu sistēmas,

iežogojumos neieplūstu tāds oglekļa dioksīda daudzums, kas var

kaitēt zivīm.

2.2.4. pH

Pieļaujamais pH līmenis ir atkarīgs no daudziem ūdens

kvalitātes faktoriem, piemēram, no oglekļa dioksīda un kalcija

satura ūdenī. Ir jānodrošina iespējami stabilāks pH līmenis, jo

izmaiņas tajā ietekmēs arī citus ūdens kvalitātes rādītājus.

Parasti saldūdenī ir pieļaujams zemāks pH līmenis nekā sālsūdenī.

Ja nepieciešams, ūdens ir jābagātina ar bufervielām.

2.2.5. Sāļums

Zivīm nepieciešamais ūdens sāļuma līmenis ir atkarīgs no tā,

vai zivis ir piemērotas vai pielāgojušās dzīvei jūras ūdenī vai

saldūdenī. Dažas sugas spēj pielāgoties plašam sāļuma diapazonam.

Citām spēja pielāgoties ūdens sāļumam var būt atkarīga no

attiecīgās attīstības stadijas. Sāļuma līmenis ir jāmaina

pakāpeniski.

2.3. Temperatūra

Temperatūra ir jāuztur attiecīgajai zivju sugai piemērotajā

līmenī, un temperatūra ir jāmaina pakāpeniski. Pastāvot augstai

temperatūrai, var būt nepieciešama iežogojuma ūdens papildu

aerācija.

2.4. Apgaismojums

Daudzām zivīm gaisma ir nepieciešama barības uzņemšanai un

citām darbībām. Cik vien tas iespējams, zivīm ir jānodrošina

piemērots fotoperiods, jo gaismas/tumsas cikls ietekmē zivju

fizioloģiju un uzvedību.

Spilgta gaisma nav piemērota daudzām zivju sugām, lai gan

dažas tropu sugas savvaļā dzīvo ļoti spilgtā gaismā. Atkarībā no

sugas ir jāsamazina apgaismojums vai jāpārklāj tvertnes, un

tvertnēs ir jānodrošina zivīm piemēroti slēpņi. Cik vien

iespējams, ir jānovērš pēkšņa gaismas intensitātes maiņa.

2.5. Troksnis

Zivis var būt ļoti jutīgas pret skaņām, pat ļoti klusām

skaņām. Trokšņa līmenis izmēģinājumu telpās ir maksimāli

jāsamazina. Ja iespējams, troksni un vibrāciju radošas ierīces,

piemēram, jaudas ģeneratori vai filtrācijas sistēmas, ir

jānovieto ārpus zivju turēšanas objektiem. Noteiktā vidē audzētas

zivis būs pieradušas pie šīs vides kairekļiem, un pārvietošana uz

nepazīstamu vidi tām var izraisīt stresu.

Signalizācijas sistēmas

(Skat. Vispārējā sadaļā 2.6.apakšpunktu.)

3. Veselība

3.1. Vispārīga informācija

Ir jāpievērš uzmanība higiēniskajiem apstākļiem izmēģinājumu

objektos. Zivju veselība ir cieši saistīta ar tām pieejamiem

vides un turēšanas apstākļiem. Lielākā daļa slimību ir saistītas

ar stresu, ko izraisa šo nosacījumu neievērošana, un, lai

veiksmīgi izskaustu slimības, ikvienam slimību ierobežošanas

pasākumam ir jābūt saistītam ar nepieciešamo apstākļu

nodrošināšanu. Tā kā zivju veselības aprūpe gandrīz vienmēr ir

attiecināma uz visu zivju grupu, nevis tikai atsevišķām zivīm, ir

jāizstrādā atbilstīgi kontroles pasākumi.

3.2. Higiēna un dezinfekcija

Zivju turēšanas objekti, tostarp ar tiem saistītās cauruļu

sistēmas, ir jātīra un jādezinficē, kad tas ir nepieciešams.

Slēgtās sistēmās tīrīšanai un dezinfekcijai ir jāatbilst optimālo

mikrobioloģisko apstākļu uzturēšanas nosacījumiem. Aprīkojums,

piemēram, tīkli, izmantošanas starplaikos ir jādezinficē.

Darbiniekiem ir jāievēro piesardzības pasākumi, lai nepieļautu

piesārņojuma pārnešanu starp zivju iežogojumiem.

3.3. Karantīna

Zivis, kas tikko iegūtas savvaļā vai no zivju audzētavas, uz

noteiktu laika posmu ir jāievieto karantīnā, pēc iespējams tās

nošķirot no pārējām zivīm. Karantīnas periodā tās ir rūpīgi

jānovēro; ja tiek konstatētas slimības, tās ir jāārstē vai arī

visas karantīnā ievietotās zivis ir jāiznīcina. Saimniecībā

audzētas zivis ir jāiegādājas no uzticamiem piegādātājiem, un

vēlams, lai to veselības stāvoklis būtu jau iepriekš

pārbaudīts.

4. Izmitināšana, turēšanas vietas uzlabošana un aprūpe

4.1. Izmitināšana

Apdzīvotības blīvums iežogojumā ir atkarīgs no zivju

uzvedības, un ir jāņem vērā zivju uzvedība barā vai teritoriālā

uzvedība. Blīvums ir jānosaka, ņemot vērā visas ar vides

apstākļiem, veselību un labturību saistītās zivju vajadzības.

Zivīm ir jānodrošina pietiekams ūdens daudzums normālai

peldēšanai. Ir jāīsteno pasākumi agresijas samazināšanai starp

vienas sugas pārstāvjiem, vienlaikus nepasliktinot dzīvnieku

labturību. Pieļaujamais apdzīvotības blīvums konkrētām sugām ir

atkarīgs no ūdens plūsmas un straumes, ūdens kvalitātes, zivju

lieluma, veselības un barošanas paņēmiena. Grupa ir jāveido no

vienāda lieluma zivīm, lai samazinātu ievainojumu un kanibālisma

risku.

4.2. Turēšanas vietas uzlabošana

Dažām sugām turēšanas vietas uzlabošana var būt nepieciešama,

lai nodrošinātu to uzvedības īpatnības, piemēram, īpašus

vairošanās vai medību paņēmienus. Piemēram, Labridae

dzimtas zivīm var būt nepieciešamas slēptuves, bet dažām

plekstveidīgajām zivīm - substrāts, piemēram, smiltis. Turēšanas

vietas uzlabošana nedrīkst pasliktināt ūdens kvalitāti, taču šis

apsvērums nedrīkst kavēt piemērotu pasākumu izstrādi zivju

labturības uzlabošanai.

4.3. Iežogojumi

4.3.1. Zivju turēšanas objekti

Zivis var turēt uz grunts balstītos iežogojumos vai tam īpaši

paredzētās ēkās vai ārējos objektos, vai arī iežogojumos, kas ir

izveidoti atklātās ūdens sistēmās. Ja tas ir praktiski iespējams,

ir jākontrolē piekļuve pie šiem iežogojumiem, un tie ir jāveido

tā, lai zivis tiktu pēc iespējas mazāk traucētas un lai tajos

būtu iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus.

4.3.2. Uz grunts izveidoti iežogojumi

Šādi iežogojumi ir jāveido no netoksiskiem un izturīgiem

materiāliem ar gludu iekšējo virsmu, lai zivis neiegūtu

nobrāzumus. Iežogojumiem ir jābūt pietiekami lieliem, lai tajos

būtu iespējams izmitināt nepieciešamo zivju daudzumu, un tajos ir

jānodrošina nepieciešamā ūdens plūsma. Iežogojuma formai ir

jāatbilst attiecīgās izmēģinājumos izmantotās zivju sugas

uzvedības vajadzībām, piemēram, lašu dzimtas zivīm

vispiemērotākie būs apaļi iežogojumi. Iežogojumi ir jāveido tā,

lai būtu novērsta zivju izbēgšana. Ja nepieciešams, iežogojumos

ir jānodrošina pašattīrīšanās funkcija, tādējādi veicinot

iežogojumu attīrīšanu no atkritumiem un barības

pārpalikumiem.

4.3.3. Iežogojumi atklātās ūdenstilpnēs

Zivis, jo īpaši jūras zivju sugas, var turēt lielos peldošos

iežogojumos. Iežogojumu izmēriem, tostarp dziļumam, ir jābūt

tādiem, lai nodrošinātu iespēju zivīm aktīvi peldēt un pulcēties

baros. Linuma acu izmēram ir jānodrošina pietiekama ūdens

apmaiņa, vienlaikus neļaujot zivīm izbēgt no iežogojuma.

Iežogojumiem ir jābūt veidotiem tā, lai iespējami samazinātu

plēsoņu uzbrukumu risku. Iežogojumu pienācīgi nostiprina, lai

plūdmaiņā vai ūdens straumē tas netiktu deformēts un

neiesprostotu zivis.

4.4. Barošana

Zivis var barot ar mākslīgo barību vai svaigu/sasaldētu dabīgo

barību. Mākslīgo barību ir vēlams izmantot, ja tā nodrošina sugai

nepieciešamās uzturvielas un ja zivis to ēd. Dažas zivju sugas

vai zivis noteiktās attīstības stadijās neēdīs mākslīgo barību.

Mākslīgā barība arī mazāk ietekmē ūdens kvalitāti.

Zivis ir būtiski barot saskaņā ar atbilstīgu barošanas

grafiku, kas ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā ūdens

temperatūra, zivju lielums un briedums. Tā kā augsta temperatūra

palielina vielmaiņu, barošanas līmenis ir jāpaaugstina. Zivis ne

vienmēr ir nepieciešams barot katru dienu. Būtisks pareizas

barošanas apsvērums ir barības pasniegšanas veids. Uzmanība ir

jāpievērš ēdienreižu skaitam vienā dienā, zivju vecumam, ūdens

temperatūrai un barības granulu vai gabalu lielumam. Izvēlētajam

barošanas režīmam, barības garšas īpašībām un barības

pasniegšanas veidam ir jāgarantē, ka visas zivis saņem pietiekamu

daudzumu barības. Īpaša uzmanība ir jāpievērš zivju kāpuru

barošanai, jo īpaši, ja dabīgā barība tiek nomainīta ar mākslīgo

barību.

4.5. Iežogojumu tīrīšana

Visi iežogojumi ir jāattīra no zivju radītajiem atkritumiem un

barības pārpalikumiem. Ja šiem atkritumiem ļauj uzkrāties, tie

nelabvēlīgi ietekmēs ūdens kvalitāti un zivju veselību.

Iežogojumi ir regulāri jāapstrādā un jātīra, lai nepieļautu

aizsērējumu veidošanos un ūdens apmaiņas samazināšanos. Ir

jānovērš risks, ka netīrais ūdens varētu ietecēt atpakaļ

iežogojumā, piesārņojot iežogojuma ūdeni, kā arī infekcijas

risks. Ja iežogojumā nav paredzēta pašattīrīšanās funkcija,

atkritumi no iežogojuma ir jāizsūknē, vislabāk, uzreiz pēc

barošanas. Iežogojuma malas un pamatne ir regulāri jātīra, lai

novērstu aļģu un citu nosēdumu veidošanos. Tīrīšana ir jāveic

uzmanīgi, lai nesatrauktu zivis.

4.6. Apiešanās

Saskarsme ar cilvēku zivis var nopietni satraukt, tādēļ tā ir

iespējami jāsamazina. Zivis no iežogojuma izvelk ar tīklu, un

pirms procedūrām tās anestezē un ievieto mazākā tvertnē.

Anestēzijas iedarbības ilgumam ir jābūt iespējami īsākam, un

zivis ir jāievieto tīrā, aerētā ūdenī, kur tās var atgūties.

Anestēzijas iedarbībai ir jāilgst visu procedūras laiku.

Zivju ķeršanai ir jāizmanto tīkls ar piemērotu rāmi un linuma

acu izmēru. Nedrīkst izmantot mezglotus tīklus. Pirms

izmantošanas tīkli ir jādezinficē un jāizskalo tīrā ūdenī.

Ārpus ūdens zivij drīkst pieskarties ar mitriem cimdiem vai

mitrām rokām, un zivis ir jānovieto uz mitrām virsmām, lai

nenobrāztu to zvīņas un gļotas. Īpaša uzmanība ir jāpievērš, lai

izmantotie apstrādes paņēmieni neizraisītu zivs izžūšanu,

slāpšanu vai nenodarītu zivij citus bojājumus.

4.7. Humāna nogalināšana

Parasti zivis jānogalina, izmantojot šādus paņēmienus:

- anestezējoša līdzekļa pārdozēšanu, izmantojot zivs lielumam

un sugai atbilstošu līdzekli un ievadīšanas paņēmienu. Ja zivi

nogalina, iemērcot to anestezējošā šķīdumā, pēc žaunu kustību

un/vai vestibulāri okulārā refleksa izbeigšanās tā ir jāatstāj

šajā šķīdumā vismaz piecas minūtes;

- smadzeņu darbības apturēšanu, salaužot galvaskausu.

Nāves iestāšanās ir jāapstiprina, piemēram, fiziski iznīcinot

zivs smadzenes vai nolaižot zivij asinis.

4.8. Dokumentācija

Ir jādokumentē attiecīgie ūdens kvalitātes rādītāji.

4.9. Identifikācija

Ne vienmēr ir nepieciešams vai iespējams identificēt katru

zivi turēšanas iestādē.

Ja zivis ir nepieciešams iezīmēt identifikācijas nolūkā, par

vismazāk invazīvo iezīmēšanas paņēmienu tiek uzskatīta zemādas

krāsvielas injekcija. Pirms invazīvāku paņēmienu (piemēram, spuru

apgraizīšanas vai PIT marķējuma) izmantošanas ir rūpīgi jāapsver

to nepieciešamība. Mehānisko iezīmēšanu var izmantot vienīgi tad,

ja citi iezīmēšanas paņēmieni nav piemēroti.

Iezīmēšanu parasti veic, zivij atrodoties anestēzijas

iedarbībā, lai atvieglinātu procedūras izpildi un samazinātu

ievainojumu, saslimšanas vai stresa risku.

5. Pārvadāšana

Pirms pārvadāšanas zivis nebaro tik ilgi, cik nepieciešams,

lai tām iztīrītos zarnas, tādējādi samazinot fekālo piesārņojumu

pārvadāšanas sistēmā. Zivs ķeršana, sagatavošana pārvadāšanai,

pārvadāšana un izlaišana ir jāveic rūpīgi, lai neievainotu zivi

un neradītu tai pārlieku stresu. Nedrīkst pieļaut straujas

temperatūras pārmaiņas, slāpšanu un ekskrementu izraisītu ūdens

kvalitātes pasliktināšanos.

B PIELIKUMS

Statistiskas tabulas un

paskaidrojumi to aizpildīšanai, kā to paredz šīs konvencijas 27.

un 28.panta prasības

Ievads

Atbilstoši konvencijas 27. un 28.pantam katra puse apkopo

statistisko informāciju par noteiktiem procedūru aspektiem, uz

kuriem konvencija attiecas un nosūta šo informāciju Eiropas

Padomes ģenerālsekretāram, kas saņemto informāciju publicē.

Ar kuru metodi apkopot informāciju, to izlemj katra puse un,

protams, atbilstoši katras valsts tiesību aktu prasībām var

apkopot jebkādu papildu statistisko informāciju. Tomēr, lai

atvieglotu ģenerālsekretāra darbu, iesūtītajai informācijai jābūt

salīdzināmai un saskaņā ar pievienotajām tabulām. Datus apkopo

par kalendāro gadu.

Vispārēji

noteikumi

Jāuzskaita tie dzīvnieki, kuru izmantošana procedūrās var tiem

radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu (sk.

konvencijas 1.2.panta "c" punktu). Uzskaite tiek sākta, kad ar

dzīvnieku sāk veikt procedūras. Katru dzīvnieku vienā un tajā

pašā tabulā uzskaita vienu reizi. Dzīvnieki, kuri netiek

izmantoti procedūrās, kā to paredz 12.panta c punkts, netiek

uzskaitīti šajā konvencijā paredzētās informācijas apkopošanas

nolūkā.

Bioloģiskās pētniecības raksturs neizbēgami novedīs pie

situācijas, kad būs grūti izlemt, kurā tabulas ailē procedūrā

izmantojamais dzīvnieks būtu jāuzskaita. Nepastāv pareiza vai

nepareiza šīs problēmas risināšanas metode. Tas ir individuālas

izvēles jautājums. Atbilstoši kompetentas iestādes sniegtajiem

norādījumiem zinātniekiem pašiem ir jāizlemj, kur dzīvnieku

uzskaitīt.

Tomēr ir būtiski svarīgi nodrošināt to, ka neviens dzīvnieks

netiek uzskaitīts divas reizes.

1.tabula

Procedūrās

izmantoto dzīvnieku skaits un veidi

Šajā tabulā tiek sniegts kopējais procedūrās izmantoto

dzīvnieku skaits. Kopējais dzīvnieku skaits tiek sadalīts pa

dzīvnieku tipiem vai klasēm.

2.tabula

Dzīvnieku

skaits, kurus izmanto procedūrās ar noteiktu mērķi

Šajā tabulā ir paredzēts uzrādīt to dzīvnieku skaitu, kuri

tiek izmantoti plašās fundamentālu pētījumu, jaunu produktu

izstrādes, drošības izvērtējumu, slimību diagnosticēšanas, kā arī

izglītības un apmācības jomās. Pirmajā vertikālajā ailē

"medicīnisks" ietver veterināro medicīnu.

3.tabula

Dzīvnieku

skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un

vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības

izvērtējumus

Šajā tabulā ir paredzēts sniegt sīkāku sadalījumu pa

procedūrām, kuras tiek veiktas vispārējā cilvēka, dzīvnieku un

vides aizsardzības nolūkā, izņemot medicīniskus nolūkus.

6.vertikālā aile ietver kaitīgo radiāciju.

4.tabula

Procedūrās

izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un

traucējumiem

Šajā tabulā ir paredzēts attēlot medicīniskos nolūkos

izmantoto dzīvnieku skaitu, ieskaitot veterinārmedicīnu, ar īpašu

atsauci uz trijām cilvēka slimību jomām, kuras ir sabiedrības

īpašas izmanības lokā.

5.tabula

Procedūrās, kas

noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits

Ieraksts vertikālajā ailē "Tikai attiecīgā puse" tiek izdarīts

tad, kad procedūras veikšana ir paredzēta tās puses valsts

tiesību aktu ietvaros, kur šī procedūra tiek veikta, ieskaitot

starptautiskās saistības, kuras puse ir uzņēmusies (piemēram, kā

konvencijai par Eiropas farmakopejas izstrādi pievienojusies puse

vai kā Eiropas Kopienas dalībvalsts).

Ieraksts vertikālajā ailē "tikai pārējās puses" nozīmē: ja

procedūras konkrētais mērķis ir prasību izpilde, ieskaitot

tirdzniecības prasības citās valstīs, ieskaitot arī konvencijas

prasības, kurai pēdējās nav pievienojušās.

Aile "Abi" tiek izmantota, ja procedūra ir paredzēta abu grupu

prasību izpildes nolūkā; šajā gadījumā nekas netiek ierakstīts

nevienā no pārējām divām ailēm.

1.tabula

Procedūrās

izmantoto dzīvnieku skaits un veidi

(Gada)laikā

(Puse)

Peles (Mus musculus)

Žurkas (Rattus

norvegicus)

Jūras cūciņas (Cavia

porcellus)

Pārējie grauzēji (other

Rodentia)

Truši (Oryctolagus

cuniculus)

Pērtiķi (Hominoidea)

Pārējie pērtiķveidīgie

(Cercopithecoidea & Ceboidea)

Lemūri (Prosimia)

Suņi (Canis

familiaris)

Kaķi (Felis catus)

Pārējie gaļēdāji (other

Carnivora)

Zirgi, ēzeļi un krustojumi

(Equidae)

Cūkas (Sus)

Kazas un aitas (Capra &

Ovis)

Liellopi (Bos)

Pārējie zīdītāji (other

Mammalia)

Putni (Aves)

Reptiļi(Reptilia)

Abinieki (Amphibia)

Zivis (Pisces)

Kopā

2.tabula

Noteiktiem

mērķiem izraudzītās procedūrās izmantoto dzīvnieku skaits (gada)

laikā (puse)

Visas sugas

Izraudzītās

sugas

Grauzēji un truši

Suņi un kaķi

Primāti

Fundamentāla rakstura bioloģiski (ieskaitot medicīniskos)

pētījumi

2. Medicīnas vai veterinārmedicīnas produktu

vai ierīču atklāšana, izstrāde un kvalitātes kontrole

(ieskaitot drošības vērtējumu)

3. Slimību diagnosticēšana

4. Cilvēka, dzīvnieku un vides aizsardzība,

veicot toksiskas vai citas drošības vērtējumus

5. Izglītība un mācības

3.tabula

Dzīvnieku

skaits, kuri izmantoti noteiktiem mērķiem cilvēka, dzīvnieku un

vides aizsardzībā nolūkā, veicot toksiskus vai citus drošības

izvērtējumus

2.tabulas 4.punkta tālāka

klasifikācija

Visas sugas

Izraudzītās

sugas

Grauzēji un truši

Suņi un kaķi

Primāti

1. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts

izmantot galvenokārt lauksaimniecībā

2. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts

izmantot galvenokārt rūpniecībā

3. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts

izmantot galvenokārt mājsaimniecībā

4. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts

izmantot galvenokārt kā kosmētikas vai kā tualetes

piederumus

5. Vielas, kuras izmanto vai paredzēts

izmantot galvenokārt kā pārtikas piedevas cilvēka

patēriņam

6. Potenciāla vai faktiska apkārtējās vides

piesārņojuma bīstamība

4.tabula

Procedūrās

izmantoto dzīvnieku skaits saistībā ar slimībām un traucējumiem

(gads) laikā (puse)

Visas

sugas

Izraudzītās

sugas

Grauzēji un

truši

Suņi un kaķi

Grauzēji un

truši

1. Vēzis (izņemot

karcinoģenētiskas bīstamības)

2. Kardiovaskulārās

slimības

3. Nervu un garīgie

traucējumi

4. Pārējās cilvēka un dzīvnieku

slimības

Piezīme. Ja procedūra ietver vēža pētījumus zem jebkura

no 2. līdz 4.punktam, vēža klasifikācijai ir prioritāte.

5.tabula

Procedūrās, kas

noteiktas likumdošanā, izmantoto dzīvnieku skaits (gads) laikā

(puse)

Visas sugas

Izraudzītās

sugas

Grauzēji un truši

Suņi un kaķi

Grauzēji un truši

Tikai

puse

Tikai pārējās puses

Abi

Grozījumu

protokols

Eiropas konvencijai par to mugurkaulnieku aizsardzību, kurus

izmanto izmēģinājumiem vai citiem mērķiem

Strasbūra, 1998.gada 22.jūnijs

Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas dalībvalstis, kuras

parakstījušas šo protokolu Eiropas Konvencijai par to

mugurkaulnieku aizsardzību, kurus izmanto izmēģinājumos un citos

zinātniskos mērķos, kas tika atklāta parakstīšanai 1986. gada 18.

martā Strasbūrā (turpmāk - Konvencija),

ņemot vērā Konvenciju, kurā ietverti vispārīgi noteikumi, kas

paredzēti, lai pasargātu zinātniskiem mērķiem paredzētus

dzīvniekus no ciešanām, sāpēm un distresa un dalībvalstu lēmumu

ierobežot dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos un citiem

zinātniskiem mērķiem, ar mērķi cik vien iespējams aizstāt šādu

izmantošanu, jo sevišķi meklējot alternatīvus pasākumus un

veicinot šādu alternatīvu pasākumu izmantošanu,

ņemot vērā Konvencijas pielikumos iekļauto noteikumu tehnisko

raksturu,

atzīstot nepieciešamību nodrošināt to atbilstību ar

attiecīgajās jomās veikto pētījumu rezultātiem,

ir vienojušās par turpmāko: