7. pants
-

Izmeklēšanas pilnvaras un metodes

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida

aktus, kas var būt nepieciešami, lai tās tiesas vai citas

kompetentās iestādes būtu tiesīgas pieprasīt pieejamību banku,

finanšu un komerciālajiem dokumentiem vai tos izņemt ar nolūku

veikt 3., 4. un 5.pantā norādītās darbības. Dalībvalstis nevar

atteikties pildīt šā panta noteikumus, pamatojot to ar bankas

noslēpumu.

2. Neietekmējot 1.punktu, ikviena dalībvalsts pieņem tādus

normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā

varētu:

a) noteikt, vai fiziska vai juridiska persona ir viena vai

vairāku kontu turētāja vai īpašuma patiesā labuma guvēja kādā no

bankām, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā, un attiecīgā

gadījumā iegūt visu informāciju par norādītajiem kontiem;

b) iegūt ziņas par konkrētajiem banku kontiem un tām bankas

operācijām, kas ir veiktas norādītajā laika posmā, izmantojot

vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, tostarp ziņas par

jebkuru nosūtītāja vai saņēmēja kontu;

c) noteiktu laika posmu pārraudzīt tādas bankas operācijas,

kuras veic, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem

kontiem, un

d) nodrošināt, lai bankas neatklātu attiecīgajiem bankas

klientiem vai citām trešām personām to, ka saskaņā ar a), b) vai

c) apakšpunktu ir prasīta vai iegūta informācija vai ka tiek

veikta izmeklēšana.

Dalībvalstis apsver iespēju paplašināt šo noteikumu,

attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku

sektora finanšu iestādēs.

3. Ikviena dalībvalsts apsver iespēju pieņemt tādus normatīvos

un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu

izmantot īpašas izmeklēšanas metodes, kuras atvieglo noziedzīgi

iegūto līdzekļu identificēšanu un atrašanu, kā arī ar šādiem

līdzekļiem saistīto pierādījumu iegūšanu, piemēram, novērošanu,

telesakaru pārtveršanu, piekļuvi datorsistēmām un prasību

izsniegt konkrētus dokumentus.