4. pants
Pamattiesības,

līdztiesība un diskriminācijas aizliegums

1. Dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus

pasākumus, kas vajadzīgi, lai veicinātu un aizsargātu ikviena,

īpaši sieviešu, tiesības uz dzīvi bez vardarbības gan

sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē.

2. Dalībvalstis nosoda jebkādu sieviešu diskrimināciju un

nekavējoties pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas

vajadzīgi, lai to novērstu, jo īpaši:

- iekļaujot savas valsts konstitūcijā vai citā atbilstošā

tiesību aktā sieviešu un vīriešu līdztiesības principu un

nodrošinot šā principa faktisku īstenošanu;

- aizliedzot sieviešu diskrimināciju, tostarp, ja tas

vajadzīgs, izmantojot sodus;

- atceļot tiesību aktus un vispārpieņemto praksi, kas

diskriminē sievietes.

3. Dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs konvencijas

noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību

aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi

no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais

dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība,

politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā

izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās,

dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības

stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa

statuss vai cits statuss.

4. Saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem par diskrimināciju

netiek uzskatīti īpašie pasākumi, kas vajadzīgi, lai novērstu ar

dzimumu saistītu vardarbību un aizsargātu sievietes no šādas

vardarbības.