6. pants

Videokonferences

1. Līgumslēdzējas puses veic nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu ikvienas dalībvalsts un Amerikas Savienoto Valstu starpā videopārraides tehnoloģiju izmantošanu lūguma saņēmējā valstī atrodošos liecinieku un ekspertu nopratināšanai, kas ir pieļaujama savstarpējās tiesiskās sadarbības ietvaros tādā mērā, kādā šāda sadarbība pašreiz nav iespējama. Ciktāl tas neizriet no šā panta, šāda veida sadarbības kārtībai ir piemērojami attiecīgo valstu starpā noslēgtie spēkā esošie tiesiskās palīdzības līgumu noteikumi vai lūguma saņēmējas valsts tiesību aktu noteikumi.

2. Izņemot gadījumus, kad lūguma saņēmēja un lūguma iesniedzēja valsts vienojas par pretējo, lūguma iesniedzēja valsts sedz izmaksas, kas saistītas ar videopārraides izveidi un darbību. Pārējās izmaksas, kas rodas palīdzības sniegšanas laikā, (tai skaitā tās, kas ir saistītas ar dalībnieku pārvietošanos lūguma saņēmējā valstī), sedz saskaņā ar savstarpējās tiesiskās palīdzības līguma noteikumiem, kas piemērojami starp attiecīgajām valstīm, vai, ja šāda līguma nav, saskaņā ar vienošanos starp lūguma iesniedzēju valsti un lūguma saņēmēju valsti.

3. Lūguma iesniedzēja un lūguma saņēmēja valsts var apspriesties, lai atvieglotu tādu tiesisku, tehnisku vai apgādes jautājumu kārtošanu, kas var rasties lūguma izpildes sakarā.

4. Neierobežojot kompetenci, ko var paredzēt lūguma iesniedzējas valsts tiesību akti, jebkāds nepatiess apgalvojums vai cits tīšs liecinieka vai eksperta pārkāpums videokonferences laikā ir sodāms lūguma saņēmējā valstī tāda pašā veidā, ja šādi nodarījumi būtu izdarīti valsts iekšējā procesa laikā.

5. Šis pants neierobežo iespēju izmantot citus pieejamos līdzekļus, lai iegūtu liecību lūguma saņēmējā valstī, pamatojoties uz piemērojamo līgumu vai tiesību aktiem.

6. Šis pants neierobežo divpusēju savstarpējās tiesiskās palīdzības līgumu starp dalībvalstīm un Amerikas Savienotājām Valstīm piemērošanu, kas uzliek pienākumu vai atļauj izmantot videokonferences tehnoloģiju mērķiem, kas nav 1. punktā minētie mērķi, tai skaitā personu vai priekšmetu identifikācijai vai izmeklēšanas ziņojumu iegūšanai. Ja tas nav jau paredzēts saskaņā ar piemērojamo līgumu vai tiesību aktiem, valsts var atļaut videokonferences tehnoloģijas izmantošanu šajos gadījumos.