Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmās un trešās daļas, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 21.3., 28., 30., 31., 48.4. punkta un 3. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam

20. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes 105. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu."

Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas, tostarp personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar

komercdarbības veikšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā jeb tiesību uz

īpašumu saturā ietilpst personas tiesības veikt komercdarbību uz

licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2019-05-01 17.1. punktu).

Obligātā iepirkuma sistēma ir valsts atbalsta mehānisms,

atbilstoši kuram ar attiecīgas atļaujas saņemšanu

elektroenerģijas ražotājam tiek piešķirtas tiesības pārdot

elektroenerģiju par noteiktu tarifu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības ietver

līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

Īpašuma tiesības aizsargā arī ar Ekonomikas ministrijas izdoto

administratīvo aktu un ar publisko tirgotāju noslēgto līgumu

piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par

paaugstinātu cenu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01

14.1. punktu un 2021. gada 28. maija lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-52-01

13.1. punktu). Tādējādi šādos gadījumos īpašuma tiesību

objekts var būt arī ražotāja iegūtās tiesības.