34. pants

A. Petrovs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās

noteikumu normas par spēkā neesošām no viņa pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža. Līdzīgi arī šā sprieduma 5. un 6.

punktā norādītās tiesas attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem,

kas ir atbildētāji to izskatīšanā esošajās civillietās, lūdz

atzīt apstrīdētās noteikumu normas par spēkā neesošām no

mājsaimniecības lietotāju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Turklāt Augstākā tiesa norāda, ka apstrīdētās noteikumu normas ir

piemērojamas ne vien tās izskatīšanā esošajās civillietās, bet

arī virknē citu civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas

stadijās (sk. Augstākās tiesas pieteikumu lietas materiālu 13.

sēj. 67. un 112. lp.).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tādējādi likumdevējs

Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lai atzītu

apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 34. punktu un 2014. gada

28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 21. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka tiesību normas, kas

pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām un

spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža (sk. Satversmes tiesas

1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04‑03(98) secinājumu

daļu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 25.

punktu). Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams, ka

antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav bijusi spēkā, jo nav

pieņemta pienācīgā kārtībā, un tāpēc arī nevar radīt tiesiskas

sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma

lietā Nr. 2013‑21‑03 13. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka izņēmuma gadījumos varētu

tikt pieļautas atkāpes no šīs prezumpcijas. Tomēr šajos gadījumos

Satversmes tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu

minētā izņēmuma noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 13. punktu un 2016.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015‑13‑03 17.

punktu).

Apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas ultra vires.

Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus

būtiskus apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no prezumpcijas

par apstrīdēto noteikumu normu spēkā neesību no to izdošanas

brīža. Tas nozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas attiecībā uz

personām, kurām tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā,

atzīstamas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: