91. pants
, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Regulatora pārstāvis -

zvērināts advokāts Gundars Cers (turpmāk - regulatora

pārstāvis) lūdz atzīt konstitucionālo sūdzību par nepamatotu.

Atbildes rakstā regulatora

pārstāvis norāda, ka, apstiprinot Metodiku, Padome nepārkāpa

savas kompetences robežas. Regulatora pārstāvis uzskata, ka

tarifu aprēķināšana paredz ne tikai dabasgāzes aprēķināšanas

kārtību, bet arī tarifu diferencēšanu. Tarifus var diferencēt pēc

dabasgāzes izmantošanas mērķa (apkurei, gāzes plītij,

autotransportam utt.), pēc patēriņa apjoma vai kāda cita

kritērija.

Regulatora pārstāvis izsaka

viedokli, ka paaugstināta tarifa noteikšanu iedzīvotājiem, kuri

gadā patērē vairāk par 5000 kubikmetriem gāzes, nevar uzskatīt

par diskrimināciju, jo dabasgāzes lietotāji, kuri izmanto mazāk

nekā 5000 kubikmetrus gāzes, neatrodas līdzīgos un salīdzināmos

apstākļos ar tiem lietotājiem, kuri šo robežu pārsniedz. Lielāks

gāzes daudzums ir uzskatāms par papildpakalpojumu, par ko

papildus arī jāmaksā.

Regulatora pārstāvis uzskata, ka

apstrīdētajās normās noteiktais dabasgāzes patēriņa limits

iedzīvotājiem ir saprātīgs un atbilstošs patērētāja reālajām

iespējām izmantot gāzi sadzīves vajadzībām. Šāds dabasgāzes

daudzums esot pietiekams gāzes plīts izmantošanai, karstā ūdens

piegādei un samērā lielas dzīvojamās mājas (ar apsildāmo platību

līdz 300 kvadrātmetriem) apkurei. Saskaņā ar akciju sabiedrības

"Latvijas Gāze" datiem 2001. gadā tikai 0,3 procenti no

visiem gāzes patērētājiem - fiziskajām personām - patērējuši

vairāk par 5000 kubikmetriem gāzes.

Regulatora pārstāvis paskaidro, ka

dabasgāzes tarifu diferenciācija faktiski tiek veikta pēc

patērētā gāzes apjoma, nevis atkarībā no tā, vai lietotājs

nodarbojas ar uzņēmējdarbību vai ne. Regulatora pārstāvis

uzskata, ka šāda tarifu diferencēšana nevis aizskar, bet aizsargā

iedzīvotāju intereses. Atsakoties no atšķirīgajiem tarifiem,

lielākajai daļai iedzīvotāju gāzes tarifs būtu jāpaaugstina.

Pirms atšķirīgo tarifu ieviešanas daudzi iedzīvotāji atslēdza

savus dzīvokļus un dzīvojamās mājas no kopējās siltumapgādes

sistēmas un izveidoja neatkarīgas gāzes apkures sistēmas. Tā kā

siltumapgādes uzņēmumi iepērk dabasgāzi par augstāku tarifu,

tarifu diferencēšana nodrošina to efektīvu darbību. Pieņemot

apstrīdētās normas, Padome rīkojusies saskaņā ar Enerģētikas

likuma 84. panta pirmās daļas 5. punktu, kas liek

aizsargāt arī enerģijas piegādātāju intereses.

Atšķirīgo tarifu noteikšana esot

objektīvi pamatota ar gāzes apgādes regulēšanas sistēmas raksturu

un principiem: aizstāvēt enerģijas piegādātāju un patērētāju

intereses, nodrošināt patērētājiem iespēju ilgstoši saņemt

kvalitatīvus pakalpojumus par ekonomiski pamatotām cenām,

stimulējot sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju efektīvu darbību un

attīstību, kā arī veicinot patērētājiem piegādātās enerģijas

efektīvu izmantošanu.

Latvijas Republikas Iekšlietu

ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes

2002. gada 20. novembra izziņa nr. 856-IR liecina,

ka dzīvojamā mājā Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3, nav pierakstīta

neviena persona. Savukārt no "Lursoft" datu bāzes izdrukām

izriet, ka Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3, atrodas vairākas

komercsabiedrības - sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Kresko

konsultācijas" un "Semidex-Rīga", kā arī publiska akciju

sabiedrība "Rīgas investīciju fonds", kuru īpašuma daļas pieder

iesniedzējam un kurās viņš ieņem amatus.

Konstitucionālajai sūdzībai

pievienotajos dokumentos un regulatora pārstāvja iesniegtajās

minētajās izdrukās norādīta cita iesniedzēja dzīvesvietas adrese

- Rīga, Ieriķu iela 29-52.

Secinājumu

daļa

1. Saskaņā ar Enerģētikas likuma

85. panta pirmās daļas 2. punktu (līdz 2001. gada

1. oktobrim spēkā bijušajā redakcijā) Padome bija tiesīga

noteikt energoapgādi regulējošus normatīvus savas kompetences

ietvaros. Analoga norma ietverta arī šobrīd spēkā esošajā

Enerģētikas likuma redakcijā.

Iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka

Metodikas 2.8. punkta 1. un 2. apakšpunkts (turpmāk -

apstrīdētās normas) ir pretrunā ar šo Enerģētikas likuma normu,

jo Padomes kompetencē ietilpstot vienīgi energoapgādes uzņēmumu

sniegto pakalpojumu tarifu aprēķināšanas mehānisma radīšana,

nevis atsevišķu lietotāju tiesību ierobežošana, nosakot

dabasgāzes patēriņa normas.

Šim iesniedzēja pārstāvja

viedoklim nevar piekrist. Padomes funkcijas apskatāmas kopsakarā,

un jāņem vērā, ka Enerģētikas likuma 84. panta pirmās daļas

2. punkts pilnvaro Padomi apstiprināt energoapgādes uzņēmumu

aprēķinātos tarifus.

Nav atrodami tiesiski argumenti,

kas liegtu noteikt atšķirīgus tarifus atkarībā no patērētās

dabasgāzes daudzuma. Patērētās gāzes daudzums kalpo par kritēriju

atšķirīgu tarifu noteikšanai ne tikai Latvijā.

Piemēram, Lietuvā saskaņā ar Cenu

un enerģijas kontroles komisijas 2001. gada

16. novembra lēmuma nr. 111 "Dabasgāzes cenas

aprēķināšanas metodika" 3.3. punktu dabasgāzes lietotāji

atkarībā no patērētā gāzes daudzuma iedalīti pat sešās grupās

(sk. National Control Commission's for Prices and Energy

Decree on Methods of Natural Gas Price Calculation No.111 of 16

November 2001, Vilnius).

Arī no Eiropas Savienības

dalībvalstu dabasgāzes cenu un tarifu veidošanas metodikas

(noteikta Padomes 1983. gada 21. aprīļa rekomendācijā

nr. 83/230/EEC) 4. un 5. punkta izriet, ka ir iespējama

dabasgāzes lietotāju iedalīšana atkarībā no patērētā dabasgāzes

daudzuma [sk. Council Recommendation of 21 April 1983 on the

methods of forming natural gas prices and tariffs in the

Community (83/230/EEC)].

Tātad Padomes kompetencē ietilpst

ne tikai tarifu aprēķināšanas mehānisma radīšana, bet arī

atšķirīgu tarifu noteikšana, izvēloties par kritēriju patērētās

dabasgāzes daudzumu.

2. Likuma "Par uzņēmējdarbības

regulēšanu enerģētikā" 1. panta 12. punkts par

enerģijas lietotāju atzina fizisko vai juridisko personu, kas

pērk energoresursus, lai tos izmantotu energoapgādei vai savām

vajadzībām.

Savukārt Enerģētikas likuma

1. panta 10. punkts noteic, ka enerģijas lietotājs ir

fiziskā vai juridiskā persona, kas no energoapgādes uzņēmumiem

pērk un savām vajadzībām patērē konkrēta veida enerģiju vai

kurināmo vai arī lieto to energoapgādē vai cita veida

darbībā.

Līdzīgi termins "lietotājs"

skaidrots arī Latvijas Republikas Ministru kabineta

1998. gada 20. janvāra noteikumu nr. 23 "Gāzes

piegādes un lietošanas noteikumi" 1.11. punktā.

Iesniedzēja pārstāvis secina, ka

no likuma un noteikumu viedokļa var klasificēt četras dabasgāzes

lietotāju grupas: 1) fiziskā persona, kura gāzi patērē savām

vajadzībām; 2) fiziskā persona, kura gāzi patērē uzņēmējdarbībā;

3) juridiskā persona, kura gāzi patērē savām vajadzībām; 4)

juridiskā persona, kura gāzi patērē uzņēmējdarbībā, tostarp arī

siltumapgādē. Neraugoties uz to, Metodikā dots cits termina

"lietotājs" skaidrojums un ieviests atšķirīgs lietotāju

iedalījums. Metodikas 1. punktā teikts: "Lietotājs -

juridiska vai fiziska persona, kura saskaņā ar līgumu saņem un

lieto gāzi no Piegādātāja gāzes tīkliem." Metodikas

2.8. punktā lietotāji iedalīti trīs grupās: iedzīvotāji;

rūpniecības, komunālie un citi komerciālie lietotāji;

autotransports. Iesniedzēja pārstāvis norāda, ka nevienā likumā

nav atrodami jēdzieni "rūpnieciskie, komunālie un citi

komerciālie lietotāji".

Normatīvajos aktos lietotie

termini un to skaidrojumi paredzēti attiecīgā normatīvā akta

normu pareizai izpratnei.

Termina "lietotājs" izpratne

Metodikā var atšķirties no citos normatīvajos aktos, arī aktos ar

augstāku juridisko spēku, dotajiem termina skaidrojumiem.

3. Izvērtējot Metodikā noteikto

lietotāju iedalījumu (izņemot autotransportu), var secināt, ka

par dabasgāzes tarifu diferenciācijas kritēriju tiek uzskatīts

izmantotās dabasgāzes daudzums, nevis lietotāja piederība kādai

no grupām - iedzīvotājiem un komerciālajiem lietotājiem.

Iedalījums iedzīvotājos un komerciālos lietotājos ir nosacīts, jo

tarifi tiek noteikti neatkarīgi no dabasgāzes izmantošanas mērķa.

Ja dzīvojamā mājā atrodas komercsabiedrība, kura gadā izlieto

mazāk par 5000 kubikmetriem dabasgāzes, tā tiek ieskaitīta

iedzīvotāju kategorijā. Savukārt, ja dzīvojamās mājas iedzīvotājs

gadā patērē vairāk par 5000 kubikmetriem dabasgāzes, viņš tiek

ieskaitīts komerciālo lietotāju kategorijā.

Lietotāji, kuri gadā patērē 5000

kubikmetrus vai mazāk dabasgāzes, maksā par to pēc zemāka tarifa

nekā tie lietotāji, kuri patērē vairāk nekā 5000 kubikmetrus

dabasgāzes.

Tātad kritērijs atšķirīgu

dabasgāzes tarifu noteikšanai apstrīdētajās normās ir patērētās

dabasgāzes daudzums, nevis lietotāja piederība iedzīvotājiem vai

komerciāliem lietotājiem.

4. Lai izvērtētu, vai atšķirīgie

tarifi ir tiesiski pamatoti un nediskriminē kādu no divām

lietotāju grupām, jānoskaidro, vai lietotāji, kuri gadā patērē

vairāk par 5000 kubikmetriem dabasgāzes, atrodas salīdzināmos

apstākļos ar tiem lietotājiem, kuri patērē mazāk.

Nav pamatots regulatora viedoklis,

ka lietotāji, kuri gadā patērē vairāk par 5000 kubikmetriem

dabasgāzes, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar tiem lietotājiem,

kuri patērē mazāk, tikai tāpēc, ka pirmie lietotāji patērē

vairāk. Nevar piekrist apgalvojumam, ka lielāks patērētās

dabasgāzes apjoms uzskatāms par papildpakalpojumu apmēram tāpat

kā lielāka elektroenerģijas jauda un interneta izmantošana, par

kuru lietotājs maksā papildus. Gan elektroenerģijas lielāka

jauda, ko saņem elektroenerģijas lietotājs, gan interneta

pieslēgums, ko izmanto telekomunikāciju lietotājs, ir

kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi atšķirīgi pakalpojumu veidi.

Lietotāji, kuri gada laikā patērē

vairāk nekā 5000 kubikmetrus dabasgāzes, atrodas salīdzināmos

apstākļos ar tiem lietotājiem, kuri patērē mazāk.

5. Par atšķirīgu tarifu kritēriju

noteiktais daudzums - 5000 kubikmetri dabasgāzes gadā - ir

izraudzīts, ņemot vērā, ka tas ir pietiekams iedzīvotāju sadzīves

vajadzību apmierināšanai. Ar šo dabasgāzes daudzumu var

nodrošināt apkuri samērā lielai dzīvojamai mājai, piegādāt silto

ūdeni un izmantot gāzes plīti. Šie lietotāji maksā par apkuri

mazāk nekā tie iedzīvotāji, kuru dzīvojamās mājas pieslēgtas

centralizētajai siltumapgādei, jo siltumapgādes uzņēmumi kā

komerciālie lietotāji dabasgāzi iepērk par augstākām cenām.

Saskaņā ar Enerģētikas likuma

84. panta pirmās daļas 5. punktu (līdz 2001. gada

1. oktobrim spēkā bijušajā redakcijā) regulatora pienākums

ir rūpēties ne tikai par lietotāju, bet arī par piegādātāju

(sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju) interesēm. Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanā vienmēr jārēķinās ar divām interesēm -

pirmkārt, ar piegādātāja interesi nodrošināt sava uzņēmuma

ekonomisko darbību un attīstību un, otrkārt, ar patērētāju (gan

dabasgāzes patērētāju, gan siltumapgādes uzņēmumu un to sniegto

pakalpojumu patērētāju) interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un

kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem

tarifiem.

Regulators norāda, ka 5000

kubikmetru dabasgāzes patēriņa kritērijs tika noteikts, jo pirms

tam gāze par zemāko tarifu tika izmantota ne vien nelielu

individuālo māju, bet arī daudzdzīvokļu māju un tādu telpu

apkurei, kurās tika veikta uzņēmējdarbība, tādējādi radot

negodīgu konkurenci attiecīgajos tirgos.

Lietas materiāli liecina, ka

iesniedzējam piederošajā dzīvojamā mājā Rīgā, Mazajā Bišu ielā 3,

nedzīvo neviens iedzīvotājs, bet atrodas vairākas juridiskās

personas, kas nodarbojas ar komercdarbību.

Ņemot vērā iepriekšminētos

apstākļus, patērētās dabasgāzes daudzums 5000 kubikmetru apmērā

kā kritērijs atšķirīgu tarifu noteikšanai ir atzīstams par

objektīvi pamatotu un nerada diskrimināciju.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Energoapgādes regulēšanas

padomes "Dabas gāzes tarifu aprēķina metodikas" 2.8. punkta

1. un 2. apakšpunktu par atbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 91. pantam, likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu

regulatoriem" 5. pantam un Enerģētikas likuma 84. panta

pirmās daļas 5. punktam un 85. panta pirmās daļas

2. punktam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

R. Apsītis