115. pants
noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties

par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Minētā Satversmes norma,

pirmkārt, publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu

izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu.

Otrkārt, ar šo normu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir paceltas

pamattiesību rangā. Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, līdzīgi kā

pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, ir

piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma

lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu).

Proti, privātpersona, pamatojoties uz Satversmes 115. pantu,

ir tiesīga vērsties tiesā par tādu publisko tiesību subjekta

darbību (bezdarbību), kas aizskar privātpersonas tiesības un

likumīgās intereses (sk., piemēram: Levits E. Piezīmes par

Satversmes 8. nodaļu - Cilvēka pamattiesības. Cilvēktiesību

Žurnāls Nr. 9 - 12, 1999, 37. lpp.).

Mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu

sabiedrībai izvirza vides (ekoloģiskās) tiesības, var sasniegt

vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī

nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to

Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav

interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības, kurām

kopīgi ar valsts iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības

dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un

uzlabošanu. Šī tēze ir akcentēta arī Nacionālajā vides politikas

plānā 2004. - 2008. gadam. Tajā atzīmēts, ka vides

aizsardzības jautājumi ieņem arvien nozīmīgāku vietu valsts

ekonomiskajā attīstībā, īpaši tādās nozarēs kā ražošana,

transports un sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšana, kā arī

sociālajā sfērā. Līdz ar to minēto jautājumu un problēmu sekmīga

īstenošana būs iespējama tikai ciešā valsts pārvaldes un

pašvaldību sadarbībā (sk.: Precizētais Nacionālais vides

politikas plāns 2004. - 2008. gadam.

http://www.vidm.gov.lv).

Satversmes 115. panta saturs,

kā arī tiesības uz labvēlīgu vidi un atbilstošie valsts pienākumi

tiek konkretizēti Latvijas Republikai saistošajos

starptautiskajos līgumos, tostarp Konvencijā par pieeju

informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju

griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kā arī

nacionālajos tiesību aktos.

Vides aizsardzības likuma 6. pants

noteic, ka ikvienai privātpersonai, kā arī personu apvienībām,

organizācijām un grupām ir tiesības citastarp:

1) prasīt, lai valsts iestādes un

pašvaldības, amatpersonas vai privātpersonas izbeidz tādu darbību

vai bezdarbību, kas pasliktina vides kvalitāti, kaitē cilvēku

veselībai vai apdraud viņu dzīvību, likumiskās intereses vai

īpašumu;

2) atbalstīt vides aizsardzības

pasākumus un sadarboties ar valsts iestādēm un pašvaldībām, lai

nepieļautu tādu darbību veikšanu, arī tādu lēmumu pieņemšanu, kas

var pasliktināt vides kvalitāti vai ir pretrunā ar vides

normatīvo aktu prasībām.

Vides aizsardzības likuma

1. panta 23. punktā par vides normatīvajiem aktiem

atzīti ne vien tādi normatīvie akti, kas tieši attiecas uz vidi,

bet arī tādi normatīvie akti, kas palīdz sasniegt valsts vides

politikas mērķus - saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides

kvalitāti, ilgtspējīgi izmantot dabas resursus un nodrošināt

kvalitatīvu dzīves vidi. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma

2. pantu teritorijas plānošanai jābūt tādai, kas veicinātu

ilgtspējīgu attīstību. Ievērojot Teritorijas plānošanas likuma

3. pantā noteikto ilgtspējības principu, teritorijas

plānošanai ir jānodrošina ne tikai ekonomiskā attīstība, bet arī

racionāla dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošana, dabas

un kultūras mantojuma saglabāšana, kā arī kvalitatīva dzīves

vide. Tādējādi mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts

vides politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī

ar vidi saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants

sabiedrībai piešķir plašas tiesības.

Satversmes 115. pantā

noteiktais valsts pienākums rūpēties par vides saglabāšanu ir

konkretizēts arī Aizsargjoslu likumā, tostarp šā likuma

37. panta pirmās daļas 4. punktā.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka

šīs tiesību normas nepareizas piemērošanas rezultātā Garkalnes

pagasta teritorijas plānojuma izstrādes laikā tikusi pieļauta

nepamatota Lielā Baltezera applūstošo teritoriju apbūve.

Tātad tas, vai

Garkalnes pagasta teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā

Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, atbilst Satversmes

115. pantam, ir jāizvērtē kopsakarā ar citām vides tiesību

normām.

12. Saskaņā ar Aizsargjoslu

likuma 33. panta pirmo daļu vietējo pašvaldību teritoriju

plānojumos visu veidu aizsargjoslas ir jānosaka, ievērojot

normatīvo aktu prasības. Lai izvērtētu Garkalnes pagasta

teritorijas plānojuma atbilstību Aizsargjoslu likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punkta prasībām, ir nepieciešams noskaidrot tajā

ietvertās tiesību normas saturu.

Šī norma noteic:

"Aizliegts celt ēkas un būves

teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados,

izņemot īslaicīgas lietošanas būves, mazēkas lauku apvidū un šim

nolūkam īpaši paredzētās aizsargbūves vai teritorijas

uzbēršanu."

Izmantojot gramatisko

interpretācijas metodi, ir secināms, ka norma atļauj applūstošajā

teritorijā veikt teritorijas uzbēršanu īslaicīgas lietošanas

būvju un mazēku celtniecībai lauku apvidū. Analogu tiesību normas

skaidrojumu ir devusi arī Vides ministrija un Reģionālās

attīstības un pašvaldību lietu ministrija (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 121., 122. un

135. lpp.).

No lietas materiāliem izriet, ka

Garkalnes teritorijas plānojuma izstrādes gaitā tiesību normas

vienas daļas izpratne visām institūcijām bija vienāda - ēku un

būvju celtniecība potenciāli applūstošā teritorijā ir aizliegta.

Taču atšķirīgi tika interpretēta teritorijas uzbēršanas

pieļaujamība, proti, ja sākotnēji veic šīs teritorijas uzbēršanu,

tad tā kļūst par neapplūstošu teritoriju un uz to vairs

neattiecas aizliegums celt ēkas un būves. Tehniskajā

dokumentācijā teritorijas uzbēršana tiek dēvēta par krasta joslas

labiekārtošanu. Šāds būvprojekts paredz zemes līmeņa

paaugstināšanu palienē ar nolūku sagatavot teritoriju turpmākai

apbūvei.

Tā kā gramatiskās interpretācijas

metodes izmantošanu vairumā gadījumu nevar uzskatīt par

pietiekamu tiesību normas satura pilnīgai atklāšanai, ir

izmantojamas arī citas interpretācijas metodes (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma

lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas

3. punktu).

Sistēmiskās interpretācijas

metodes izmantošana dod iespēju noskaidrot tiesību normas jēgu

saistībā ar citām Aizsargjoslu likumā ietvertajām tiesību

normām.

Termins "aizsargjoslas" ir

skaidrots likuma 1. pantā. Tajā teikts, ka aizsargjoslas ir

"noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan

dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības,

nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un

cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes".

Lietā tiek izvērtēts viens no

vides un dabas resursu aizsardzībai nepieciešamo aizsargjoslu

veidiem - virszemes ūdensobjekta (Lielais Baltezers)

aizsargjosla.

Likuma 7. panta pirmā daļa

noteic, ka "virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka

ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai

samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām,

novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko

darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo

ainavu".

Minēto normu analīze kopsakarā ar

37. panta pirmās daļas 4. punktu liecina, ka normas

interpretācija, saskaņā ar kuru ir iespējama applūstošo

teritoriju uzbēršana nolūkā tās apbūvēt, ir būtiskā pretrunā ar

likumā noteikto ūdenstilpju un tām piegulošo teritoriju

aizsardzības mērķi.

Izmantojot vēsturisko

interpretācijas metodi, tiesību normas jēgu noskaidro, ņemot vērā

apstākļus, uz kuru pamata tā radīta.

Likumprojekta anotācijā, kurā

pamatota tiesību normas pieņemšanas nepieciešamība, ir norādīts,

ka tā veicinās ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslā palieņu

pļavu atjaunošanu, apsaimniekošanu, kā arī samazinās piesārņojumu

(sk. 2001. gada 10. maijā Saeimā iesniegtā

likumprojekta "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" anotāciju, lietas

materiālu 1. sēj. 203. un 204. lpp.).

Palieņu pļavu uzbēršana nolūkā tur

celt ēkas nevar veicināt anotācijā izvirzītā mērķa sasniegšanu -

palieņu pļavu atjaunošanu, apsaimniekošanu un ūdenstilpju

piesārņojuma samazināšanu. Savukārt, izmantojot tādu normas

interpretāciju, saskaņā ar kuru pirms ēku celtniecības var veikt

potenciāli applūstošās teritorijas uzbēršanu, tiktu veicināta

šādu teritoriju apbūve, jo applūšanas risks tiktu novērsts. Šāda

interpretācija aizsargātu nevis palienes, bet gan jaunbūves -

īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas.

Īslaicīgas lietošanas būves un

mazēkas legāldefinīcija ir ietverta Ministru kabineta

1997. gada 1. aprīļa noteikumu Nr. 112 "Vispārīgie

būvnoteikumi" 15. un 16. punktā. Saskaņā ar tiem "īslaicīgas

lietošanas būve" ir būve, kuras ekspluatācijas laiks nav ilgāks

par pieciem gadiem un kura jānojauc līdz minētā termiņa beigām,

bet "mazēka" ir vienstāva ēka, kuras apbūves

laukums nav lielāks par 25 kvadrātmetriem.

Līdz ar to

Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta

izpratne, saskaņā ar kuru ir iespējama applūstošo teritoriju

uzbēršana nolūkā celt ēkas un būves, ir pretrunā ar to mērķi,

kāds tika izvirzīts, pieņemot šo normu.

13. Likumprojekta anotācijā

ietvertā mērķa - aizsargāt ūdenstilpju un ūdensteču palieņu

pļavas - nozīmību apliecina Nacionālais vides politikas plāns

2004. - 2008. gadam un vides ekspertu viedokļi (sk. Ministru

kabineta 2004. gada 4. februāra rīkojumu Nr. 81 "Par

Nacionālo vides politikas plānu 2004. - 2008. gadam".

Latvijas Vēstnesis, 2004. gada 6. februāris,

Nr. 20; Ministru kabineta 2006. gada

22. decembra rīkojumu Nr. 996 "Grozījumi

Nacionālajā vides politikas plānā 2004. -

2008. gadam". Latvijas Vēstnesis,

2006 . gada 28. decembris, Nr. 206, un lietas

materiālu 2. sēj. 114. - 120. lpp.).

Nacionālajā vides politikas plānā

ietvertajā situācijas raksturojumā konstatēts, ka salīdzinoši

lēzenie lielo upju sateces baseini, kā arī ievērojamās ezeru,

purvu un mitrāju platības, kas darbojas kā uzkrāšanas rezervuāri

un palēnina ūdens pieplūdi upēm, Latviju ir pasargājuši no tādiem

katastrofāliem plūdiem, kādi piemeklēja Centrālo Eiropu pēdējo

desmit gadu laikā. 1998. - 2000. gadā veiktie ūdeņu bioloģiskās

kvalitātes pētījumi liecina, ka apmēram 90 procentu ezeru ir

pakļauti antropogēnai eitrofikācijai, proti, procesam, kurā

ūdenstilpes piesātinās ar augu barības vielām un kurš veicina

ūdensorganismu pārmērīgu savairošanos un ūdenstilpju

aizaugšanu.

Pašreizējās situācijas uzlabošanai

plānā noteikti vairāki mērķi: pirmkārt, veicināt ilgtspējīgu un

racionālu ūdens lietošanu, īpašu uzmanību pievēršot pazemes ūdens

resursu saglabāšanai un eitrofikācijas apdraudētiem ezeriem un

ūdenstilpēm, otrkārt, aizsargāt ūdens ekosistēmas, kā arī no

ūdens atkarīgās sauszemes ekosistēmas un mitrājus (sk.:

Precizētais Nacionālais vides politikas plāns 2004. -

2008. gadam, 14. - 18. lpp.,

http://www.vidm.gov.lv).

Lai nodrošinātu vides aizsardzību,

ir jāņem vērā, ka palieņu pļavu galvenā nozīme ezera ekosistēmā

ir tāda, ka šīs pļavas kalpo par aizsargbarjeru pret ārējo

apstākļu kaitīgo iedarbību vai ezera degradācijas veicinātāju.

Īpaša nozīme šādai aizsargbarjerai ir tur, kur tiek attīstītas

apdzīvotās vietas vai jau ir izveidojušies urbanizēti apgabali

(sk.: Melluma A., Leinerte M. Ainava un cilvēks. Rīga, Avots,

1992, 73. lpp.).

Vides ekspertes L. Eņģele un

V. Znotiņa atzīst, ka Lielā Baltezera krasta palieņu

aizsardzībai un saglabāšanai ir būtiska nozīme bioloģiskās

daudzveidības un ainavas saglabāšanā, kā arī ezera aizsardzībā.

Dzīvojamo māju celtniecība applūstošajās palienēs no ekoloģiskā

viedokļa nav pieļaujama, jo pilnībā un neatgriezeniski iznīcinātu

tur esošos dabiskos biotopus un, izmainot ezera hidroloģisko

režīmu, radītu tam papildu piesārņojumu. Augāju josla starp

apbūvi un Lielo Baltezeru kalpo kā buferjosla, jo augi "patērē"

barības vielas un attīra piesārņotos gruntsūdeņus (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 114. - 118. lpp.). Savukārt

vides eksperte A. Melluma, vērtējot saimnieciskās darbības

pieļaujamību applūstošajās teritorijās, norāda, ka ir jāievēro

vislielākā piesardzība, jo šādas saimnieciskās darbības sekas nav

prognozējamas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. -

120. lpp.).

Applūstošo teritoriju aizsardzības

nepieciešamība ir aktualizējusies arī Eiropas Savienības tiesību

kontekstā. Proti, patlaban Eiropas Kopienu Komisijas izstrādātās

direktīvas par plūdu riska novērtējumu un pārvaldību projekta

4. panta otrās daļas "c" apakšpunktā palienes tiek atzītas

par plūdu aiztures dabisku buferzonu [sk.: KOM(2006) 15

galīgais, http://eur-lex.europa.eu/].

Palieņu pļavas veic plūdu negatīvo

seku novēršanas funkciju. Ja palieņu pļavas tiek uzbērtas, tas

rada papildu plūdu risku vietās, kur plūdu draudi līdz šim nav

pastāvējuši vai ir bijuši nenozīmīgi (sk. Vides ministrijas

2006. gada 10. oktobra vēstuli Satversmes tiesai lietas

materiālu 2. sēj. 122. lpp.).

Aizsargjoslu likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punkta interpretācijai ir jāatbilst mērķim, kas

izvirzīts Aizsargjoslu likumā un citos vides normatīvajos

aktos.

Lai normas interpretācija atbilstu

šai prasībai, norma ir jāizprot tādējādi, ka tā aizliedz celt

ēkas un būves teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi

simt gados, izņemot īslaicīgas lietošanas būves un mazēkas lauku

apvidū. Vienlaikus šī norma aizliedz celt īpaši paredzētas

aizsargbūves vai veikt teritorijas uzbēršanu ēku un būvju,

tostarp īslaicīgas lietošanas būvju un mazēku, celtniecībai.

Pilsētās un ciemos, kur saskaņā ar

Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punktu

virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas platums nosakāms teritorijas

plānojumā, pašvaldībai ir jāvadās no apsvēruma, ka veikt

applūstošas teritorijas uzbēršanu nolūkā to apbūvēt ir aizliegts.

Citāda normas interpretācija nonāktu pretrunā ar minētās

aizsargjoslas noteikšanas mērķi.

Norma neliedz veikt applūstošas

teritorijas uzbēršanu vai aizsargbūvju celtniecību nolūkā

aizsargāt no plūdiem ēkas un būves, kas tur atradās pirms šīs

normas spēkā stāšanās. Šajā gadījumā atļaujas teritorijas

uzbēršanai vai aizsargbūvju celšanai izsniedzamas tādā veidā, lai

minētās darbības pēc iespējas mazāk pārveidotu applūstošās

teritorijas.

14. Garkalnes pagasta

teritorijas plānojuma 2004. - 2016. gadam

1. sējuma 8. nodaļā paskaidrots, ka ap Lielo Baltezeru

ir noteikta 200 metrus plata applūstošā teritorija.

Plānojuma 3. sējumā - kartē

"Garkalnes pagasta teritorijas plānojums 2004. - 2016. Garkalnes

pagasta teritorijas plānotais izmantojums" ap Lielo Baltezeru ir

iezīmēta 300 metrus plata ūdensobjektu aizsargjosla. Potenciāli

applūstošā teritorija ir iezīmēta aptuveni 100, nevis 200 metru

platumā, kā tas ir noteikts teritorijas plānojuma 1. sējumā.

Plānojuma 2. sējuma "Garkalnes

pagasta apbūves noteikumi" 4. nodaļas 30.1. punkta a)

4. apakšpunkts paredz, ka 50 metrus platā joslā gar Lielo

Baltezeru aizliegta jebkāda būvniecība, izņemot tauvas joslā

atļautās būves. Savukārt būves, kas saistītas ar ūdenstilpju un

ūdensteču izmantošanu (laivu piestātnes, pirtis u.c.), atļauts

izvietot tuvāk krastam, bet ne tuvāk par 30 metriem no krasta

līnijas.

Plānojuma 3. sējumā - kartē

"Garkalnes pagasta teritorijas plānojums 2004 - 2016. Garkalnes

pagasta teritorijas plānotais izmantojums" 50 metrus no krasta

līnijas atbilstoši pagasta apbūves noteikumos paredzētajam ir

iezīmēta "apbūves moratorija zona".

Plānojuma grafiskajā daļā ir

skaidri redzams, ka māju un ēku celtniecības aizliegums attiecas

nevis uz visu potenciāli applūstošo teritoriju, bet gan tikai

aptuveni uz pusi no tās.

No lietas materiāliem pievienotā

detālplānojuma projekta zemesgabalam Dzilnas ielā 1B (kadastra

Nr.8060-003-0011) redzams, ka savrupmājas ir plānots būvēt tā, ka

to sienas atrastos tieši 50 metru attālumā no krasta līnijas

(sk. Detālplānojuma projekta Garkalnes pagastam, Dzilnas ielai

1B, kadastra Nr. 8060-003-0011, 44. lpp.).

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma

37. panta pirmās daļas 4. punktu jaunbūvju celtniecības

aizliegums ir nosakāms visas potenciāli applūstošās teritorijas

(palienes) platumā.

Tādējādi

Garkalnes pagasta teritorijas plānojums, kas paredz apbūvi

potenciāli applūstošā teritorijā, neatbilst Aizsargjoslu likuma

37. panta pirmās daļas 4. punktam un Satversmes 115.

pantam.

15. Tā kā Garkalnes

pagasta padomes teritorijas plānojuma daļa, kas paredz Lielā

Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, neatbilst Satversmes

115. pantam, nav nepieciešams papildus vērtēt tās atbilstību

Satversmes 1. pantam.

16. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir

jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku.

Pieteikuma iesniedzēji ir lūguši

apstrīdēto aktu atzīt par spēkā neesošu no 2005. gada

5. janvāra, t.i., no tā spēkā stāšanās brīža.

Ja Garkalnes pagasta teritorijas

plānojuma 2004. - 2016. gadam daļa, kas paredz Lielā

Baltezera applūstošo teritoriju apbūvi, netiktu atzīta par spēkā

neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, tad tiktu legalizētas

pašvaldības padomes darbības, kas tika veiktas Aizsargjoslu

likuma 37. panta pirmās daļas 4. punkta nepareizas

interpretācijas rezultātā laikā līdz sprieduma pasludināšanai.

Lai sasniegtu minētās normas mērķi - pēc iespējas vairāk pasargāt

applūstošās teritorijas no saimnieciskās darbības, apstrīdētais

akts par applūstošo teritoriju apbūvi ir atzīstams par spēkā

neesošu no tā spēkā stāšanās brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Garkalnes

pagasta teritorijas plānojuma 2004. - 2016. gadam daļu, kas

paredz Lielā Baltezera applūstošās teritorijas apbūvi, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam un

spēkā neesošu no 2005. gada 5. janvāra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris