13. pants

Vienlaicīgi paaugstinātam inficēšanās riskam ir pakļauti

šo dažādo riska grupu personu partneri (piemēram, INL, MSM,

prostitūcijā nodarbināto personu partneri).

2.1.HIV/AIDS

HIV infekcijas izplatība ir globāla mēroga problēma, kam ir

sociāli ekonomiskas sekas un kas negatīvi ietekmē visas

sabiedrības veselību, katra indivīda drošību, iekļaušanos

sabiedrībā un darba tirgū, kā arī ietekmē valsts labklājību

kopumā.

Latvija ir to ES valstu vidū, kur HIV infekcijas izplatības

rādītāji ir vieni no visaugstākajiem ES. SPKC dati rāda, ka

2015.gadā Latvijā tika reģistrēti 19,8 HIV infekcijas gadījumi uz

100 000 iedzīvotājiem, salīdzinoši pēc jaunākajiem publicētajiem

ECDC datiem ES/EEZ valstīs 2015.gadā vidēji reģistrēti 5,8 HIV

infekcijas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem (dati par HIV

epidemioloģisko situāciju 2016.gadā ES/EEZ valstīs tiks publicēti

2017.gada beigās).

1.attēls: HIV un

AIDS saslimšanas gadījumi, 2015.8

Latvijā, salīdzinot ar 2015.gadu, 2016.gadā ir samazinājies

jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaits (18,5 gadījumi uz 100

000 iedzīvotājiem). Savukārt 2015.gadā jaunatklāto HIV infekcijas

gadījumu skaits pieaugušajiem (vecumā no 15-49 gadiem uz 1000

neinficētām personām populācijā) ir augsts (0,53) un Eiropas

reģionā ieņem ceturto vietu aiz Baltkrievijas, Ukrainas un

Moldovas Republikas (Eiropas reģionā vidējais rādītājs ir

0,47).9

2015.gadā Latvijā reģistrēti 6,7 AIDS gadījumi uz 100 000

iedzīvotājiem, salīdzinot ar jaunākajiem publicētajiem ECDC

datiem, ES/EEZ valstīs 2015.gadā vidēji reģistrēti 0,8 AIDS

gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem (dati par AIDS epidemioloģisko

situāciju 2016.gadā ES/EEZ valstīs tiks publicēti 2017.gada

beigās).10 SPKC dati rāda, ka 2016.gadā ir

samazinājies jaunatklāto AIDS gadījumu skaits (5,2 gadījumi uz

100 000 iedzīvotājiem), salīdzinot ar 2015.gadu.

2.attēls: HIV un

AIDS gadījumu skaita dinamika (2012.-2016.)*

*Dati: SPKC,

uz gada vidējo iedzīvotāju skaitu, izņemot 2016.gadu, kad

rēķināts uz iedzīvotāju skaitu gada sākumā

Palielinoties HIV inficēto pacientu skaitam un pacientu

skaitam AIDS stadijā, ar katru gadu palielinās HIV infekcijas

ārstēšanai paredzēto zāļu izmaksas.

3.attēls: ARV

terapiju saņēmušo pacienta skaita un izmaksu dinamika

(2011.-2016.)*

* Dati: NVD

SPKC statistikas dati rāda, ka nāves gadījumu skaits no AIDS

pēdējos gados samazinās (2013.g. - 110 gadījumi, 2014.g. - 102,

2015.g. - 86, 2016.g .-71).11

4.attēls: Nāves

gadījumu no AIDS dinamika (2013.-2016.)*

* Dati: SPKC, Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datu

bāze

No 1987.gada līdz 2016.gada 31.decembrim Latvijā HIV/AIDS

gadījumu valsts reģistrā kopā reģistrēti 6972 HIV infekcijas

gadījumi, to skaitā 1786 AIDS gadījumi un 1676 nāves

gadījumi.

Neskatoties uz to, ka jaunatklāto AIDS gadījumu skaitam

pēdējos gados ir tendence samazināties, AIDS ir 28% no

jaunatklātajiem HIV gadījumiem. Tas liecina, ka HIV infekcija

joprojām tiek atklāta novēloti un ir jāpieliek pūles, lai

paplašinātu to cilvēku skaitu, kas tiek testēti uz HIV.

5.attēls:

Laboratorijās veikto HIV testu skaits (2011.-2016.)*

*Dati: SPKC

Latvijā 2015. un 2016.gadā kopā no visiem jaunatklātajiem 758

HIV infekcijas gadījumiem 92 (12%) HIV infekcijas gadījumi tika

konstatēti ieslodzījuma vietās, tai skaitā 78 gadījumi vīriešiem

un 14 - sievietēm.

Statistikas dati liecina, ka pēdējos piecus gadus

(2012.-2016.) inficēšanās ar HIV biežāk notikusi tieši

heteroseksuālās transmisijas ceļā (37%), nevis kopīgu injicēšanas

piederumu lietošanas rezultātā (22%). Aplūkojot tendences pēc HIV

infekcijas transmisijas ceļiem, vērojams, ka 2016.gadā visbiežāk

norādīta ir heteroseksuālā transmisija - 38% un narkotiku

injicēšana - 17%, bet jāņem vērā, ka 2016.gadā 37% gadījumos

inficēšanās ceļš nav noskaidrots. Papildus jāņem vērā, ka

intravenozo narkotiku lietošana veicina heteroseksuālās

transmisijas riskus HIV izplatībai. Turklāt, lai gan grūtniecēm

ir pieejama valsts apmaksāta profilaktiskā ārstēšana, ik gadu ar

HIV inficējas arī vairāki jaundzimušie (no visiem 2016.gadā

reģistrētajiem HIV gadījumiem vertikālā transmisija -

1,6%).12

SPKC epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka Latvijā ir

liels jaunatklātās HIV infekcijas gadījumu īpatsvars, kad

ārstniecības personas nenoskaidro inficēšanās ceļu pacientiem ar

HIV infekciju. No 2012. līdz 2015.gadam šis radītājs svārstījās

no 29,7 līdz 31,8%, bet 2016.gadā ir pieaudzis vēl vairāk - līdz

37% (skat. 2.tabulu). Tātad inficēšanās ceļš nav noskaidrots (nav

zināms) katram trešajam pacientam ar HIV infekciju. Saskaņā ar

ECDC 2015.gada ziņojumu13 ES/EEZ valstīs vidējais HIV

infekcijas gadījumu īpatsvars ar nenoskaidroto inficēšanās ceļu

bija ievērojami mazāks - 20,2%.

1.tabula: HIV pacientu

skaits ar nenoskaidrotu inficēšanās ceļu un šo gadījumu īpatsvars

no visiem jaunatklātās HIV infekcijas gadījumiem Latvijā

2012.-2016. gadā*

Gadījumu skaits /Gads

2012.

2013.

2014.

2015.

2016.

Jaunatklātās HIV infekcijas gadījumu

skaits

339

340

347

393

365

Nenoskaidrots inficēšanas ceļš

108

101

109

119

135

%

31,8

29,7

31,4

30,2

37,0

*Dati: SPKC

Atbilstoši MK 2003.gada 4.novembra noteikumiem Nr.628

"Cilvēka imūndeficīta vīrusa infekcijas (HIV) un AIDS

izplatības ierobežošanas un ar HIV inficētu personu un AIDS

slimnieku ārstēšanas organizatoriskā kārtība" ārstniecības

personas, kura norīko testēšanu uz HIV infekciju, pienākums ir

sniegt pacientam pirmstesta un pēctesta konsultāciju, kā arī

sniegt HIV inficētai personai psiholoģisku atbalstu. Liels HIV

infekcijas pacientu īpatsvars ar nenoskaidroto inficēšanās ceļu

liecina par nepietiekošu uzticību, kura veidojas starp ārstu un

pacientu, kas savukārt norāda uz to, ka netiek veikta padziļināta

pirms un pēc HIV testa konsultācija. Nepietiekama ārstniecības

personu sadarbība ar HIV pacientu negatīvi ietekmē

epidemioloģiskās uzraudzības datu, sevišķi riska faktoru analīzi,

un secinājumu kvalitāti.

HIV inficēto personu ārstēšanā vissvarīgākais nosacījums ir

pacienta līdzestība. Tas nozīmē, ka personai, kura saņem

specifisko ārstēšanu - ARV terapiju, ir jāsadarbojas ar ārstējošo

ārstu, pilnībā jāizprot ārstēšanas nozīme un sekas, kādas var

rasties pārtraucot ārstēšanu vai veicot to neregulāri, un precīzi

jāievēro visi ar zāļu lietošanu saistītie noteikumi. Biedrība

"Apvienība HIV.LV" savā tīmekļa vietnē veica HIV

inficētu personu aptauju par līdzestību un saskaņā ar to 52,9% no

atbildējušajiem atzina, ka ir līdzestīgi un lieto visas nozīmētās

zāles, 17,7% aptaujāto atzina, ka ir līdzestīgi, neskatoties uz

blaknēm, bet 8,8% - uzskatīja, ka HIV/AIDS nevar

ārstēt.14 Pacienti no ARV terapijas atsakās gan

blakusparādību dēļ, gan sociāli finansiālu problēmu dēļ, jo nav

līdzekļu, lai aizbrauktu no attālākiem Latvijas reģioniem uz

RAKUS pēc receptes HIV ārstēšanai nepieciešamajām zālēm, zināšanu

un izpratnes trūkuma dēļ, kā arī atsevišķos gadījumos dzīvesveida

dēļ, piemēram, intravenozo narkotiku lietošana.

Farmakoloģiskā opioīdus aizvietojošā terapija un HIV terapija

netiek nodrošinātas vienā vietā. Tas mazina INL līdzestību HIV

terapijai. Lai uzlabotu INL līdzestību, ir nepieciešams radīt

iespējas, lai šos pakalpojumus INL varētu saņemt vienuviet.

Ņemot vērā to, ka HIV inficētās personas ir stigmatizētas un

komunicē noslēgtā personu lokā, viņu motivēšanai iesaistīties

ārstēšanā ir jānotiek viņiem draudzīgā vidē, tuvu viņu pulcēšanās

vietām.15 Viens no efektīviem veidiem ir zema sliekšņa

pakalpojumu nodrošināšana. Šie pakalpojumi ir vērsti uz

profilaksi vai veselības veicināšanu. Tie tiek nodrošināti

apmeklētājiem ērtos laikos, pēc iespējas pietuvināti viņu

ikdienas uzturēšanās vietai, anonīmi un bez maksas. Zema sliekšņa

pakalpojumu centri tiek veidoti klientam draudzīgi, kuros

apmeklētājam tiek izvirzītas minimālas prasības, vienlaicīgi

klientam sniedzot iespējas saņemt nepieciešamo sociālo un

medicīnisko palīdzību, kā arī konsultācijas norit viņam saprotamā

valodā. Centri ir viegli sasniedzami, profesionāli un elastīgi

savā darbībā, droši un uzticami no klienta viedokļa, ievērojot

vislielāko iespējamo konfidencialitāti.16

HIV profilakses un kaitējuma mazināšanas jomā būtiska nozīme

ir efektīvai starpinstitūciju sadarbībai, lai pēc iespējas plašāk

veiktu profilakses pasākumus valstī. Kā viena no problēmām jāmin

sadarbības trūkums starp visām ar HIV profilaksi un kaitējuma

mazināšanu saistītajām pusēm, tostarp, veselības aprūpes

pakalpojumu sniedzējiem, policiju, iekšlietu struktūrām,

veselības politikas veidotājiem, NVO un pašvaldībām. Citu valstu

prakse, piemēram, Spānijas prakse liecina, ka policijas

darbinieku iesaiste kaitējuma mazināšanas un HIV profilakses

pasākumu īstenošanā ir vēlama un nepieciešama. Piemēram,

policijas darbiniekiem ir regulāri jāinformē kaitējuma

mazināšanas pakalpojumu sniedzēji par vietām, kur pulcējas INL,

par vietām, kur regulāri tiek izmestas izlietotās šļirces un

adatas. Savukārt personas, kuras lieto injicējamās narkotikas, ir

jāinformē par vietām, kur saņemt kaitējuma mazināšanas

pakalpojumus. Tādā veidā tiek mazināta ar narkotiku lietošanu

saistīto infekciju slimību izplatība INL vidū un sabiedrībā

kopumā. Latvijā par efektīvas sadarbības trūkumu liecina arī

kaitējuma mazināšanas pakalpojumu sniedzēju un to klientu

sasaistes trūkums ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem

situācijā, kad klientam HIV profilakses punktā tiek veikta

infekcijas slimību primārā diagnostika (ekspresdiagnostika).

Pozitīva eksprestesta gadījumā klientam tiek sniegtas norādes par

tālāko rīcību, taču ņemot vērā to, ka nav vienotas sistēmas, nav

zināms, vai klients būs vērsies veselības aprūpes iestādē un

veicis nepieciešamos izmeklējums, kā arī saņēmis ārstēšanu.

ECDC ekspertu ziņojumā17 minēts, ka ļoti svarīgi

radīt tādu vidi, kas veicinātu lielāku pašvaldību iesaistīšanos

HIV infekcijas profilakses pasākumu īstenošanā valstī ar uzsvaru

uz kaitējuma mazināšanas pasākumiem un ciešāku sadarbību ar NVO.

Kā liecina SPKC pieredze, sniedzot metodisko atbalstu HPP,

kaitējuma mazināšanas pasākumu īstenošana pašvaldībās bieži vien

ir ierobežota vai tiek veikta konkrētu laika periodu. Jāņem vērā

to, ka šādu pasākumu veikšanai trūkst finanšu līdzekļi un

pašvaldības politiskais atbalsts, kā arī pašvaldībā

strādājošajiem speciālistiem nav pietiekošu zināšanu par HIV

profilakses un kaitējuma mazināšanas pakalpojumu veikšanas

nozīmi, pozitīvo ietekmi un nepieciešamību kopumā.

HIV savlaicīga ārstēšana ir vissvarīgākais profilakses

pasākums, lai samazinātu HIV izplatību sabiedrībā.

Pētījumos18 ir pierādīts, ka uzsākot agrīnu HIV

ārstēšanu un samazinot vīrusa šūnu skaitu cilvēka organismā līdz

minimumam, HIV inficētais vairs nevar inficēt partneri, tādējādi

samazinot infekcijas izplatības risku par 20%.

Pētījumi19 arī pierāda, ka bez ARV terapijas 100

inficēti cilvēki gada laikā inficē vēl 12 cilvēkus. Tādēļ viens

no svarīgākajiem pasākumiem HIV izplatības samazināšanā ir

nodrošināt pēc iespējas agrīnāku HIV inficēto personu ārstēšanu,

nodrošinot ārstēšanu apmēram 90% no HIV inficētām personām.

Latvijā šobrīd ARV terapiju saņem ap 35% no HIV inficētām

personām. Latvijā 2016.gada beigās ir 5296 dzīvas HIV inficētas

personas, no kurām 1883 saņem ARV. Līdz ar to varam secināt, ka

pastāv risks, ka gada laikā var tikt inficētas vairāk kā 400

jaunas personas, kas atbilst pašreizējām saslimstības

tendencēm.

Viena no biežākajām HIV pavadošajām slimībām ir tuberkuloze

(TB). 17,4% no TB pacientiem ir HIV inficētas personas. Vidēji ES

šis rādītājs ir 4,6%.

6.attēls: TB gadījumi ar HIV

pozitīvu statusu, 2015.20

HIV inficēto pacientu vidū arī ir izplatītas multirezistentās

TB formas. Apmēram 16% no TB pacientiem ar HIV infekciju ir TB

multirezistentā forma.

Latentā TB ir stāvoklis, kad persona ir inficēta ar

Mycobacterium tuberculosis baktēriju, bet nav attīstījusi

mikobaktērijas izraisītā TB slimība. Persona ar latento TB ir

asimptomātiska un nespēj inficēt citas personas. Tajā pašā laikā

latentā TB var pāriet aktīvā formā brīžos, kad imūnā sistēma ir

ļoti novājināta, piemēram, HIV inficētiem pacientiem.

HIV inficētām personām, inficējoties ar TB ierosinātāju, ir

augstāks risks saslimt ar aktīvu TB, kas apgrūtina šo personu

ārstēšanu. Šobrīd tikai 75% HIV inficēto personu ir izmeklēti uz

TB. Tādēļ ir svarīgi HIV inficētām personām TB infekciju atklāt

pēc iespējas agrāk un uzsākt tās ārstēšanu (pie latentas TB

formas nodrošinot preventīvu ārstēšanu). Līdz ar to ir

nepieciešams HIV inficētām personām nodrošināt agrīnu gan TB, gan

latento TB formu diagnostiku un ārstēšanu.

7.attēls: TB/

HIV gadījumu dinamika Latvijā (2011.-2016.)*

* Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrs par

tuberkulozes pacientiem

Pakalpojumi atbilstošā apjomā HIV profilaksei, agrīnai

diagnostikai un ārstēšanai ir nepieciešami arī ieslodzījumā

esošām personām, jo viņu vidū ir augsta saslimstība ar HIV. Šīs

personas pēc soda izciešanas kļūst par pilntiesīgiem sabiedrības

locekļiem, pakļaujot HIV inficēšanās riskam līdzcilvēkus.

Viens no HIV izplatības ierobežošanas pasākumiem ir arī

sabiedrības, īpaši jauniešu informētības uzlabošana un

izglītošana par HIV inficēšanās riskiem un preventīvajiem

pasākumiem. Kā liecina PZ veiktais pētījums "Latvijas

iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Pārskats par situāciju

2003.-2011.", zināšanas par HIV infekciju jauniešu vidū

uzlabojas, bet personiskā riska apzināšanās nav pietiekama.

Lielākā daļa jauniešu iespēju inficēties pašiem vērtē kā zemu.

Gadījuma dzimumsakaros prezervatīvus lieto tikai puse aptaujāto

seksuāli aktīvo jauniešu. Kopš iepriekšējā apsekojuma 2003.gadā

jauniešu vidū prezervatīvu lietošana tomēr kļuvusi biežāka. Tas

nozīmē, ka jauniešu informēšana par HIV inficēšanās riskiem ir

jāturpina, izmantojot visdažādākos līdzekļus.

Identificētās problēmas