17. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai

piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē

tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju

robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu

būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 22. punktu).

17.1. Satversmes tiesa ir atzinusi: valsts drošības

interešu aizsardzības labad nebūtu pieļaujams atzīt tiesību normu

par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē vai no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 36.

punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma skar

valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūto informāciju. Ievērojot nepieciešamību nodrošināt

šādas informācijas aizsardzību, Imigrācijas likuma

VIII1 nodaļā noteiktā kārtība, kādā izskatāmi tie

iekšlietu ministra lēmumi, kas nav pieņemti, pamatojoties uz

valsts drošības iestādes izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību

rezultātā iegūto informāciju, nevar tikt pilnībā attiecināta uz

apstrīdētajā normā noteikto lēmumu pārsūdzības procesu. Šādā

gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei

neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu

likumdevējam iespēju pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt

attiecīgus grozījumus Imigrācijas likumā un, ja nepieciešams, arī

citos normatīvajos aktos. Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā

tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika

posms, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada

1. marta.

17.2. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par

brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību aizskārumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25.

punktu).

Satversmes tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka izskatāmā lieta

ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Ar ģenerālprokurora

2019. gada 8. jūlija lēmumu iekšlietu ministra 2019. gada 9.

maija lēmums atzīts par tiesisku un pamatotu. Ja Pieteikuma

iesniedzējam nebūtu iespēju aizsargāt savas tiesības Satversmes

92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā, tad konkrētajā

gadījumā netiktu novērstas šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja -

ģenerālprokurora - objektivitāti, kā arī Pieteikuma iesniedzējam

netiktu nodrošinātas atbilstošas procesuālās tiesības.

Satversmes tiesa norāda, ka ar likumdevēja pieņemto jauno

procesuālo regulējumu ārzemniekam, kurš līdz izraidīšanai

likumīgi uzturējies Latvijā, jābūt nodrošinātām tiesībām

pārsūdzēt lēmumu par viņa iekļaušanu Sarakstā neatkarīgā un

objektīvā institūcijā un pārsūdzības procesā - arī Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam atbilstošām procesuālajām tiesībām.

Turklāt tiesības izmantot šo jauno procesuālo regulējumu

attiecībā uz iekšlietu ministra 2019. gada 9. maija lēmuma

pārsūdzību piešķiramas Pieteikuma iesniedzējam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda: