Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 106.

pantam.

6.1. Saskaņā ar Krimināllikuma 63. panta devīto daļu

sodāmības dzēšana un noņemšana anulējot visas izdarītā noziedzīgā

nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Tomēr ar sodāmības dzēšanu

vai noņemšanu netiekot anulētas tās sodāmības sekas, kuras

noteiktas speciālajā likumā kā profesijas ierobežojums. Ja

speciālajā likumā noteikts, ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas turpinot pastāvēt arī

pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63.

pantā noteiktajā kārtībā.

Tādējādi Krimināllikumā paredzētā sodāmības dzēšana vai

noņemšana nozīmējot tikai to, ka krimināltiesību izpratnē persona

ir uzskatāma par nesodītu. Taču tas nenozīmējot, ka persona nav

izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, par kuru ir sodīta, turklāt

sodāmības faktam esot juridiska nozīme gan civiltiesību, gan

valststiesību jomā, jo ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

netiekot dzēsts sodāmības fakts pats par sevi.

6.2. Atbilstoši personas vai sabiedrības interešu

apdraudējuma raksturam un kaitīgumam noziedzīgi nodarījumi esot

iedalāmi kriminālpārkāpumos un noziegumos. Savukārt noziegumi

iedalāmi mazāk smagos, smagos un sevišķi smagos noziegumos.

Likumdevējs, nosakot maksimālo soda apmēru, jau esot

novērtējis noziedzīga nodarījuma kā sabiedrības interešu

apdraudējuma raksturu un kaitīgumu, proti, definējis konkrētu

noziedzīgu nodarījumu kā smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tīšu

smagu un sevišķi smagu noziegumu bīstamības un kaitīguma pakāpe

esot tik augsta, ka attiecībā uz tiem nebūtu samērīgi paredzēt

tādu kārtību, kas ļautu Kvalitātes dienestam izvērtēt personas

piemērotību pedagoga amatam.

6.3. Pedagoģijas process esot atkarīgs ne tikai no

pedagoga prasmēm un zināšanām, bet lielā mērā arī no pedagoga

personības. Jomā, kas skar bērna audzināšanu un izglītību, esot

svarīgi nodrošināt to, lai sabiedrība varētu būt pilnīgi

pārliecināta, ka pedagogs tam uzticētos pienākumus izpildīs

pienācīgā kvalitātē.

Valstij esot pienākums noteikt tādu regulējumu, lai darbs

sabiedrībai nozīmīgās profesijās tiktu veikts atbilstoši

sabiedrības interesēm, un citstarp izvirzīt arī kvalifikācijas

prasības personām, kurām uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu

funkciju izpilde. Turklāt ar sabiedrībai nozīmīgu funkciju

izpildi saistīta amata ierobežojumi varot būt stingrāki nekā citu

amatu ierobežojumi. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais

pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot

leģitīms mērķis - nodrošināt, lai par pedagogu nevarētu strādāt

personas, kas sodītas par tīša nozieguma izdarīšanu. Plašākā

nozīmē apstrīdētā regulējuma mērķis esot gan demokrātiskās valsts

iekārtas, gan citu cilvēku tiesību aizsardzība. Lai šos mērķus

sasniegtu, normatīvajos aktos pedagogiem tiekot izvirzītas

paaugstinātas prasības. Neesot citu līdzekļu, ar kuriem leģitīmo

mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.