20. pants

Pārējo balvu konkurss tiks

izsludināts turpmākajos gados pēc Prezidija apstiprināta

plāna.

LZA prezidents J.Stradiņš

LZA ģenerālsekretārs

A.Siliņš

Edgars

Siliņš

(1927–1998) — viens no Latvijas izcilākajiem fiziķiem,

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors,

Dr.habil.phys., Fizikālās enerģētikas institūta Organiskās

cietvielas fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas

vadītājs.

Kopā ar Rīgas vadošajiem ķīmiķiem

izveidojis un attīstījis jaunu virzienu zinātnē — organisko

cietvielu fiziku. Uzrakstījis vairāk nekā 170 zinātnisku darbu,

tai skaitā 6 Latvijā un ārvalstīs izdotas monogrāfijas, no kurām

"Organic Molecular Crystals. Their Electronic States" ir

visbiežāk citētā Latvijas fiziķu grāmata pasaulē. Mūža pēdējos

septiņus gadus vienlaikus ar darbu specialitātē veltījis arī

pasaules izziņas filozofiskiem pamatprincipiem, 1998. gada

pavasarī pabeidza fundamentālu monogrāfiju — "Lielo Patiesību

Meklējumi — esejas par ideju un paradigmu vēsturi".

Pīrs

Bols

(1865–1921) — redzamākais matemātiķis, matemātikas

doktors (1900), kurš dzīvojis un strādājis Latvijā. Beidzis

Tērbatas universitāti 1887. gadā, turpat ieguvis maģistra grādu

(1893). No 1895. gada — Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā

institūta, bet no 1919. līdz 1921. gadam — Latvijas Universitātes

profesors. Ievērojami darbi diferenciālvienādojumu stabilitātes

un invariantu teorijā, kā arī debesu mahānikā. Pirmoreiz pasaulē

licis pamatus kvaziperiodisko funkciju teorijai, pierādījis pirmo

teorēmu par nekustīgā punkta eksistenci un tagad atzīts par vienu

no nekustīgā punkta principa autoriem (Bola – Braunera princips).

Publicējis 12 zinātniskus darbus un vienu mācību grāmatu

matemātikā.

Eižens

Āriņš

(1911–1987) — matemātiķis, viens no pirmajiem

zinātniekiem, kurš 50. gados Latvijā pievērsies kibernētikai un

1959. gadā nodibinājis Latvijā pirmo Skaitļošanas centru (tagad

Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts) un

līdz 1978. gadam bijis tā direktors. E.Āriņš beidzis Latvijas

Universitāti (1946), kur strādājis kopš 1944. gada. Fizikas un

matemātikas zinātņu kandidāts (1954), zinātniskais darbs saistīts

ar deskriptīvo funkciju teoriju, vēlāk arī daļēji mainīgo

funkciju teoriju. 50. gadu otrajā pusē vienlaikus ar vēl

neierasto datoru apguvi un to iespēju teorētisku analīzi veicis

arī vienus no pasaulē pirmajiem pētījumiem pašorganizējošo

sistēmu izveidē, kļūstot par vienu no kompetentākajiem Latvijas

speciālistiem datorikā. Viņa pētījumu rezultāti, kas izmantoti

lielākoties praksē ārpus Latvijas robežām, ievērojami cēluši

Latvijas matemātikas zinātnes starptautisko prestižu. Daudz

nodarbojies ar praktiskās dažādu tautsaimniecības nozaru

automatizētās vadības sistēmu izstrādes problēmām. Nopelniem

bagātais zinātnes un tehnikas darbinieks (1964).

Alfrēds

Vītols

(1878–1945) — hidromehānikas speciālists, Dr.sc.ing.

(1924). Beidzis Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtu

1906. gadā. No 1919. līdz 1944. gadam — Latvijas Universitātes

docētājs, profesors, prorektors, Matemātikas fakultātes tehniskās

matemātikas katedras vadītājs (1940–1944), kopš 1924. gada —

profesors. Izvirzījis un pamatojis jaunas atziņas tehniskajā

hidrodinamikā, līdzdarbojies Ķeguma un Doles pirmo projektu

veidošanā, kā arī daudzos citos tehniskos projektos, saistot

tehnisko zinātņu teorētiskos pamatus ar praksi. Publicējis vairāk

nekā 60 zinātnisku rakstu, daudzus no tiem arī starptautiski

pazīstamos žurnālos. Ievērojams pedagogs, vairāku mācību grāmatu

autors. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur 1945. gadā miris

ar infarktu.

Ludvigs

Jansons

(1909–1958) un viņa dēls Māris Jansons

(1936–1997) — Latvijas fiziķi un pedagogi.

Ludvigs Jansons — beidzis Latvijas

universitāti (1933), 1934.gadā uzaicināts strādāt LU Fizikas

katedrā, kur strādājis līdz mūža beigām, dažādos laika posmos

veikdams arī fakultātes dekāna vietnieka un dekāna pienākumus.

Izveidojis fizikas katedras Latvijas Universitātē, Pedagoģiskajā

un skolotāju institūtā. Viens no Latvijas Zinātņu akadēmijas

dibināšanas iniciatoriem. ZA Fizikas un matemātikas institūta

direktora vietnieks zinātniskajā darbā no 1946.līdz 1950.gadam.

Viņa mācību grāmata studentiem "Fizikas praktikums" (1947)

atkārtoti izdota 1954., 1961., 1971., un 1979.gadā.

Māris Jansons — LZA īstenais

loceklis, habilitētais fizikas doktors, profesors. Beidzis

Latvijas universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti (1960),

pēc studijām līdz mūža pēdējai dienai viņa zinātniskais,

pedagoģiskais un organizatoriskais darbs bijis saistīts ar šo

fakultāti. 1969.gadā ieguvis fizikas un matemātikas zinātņu

kandidāta, 1985.gadā — zinātņu doktora, 1992.gadā — Dr.hab.phys.

grādu. Bijis Spektroskopiskās nodaļas vadītājs (1979–1993), un

vienlaikus sešus gadus veicis arī Eksperimentālās fizikas

katedras vadītāja pienākumus (1989–1993), kopš 1994.gada vadījis

Atomfizikas un spektroskopijas institūtu. Latvijā un ārzemēs

atzīts speciālists elementāro procesu (fotoierosmes,

fotosabrukšanas, fotodisociācijas u.c.) un enerģijas pārneses

pētījumos vielas gāzveida fāzē ar modernās lāzeru spektroskopijas

metodēm. Publicējis ap 100 zinātnisku rakstu, kopā ar

Sanktpēterburgas profesoru A.Kļučarevu arī monogrāfiju par

procesiem sārzemju plazmā (1988).

Arvīds

Kalniņš

(1884–1981) — ķīmiķis, Dr.agr. (1930). LPSR ZA

akadēmiķis (1946). LPSR nopelniem bagātais zinātnes darbinieks

(1945). Koksnes ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas zinātnes

pamatlicējs Latvijā. Beidzis RPI (1916), LU (1920–1939), LLA

docētājs (no 1939.g.), katedras vadītājs (no 1946.līdz 1960.g.),

profesors (1931). LPSR ZA prezidija loceklis (no 1951.g.),

Ķīmijas un ģeoloģijas zinātņu nodaļas akadēmiķis sekretārs (no

1958. līdz 1963.g.). Galvenie zinātniskie pētījumi — atsveķošana

un sveķu ķīmiskā pārstrāde, koksnes konservēšana un ķīmiskā

plastifikācija, augu materiālu hidrolīze un termolīze, celulozes

modificēšana un jaunu medicīnas preparātu ražošana. PSRS Valsts

prēmija (1951), LPSR Valsts prēmija (1957). PSRS ZA Koksnes un

tās galveno komponentu ķīmijas zinātniskās padomes priekšsēdētājs

(no 1966.līdz 1979.g.).

Rainis

(1865–1929) — latviešu rakstnieks un domātājs.

Profesionālā izglītība — Pēterburgas universitāte, jurists

(1888). Cieša saistība ar laikrakstu "Dienas lapa"; sākotnēji

pirmās publikācijas, vēlāk (1891–1895) redaktora pienākumi.

Pirmie dzejoļu krājumi — "Mazie dunduri", "Apdziedāšanās dziesmas

III Vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem" — nacionālās buržuāzijas

kritikai. Sakarā ar jaunstrāvnieku prāvu izsūtīts uz Pleskavu,

vēlāk Slobodsku. Cietumos un trimdā izveidojies par dzejnieku un

meistarīgu tulkotāju (J.V.Gētes "Fausts"). Pirmie XX.gs. nokaņu

izteicēji — dzejoļu krājums "Tālas noskaņas zilā vakarā" (1903)

un luga "Pusideālists". Aktīvs 1905.gada ideālu paudējs ("Vētras

sēja", "Uguns un nakts"). Spilgtie, novatoriskie mākslas tēli

apliecinājuši tieksmi pēc atbrīvošanās no Krievijas carisma, pēc

valstiskas patstāvības pēc sabiedrības ideāla, sabiedrības

augšupejas. Dziļa mīlestība, erudīta zināšanas, folkloras un

vēstures mijiedarbība, apvienojot mitoloģisko senatni ar moderno

Latvijas vēsturi, ļāvusi dzejniekam radīt jaunus tēlus jaunā

dzejas kvalitātē. Raiņa monumentālā dramaturģija dziļi

ietekmējusi latviešu skatuves mākslas attīstību. Viņa bērniem

veltītā dzeja savā poētismā pieder pie bērnu literatūras

klasikas, bez moralizēšanas veidojot ētikas pasaules pamatus.

Emigrācijas periods Šveicē (no 1905.līdz 1920.g.) devis impulsu

Raiņa darbībai Latvijā — Satversmes sapulcē, triju Saeimu

sasaukumos, Nacionālā teātra direktora darbā. Plašs, filozofisks,

humānistisks pasaules skatījums, brīvība no jebkāda šovinisma,

nacionālās norobežotības un tajā pašā laika visdziļākā cieņa pret

savas un citu tautu identitāti — Raiņa kā dzejnieka un domātāja

lieluma pamats un nezūdamība.

Teodors

Celms

(1893–1989) — filozofs. Ieguvis labu izglītību — beidzis

Alkšņa tirdzniecības skolu Valkā, studējis tautsaimniecību un

filozofiju Maskavas komercinstitūtā un universitātē. 1920.gadā

atgriezies Latvijā, strādājis par filozofijas pasniedzēju

izglītības ministrijā. Ieguvis filozofijas doktora grādu

Freiburgas un Latvijas univeritātē. LU docents, profesors, ar

lieliem panākumiem lasījis sistemātiskās filozofijas kursu.

1937.gadā lasījis kursu arī Kēnigsbergas universitātē. 1944.gadā

emigrējis uz Vāciju. Bijis Gētingenes universitātes profesors,

docents Baltijas universitātē. 1949.gadā izceļojis uz ASV,

Augustānas koledžas (Rokailendā, Ilinoisā) profesors. Plaša

profila speciālists — lasījis lekcijas kultūrfilozofijā,

zinātnes, tehnikas filozofijā un tehnikas vēsturē Aijovas un

Ilinoisas universitātē. Četru grāmatu un vairāk nekā 100 rakstu

autors. Vislielāko atsaucību cittautu filozofos guvusi T.Celma

grāmata. "Der phaenomenologische Idealismus Husserls" (1928), kas

tiek uzskatīta par labāko Huserla fenomenoloģijas analīzi un

kritisku atainojumu. Šis pētījums bijis LU dr.philos.grāda pamatā

(1936), 1931.gadā tas publicēts spāņu valodā.

Kārlis

Mīlenbahs

(1853–1916) — valodnieks. Studējis klasisko

filozofiju Tērbatas universitātē (no 1876. līdz 1889.). Pētījis

latviešu valodas sintakses, leksikas, ortogrāfijas jautājumus,

pirmais Latvijā pievērsies vispārīgās valodniecības problēmām.

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas valodniecības nodaļas

vadītājs (no 1904.g.), tās "Rakstu krājuma" redaktors (no 1901.

līdz 1914.g.). Ap 100 zinātnisku rakstu autors, sastādījis

"Latviešu valodas vārdnīcu" (1–4, 1923–1932), ir sintakses daļas

autors kopā ar J.Endzelīnu sarakstītajai "Latviešu gramatikai"

(1907, 1934) un "Latviešu valodas mācībai" (1907, 1937).