7. pants

Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības

Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv jau ilgstoši - vairāk nekā 25

gadus. Šo tiesisko attiecību regulējums ir radīts zemes reformas

un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā.

Zemes reformu kā kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas

tautsaimniecību aptverošu procesu noteica vēsturiskie apstākļi

(sk. arī Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2008-34-01 11. punktu). Viens no galvenajiem zemes

reformas mērķiem bija atjaunot sociālo taisnīgumu, kas tika

pārkāpts, padomju okupācijas varai prettiesiski un bez atlīdzības

atsavinot Latvijas iedzīvotājiem īpašumus (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01

secinājumu daļas 1. punktu). Saskaņā ar zemes reformu

regulējošiem normatīvajiem aktiem, kas stājās spēkā 20. gadsimta

deviņdesmito gadu sākumā pēc Latvijas valsts neatkarības

atjaunošanas, īpašuma tiesības uz nacionalizēto zemi atjaunoja

tās bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Taču uz šīs

zemes padomju okupācijas laikā, kā arī pēc Latvijas valsts

neatkarības atjaunošanas bija uzceltas ēkas, tostarp valsts un

pašvaldību daudzdzīvokļu mājas.

Atbilstoši Saeimā 1995. gada 21. jūnijā pieņemtajam likumam

"Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"

šīs valsts un pašvaldību daudzdzīvokļu mājas tika privatizētas un

īpašuma tiesības uz šajās mājās esošajiem dzīvokļiem,

neapdzīvojamām telpām un mākslinieku darbnīcām varēja iegūt ne

tikai zemes īpašnieki, bet arī citas personas.

Tādējādi zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu

privatizācijas gaitā izveidojās tāda situācija, ka īpašuma

tiesības uz zemi atguva agrākie īpašnieki vai viņu mantinieki,

bet īpašuma tiesības uz valsts un pašvaldību daudzdzīvokļu mājās

esošiem dzīvokļiem un citiem īpašuma tiesību objektiem ieguva

citas personas.

Ar 1992. gada 7. jūlija likuma "Par atjaunotā Latvijas

Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un

lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas

kārtību" 14. pantu likumdevējs noteica izņēmumu no

Civillikuma 968. pantā nostiprinātā zemes un ēku vienotības

principa, atbilstoši kuram uz zemes uzcelta un cieši ar to

savienota ēka atzīstama par zemes daļu. Šā izņēmuma noteikšana

bija saistīta ar zemes reformu, valsts un pašvaldību īpašumu

privatizāciju un bija nepieciešama, lai noregulētu tiesiskās

attiecības starp zemes īpašniekiem un ēku īpašniekiem.

Lai ēkas īpašnieks varētu izmantot savas īpašuma tiesības uz

privatizēto īpašumu, vajadzēja būt tā, ka šīs personas lietošanā

ir ēkai nepieciešamā zeme. Taču likumdevējam bija jāņem vērā arī

to personu intereses, uz kuru zemes atrodas citām personām

piederošas ēkas. Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības,

kas izveidojās starp zemes un ēku īpašniekiem, likumdevējs

izvēlējās regulēt ar piespiedu nomas institūtu. Likuma "Par

zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta

2.1 daļā un likuma "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju" 54. panta pirmajā daļā ir

noteikts, ka zemesgabala īpašniekam ir pienākums noslēgt zemes

nomas līgumu ar ēkas īpašnieku. Augstākā tiesa ir secinājusi: tā

kā piespiedu nomas tiesiskās attiecības starp pusēm rodas uz

likuma pamata, tām ir tikai nosacīta līdzība ar līgumiskām

attiecībām. Proti, iznomātājs un nomnieks šīs attiecības nodibina

nevis labprātīgi vienojoties, bet gan uz likuma pamata tad, kad

radusies attiecīga faktiskā situācija: uz vienas personas zemes

atrodas citai personai piederoša ēka. Nedz zemes, nedz ēkas

īpašnieks šo stāvokli ietekmēt nevar, un abiem jārēķinās ar esošo

situāciju (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2009. gada 25.

februāra spriedumu lietā Nr. SKC-71/2009). Tāpēc šis tiesību

institūts tiek saukts par piespiedu nomu.

Pieņemot likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju" 1995. gada 21. jūnijā, likumdevējs paredzēja

ierobežojumus piespiedu nomas maksas apmēram. Maksimāli

pieļaujamais piespiedu nomas maksas apmērs vēlāk bija noteikts

arī likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās". Piespiedu nomas maksas apmēra konstitucionalitāti

vairākkārt ir vērtējusi arī Satversmes tiesa. Laikā, par kuru

Pieteikuma iesniedzēja lūdza piedzīt no dzīvojamās mājas

īpašniekiem zemes piespiedu nomas maksu, tostarp par to

aprēķināmo pievienotās vērtības nodokļa summu, normatīvajos aktos

bija noteikts šāds zemes piespiedu nomas maksas apmērs: 2016. un

2017. gadā - seši procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības, no

2018. gada 1. janvāra zemes piespiedu nomas maksa nedrīkstēja

pārsniegt piecus procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības,

bet no 2019. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 30. aprīlim - četrus

procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības. Tātad atšķirībā no

brīvā tirgus attiecībām likumdevējs ar tiesību normām kontrolēja

to, kā zemes īpašnieks izmanto savu īpašumu (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.1.

punktu).

Kopš 2019. gada 1. maija likuma "Par zemes reformu

Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta 2.1 daļa

un likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju" 54. pants noteic, ka zemes piespiedu nomas

maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar

vienoties par piespiedu nomas maksas apmēru, saskaņā ar

Civillikuma 2123. pantu to nosaka tiesa.