4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Tā kā process par noziedzīgi iegūtu mantu esot izņēmums no

kārtības, kādā mantiskie jautājumi tiek risināti pamata

kriminālprocesā, šādu procesu varot regulēt atšķirīgi noteikumi,

kas vērsti uz ātru un efektīvu tā mērķa sasniegšanu. Apstrīdētajā

normā ietvertais regulējums esot viens no līdzekļiem, ar kuriem

tiekot panākta mantisko jautājumu ātra un efektīva atrisināšana.

Proti, kriminālprocesuālais regulējums attiecībā uz procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu esot veidots tādējādi, ka jautājumu par

to, vai manta ir noziedzīgi iegūta un konfiscējama, iespējams

skatīt divās tiesu instancēs un katrā no tām ir patstāvīgi

pārbaudāma mantas izcelsme, izvērtējot lietas pamatā esošos

faktiskos apstākļus un juridiskos jautājumus.

Turklāt ne no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 6. panta, ne Satversmes

92. panta pirmā teikuma neizrietot ne prasība ieviest

kasācijas instanci Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā

regulētiem un jau uzsāktiem procesiem par noziedzīgi iegūtu

mantu, ne arī prasība nodrošināt iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas

lēmumu, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un

konfiscējamu, ja tā par tādu atzīta pēc personai labvēlīga pirmās

instances tiesas lēmuma, proti, tāda lēmuma, ar kuru process par

noziedzīgi iegūtu mantu izbeigts. Valstij esot rīcības brīvība

noteikt pārsūdzības instances un kārtību atkarībā no lietu veida.

Tādējādi tas, vai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

paredzēta kasācijas instance, kura izvērtē tikai jautājumus par

materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību, esot ne tik

daudz tiesību jautājums, bet drīzāk gan lietderības jautājums,

kas jāizlemj likumdevējam.