268. pants
Akcionāru sapulces

kompetence

(1) Tikai akcionāru sapulcei ir tiesības pieņemt lēmumus

par:

1) sabiedrības gada pārskatu;

2) aizvadītā darbības gada peļņas izlietošanu;

3) padomes locekļu, revidentu un likvidatoru ievēlēšanu un

atsaukšanu;

4) prasības celšanu pret valdes un padomes locekļiem un

revidentu vai par atteikšanos no prasības pret viņiem, kā arī par

sabiedrības pārstāvja iecelšanu prasības uzturēšanai pret padomes

locekļiem;

5) (izslēgts ar 14.02.2002. likumu);

6) sabiedrības statūtu grozīšanu;

7) pamatkapitāla palielināšanu vai samazināšanu;

8) sabiedrības vērtspapīru emisiju un konversiju, kā arī par

centrālo vērtspapīru depozitāriju, kurā iegrāmatot sabiedrības

dematerializētās akcijas;

9) atlīdzības noteikšanu padomes locekļiem un revidentam;

10) sabiedrības darbības izbeigšanu vai turpināšanu,

apturēšanu vai atjaunošanu, vai par sabiedrības

reorganizāciju;

11) valdes un padomes locekļiem paredzētās atlīdzības

noteikšanas vispārējiem principiem, veidiem un kritērijiem;

12) sabiedrības akciju piešķiršanu darbiniekiem un valdes un

padomes locekļiem.

(2) Akcionāru sapulce pieņem lēmumus citos jautājumos tikai

tad, ja tas paredzēts likumā."

10. Uzņēmumu reģistra likuma 4.10 panta

piektā daļa, 4.11 panta pirmās daļas 2. punkts,

4.15 panta pirmās daļas 2. punkta "b"

apakšpunkts, 3. punkta "a" apakšpunkts, otrā, trešā un

ceturtā daļa nosaka:

"4.10 pants. Personu tiesības izmantot

Uzņēmumu reģistra informāciju

Uzņēmumu reģistrs ziņas un dokumentus, kas iekļauti

reģistrācijas lietas publiskajā daļā (4.15 panta pirmā

daļa), tiešsaistes datu pārraides režīmā (tostarp lielapjoma

lejupielādei) sniedz bez maksas.

[..]

4.11 pants. Uzņēmumu

reģistra tīmekļvietnē publicējamā informācija

Uzņēmumu reģistrs nodrošina, ka tā tīmekļvietnē par Uzņēmumu

reģistra vestajos reģistros reģistrētajiem tiesību subjektiem un

juridiskajiem faktiem neidentificētam lietotājam publiski ir

pieejama šāda jaunākā (aktuālā) informācija:

[..]

2) citas reģistrētās ziņas.

[..]

4.15 pants. Reģistrācijas

lietas publiskā un nepubliskā daļa

Reģistrācijas lietas publiskajā daļā iekļauj:

[..]

2) citas reģistrētās ziņas:

[..]

b) ziņas no kapitālsabiedrības dalībnieku (akcionāru) reģistra

nodalījuma par kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem)

[..],

3) šādus reģistrācijas lietā esošos dokumentus:

a) komercreģistrā - [..] dalībnieku (akcionāru) reģistra

nodalījumu, [..].

Reģistrācijas lietā esošos dokumentus un ziņas, kas nav

norādītas šā panta pirmajā daļā, iekļauj reģistrācijas lietas

nepubliskajā daļā.

Ja reģistra ierakstam vai reģistrētajām ziņām ir noteikts

ierobežotas pieejamības informācijas statuss vai ar normatīvo

aktu ir ierobežota to publiskošana, tās iekļauj reģistrācijas

lietas nepubliskajā daļā.

Reģistrācijas lietas nepubliskajā daļā iekļautās ziņas un

dokumenti (šā panta otrā un trešā daļa) ir ierobežotas

pieejamības informācija, un to var iegūt normatīvajos aktos

noteikto uzdevumu veikšanai tiesībaizsardzības institūcijas, kā

arī Finanšu izlūkošanas dienests un uzraudzības un kontroles

institūcijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā bez

ierobežojumiem, bet citas institūcijas - iesniedzot pamatotu

pieprasījumu. Privātpersonas reģistrācijas lietu nepubliskās

daļas ziņas un dokumentus pieprasa Informācijas atklātības likumā

noteiktajā ierobežotas pieejamības informācijas pieprasīšanas

kārtībā."

11. Novēršanas likuma 5.1 panta pirmā daļa

nosaka:

"5.1 pants. Likuma prasību izpildei

nepieciešamās informācijas pieejamība no Latvijas Republikas

informācijas sistēmām

(1) Likuma subjektiem un uzraudzības un kontroles institūcijām

šajā likumā noteikto pienākumu izpildei ir tiesības pieprasīt un

saņemt no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra vestajiem

reģistriem tiešsaistes formā ierakstus un ziņas par dalībniekiem

un patiesajiem labuma guvējiem, kā arī glabāt un citādi apstrādāt

minēto informāciju, lai izvērtētu ziņas par klientu un tā

darījuma partneriem un nepieciešamību ziņot Finanšu izlūkošanas

dienestam par aizdomīgu darījumu vai atturēties no aizdomīga

darījuma veikšanas, kā arī konstatētu, vai klientam nav

pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process vai

ierosināts tiesiskās aizsardzības process."

12. Sankciju likuma 5. pants nosaka:

"5. pants. Finanšu ierobežojumi

Ja attiecībā uz sankciju subjektu nacionālajās sankcijās

noteikti finanšu ierobežojumi, visām personām atbilstoši to

kompetencei ir pienākums nekavējoties un bez iepriekšēja

brīdinājuma:

1) iesaldēt visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas

tieši vai netieši, pilnībā vai daļēji ir sankciju subjekta,

tostarp trešo personu, kuras rīkojas to vārdā vai to vadībā,

īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē;

2) tieši vai netieši nedarīt pieejamus sankciju subjektam,

tostarp trešām personām, kuras rīkojas to vārdā vai to vadībā,

vai to labā, līdzekļus un saimnieciskos resursus;

3) nesniegt sankciju subjektam, tostarp trešām personām, kuras

rīkojas to vārdā vai to vadībā, vai to labā, nacionālajās

sankcijās noteiktos finanšu pakalpojumus."

IV. Iemesli,

kuru dēļ Satversmes tiesai ir šaubas par Eiropas Savienības

tiesību iztulkošanu

13. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc

tad, ja lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību

aktu iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto

jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi Eiropas Savienības

Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir tik skaidrs,

ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai ir

nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no Eiropas Savienības

Tiesas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 6. oktobra

lēmuma par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr. 2020-02-0306 10.

punktu).

14. Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai akciju

sabiedrību akcionāri ir uzskatāmi par personām, kas piedalās

sabiedrības pārvaldē, uzraudzībā vai kontrolē Direktīvas

2017/1132 izpratnē, un attiecīgi par to, vai šī direktīva

pieprasa informācijas par akciju sabiedrību akcionāriem

publiskošanu.

Direktīvas 2017/1132 14. panta d) punkts būtībā paredz, ka

dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka

sabiedrības atklātībai obligāti nodod vismaz ziņas par personām,

kuras kā saskaņā ar tiesību aktiem izveidota struktūra vai kā

jebkuras šādas struktūras locekļi ir pilnvarotas pārstāvēt

sabiedrību darījumos ar trešajām personām un tiesvedībās, un

personām, kuras piedalās sabiedrības pārvaldē, uzraudzībā vai

kontrolē. Atbilstoši minētās direktīvas 16. panta 3. punktam

dalībvalstis nodrošina, ka iepriekš minētās ziņas nodod

atklātībā, darot tās publiski pieejamas reģistrā. Saskaņā ar

Direktīvas 2017/1132 13. pantu un II pielikumu iepriekš minētos

pasākumus piemēro dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem

aktiem, kas attiecas citstarp uz Latvijas akciju sabiedrībām.

No Direktīvas 2017/1132 ceturtajā līdz astotajā apsvērumā

minētā izriet, ka šajā direktīvā noteiktās atklātības mērķis ir

nodrošināt trešo personu interešu aizsardzību, pēc iespējas

ierobežojot to gadījumu skaitu, kad saistības, kuras kāds

uzņēmies sabiedrības vārdā, nav spēkā. Tāpēc sabiedrības

pamatdokumentiem vajadzētu būt pieejamiem, lai trešās personas

varētu iepazīties ar to saturu un citu informāciju, kas attiecas

uz sabiedrību, it īpaši ar detalizētiem datiem par personām,

kuras ir pilnvarotas uzņemties saistības sabiedrības vārdā

(šajā ziņā sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 1974. gada 12.

novembra sprieduma lietā 32/74 "Haaga" 6. punktu un

2017. gada 9. marta sprieduma lietā "Manni" C‑398/15

49. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā ir interpretējusi

jēdzienu "personas, kas pilnvarotas pārstāvēt

sabiedrību", taču līdz šim nav interpretējusi jēdzienu

"personas, kas piedalās sabiedrības pārvaldē, uzraudzībā vai

kontrolē", tostarp nav paskaidrojusi, vai šis jēdziens

aptver arī visus akciju sabiedrību akcionārus. No Direktīvas

2017/1132 14. panta d) punkta formulējuma izriet, ka abas minētās

personu grupas ir savstarpēji nošķiramas un dalībvalstīm ir

pienākums publicēt ziņas par personām, kuras ietilpst katrā no

šīm grupām.

No Direktīvas 2017/1132 divdesmit septītā un trīsdesmit

septītā apsvēruma izriet, ka tā neietekmē un neierobežo

dalībvalstu tiesības izveidot regulējumu citos sabiedrību tiesību

aspektos, kurus šī direktīva tieši neskar. Tomēr no Eiropas

Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka

Eiropas Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas

jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu

tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama

autonomi un vienveidīgi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010.

gada 16. novembra sprieduma lietā C-261/09 "Mantello"

38. punktu). Tātad Direktīvas 2017/1132 14. panta d) punktā

ietvertais jēdziens "personas, kas piedalās sabiedrības

pārvaldē, uzraudzībā vai kontrolē", visdrīzāk, ir autonoms

Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kurš jātulko vienveidīgi

visā Eiropas Savienībā.

Satversmes tiesa norāda, ka atbilstoši Komerclikuma 226. panta

pirmajai daļai akcija dod akcionāram tiesības piedalīties

sabiedrības pārvaldē. Komerclikuma 267. panta pirmā daļa noteic,

ka savas tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē akcionāri

īsteno akcionāru sapulcē. Savukārt Komerclikuma 268. pantā ir

noteikta akcionāru sapulces kompetence, kurā ietilpst lēmumu

pieņemšana tādos svarīgos sabiedrības darbības jautājumos kā

padomes ievēlēšana un atsaukšana, sabiedrības gada pārskata

apstiprināšana, aizvadītā darbības gada peļņas izlietošana,

sabiedrības darbības izbeigšana, turpināšana vai reorganizācija,

pamatkapitāla samazināšana vai palielināšana, statūtu grozīšana,

prasību celšana pret valdes un padomes locekļiem un citos

jautājumos. Turklāt atbilstoši Komerclikuma 266. pantam akcionāru

sapulce, tāpat kā padome un valde, ir sabiedrības pārvaldes

institūcija.

Tomēr akciju sabiedrības akcionāri nav personas, kuras ir

pilnvarotas uzņemties saistības sabiedrības vārdā. Akciju

sabiedrības vārdā saistības uzņemas tās valde. Saskaņā ar

Komerclikuma 301. panta pirmo daļu valde ir sabiedrības

izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību. Atbilstoši šā

likuma 303. panta trešajai daļai valdes pārstāvības tiesības

attiecībā uz trešajām personām nevar ierobežot. Par akciju

sabiedrības valdes un padomes locekļiem ir izdarāmi ieraksti

komercreģistrā (sk. Komerclikuma 8. panta trešās daļas 3. un

4. punktu), kuri saskaņā ar Komerclikuma 12. pantu ir spēkā

attiecībā uz trešajām personām.

Savukārt akciju sabiedrības pārraudzības institūcija ir

padome, kas saskaņā ar Komerclikuma 291. pantu pārstāv

sabiedrības intereses, uzrauga valdes darbību un sabiedrības

attīstību. Saskaņā ar 293. panta pirmo un otro daļu padomei ir

tiesības jebkurā laikā pieprasīt no valdes pārskatu par

sabiedrības stāvokli un iepazīties ar visām valdes darbībām un

tiesības pārbaudīt sabiedrības reģistrus un dokumentus, kā arī

kasi un visu sabiedrības mantu. Padomes locekļus ievēlē akcionāri

(sk. Komerclikuma 268. panta 3. punktu un 296. pantu),

savukārt padome ievēlē valdes locekļus (sk. Komerclikuma 292.

panta pirmās daļas 1. punktu un 305. panta pirmo daļu), kuri,

kā minēts, pārstāv sabiedrību.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka Direktīvas

2017/1132 14. panta d) punkta i) apakšpunkts neattiecas uz visiem

akciju sabiedrību akcionāriem, jo tie nepārstāv sabiedrību

attiecībās ar trešajām personām. Taču nav skaidrs, vai uz akciju

sabiedrību akcionāriem neattiecas Direktīvas 2017/1132 14. panta

d) punkta ii) apakšpunkts, proti, vai tie nav uzskatāmi par

"personām, kas piedalās sabiedrības pārvaldē, uzraudzībā vai

kontrolē". Šajā ziņā jāņem vērā arī tas, ka Direktīvas

2017/1132 14. panta d) punkts prasa nodot atklātībā ne vien ziņas

par šajā normā minētajām personām, bet arī ziņas par šo personu

iecelšanu amatā un atbrīvošanu no amata. Taču akciju sabiedrības

akcionārs savu statusu un tiesības iegūst ar tā ierakstīšanu

akcionāru reģistrā (sk. Komerclikuma 136. panta pirmo un trešo

daļu un 228. panta otro daļu). Tas nozīmē, ka akcionārs

netiek ievēlēts ("iecelts amatā") kā profesionālis

noteiktu funkciju veikšanai akciju sabiedrībā (kā tas ir akciju

sabiedrības valdes vai padomes locekļa gadījumā), bet savu

statusu iegūst no līdzdalības sabiedrības pamatkapitālā.

Tādējādi, no vienas puses, atbilstoši Komerclikumam akcionāru

sapulce ir sabiedrības pārvaldes institūcija, kam ir tiesības

pieņemt lēmumus svarīgos ar sabiedrības darbību un pastāvēšanu

saistītos jautājumos, bet, no otras puses, faktiski akcionāri

sabiedrības pārvaldē piedalās pastarpināti un ne visiem

akcionāriem, īpaši mazākuma akcionāriem, ir vienādas faktiskās

iespējas īstenot kontroli pār sabiedrības pieņemtajiem lēmumiem.

Līdz ar to varētu arī nebūt pamatota plašākas sabiedrības

interese iegūt būtisku un privātu informāciju par ikvienu akciju

sabiedrības akcionāru.

Ja Eiropas Savienības Tiesa atzīst, ka akciju sabiedrību

akcionāri ietilpst Direktīvas 2017/1132 14. panta d) punkta ii)

apakšpunkta tvērumā un ar viņiem saistītā informācija atbilstoši

Direktīvas 2017/1132 16. panta 3. punktam ir jānodod atklātībā,

darot to publiski pieejamu reģistrā, tad izskatāmajā lietā

vērtējamais akcionāru personas datu publiskošanas pienākums

izriet tieši no Eiropas Savienības tiesību normas. Šādā gadījumā

lietas izspriešanai nepieciešams noskaidrot arī to, vai

Direktīvas 2017/1132 14. panta d) punkta ii) apakšpunkts ir

spēkā, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk

- Harta) 7. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes

dzīves neaizskaramību un 8. pantā garantētās tiesības uz personas

datu aizsardzību. Minētais izvērtējums ir Eiropas Savienības

Tiesas kompetencē.

Ņemot vērā minēto, lietas izspriešanai ir nepieciešams

noskaidrot, vai visi akciju sabiedrību akcionāri ietilpst

Direktīvas 2017/1132 14. panta d) punkta ii) apakšpunkta tvērumā

un vai šādā gadījumā tas ir spēkā, ņemot vērā Hartas 7. un 8.

pantu.

15. Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai ziņu par

akciju sabiedrību akcionāriem publiskošana atbilst Datu regulas

5. panta 1. punktā ietvertajiem principiem.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 96. pantā ietverto

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā ietilpst

personas tiesības uz savu datu aizsardzību (sk. Satversmes

tiesas 2022. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-09-01 10.

punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai, konkretizējot

Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību, ir jānodrošina harmonija ar Hartas 7. pantā

garantētajām tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves

neaizskaramību un 8. pantā garantētajām tiesībām uz personas datu

aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējiem tiesību principiem.

Šajā ziņā Satversmes tiesai jo īpaši jāņem vērā personas datu

apstrādes principi, kuri ietverti Datu regulas 5. un 6. pantā un

kuru ievērošana ietilpst Satversmes 96. pantā garantēto tiesību

tvērumā. Šajās Eiropas Savienības tiesību normās noteiktās

prasības atbilst Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām uz

privātās dzīves neaizskaramību un tādējādi stiprina Latviju kā

demokrātisku, tiesisku un uz katram cilvēkam piemītošo cieņu un

brīvību balstītu valsti (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 13.

novembra sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 15.2.2. punktu).

Tādējādi Eiropas Savienības Tiesas secinājumi par Datu regulas

iztulkošanu ir nepieciešami Satversmes tiesai, lai izspriestu

izskatāmo lietu.

Izskatāmajā lietā nepieciešams noskaidrot, vai akciju

sabiedrību akcionāru personas datu apstrāde var tikt uzskatīta

par likumīgu, ņemot vērā Datu regulas 5. panta 1. punktā

ietvertos principus un it īpaši "datu minimizēšanas"

principu, kas atspoguļo samērīguma principu. No Eiropas

Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka minētais "datu

minimizēšanas" princips neliedz personas datu publisku

izpaušanu, ja šī izpaušana ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini

attiecināmu juridisku pienākumu šīs regulas 6. panta 1. punkta c)

apakšpunkta izpratnē. Tomēr, ierobežojot pamattiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību,

attiecīgajiem ierobežojumiem saskaņā ar Hartas 52. panta 1.

punktu jābūt paredzētiem tiesību aktos un jāievēro pamattiesību

būtība, kā arī samērīguma princips (sal. sk. Eiropas

Savienības Tiesas sprieduma lietā C-439 "Latvijas Republikas

Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti)" 104. un 105.

punktu).

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru

pasākumi, no kuriem izriet iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā

garantētajās tiesībās, ir atzīstami par samērīgiem tikai tad, ja

ir ievērotas piemērotības un nepieciešamības prasības, kā arī

prasības par šo pasākumu samērīgumu ar sasniedzamo mērķi.

Konkrētāk - atkāpes no personas datu aizsardzības un tās

ierobežojumi tiek īstenoti tikai strikti nepieciešamajā apmērā,

un, ja vien ir iespēja izvēlēties starp vairākiem izvirzīto

leģitīmo mērķu sasniegšanai piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas

vismazāk ierobežojošais pasākums. Turklāt vispārējo interešu

mērķi nevar sasniegt, ja neņem vērā faktu, ka tas ir jāsaskaņo ar

pamattiesībām, uz kurām attiecas pasākums. Proti, ir jāpanāk

līdzsvars starp vispārējo interešu mērķi, no vienas puses, un

attiecīgajām tiesībām, no otras puses, lai nodrošinātu to, ka šā

pasākuma radītās neērtības nav nesamērīgas ar sasniedzamajiem

mērķiem. Tādējādi iespēja attaisnot Hartas 7. un 8. pantā

garantēto tiesību ierobežojumu ir izvērtējama, izsverot ar

attiecīgo ierobežojumu īstenotās iejaukšanās smagumu un

pārbaudot, vai ar šo ierobežojumu sasniedzamā vispārējo interešu

mērķa nozīmīgums ir atbilstošs šādam smagumam. Turklāt, lai tiktu

izpildīta samērīguma prasība, attiecīgajā tiesiskajā regulējumā,

kas ietver iejaukšanos, jāiekļauj arī skaidri un precīzi

noteikumi, kas reglamentē paredzēto pasākumu apjomu un

piemērošanu un izvirza minimālās prasības, lai datu subjektiem

būtu pietiekamas garantijas, kas tiem ļautu efektīvi aizsargāt

savus personas datus pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.

Regulējumā it īpaši jābūt norādītam, kādos apstākļos un ar kādiem

nosacījumiem šādu datu apstrādi paredzošs pasākums var tikt

veikts. Tādējādi tiek garantēts tas, ka iejaukšanās notiek tikai

strikti nepieciešamajā apmērā. Šādu garantiju nepieciešamība ir

vēl jo lielāka tad, ja personas dati tiek padarīti pieejami

ikvienam sabiedrības loceklim, tātad potenciāli neierobežotam

personu skaitam un var atklāt sensitīvu informāciju par

attiecīgajiem datu subjektiem (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2022. gada 22. novembra sprieduma apvienotajās lietās

C-37/20 un C-601/20 "Luxembourg Business Registers"

63.-66. punktu).

Saskaņā ar šo judikatūru ir jāpārbauda, pirmkārt, vai ikviena

sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par akciju sabiedrību

akcionāriem ir piemērota izvirzītā vispārējo interešu mērķa

sasniegšanai un, otrkārt, vai iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā

garantētajās tiesībās, kas izriet no šādas piekļuves, ir

ierobežota ar strikti nepieciešamo tādā nozīmē, ka šo mērķi

nevarētu saprātīgi un tikpat efektīvi sasniegt ar citiem

līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības, un,

treškārt, vai šī iejaukšanās ir samērīga ar šo mērķi, kas it

īpaši nozīmē to, ka ir jāpanāk līdzsvars starp mērķa nozīmīgumu

un iejaukšanās smagumu.

15.1. Kā norādījusi Saeima, informācija par akciju

sabiedrību akcionāriem tiek publiskota citstarp tādēļ, lai

nodrošinātu atklātu uzņēmējdarbības vidi un aizsargātu trešo

personu intereses.

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā "Luxembourg

Business Registers" izskatāmo situāciju nošķīra no lietā

C‑398/15 "Manni" izskatītās situācijas, norādot,

ka Direktīvā 68/151 (šobrīd Direktīva 2017/1132) paredzētā

obligātā atklātība, no vienas puses, un ikviena sabiedrības

locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem,

kas paredzēta grozītajā Novēršanas direktīvā, no otras puses,

atšķiras gan pēc attiecīgajiem mērķiem, gan aptverto personas

datu apjoma (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 22.

novembra sprieduma apvienotajās lietās C-37/20 un C-601/20

"Luxembourg Business Registers" 87. punktu).

Tomēr akciju sabiedrību akcionāru personas datu apstrādes

mērķis ir ne vien atklātas uzņēmējdarbības vides nodrošināšana,

bet arī trešo personu interešu aizsardzība. Šajā ziņā ir būtiski

tas, ka Direktīvā 2017/1132 paredzētās atklātības mērķis ir ļaut

iegūt informāciju visām ieinteresētajām trešajām personām, tām

nepamatojot tiesības vai intereses, kam vajadzīga aizsardzība

(sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 9. marta

sprieduma lietā C‑398/15 "Manni" 51. punktu).

Turklāt Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka minētā atklātība

neizraisa nesamērīgu iejaukšanos attiecīgo personu pamattiesībās,

it īpaši to tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī to

tiesībās uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7.

un 8. pantā (sk. minētā sprieduma 57. punktu). Izskatāmajā

lietā paredzētā personas datu apstrāde salīdzinājumā ar to, kas

vērtēta lietā "Luxembourg Business Registers",

atšķiras gan pēc publiskojamo datu apjoma, gan arī publiskošanas

mērķiem. Tādējādi izskatāmā lieta varētu būt vērtējama plašākā

kontekstā un to ir grūtāk nošķirt no lietas C‑398/15

"Manni" nekā tas bijis lietā "Luxembourg

Business Registers".

Ievērojot minēto, izskatāmajā lietā par akciju sabiedrību

akcionāru personas datu apstrādes nolūku varētu uzskatīt trešo

personu interešu aizsardzību un, atzīt, ka šā leģitīmā nolūka

labad minētos datus varētu publiskot, padarot tos pieejamus

ikvienai personai un neprasot, lai tā pamatotu leģitīmu interesi

šos datus saņemt.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir šaubas, vai Datu regulas 5.

panta 1. punkta b) apakšpunkts ir iztulkojams tādējādi, ka akciju

sabiedrību akcionāru personas datu apstrādes nolūks var būt trešo

personu interešu aizsardzība, un vai Datu regulas 5. panta 1.

punktā ietvertie principi pieļauj, ka šajā nolūkā dalībvalsts var

paredzēt tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ikviena akciju

sabiedrības akcionāra personas datus var iegūt ikviena persona,

kurai nav pienākuma pierādīt savu leģitīmo interesi šādus datus

iegūt.

15.2. Saeima norāda, ka informācijas par akciju

sabiedrības akcionāriem publiskošanas mērķis ir arī noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas

finansēšanas novēršana.

Novēršanas direktīva tās 2. panta 1. punktā minētajiem

"atbildīgajiem subjektiem" paredz pienākumu veikt 13.

pantā noteiktos klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, kas

ietver faktiskā īpašnieka identifikāciju un tādu saprātīgu

pasākumu veikšanu, lai pārbaudītu minētās personas identitāti,

tostarp piemērojot saprātīgus pasākumus, lai saprastu klienta -

juridiskās personas - īpašumtiesību un kontroles struktūru.

Minētā informācija var būt par pamatu secinājumam, ka saskaņā ar

Novēršanas direktīvas 18. panta 3. punktu un III pielikuma 1.

punkta f) apakšpunktu uz klientu ir attiecināms risku

paaugstinošs faktors: klienta - juridiskās personas - īpašnieku

vai dalībnieku struktūra ir klienta saimnieciskajai darbībai

neraksturīga vai sarežģīta.

Novēršanas direktīva Latvijā ir ieviesta ar Novēršanas likumu,

kura 3. panta pirmajā daļā noteikti minētie atbildīgie subjekti.

Novēršanas likumā tā subjektiem ir noteikts pienākums pirms

darījuma attiecību uzsākšanas un citos likumā noteiktajos

gadījumos veikt klienta izpēti. Neatkarīgi no Uzņēmumu reģistra

likuma normām, kas paredz akciju sabiedrību akcionāru personas

datu publiskošanu, šiem subjektiem, kā arī uzraudzības un

kontroles institūcijām saskaņā ar Novēršanas likuma

5.1 panta pirmo daļu šajā likumā noteikto pienākumu

izpildei ir tiesības pieprasīt un saņemt no Latvijas Republikas

Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem tiešsaistes formā

ierakstus un ziņas par dalībniekiem un patiesajiem labuma

guvējiem. Tādējādi informācija par akciju sabiedrību akcionāriem

ir pieejama Novēršanas likuma subjektiem šajā likumā noteikto

pienākumu izpildei.

Ir skaidrs, ka pienākums noskaidrot klienta - juridiskās

personas - dalībnieku struktūru un veidu, kādā izpaužas klienta

patiesā labuma guvēja kontrole pār klientu, visupirms ir tieši

Novēršanas likuma subjektiem. Tomēr arī citām personām, kas nav

Novēršanas likuma subjekti, var būt leģitīma interese veikt

klienta izpēti pašām pēc savas iniciatīvas. Turklāt saskaņā ar

Novēršanas likuma 31.4 panta pirmās daļas 2. punktu šā

likuma subjektiem ir pienākums nekavējoties ziņot Finanšu

izlūkošanas dienestam par katru aizdomīgu darījumu. Saskaņā ar

Novēršanas likuma 3.1 pantu pienākums ziņot par katru

aizdomīgu darījumu ir arī personām, kas nav Novēršanas likuma

subjekti, un valsts institūcijām, kā arī atvasinātām publiskām

personām un to institūcijām. Finanšu izlūkošanas dienests

rakstveida viedoklī Satversmes tiesai norādījis, ka informācija

par akciju sabiedrību akcionāriem var veidot darījuma vai

darbības kontekstu un tādējādi var būt svarīga aizdomīgu darījumu

identificēšanai.

Ievērojot minēto, likumdevējs iecerējis informāciju par akciju

sabiedrību akcionāriem padarīt pieejamu plašākai sabiedrībai, lai

personas varētu atbilstoši savām spējām veicināt noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas

finansēšanas novēršanu.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai Datu

regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir iztulkojams

tādējādi, ka akciju sabiedrību akcionāru personas datu apstrādes

nolūks var būt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršana, un vai Datu

regulas 5. panta 1. punktā ietvertie principi pieļauj šajā nolūkā

paredzēt tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru

ikviena akciju sabiedrības akcionāra personas datus var iegūt

ikviena persona, kurai nav pienākuma pierādīt savu leģitīmo

interesi iegūt šādus datus.

15.3. Visbeidzot, Saeima norāda, ka informācijas par

akciju sabiedrības akcionāriem publiskošanas mērķis esot arī

nacionālo, starptautisko un Eiropas Savienības sankciju izpildei

nepieciešamās informācijas nodrošināšana.

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 25. un 41.

pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome var pieņemt

lēmumus par tādu pasākumu (sankciju) noteikšanu, kas ir saistoši

Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm. Savukārt saskaņā ar

Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. panta 4. punktu un 215.

panta 2. punktu Eiropas Savienības Padome var pieņemt

ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām

personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām. Turklāt Eiropas

Savienības Padome īsteno rezolūcijas, ko pieņēmusi Apvienoto

Nāciju Organizācijas Drošības padome; tā var noteikt arī

stingrākus pasākumus, nekā noteikti minētajās rezolūcijās (sk.

Eiropas Savienības Padomes Ierobežojošu pasākumu (sankciju)

īstenošanas un izvērtēšanas pamatnostādņu Eiropas Savienības

kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā 2. un 3.

punktu).

Īstenojot minēto kompetenci, Eiropas Savienības Padome pieņem

regulas, kas nereti ietver arī finansiālus ierobežojošos

pasākumus, saskaņā ar kuriem: 1) sarakstā iekļauto personu un

vienību līdzekļi un saimnieciskie resursi tiek iesaldēti un 2)

līdzekļi un saimnieciskie resursi netiek darīti pieejami sarakstā

iekļautām personām un vienībām (sk. Eiropas Savienības

paraugprakses attiecībā uz ierobežojošo pasākumu efektīvu

īstenošanu 30. punktu). Minēto pasākumu iedarbību atspoguļo

arī Sankciju likuma 5. pants.

Saeima norādījusi, ka akciju sabiedrību akcionāru personas

datu publiskošana ir nepieciešama, lai ikviena persona varētu

izpildīt tai uzlikto pienākumu pārliecināties, vai tās darījumu

partnera - juridiskās personas - īpašniekiem nav piemērotas

starptautiskās vai Eiropas Savienības sankcijas. Tam piekrīt arī

Finanšu izlūkošanas dienests, norādot uz Eiropas Savienības

regulās noteikto pienākumu iesaldēt līdzekļus un saimnieciskos

resursus un aizliegumu darīt tos pieejamus.

Saskaņā ar Eiropas Savienības paraugpraksi attiecībā uz

ierobežojošo pasākumu efektīvu īstenošanu iesaldēšanai pakļauti

visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir sarakstā iekļautu

personu un vienību valdījumā vai īpašumā, arī tie līdzekļi un

resursi, kas atrodas šādu personu vai vienību turējumā vai

kontrolē. Minētie pasākumi neattiecas uz tādas sarakstā

neiekļautas vienības līdzekļiem un saimnieciskajiem resursiem,

kurai piemīt no sarakstā iekļautas personas nošķirta

tiesībsubjektība, ja vien šie līdzekļi un resursi nav sarakstā

iekļautās personas vai vienības kontrolē vai turējumā (sk.

Eiropas Savienības paraugprakses attiecībā uz ierobežojošo

pasākumu efektīvu īstenošanu 34. un 35. punktu). Kritērijs,

kas jāņem vērā, izvērtējot, vai juridiskā persona vai vienība

atrodas citas personas vai vienības īpašumā, ir tiesības uz 50

vai vairāk procentiem no juridiskās personas vai vienības

kapitāla daļām, vai izšķiroša ietekme tajā. Ja šis kritērijs ir

izpildījies, uzskatāms, ka juridiskā persona vai vienība atrodas

citas personas vai vienības īpašumā. Izvērtējot īpašumtiesības,

būtu jāņem vērā arī vienības kopējās īpašumtiesības. Piemēram, ja

vienas sarakstā iekļautas personas īpašumā ir 30 procenti no

vienības un citas sarakstā iekļautas personas īpašumā ir 25

procenti no vienības, attiecīgā vienība principā būtu uzskatāma

par tādu, kas atrodas sarakstā iekļautu personu īpašumā (sk.

Eiropas Savienības paraugprakses attiecībā uz ierobežojošo

pasākumu efektīvu īstenošanu 63. punktu). Savukārt apstāklis,

kuru var kvalificēt kā pazīmi, kas liecina par to, ka sarakstā

iekļautai personai vai vienībai ir kontrole pār sarakstā

neiekļautu vienību, ir vairākuma līdzdalība attiecīgajā uzņēmumā,

proti, sarakstā iekļauta persona ir uzņēmuma lielākais

kapitāldaļu turētājs. Ja saskaņā ar minētajiem kritērijiem tiek

konstatētas īpašumtiesības vai kontrole un līdzekļi vai

saimnieciskie resursi tiek darīti pieejami tādām sarakstā

neiekļautām juridiskajām personām vai vienībām, kuras atrodas

sarakstā iekļautas personas vai vienības īpašumā vai kontrolē,

principā tiek uzskatīts, ka šie līdzekļi vai saimnieciskie

resursi tiek netieši darīti pieejami sarakstā iekļautai personai

vai vienībai (sk. Eiropas Savienības paraugprakses attiecībā

uz ierobežojošo pasākumu efektīvu īstenošanu 67. un 68.

punktu).

Regulas, kurās paredzēti iesaldēšanas pasākumi, ir saistošas

citstarp Eiropas Savienības pilsoņiem, Eiropas Savienībā

reģistrētām juridiskām personām un citiem ekonomikas

dalībniekiem, kas saimniecisko darbību pilnībā vai daļēji veic

Eiropas Savienībā. Savukārt tiesību aktos, kuru mērķis ir novērst

nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, attiecībā uz konkrētu

saimniecisko darbību un profesijām paredzētas noteiktas prasības

zināmos apstākļos pārbaudīt klientu identitāti un atturēties no

anonīmiem darījumiem. Dažos gadījumos ar regulām, kas paredz

finansiālu ierobežojošu pasākumu piemērošanu, ekonomikas

dalībniekiem var tikt uzlikts papildu pienākums "pazīt savus

klientus" (sk. Eiropas Savienības paraugprakses attiecībā

uz ierobežojošo pasākumu efektīvu īstenošanu 39. un 40. punktu;

sk. arī, piemēram, Padomes 2017. gada 30. augusta Regulas

2017/1509 par ierobežojošiem pasākumiem pret Korejas Tautas

Demokrātisko Republiku 34. panta 1. un 3. punktu).

Tādējādi Eiropas Savienības regulās noteiktie finansiālie

ierobežojošie pasākumi, no vienas puses, attiecas uz jebkuru

personu Eiropas Savienībā un aizliedz darīt līdzekļus vai

saimnieciskos resursus pieejamus tādām sarakstā neiekļautām

juridiskām personām vai vienībām, kuras atrodas sarakstā

iekļautas personas vai vienības īpašumā vai kontrolē. Tātad, lai

izpildītu minēto pienākumu nedarīt netieši pieejamus līdzekļus

vai saimnieciskos resursus, jebkurai personai, uz kuru attiecas

minētās regulas, ir jāpārliecinās par to, vai attiecīgā akciju

sabiedrība nav sarakstā iekļautas personas īpašumā vai kontrolē.

Tas citstarp ietver nepieciešamību noskaidrot attiecīgās akciju

sabiedrības akcionārus. Taču, no otras puses, minētās regulas

klienta uzticamības pārbaudes pasākumus paredz vienīgi atsevišķām

personu grupām, nevis jebkurai personai.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir šaubas, vai Datu regulas 5.

panta 1. punkta b) apakšpunkts ir iztulkojams tādējādi, ka akciju

sabiedrību akcionāru personas datu apstrādes nolūks var būt

finansiālus ierobežojošus pasākumus paredzošajās Eiropas

Savienības regulās ietverto pienākumu izpildei nepieciešamās

informācijas nodrošināšana un vai Datu regulas 5. panta 1. punktā

ietvertie principi pieļauj šajā nolūkā paredzēt tādu dalībvalsts

tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ikviena akciju sabiedrības

akcionāra personas datus var iegūt ikviena persona, kurai nav

pienākuma pierādīt savu leģitīmo interesi iegūt šādus datus.

15.4. Pēc Satversmes tiesas ieskata, akciju sabiedrību

akcionāru personas datu publiskošana varētu būt piemērota,

nepieciešama un atbilstoša iepriekš minēto leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

Tomēr gadījumā, kad personas dati tiek padarīti publiski

pieejami tiešsaistē, nav iespējams nodrošināt to, ka tie tiek

apstrādāti godprātīgi un ka to turpmāka apstrāde netiek veikta ar

iepriekš minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā, kā tas noteikts

Datu regulas 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā. Proti,

gadījumā, kad personas dati tiek padarīti publiski pieejami, bet

netiek prasīts pamatot šādas informācijas nepieciešamību, nav

iespējams kontrolēt personu rīcību ar personas datiem. Lai arī

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Datu regula neaizliedz

personas datu publiskošanu, Satversmes tiesai ir šaubas par to,

vai izskatāmajā lietā akciju sabiedrību akcionāru personas datu

publiskošana ir balstīta uz līdzsvaru starp izvirzītajiem

vispārējo interešu mērķiem, no vienas puses, un attiecīgajām

pamattiesībām, no otras puses, un vai pastāv pietiekamas

garantijas pret personas datu ļaunprātīgas izmantošanas

risku.

Turklāt Eiropas Savienības Tiesa 2022. gada 22. novembra

spriedumā apvienotajās lietās C-37/20 un C-601/20

"Luxembourg Business Registers" atzina, ka

iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, kura

izriet no plašas publiskas piekļuves informācijai par patiesajiem

labuma guvējiem, nav ierobežota ar absolūti nepieciešamo (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 22. novembra sprieduma

apvienotajās lietās C-37/20 un C-601/20 "Luxembourg Business

Registers" 74.-76. punktu). Lai izpildītu minēto

spriedumu, ar Direktīvas 2024/1640 74. panta pirmo daļu tika

grozīts Novēršanas direktīvas 30. panta 5. punkta c) apakšpunkts,

nosakot, ka informācija par faktiskajiem īpašniekiem ir pieejama

tikai tām personām un organizācijām, kuras var pierādīt leģitīmas

intereses (papildus kompetentajām iestādēm un atbildīgajiem

subjektiem, kas veic klienta uzticamības pārbaudi). Turklāt

saskaņā ar Direktīvas 2024/1640 78. panta 1. punktu dalībvalstīm

šīs direktīvas 74. panta prasības ir jāizpilda līdz 2025. gada

10. jūlijam.

Izskatāmajā lietā ir izteikts viedoklis, ka Eiropas Savienības

Tiesas 2022. gada 22. novembra spriedumā apvienotajās lietās

C-37/20 un C-601/20 "Luxembourg Business

Registers" izdarītie secinājumi ir attiecināmi arī uz

informācijas publiskošanu par visiem akciju sabiedrību

akcionāriem.

Tomēr pastāv atšķirības informācijas apjomā un tās

publiskošanas mērķos, kuru pieļaujamību Eiropas Savienības Tiesa

vērtēja spriedumā lietā "Luxembourg Business

Registers", un informācijas apjomā un tās publiskošanas

mērķos, kas jāvērtē Satversmes tiesai izskatāmajā lietā. Proti,

Novēršanas direktīvas 3. panta sestajā daļā definēts jēdziens

"faktiskais īpašnieks". Ieviešot Novēršanas direktīvu,

Latvijas likumdevējs Novēršanas likuma 1. panta pirmās daļas 5.

punkta "a" apakšpunktā noteicis, ka patiesais labuma

guvējs ir fiziskā persona, kurai tiešas vai netiešas līdzdalības

veidā pieder vairāk nekā 25 procenti no juridiskās personas

kapitāla daļām vai balsstiesīgajām akcijām vai kura to tiešā vai

netiešā veidā kontrolē. Akciju sabiedrības patiesais labuma

guvējs var būt gan pats akcionārs, gan cita fiziskā persona, kura

faktiski kontrolē sabiedrību vai kuras interesēs tiek nodibinātas

darījuma attiecības vai veikts darījums. Šāda faktiska kontrole

var izpausties arī netieši, piemēram, izmantojot akcionāru

ietekmi sabiedrībā, tostarp izmantojot radnieciskas saites vai

oficiālus vai neoficiālus līgumus. Savukārt akcionāri kā

sabiedrības "juridiskie" īpašnieki piedalās sabiedrības

pārvaldē un to tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē

apliecina to īpašumā esošās akcijas (sk. Komerclikuma

226. panta pirmo daļu). Tādējādi atšķiras akcionāra un

patiesā labuma guvēja loma akciju sabiedrībā un ietekme uz akciju

sabiedrību.

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā "Luxembourg

Business Registers" citstarp norādīja, ka iespējamās

grūtības tiesību aktos precīzi noteikt gadījumus un apstākļus,

kādos sabiedrība var piekļūt informācijai par patiesajiem labuma

guvējiem, nevar attaisnot to, ka Savienības likumdevējs ir

paredzējis ikvienam sabiedrības loceklim piekļuvi šai

informācijai (sk. minētā sprieduma 72. un 76. punktu).

Uzņēmumu reģistram kā personas datu apstrādes pārzinim un

informācijas izsniedzējam nav iespējams pārbaudīt, vai

informācijas pieprasītājam patiešām ir leģitīmas intereses saņemt

pieprasīto informāciju. Šādā situācijā prasība pēc leģitīmu

interešu norādīšanas ir uzskatāma par formālu šķērsli

informācijas iegūšanai. Saskaņā ar Latvijā spēkā esošo

ierobežotas pieejamības informācijas pieprasīšanas kārtību šādu

informāciju pieprasa rakstveidā un persona, to pieprasot, pamato

savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam informācija tiks

izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek izsniegta,

tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem

mērķiem, kuriem tā pieprasīta (sk. Informācijas atklātības

likuma 11. panta ceturto daļu). Šādas informācijas

izsniegšana var aizņemt vairākas dienas. Ja informācijas

pieprasījums atbilst likuma prasībām un informāciju pieprasīts

sniegt tikai elektroniskā veidā un tai nav nepieciešama papildu

apstrāde, informācija tiek izsniegta 10 dienu laikā (sk.

Informācijas atklātības likuma 14. panta pirmās daļas

1.1 punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir

šaubas par to, vai minētā ierobežotas pieejamības informācijas

pieprasīšanas kārtība ir uzskatāma par citu līdzekli, ar kuru

iepriekš minētos mērķus saprātīgi varētu sasniegt tikpat

efektīvi.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir šaubas, vai Datu regulas 5.

panta 1. punktā ietvertie principi pieļauj tādu dalībvalsts

tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ikviena akciju sabiedrības

akcionāra personas datus var iegūt ikviena persona un tai nav

paredzēts pienākums pierādīt leģitīmu interesi šādus datus

iegūt.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.

pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu

"Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu

Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

pieņemšanai", Satversmes tiesa

nolēma:

1. Uzdot Eiropas Savienības Tiesai

šādus jautājumus:

1.1. Vai Direktīvas 2017/1132 14.

panta d) punktā lietotais jēdziens "personas, kas piedalās

sabiedrības pārvaldē, uzraudzībā vai kontrolē" ir

iztulkojams tādējādi, ka tas attiecas uz ikvienu akciju

sabiedrības akcionāru un tādējādi dalībvalstij ir pienākums

informāciju par ikvienu akciju sabiedrības akcionāru nodot

atklātībā, darot to publiski pieejamu reģistrā atbilstoši

Direktīvas 2017/1132 16. panta 3. punktam?

1.2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu

ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2017/1132 14. panta d) punkta ii)

apakšpunkts, ciktāl tas paredz nodot atklātībā ziņas par ikvienu

akciju sabiedrības akcionāru, ir spēkā, ņemot vērā Hartas 7.

pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves

neaizskaramību un 8. pantā garantētās tiesības uz personas datu

aizsardzību?

1.3. Vai Datu regulas 5. panta 1.

punkta b) apakšpunkts ir iztulkojams tādējādi, ka akciju

sabiedrību akcionāru personas datu apstrādes nolūks var būt,

pirmkārt, atklātas uzņēmējdarbības vides nodrošināšana un trešo

personu interešu aizsardzība, otrkārt, noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas

novēršana, un, treškārt, nacionālo, starptautisko un Eiropas

Savienības sankciju izpildei nepieciešamās informācijas

nodrošināšana?

1.4. Vai Datu regulas 5. panta 1.

punktā ietvertie principi pieļauj iepriekš minētajos nolūkos

paredzēt tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru

ikviena akciju sabiedrības akcionāra personas datus var iegūt

ikviena persona un tai nav pienākuma pierādīt leģitīmu interesi

iegūt šādus datus?

2. Apturēt tiesvedību lietā līdz

brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.

3. Nosūtīt Eiropas Savienības Tiesai šā lēmuma, pieteikuma

par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 200/2023) un

Saeimas atbildes raksta (reģ. Nr. 260-2024) kopijas.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina