Vairogs71. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā,
Valsts prezidents motivētā rakstā Saeimas priekšsēdētājam var
prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Ja Saeima likumu negroza,
tad Valsts prezidents otrreiz ierunas celt nevar."
9. Kā to paredz Satversmes 21. pants, Saeima savas
iekšējās darbības un kārtības noteikšanai ir izstrādājusi sev
kārtības rulli. Saeimas kārtības ruļļa 114. panta pirmā daļa
nosaka:
"114. pants
(1) Likumprojekts uzskatāms par pieņemtu un līdz ar to kļūst
par likumu, ja tas apspriests trijos lasījumos, bet šā panta
otrajā daļā paredzētajos gadījumos - divos lasījumos un, balsojot
par to kopumā, ieguvis klātesošo deputātu absolūto balsu
vairākumu."
IV. Iemesli,
kuru dēļ Satversmes tiesai ir šaubas par Eiropas Savienības
tiesību interpretāciju
10. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc
tad, ja lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību
aktu interpretācijas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai
konkrēto jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi Eiropas
Savienības Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir
tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai
ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no Eiropas
Savienības Tiesas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada
6. oktobra lēmuma par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības
Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr. 2020-02-0306
10. punktu).
11. Gan Saeima Likumprojekta izskatīšanas laikā ir
atzinusi, gan arī Atzinumā ir norādīts, ka apstrīdētās normas
skar Eiropas Centrālās bankas kompetenci Padomes lēmuma 2. panta
1. punkta izpratnē un līdz ar to apstrīdēto normu pieņemšanā
Saeimai vajadzēja ievērot Līguma par Eiropas Savienības darbību
127. panta 4. punktā noteikto pienākumu apspriesties ar Eiropas
Centrālo banku. Turklāt saskaņā ar Padomes lēmuma 4. pantu šāds
pienākums bija jāpilda savlaicīgi, proti, tā, lai par konkrētā
tiesību akta projektu sniegto Eiropas Centrālās bankas atzinumu
varētu ņemt vērā, pirms tiek pieņemts galīgais lēmums par tiesību
aktu pēc būtības. Gan SEB banka, gan arī personas S un T uzskata,
ka Saeima nav izpildījusi savu pienākumu savlaicīgi apspriesties
ar Eiropas Centrālo banku. Tādējādi apstrīdētās normas nav
pieņemtas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ir pārkāpts
labas likumdošanas princips, jo apstrīdētās normas nav atbilstošā
procedūrā saskaņotas ar Eiropas Savienības tiesībām.
Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir
attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir noteikts
ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot
labas likumdošanas principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
2024. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2023-47-01 14.
punktu). Tāpat, arī vērtējot, vai apstrīdētais regulējums
atbilst tiesiskās vienlīdzības principam, Satversmes tiesa
pārbauda, vai vienādā vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar
pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tostarp atbilstoši labas
likumdošanas principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2023.
gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2022-31-03 18. punktu).
Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir jāvērtē
likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka
juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei,
starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām (sal.
sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.
2016-07-01 25.2. punktu).
Tādēļ, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nozīme
ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 4. punktā un
Padomes lēmuma 4. pantā noteiktā dalībvalsts iestādes pienākuma
savlaicīgi apspriesties ar Eiropas Centrālo banku
interpretācijai. Proti, ir nozīme tam, kā interpretējams
savlaicīgas apspriešanās pienākums Eiropas Savienības tiesību
izpratnē un, ja šis pienākums nav izpildīts, tad kā tā neizpilde
ietekmē apstrīdēto normu spēkā esību.
12. Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai Likuma
pieņemšanas gaitā ir ievērots Līguma par Eiropas Savienības
darbību 127. panta 4. punkts un Padomes lēmuma 4. pants. Proti,
vai ir uzskatāms, ka Likuma pieņemšanas gaitā ir izpildīts
pienākums savlaicīgi apspriesties ar Eiropas Centrālo banku.
12.1. Eiropas Centrālo banku sistēmas mērķis ir uzturēt
cenu stabilitāti Eiropas Savienībā, kā arī atbalstīt vispārēju
ekonomikas politiku, lai palīdzētu sasniegt Eiropas Savienības
mērķus (sk. Līguma par Eiropas Savienību Protokola Nr. 4
"Par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas
Centrālās bankas Statūtiem" 2. pantu. Pieejams:
eur-lex.europa.eu). Līguma par Eiropas Savienības darbību
127. panta 2. punktā paredzēts, ka galvenie uzdevumi, kas
jāīsteno Eiropas Centrālo banku sistēmai, ir tostarp definēt un
īstenot Savienības monetāro politiku. Šādu uzdevumu ar Eiropas
Centrālo banku sistēmas starpniecību pilda Eiropas Centrālā banka
un valstu centrālās bankas, un tam ir nepieciešama cieša Eiropas
Centrālās bankas un šo pēdējo minēto sadarbība (sk. Eiropas
Savienības Tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā
C-316/19 "Eiropas Komisija pret Slovēnijas Republiku"
80. punktu).
Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkta pirmā daļa
noteic, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un
dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai veikt
uzdevumus, ko nosaka Līgumos. Savukārt minētā panta 3. punkta
trešā daļa noteic, ka dalībvalstis sekmē Savienības uzdevumu
izpildi un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt
Savienības mērķu sasniegšanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka
šajā pantā ietvertais dalībvalstu lojālas sadarbības princips
uzliek dalībvalstīm negatīvu pienākumu atturēties no jebkādu
darbību veikšanas, kas var kaitēt Eiropas Savienības interesēm
(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.
2018-11-01 18.4.1. punktu). Lojālas sadarbības princips ne
tikai liek dalībvalstīm veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai
garantētu Eiropas Savienības tiesību piemērošanu un efektivitāti,
bet arī uzliek Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstīm
savstarpējas lojālas sadarbības pienākumu (sk. Eiropas
Savienības Tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā
C-275/00 "First un Franex" 49. punktu).
Tādējādi no lojālas sadarbības principa izrietošais
dalībvalsts pienākums sekmēt Eiropas Savienības uzdevumu izpildi
un pienākums atturēties no pasākumiem, kas var apdraudēt Eiropas
Savienības mērķu sasniegšanu, ietver arī dalībvalsts pienākumu
sadarboties ar Eiropas Centrālo banku, apspriežoties ar to par
visiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas skar Eiropas Centrālās
bankas kompetenci.
12.2. Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta
4. punkts pienākumu apspriesties ar Eiropas Centrālo banku uzliek
dalībvalsts iestādei. Savukārt Padomes lēmuma 4. pants noteic, ka
dalībvalsts iestādēm ir pienākums apspriešanos ar Eiropas
Centrālo banku rīkot savlaicīgi, tā, lai iestāde, kas
ierosinājusi konkrētā tiesību akta projektu, Eiropas Centrālās
bankas atzinumu varētu ņemt vērā, pirms tiek pieņemts galīgais
lēmums par aktu pēc būtības. Padomes lēmuma apsvērumu 6. punktā,
kas skaidro Padomes lēmumā ietverto regulējumu, norādīts, ka
apspriedēm ar Eiropas Centrālo banku nevajadzētu lieki paildzināt
tiesību aktu pieņemšanas procedūras dalībvalstīs, tomēr Eiropas
Centrālajai bankai jābūt atvēlētam pietiekamam laikam atzinuma
sniegšanai, lai tā varētu saņemtos tekstus pārbaudīt ar vajadzīgo
rūpību. Saskaņā ar Padomes lēmuma 3. panta 1. punktu vispārējais
atzinuma sniegšanas termiņš ir viens mēnesis, bet šā paša panta
2. punkts noteic, ka ārkārtējas steidzamības gadījumā var
paredzēt īsāku termiņu un tādā gadījumā attiecīgā iestāde norāda
steidzamības iemeslus.
Eiropas Centrālā banka ir izstrādājusi Vadlīnijas dalībvalsts
iestādēm konsultācijām ar Eiropas Centrālo banku par
likumprojektiem (pieejams: ecb.europa.eu; turpmāk -
Eiropas Centrālās bankas vadlīnijas). Eiropas Centrālās bankas
vadlīniju 4.1. punktā savlaicīgas apspriešanās pienākums ir
paskaidrots tādējādi, ka "Eiropas Centrālās bankas
uzklausīšanai ir jānotiek atbilstošā likumdošanas stadijā".
Turklāt saskaņā ar minēto punktu Eiropas Centrālās bankas
uzklausīšana likumdošanas procesā notiek tādā stadijā, kas sniedz
tai pietiekami daudz laika, lai Eiropas Centrālā banka varētu
izskatīt likumprojekta normas, ieskaitot laiku, kas vajadzīgs to
iztulkošanai, un pieņemt atzinumu nepieciešamajā valodā. Tāpat
Eiropas Centrālās bankas vadlīniju 4.1. punkts sīkāk paskaidro,
ka Padomes lēmuma 3. panta 4. punkts, kurā paredzētas sekas, kas
iestājas gadījumā, ja valsts iestāde nav savlaicīgi saņēmusi
Eiropas Centrālās bankas atzinumu, ir saprotams tādējādi, ka
dalībvalsts iestādei likumprojekta pieņemšana ir jāaptur, kamēr
nav saņemts Eiropas Centrālās bankas atzinums. Eiropas Centrālās
bankas vadlīniju 3.1.2. punktā ir ietverta arī sadaļa par valstu
parlamentu lomu. Tajā norādīts, ka dalībvalstu parlamentiem,
ievērojot savus procesuālos noteikumus, ir jālemj par to, kā tie
ņems vērā pienākumu iesniegt likumprojektu Eiropas Centrālajai
bankai atzinuma saņemšanai.
Tātad, no vienas puses, savlaicīgas apspriešanās pienākums
Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 4. punkta un
Padomes lēmuma 4. panta izpratnē varētu tikt interpretēts
tādējādi, ka dalībvalsts atbildīgajai iestādei pēc iespējas
agrākā likumdošanas procesa stadijā, ievērojot nacionālos tiesību
aktus par likumdošanas procedūru, ir jāvēršas Eiropas Centrālajā
bankā. Tas darāms tādēļ, lai Eiropas Centrālās bankas atzinumā
norādītais atbildīgajai iestādei būtu zināms pirms attiecīgā
tiesiskā regulējuma pieņemšanas un Eiropas Centrālās bankas
apsvērumus būtu iespējams izvērtēt tiesiskā regulējuma
pieņemšanas laikā.
12.3. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu Latvijas
konstitucionālajā sistēmā Saeimai ir likumdošanas vara un tā
pieņem likumus. Līdz to Saeima ir atzīstama par dalībvalsts
iestādi Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 4.
punkta izpratnē attiecībā uz likumu pieņemšanu. No konkrētās
situācijas faktiskajiem apstākļiem izriet, ka Budžeta komisija
gan bija vērsusies pie Eiropas Centrālās bankas pirms apstrīdēto
normu pieņemšanas, bet Atzinums tika saņemts piecas dienas pēc to
pieņemšanas. Tādējādi varētu secināt, ka apstrīdēto normu
pieņemšanas gaitā nav ievērots pienākums savlaicīgi apspriesties
ar Eiropas Centrālo banku Līguma par Eiropas Savienības darbību
127. panta 4. punkta un Padomes lēmuma 4. panta izpratnē.
Tomēr izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka, lai gan Atzinums
tika saņemts jau pēc apstrīdēto normu pieņemšanas, tas 2023. gada
20. decembrī tika izskatīts Budžeta komisijas sēdē. Turklāt
Atzinuma saņemšanas brīdī apstrīdētās normas vēl nebija
izsludinātas un stājušās spēkā. Savukārt Valsts prezidentam
atbilstoši Satversmes 71. pantam bija tiesības desmit dienu
laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā, motivētā rakstā
Saeimas priekšsēdētājam prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu.
Valsts prezidenta tiesības prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu
nozīmē to, ka likums tiek atdots atpakaļ Saeimai atkārtotai
izskatīšanai un likuma izsludināšana tiek atlikta, kamēr Saeima
nav otrreiz lēmusi par likuma pieņemšanu. Likuma otrreizējas
caurlūkošanas nepieciešamību Valsts prezidents var pamatot gan ar
juridiskiem, gan arī lietderības apsvērumiem.
12.4. Tātad, no otras puses, Līguma par Eiropas
Savienības darbību 127. panta 4. punkts un Padomes lēmuma 4.
pants ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalsts iestādes
pienākums savlaicīgi apspriesties ar Eiropas Centrālo banku ir
ievērots, ja dalībvalsts parlaments pieņem likumu pirms Eiropas
Centrālās bankas atzinuma saņemšanas, bet atbilstoši nacionālajam
regulējumam ir iespējama šā likuma otrreizēja caurlūkošana
parlamentā pirms tā izsludināšanas un spēkā stāšanās. Ņemot vērā
visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka Līguma par
Eiropas Savienības darbību 127. panta 4. punkta un Padomes lēmuma
4. panta interpretācija un piemērošanas pareizība izskatāmajā
tiesiskajā un faktiskajā jautājumā nav tik acīmredzama, ka
neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām. Turklāt līdz šim
Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā šo tiesību normu
interpretācija nav sniegta.
13. Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai gadījumā,
ja savlaicīgas apspriešanās pienākums Līguma par Eiropas
Savienības darbību 127. panta 4. punkta un Padomes lēmuma 4.
panta izpratnē nav izpildīts, tā neizpilde ir uzskatāma par tādu
Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu, kura dēļ dalībvalstī
pieņemtās tiesību normas nav piemērojamas.
Satversmes tiesas judikatūrā vairākkārt atzīts tas, ka ne
katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats
uzskatīt, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai
parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā
neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra
tiktu ievērota, Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu. Proti,
tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma var tikt
uzskatīta par prettiesisku (sk., piemēram, Satversmes tiesas
2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 31.3.
punktu).
Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā līdz šim nav izskaidrotas
pienākuma savlaicīgi konsultēties ar Eiropas Centrālo banku
neizpildes sekas attiecībā uz dalībvalsts regulējuma
piemērojamību. Tomēr Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir
analizēts Eiropas Savienības institūciju pienākums apspriesties
ar Eiropas Centrālo banku un atzīts, ka pienākums apspriesties ar
Eiropas Centrālo banku par katru tiesību akta projektu, kas
attiecas uz tās kompetences jomu, ir noteikts tādēļ, lai būtībā
nodrošinātu to, ka likumdevējs pieņem aktu tikai tad, kad ir
uzklausīta iestāde, kas, ņemot vērā tās specifisko uzdevumu
Kopienā attiecīgajā nozarē, kurā tā uzskatāma par augsta līmeņa
lietpratēju, ir īpaši piemērota efektīvai lomai paredzamajā
likumdošanas procesā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada
10. jūlija sprieduma lietā C-11/00 "OLAF" 110.
punktu).
Pēc Satversmes tiesas ieskata, Eiropas Savienības Tiesas
judikatūrā ietvertās atziņas par apspriešanos Eiropas Savienības
institūciju starpā varētu piemērot arī attiecībā uz dalībvalsts
iestādes pienākumu apspriesties ar Eiropas Centrālo banku un
tādējādi secināt, ka dalībvalsts iestādes apspriešanās procesa
mērķis ir nodrošināt pieņemto lēmumu kvalitāti un nacionālo
tiesību aktu atbilstību Eiropas Savienības noteiktajiem mērķiem
attiecībā uz monetāro politiku un finanšu stabilitāti. Turklāt,
kā jau tika secināts šā lēmuma 12.1. punktā, apspriešanās
pienākums ir vērtējams ne tikai kā no Līguma par Eiropas
Savienības darbību 127. panta 4. punkta un Padomes lēmuma 4.
panta izrietošs pienākums. Plašākā nozīmē tas ir arī Līguma par
Eiropas Savienību 4. panta trešajā daļā nostiprinātā lojālas
sadarbības principa sastāvdaļa, jo dalībvalsts sadarbojas ar
Eiropas Savienības institūciju un uzklausa tās viedokli, savukārt
Eiropas Savienības institūcija sniedz dalībvalstij savus
apsvērumus par jautājumiem, kuros tā ir kompetenta.
Tādējādi, no vienas puses, varētu secināt, ka savlaicīgas
apspriešanās pienākuma neievērošana, īpaši tad, ja Eiropas
Centrālās bankas atzinumā secinātais būtu varējis mainīt un
ietekmēt nacionālā likumdevēja lēmumu, ir uzskatāma par būtisku
procesuālu pārkāpumu.
Tomēr, no otras puses, vērtējot pārkāpuma būtiskumu, ir jāņem
vērā tas, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
288. panta 5. punktu ieteikumi un atzinumi neuzliek saistības.
Proti, kā teikts arī Padomes lēmuma 3. apsvērumā un 4. pantā,
valsts iestādēm šie atzinumi ir tikai jāņem vērā un tie nemazina
šo iestāžu atbildību par tiesību aktu regulējumu. No tā izriet,
ka, lai gan pienākuma konsultēties ar Eiropas Centrālo banku
ievērošana nozīmē, ka Eiropas Centrālā banka var informēt valsts
iestādes par savu viedokli, tomēr valsts iestādēm nav juridiska
pienākuma šo viedokli ievērot (sk. Eiropas Savienības
Vispārējās tiesas 2019. gada 23. maija sprieduma lietā T-107/17
"Steinhoff u. c./ECB" 71. punktu). Tādējādi, ņemot
vērā to, ka dalībvalstij jebkurā gadījumā nav saistoši Eiropas
Centrālās bankas atzinumā norādītie apsvērumi, varētu secināt, ka
par būtisku procesuālu pārkāpumu nav uzskatāms tas, ka atzinums
netika pieprasīts savlaicīgi.
Līdz ar to pastāv šaubas, vai tad, ja lietā Nr. 2024-09-01 ir
pārkāpts savlaicīgas apspriešanās pienākums Līguma par Eiropas
Savienības darbību 127. panta 4. punkta un Padomes lēmuma 4.
panta izpratnē, šis pārkāpums ir uzskatāms par būtisku procesuālu
pārkāpumu, kura dēļ dalībvalstī pieņemtās tiesību normas nav
piemērojamas, jo tās pieņemtas procedūrā, kas ir pretrunā ar
Eiropas Savienības tiesībām.
Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2024-09-01
pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu
uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma
pieņemšanai.
14. Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā daļa
noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēkā
pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta trešajai
daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par
neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma
par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas
dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.
Satversmes tiesas judikatūrā atzīts arī tas, ka demokrātiskā
tiesiskā valstī tiek ievērots princips, ka tiesību norma, kas nav
pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas. Tomēr
izņēmuma gadījumos, kad tiesību normas tūlītēja atzīšana par
spēkā neesošu Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā tās atstāšana
spēkā, ir iespējams noteikt arī citu normas spēka zaudēšanas
brīdi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma
lietā Nr. 2017-17-01 24. punktu).
Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,
Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija,
kāda varētu veidoties no šā brīža, nenodarītu būtisku kaitējumu
atsevišķu personu interesēm (sk. Satversmes tiesas 2006. gada
6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 21. punktu). Turklāt
Satversmes tiesas uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka
sprieduma atpakaļvērstais spēks būtiski aizskartu citu personu
tiesības. Tieši pretēji - tiesas uzdevums ir pēc iespējas
līdzsvarot personu atšķirīgās intereses (sk. Satversmes tiesas
2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15.
punktu).
Tādējādi, izšķiroties par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma
zaudē spēku, Satversmes tiesa katrā konkrētā lietā līdzsvaro
tiesiskās drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu
personu pamattiesības, no otras puses.
Ņemot vērā šā lēmuma 12. un 13. punktā izteiktos apsvērumus,
Satversmes tiesai tādā gadījumā, ja lietā Nr. 2024-09-01 tiktu
atzīts, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā, jo
ir pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 4.
punkts un Padomes lēmuma 4. pants, būtu jālemj par brīdi, ar kuru
apstrīdētās normas zaudē spēku.
Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā līdz šim nav izskaidrots,
kādas tiesiskās sekas rada tas, ka nav ievērots Līguma par
Eiropas Savienības darbību 127. panta 4. punktā un Padomes lēmuma
4. pantā noteiktais pienākums apspriesties ar Eiropas Centrālo
banku. Tomēr Satversmes tiesai ir zināmas Eiropas Savienības
Tiesas atziņas par to, ka dalībvalstij ir pienākums nepiemērot
tādu nacionālo tiesību normu, kura pieņemta, neievērojot
pienākumu sniegt paziņojumu Eiropas Komisijai tehnisko noteikumu
jomā, kas pašlaik ir paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes
direktīvā (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka
informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un
informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā. Šādā
kontekstā Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka saistību
neievērošana, kas paredzēta minētajā Eiropas Savienības direktīvā
par paziņošanas pienākumu, ir būtisks procesuāls pārkāpums, kas
padara attiecīgos tehniskos noteikumus nepiemērojamus un līdz ar
to neizpildāmus attiecībā uz fiziskajām personām (sk. Eiropas
Savienības Tiesas 2002. gada 6. jūnija sprieduma lietā C-159/00
"Sapod Audic v Eco-Emballages SA" 49. punktu).
Tādējādi no minētā varētu secināt, ka arī šādā gadījumā
apstrīdētās normas nav piemērojamas un nevar radīt tiesiskas
sekas, attiecīgi ierobežojot Satversmes tiesu lemšanā par to, no
kura brīža šīs normas atzīstamas par spēkā neesošām.
Tomēr būtu jāievēro tas, ka tiesiskās drošības princips ir
daļa no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības (sk., piemēram,
Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 21. jūnija sprieduma lietā
C-158/06 "ROM-projecten" 24. punktu). Izskatāmajā
lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētās normas ir bijušas spēkā
ierobežotu laiku - vienu gadu - un vairs nav piemērojamas. Ja
Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētās normas atzīstamas par
spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža, tad SEB bankai, citām
kredītiestādēm, kā arī kapitālsabiedrībām, kas saņēmušas licenci
patērētāju kreditēšanai, rastos tiesības prasīt to samaksātās
Nodevas atmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Kopējais Nodevas
apmērs, ko tās maksātāji ir iemaksājuši valsts budžetā, pārsniedz
97 miljonus euro. Šāds nolēmums būtiski ietekmētu valsts
budžeta intereses, nevis sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko
stabilitāti, skaidrību un mieru. Savukārt apstrīdētajās normās
noteiktā Kompensācija ir izmaksāta ļoti daudziem hipotekārā
kredīta ņēmējiem, proti, 2024. gadā vidēji katru ceturksni tā
aprēķināta par nedaudz vairāk kā 90 tūkstošiem hipotekārā kredīta
līgumu. Kopējais Kompensācijas apmērs, kas hipotekārā kredīta
ņēmējiem izmaksāts 2024. gadā, ir nedaudz virs 78 miljoniem
euro.
Līdz ar to izskatāmās lietas izspriešanai nepieciešams
noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētās normas nav pieņemtas
pienācīgā kārtībā, jo ir pārkāpts Līguma par Eiropas Savienības
darbību 127. panta 4. punkts un Padomes lēmuma 4. pants,
tiesiskās drošības princips un Eiropas Savienības tiesību
pārākuma princips būtu interpretējami tādējādi, ka Satversmes
tiesa savā nolēmumā var noteikt, ka apstrīdēto normu tiesiskās
sekas to spēkā esības laikā tiek saglabātas.
Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
26. panta pirmo daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 267.
pantu, kā arī Satversmes tiesas 2017. gada 28. februāra lēmumu
"Par kārtību, kādā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu
Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma
pieņemšanai", Satversmes tiesa
nolēma:
1. Uzdot Eiropas Savienības Tiesai
šādus jautājumus:
1.1. Vai Līguma par Eiropas
Savienības darbību 127. panta 4. punkts un Padomes lēmuma 4.
pants ir interpretējami tādējādi, ka tajos noteiktais dalībvalsts
iestādes pienākums savlaicīgi apspriesties ar Eiropas Centrālo
banku ir ievērots, ja dalībvalsts parlaments pieņem likumu pirms
Eiropas Centrālās bankas atzinuma saņemšanas, tomēr pastāv
procedūra, kuras ietvaros ir iespējama šā likuma otrreizēja
caurlūkošana parlamentā pirms tā izsludināšanas un spēkā
stāšanās?
1.2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu
ir noraidoša, - vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 127.
panta 4. punkta un Padomes lēmuma 4. panta pārkāpums ir uzskatāms
par būtisku procesuālu pārkāpumu, kura dēļ dalībvalsts tiesību
normas, kas pieņemtas, pārkāpjot Eiropas Savienības tiesības, nav
piemērojamas?
1.3. Ja atbilde uz otro jautājumu ir
apstiprinoša, - vai Eiropas Savienības tiesību pārākuma un
tiesiskās drošības principi būtu interpretējami tādējādi, ka
Satversmes tiesa savā nolēmumā var lemt par to, ka apstrīdēto
normu tiesiskās sekas to spēkā esības laikā tiek saglabātas?
2. Apturēt tiesvedību lietā līdz
brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.
3. Nosūtīt Eiropas Savienības Tiesai
šā lēmuma, pieteikumu par lietas ierosināšanu (pieteikumi Nr.
45/2024 un Nr. 66/2024) un Saeimas atbildes rakstu (reģ. Nr.
530-2024 un reģ. Nr. 739-2024) kopijas.
Lēmums nav pārsūdzams.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.
Kucina