10. pants

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāpārbauda,

vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Ministru kabinets atšķirīgu

attieksmi pret salīdzināmos apstākļos esošām personām var noteikt

vienīgi ar normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā

pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas

principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2023. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2022-31-03 18. punktu). Turklāt

saskaņā ar labas likumdošanas principu Ministru kabinetam

jāizvērtē normatīvajā aktā paredzēto tiesību normu atbilstība

Eiropas Savienības tiesību normām (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-28-03

13.2.3. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma paredz

valsts atbalsta sniegšanu valstij piederošai kapitālsabiedrībai,

taču tas nav darīts zināms Eiropas Komisijai. Tātad apstrīdētā

norma neatbilstot Eiropas Savienības tiesību normām.

No Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka

atbalsta pasākums, kas īstenots, neievērojot no Līguma par

Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punkta izrietošos

pienākumus, ir nelikumīgs (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024.

gada 11. janvāra sprieduma lietā C‑220/23 "Prezes Urzędu

Regulacji Energetyki" 29. punktu). Turklāt valsts

atbalsta vai atbalsta shēmas atbilstības iekšējam tirgum

izvērtēšana ir ekskluzīvā Eiropas Komisijas kompetencē (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 27. janvāra sprieduma lietā

C‑179/20 "Fondul Proprietatea" 83. punktu).

Tātad, ja apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms

par valsts atbalstu, Ministru kabinetam bija no Eiropas

Savienības tiesībām izrietošs pienākums par to paziņot Eiropas

Komisijai. Šādā gadījumā tas, ka Ministru kabinets par minēto

pasākumu nav paziņojis Eiropas Komisijai, varētu būt pamats

secinājumam, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme

nav noteikta ar normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā

pieņemtu tiesību normu. Attiecīgi apstrīdētā norma varētu tikt

atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

spēkā neesošu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta

sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18. un 19. punktu).