14. pants

"(..) Konvencijā minēto tiesību un

brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas

- neatkarīgi no (..) valodas, (..) valstiskās vai sociālās

izcelsmes, piederības kādai nacionālajai mazākumtautībai, (..)

vai cita stāvokļa."

Pirms lēmuma pieņemšanas Tiesa

atzīst, ka Konvencijas 34. pants dod tiesības privātpersonām

uzskatīt, ka pats likums pārkāpj viņu tiesības, pat ja likums nav

ticis tieši piemērots pret konkrētajām personām, ja pastāv tieši

draudi, ka likums var tikt pret viņām piemērots (skat., piem.,

Jonhston un citi pret Īriju, 1986.gada 18.decembra

spriedums, sērija A nr. 112, 21. lpp. 42. § un Dudgeon

pret Apvienoto Karalisti, 1981. gada 22. oktobra spriedums,

sērija A nr. 142, 18.-19. lpp. 41. §, un Norris pret

Īriju, 1988.gada 26.oktobra spriedums, sērija A nr. 142, 15. lpp.

31.§).Tomēr Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35. panta

1. paragrāfu prasītāji nevarēja griezties Tiesā, neizmantojot

visas iekšējās jautājuma atrisināšanas iespējas atbilstoši

vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Šīs normas

galvenais mērķis ir dot iespēju līgumu parakstījušām valstīm

izskatīt un labot pret valstīm vērstās sūdzības par tiesību

pārkāpumiem, pirms lietas nonāk Tiesā. (skat. Selmouni

pret Franciju [GC], nr. 25803/94, 74. §, CEDH 1999-V).Turklāt

Konvencijas 35. panta 1. paragrāfs nosaka, ka ir jāizmanto tikai

efektīvas un adekvātas jautājuma atrisināšanas iespējas - tādas,

kas tieši var apmierināt iesniegtās sūdzības (skat. piemēram,

Remlī pret Franciju, 1996. gada 23. aprīļa spriedums,

Lēmumu un spriedumu krājums 1996-II, 571.lpp.,33 §).

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka

situācija, par kuru sūdzas prasītāji, nebalstās uz valsts varas

pārstāvju individuālo vēršanos pret viņiem, bet ir Izglītības

likuma teksta rezultāts. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka Satversmes

tiesas likuma 19.2. pants, kas ir ieviests ar 2000. gada 30.

novembra likumu un kas ir stājies spēkā 2001. gada 1. jūlijā, dod

iespēju privātpersonām iesniegt sūdzību pret "tiesību normām, kas

neatbilst augstākā juridiskā spēka tiesību normai", ja tās

"aizskar viņu Satversmē noteiktās pamattiesības". Tiesības uz

izglītību ir pamattiesības, kuras aizsargā Latvijas Satversme

(112. pants). Tiesa arī uzsver, ka Satversmes 85. pants un

Satversmes tiesas likuma 32. pants dod tiesības Satversmes tiesai

atzīt par spēkā neesošu likumu vai citu aktu, ja tā uzskata, ka

tas neatbilst Satversmei vai augstākā juridiskā spēka tiesību

normai un ka Satversmes tiesa jau ir izmantojusi savas tiesības,

izskatot deviņas privātpersonu iesniegtās sūdzības. Sūdzību

iesniegšana Latvijas Satversmes tiesai ir iekšējā jautājuma

risināšanas iespēja, lai labotu šo augšminēto situāciju. Citiem

vārdiem sakot, ja ieinteresētā persona apstrīd Latvijas likumu

vai citu aktu vai to daļas kā neatbilstošu Konvencijai un ja

Latvijas Satversme garantē piesauktās tiesības, lietai jābūt

izskatītai Satversmes tiesā pirms tās iesniegšanas Eiropas

Cilvēktiesību tiesā.

No lietas dokumentiem var secināt,

ka prasītāji neapstrīdēja izglītības likuma normu atbilstību

Satversmei, izmantojot konstitucionālās sūdzības iesniegšanas

tiesības Satversmes tiesā, un viņi arī neminēja nekādus iemeslus,

kas apšaubītu šīs procedūras efektivitāti. Tiesa uzskata, ka

prasītājiem ir pieejamas iekšējās jautājuma atrisināšanas

iespējas, ko viņi nav izmantojuši.

No tā izriet, ka sūdzības ir

jānoraida saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. paragrāfiem

sakarā ar iekšējo jautājuma atrisināšanas iespēju

neizmantošanu.

Sūdzības, kas

balstās uz Konvencijas 13. pantu

Prasītāji sūdzas, ka Latvijas

likumdošanā nav efektīvas iekšējās pārsūdzības iespējas, kas

labotu sūdzības, balstītas uz Konvencijas 3. un 14. pantu un 1.

protokola 2. pantu. No tā izriet, ka prasītāji sevi uzskata par

Konvencijas 13. panta pārkāpuma upuriem; augšminētais pants tiek

formulēts šādi:

"Ikvienam, kura tiesības un

brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir

nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties

uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta

pienākumus."

Tiesa atgādina, ka 13. pantā

netiek prasīta pārsūdzība, kurā tiktu izvērtēta valsts likumu kā

tādu atbilstība Konvencijai (skat,. piem., Gustaffson pret

Zviedriju, 1996.gada 25. aprīļa spriedums, Krājums 1006 - II

660.lpp., 70§, Les Saints Monasteres pret Grieķiju,

1994.gada 9. decembra spriedums, sērija A nr. 301-A, 39.lpp.,90 §

un Gaiduks un citi pret Ukrainu (dec.), nr. 45528/99 un

citi, CEDH 2002-...) Turklāt Tiesa atzīmē, ka prasītāju rīcībā ir

iekšējā pārsūdzības iespēja, kuru viņi nav izmantojuši (skat.

augšā). No tā izriet, ka šī sūdzība ir jānoraida kā acīm redzami

nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4.

paragrāfiem.

Balstoties uz šo, Tiesa

vienbalsīgi pasludina prasību par nepieņemamu

Soren

Nielsen

Christos

Rozakis

Tiesas sekretārs

Priekšsēdētājs

/paraksts/

/paraksts/

Ārlietu

ministrijas tulkojums